Author:
Kristīna Sprūdža un Ilga Vālodze Ābele
Oral traditions and their expressions, including language as a vehicle of intangible cultural heritage
Social practices, rituals and festive events
Knowledge and practices concerning nature and the universe
Title
Talku tradīcija Latvijā
Talka, talkā iešana, talkošana (latgaliski – tolka, lībiski – sātlimdõ vȯldõ “kopīgs darbs saimes labā”)
Talkas darbu, kura veikšanai kopā sanāk kaimiņi, radi un draugi, latvieši sauc par talku. Šāda savstarpējās palīdzības prakse pazīstama daudzās tautās. Arī pats vārds ir fonētiski līdzīgs kaimiņvalodu apzīmējumiem: lietuviešiem – talka, igauņiem – talgud, poļiem – tłoka, ungāriem – kalaka, dāņiem – vennetjeneste, bet ukraiņiem, baltkrieviem un krieviem – toloka.
Latviešu literārās valodas vārdnīcā vārds talka skaidrots šādi: “Talka ir kopēja darba veikšana brīvprātīgi, bez atlīdzības (parasti pēc aicinājuma), lai sniegtu palīdzību (kādam cilvēkam, saimniecībai u. tml.). Talka aicina kaimiņu kopdarbam lauku sētā, pie kam darbu beidzot saimnieks cienā dalībniekus ar dzērieniem, bet saimniece ar kuplu mielastu, kura laikā notiek apdziedāšanās un pēc tam viesīga sadzīve ar dejām un rotaļām.”
Aicinājums “nāc talkā!” joprojām ir dzīvs ikdienas valodā, to lieto situācijās, kad nepieciešama palīdzība, līdzdalība vai kopīga rīcība. Talkas vārda skaidrojums izceļ talku tradīcijas būtību, kurā savijas divas vienlīdz nozīmīgas daļas: darbs (kopdarbs, sagatavošanās, organizēšana) un svinēšana (mielasts, kopā būšana, sadziedāšanās, pateicība). Talku no brīvprātīga darba atšķir tas, ka talkā iešana palīdz ne tikai kopīgi paveikt lielākus darbus, bet arī stiprina sociālās saiknes un nodrošina norišu cikliskumu. Šāda struktūra nodrošina gan iekšēju motivāciju piedalīties, gan kultūras vērtību un prasmju pārmantojamību – apvienojot lietderīgo ar simbolisko, pienākumu ar prieku, darbu ar pateicību.
Talkas ir gan tradīcija, gan būtiska tagadnes prakse, – tajās ikreiz atdzimst gan senā pieredze, gan jaunas nozīmes, stiprinot sabiedrības spēju sadarboties un veidot ilgtspējīgu nākotni. Tās atbilst visiem teorētiskajiem tradīcijas aspektiem – balstās uz nepārtrauktību, mainību, kolektīvu praksi un simbolisku nozīmi. Turklāt tās turpina pastāvēt neformālā, pašorganizētā veidā, kas padara tradīciju pieejamu ikvienam. Ikviens var būt gan talcinieks, gan talkas organizators. Šī atvērtība ļauj tradīcijai ne tikai saglabāties, bet arī paplašināties un atjaunoties.
Talkas ir gan praktiska darbība, gan arī bagātīgs zināšanu kopums, kas glabājas sabiedrības kolektīvajā atmiņā, folklorā, literatūrā, medijos un pētniecībā. Talku pieredze ir dzīva prakse, vienlaikus arī sabiedrības kultūras apziņas, zināšanu pārneses un identitātes daļa. Talkas ir dokumentētas gan vēsturiskos avotos, gan etnogrāfiskos aprakstos un mutvārdu liecībās. Pētījumi un dokumentālās liecības izgaismo talku daudzveidību dažādos laikposmos, no zemes darbu organizēšanas līdz kultūrvēsturisko vietu atjaunošanai, no solidaritātes izpausmes līdz videi draudzīga dzīvesveida stiprināšanai.
Talkās izpaužas latviskā mentalitāte: darba tikums, savstarpēja izpalīdzēšana, sadarbība un kopības sajūta. Tās kalpo kā uzvedības modelis, kas stiprina sociālo saikni, mazina nošķirtību un vairo emocionālo labbūtību. Talkas veido arī tiltu uz estētisku pieredzi – kultūrainavas koptēlu un skaistuma izjūtas kopšanu.
Tradīcija arī šobrīd ir dzīva, radoša un daudzšķautņaina. Talkas notiek ne tikai vides, bet arī kultūras, sociālajā un digitālajā telpā, aptverot tradicionālo lauku darbu veikšanu, vēsturisko, kultūras un atpūtas vietu, ūdenstilpju un dižkoku apkārtnes sakopšanu, kultūrvēsturisko objektu atjaunošanu, solo talkas pandēmijas laikā, talkas Ukrainas atbalstam, balsu, digitālās, vietvārdu, stāstu un arī citas talkas. Talku daudzveidība un jaunākās talku formas apliecina šīs tradīcijas elastību un spēju piemēroties sabiedrībai aktuāliem izaicinājumiem.
Geography
Latvija, latviešu kopienas ārpus Latvijas
Talku tradīcijas dzīvotspēja Latvijā balstās daudzveidīgā, atvērtā un brīvprātīgā kopienu lokā. Tās veido cilvēki, kuri piedalās talkās, tās organizē un nodod šo savstarpējās palīdzības un līdzdalības kultūras praksi nākamajām paaudzēm.
Talku kopienas rodas, kombinējas un pārstrukturējas dažādās vidēs – ģimenēs, draugu un kaimiņu lokā, pilsētu apkaimēs, darba kolektīvos, izglītības iestādēs, nevalstiskajās organizācijās, draudzēs, pašvaldībās un arī Latvijas diasporā. Tās ir mobilas un uz konkrētiem notikumiem balstītas vienības, kurās cilvēki apvienojas kopīgam darbam un kopīgai pieredzei. Kopienas var būt īslaicīgas, izveidotas ap vienu talkas notikumu vai arī pastāvīgas, kas regulāri īsteno kopīgas iniciatīvas. Piemēram, daudzi darba kolektīvi un apkaimju biedrības organizē talkas katru gadu, veidojot līdzdalības kultūru, kas balstīta gan rūpēs par vidi un līdzcilvēkiem, gan kopīgā atbildībā par nākotni.
Kopienu struktūra nav hierarhiska, katrs dalībnieks var būt gan organizators, gan izpildītājs. Piederība tiek veidota caur līdzdalību, uzaicinājumu vai emocionālu iesaisti. Arī tie, kas konkrētajā talkā nepiedalās fiziski, bet dzīvo līdzi vai atbalsta ar padomu, cienastu, dalīšanos sociālajos tīklos u. c., ir daļa no talkas kopienas.
Talku kopienās iesaistās dažādas paaudzes, profesijas un uzskati, bērni, vecāki un vecvecāki, veidojot kopīgas pieredzes un nodrošinot vērtību pārmantojamību. Skolās, jaunatnes organizācijās un centros, pašdarbības un sporta kolektīvos jaunā paaudze talko kopā ar pedagogiem, jaunāko klašu audzēkņi darbojas kopā ar lielākiem, apgūstot gan praktiskas prasmes, gan attieksmi pret vidi un sabiedrību.
Latvijā talku kopienas īpaši atdzīvojas pavasaros, kad iedzīvotāji rīko apkārtnes sakopšanas talkas, notiek Lielā Talka un Meža dienas, kā arī rudenī, kad laukos un mazdārziņos notiek ražas novākšanas talkas. Savukārt diasporas kopienām talkas bieži kļūst par simbolisku veidu, kā stiprināt latvisko identitāti un saikni ar Latviju.
Kopienas vieno ne tikai kopīgs darbs, bet arī kopīgas vērtības – darba tikums, savstarpēja palīdzība, atbildība, rūpes par dabu, līdzcilvēkiem un tautas kultūras mantojumu. Talkotāji ir gan darītāju kopiena, gan attieksmes kopiena, kurā pienākums satiek prieku un darbs pārtop svētkos. Tā ir kopiena, kurā aicināts, gaidīts un iederīgs ir ikviens.
2025. gada pavasara aicinājums sabiedrībai dalīties ar saviem talkas stāstiem ir pavēris Latvijas talku kopienu pūra lādes vāku. Iesūtītie stāsti un atbalsts talkas tradīcijas iekļaušanai Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā apliecina, ka talkas ir dzīvs mantojums, kas veido kopības sajūtu, veicina saudzīgu attieksmi pret dabu un līdzcilvēkiem, kā arī palīdz saglabāt kultūras mantojumu. Stāstu izzināšanu un apkopošanu noteikti turpināsim, šis ir tikai labs sākums. Zemāk neliels ieskats talkas stāstu daudzveidībā.
Saistībā ar Turaidas Dainu kalna 40 gadskārtu tā idejas autore Anna Jurkāne sabiedrībai atgādināja, ka šīs īpašās vietas izveide notika ar talku palīdzību. Simtiem cilvēku sanāca kopā, lai nestu un izvietotu laukakmeņus, sakoptu apkārtni un radītu piemiņas vietu latviešu tautasdziesmām. Šis kopīgais darbs kļuva par simbolu vienotībai un kultūras mantojuma sargāšanai.
Sāres dzimta no Ainažu lauku teritorijas “Irnumos” un Maizes mājas saime Liepas pagastā ik gadu rīko kartupeļu talkas, kurās satiekas visas paaudzes. Arī Linužu ģimene Elderos dalījās ar savām ģimenes kartupeļu talkas tradīcijām, kuras ģimenes mājās rīko jau vairāk kā 50 gadus. Sevukārt, Kārkliņa dzimta regulāri rīko siena talkas Galgauskas pagastā un aicina tajās piedalīties arī citus, daloties ar šīm senajām prasmēm.
Talkas daudzās kopienās saliedē apkārtnes iedzīvotājus, stiprina piederību un veicina vietējās identitātes un kultūras mantojuma saglabāšanu. Pilskalnes pagastā biedrība “Upmales mantnieki” apvieno senioru klubiņa aktivitātes ar talkām Gricgales (Medņu) krogā. Kopiena “Mežinieku apkaimes attīstībai” Ķekavas pagastā aktīvi iesaistās vides uzlabošanā un lepojas, ka talkās līdzdarbojas arī sociālo māju iedzīvotāji. Savukārt Raunas pagasta iedzīvotāji ilgstoši un mērķtiecīgi rūpējušies par vēsturisku objektu un dabas teritoriju sakopšanu – no Brīvības pieminekļa un pilsdrupām līdz kapsētām, senajām alejām un privātiem dārziem. Ūdrīšu pagasta pārvalde Krāslavas novadā regulāri rīko vietējās apkārtnes sakopšanas talkas. Ar sirsnīgiem vides sakopšanas un kopienas vērtību stiprināšanas talku stāstiem dalījās arī Dzirciema un Iļģuciema apkaimju biedrības, Nacionālās apvienības Jelgavas nodaļa un Jelgavas Zonta klubs, Kusas pamatskola un pirmsskolas kolektīvs, Gulbenes novada bibliotēka, kā arī Puķkopības pulciņš Rīgas Dabaszinību skolā.
2009. gadā, kā atbilde pasaules finanšu krīzei, izveidojās kustība “Mazā kavalērija”. Viņu pārliecība izteikta Imanta Ziedoņa vādiem – “Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties”. Šo kustību aizsāka Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” dibinātāji. Viņu rīkotajās talkās, pēc labi paveikta darba, notika draudzības sporta spēles ar vietējiem jauniešiem, koncerti, kopīgas maltītes, Imanta Ziedoņa dzejas lasījumi vai Apes pusē aizsākta tradīcija “Vaidavings” jeb iešana pa upi ar dziedāšanu.
Latvijā ir arī solo talkotāji, kuriem talka ir kā meditācija, personīga un sirsnīga saruna ar dabu. Daži no viņiem talko pat katru dienu vairāku gadu garumā, veicot būtisku darbu apkārtējās vides sakopšanā un daloties savā pieredzē sociālajos tīklos, lai iedvesmotu citus. Šo talkotāju stāsti apliecina, ka talkā iešanas tradīcija Latvijā ir kultūrā sakņota katra cilvēka brīvas gribas izpausme un pieredze, kas izgaismo sabiedrības vēlmi dzīvot skaistākā, tīrākā, zaļākā un sirsnīgākā vidē.
Arī ārpus Latvijas dzīvojošie latvieši rīko talkas savās mītnes zemēs, kopīgi sakopjot latviešu centrus, vēstniecību dārzus un piemiņas vietas un organizējot saliedējošas aktivitātes. Talkas notiek no Lielbritānijas un Vācijas līdz Kanādai un Spānijai un tām ir būtiska loma arī latviskās identitātes stiprināšanā.
Significance in community life
Talku tradīcija Latvijā ir nozīmīga daudzveidīgo un dažādo kopienu dzīves sastāvdaļa, kas stiprina piederību vietai, cilvēkiem un kopīgām vērtībām. Tā ir dzīva, praksē īstenota sadarbības un savstarpējas palīdzības forma, kurā iesaistās dažādu paaudžu, profesiju un sociālo grupu cilvēki ģimenēs, apkaimēs, pašvaldībās, diasporā, skolās un darba kolektīvos.
Talkotāju kopienā tiek piedzīvota vienotība, uzticēšanās un līdzatbildība. Kopīgs darbs veicina sadarbību, socializēšanos, nostiprina attiecības un sniedz gandarījumu. Tajās piedalās lieli un mazi, vietējie un ciemiņi, organizatori un dalībnieki. Iesaistās arī tie, kuri gatavo cienastu, dokumentē notiekošo, dalās pieredzē vai pēc darba iepriecina citus ar radošām, sportiskām vai muzikālām aktivitātēm.
Talkas ir kopienu pašiniciatīvas un pašorganizēšanās izpausme. Tās nereti rodas spontāni, kā atbildes reakcija uz konkrētu vajadzību vai lūgumu pēc palīdzības, kuram atsaucas draugi, ģimenes, kaimiņi vai pat nepazīstami cilvēki. Vienlaikus talkas var kļūt par nozīmīgiem sabiedriskiem notikumiem, kas mobilizē skolas, draudzes, pašvaldības, biedrības un diasporu. Piedzīvotā kolektīvā pieredze rada emocionāli piesātinātu piederības izjūtu vietai, zemei un tautai.
Talku kopienas pievērš uzmanību un nostiprina sabiedrībā pārliecību, ka sakopta un iekopta vide nav tikai pašvaldību vai institūciju atbildība, bet katra iedzīvotāja pienākums. Tā, caur praktisku darbu tiek stiprināta saikne ar dabu, saudzēta kultūrainava, uzlabota pašu un līdzcilvēku dzīves kvalitāte.
Talkas kopienas ar aktīvo iesaisti, praktisko rīcību un pēctalku sarunām–domapmaiņu, virza pārmaiņas sabiedrības domāšanā, kļūstot par iniciatoriem bioloģiskas saimniekošanas, taupīgas resursu izmantošanas, aprites ekonomikas, klimatneitralitātes, digitālās vides vai vietējo kopienu ilgtspējas jautājumu aktualizēšanā.
Dalība talkā talciniekiem ir kā piederības apliecinājums sabiedrībai, kurā dzīvojam. Ikviens talkotāju kopienā var atrast savu vietu un būt kopības izjūtas, saudzīgas attieksmes pret dabu, kultūras mantojuma pārmantojamības un sabiedriskās atbildības līdzveidotājs.
Talkas norises piedāvā iespēju dziļāk izjust un piederēt laikam, kurā dzīvojam, kā aktīvam līdzveidotājam, vienlaicīgi piedzīvojot arī kolektīvās atmiņas un kultūras mantojuma pārneses atjaunojumu. Talkas ir bijušas un turpina būt neatņemama Latvijas sabiedriskās dzīves gada kalendāra daļa.
Activities
Talku tradīcija Latvijā izveidojusies kā zemkopju sabiedrības saimniekošanas un kopdarbības prakse, kuras pamatā bija vajadzība paveikt apjomīgus sezonālus vai būvniecības darbus, kas nebija pa spēkam vienai ģimenei vai saimei. Lai paveiktu plānoto un talkā iesaistītu palīdzēt gatavus talciniekus – kaimiņus, radus un draugus, bija jāīsteno līdzīgs strukturētais cikls un aktivitātes. Tajās ietilpa talcinieku aicināšana, sagatavošanās, kopīga maltīte, dziedāšana, muzicēšana vai dejošana, attiecību stiprināšana vai jaunu veidošana, pateicība dabai, joki un dzīves svinēšana, nodrošinot ne tikai praktisku darbu, bet arī prasmju, zināšanu pārmantošanu, kopienas līdzdalību un sociālo saskaņu.
Laiki mainās, bet talkas būtība paliek nemainīga, tā turpina būt dzīva sadarbības forma kopienā, kas balstīta savstarpējā izpalīdzībā, atbildībā un rūpēs par kopīgo labumu. Tipiskas 21. gadsimta talkas norise iezīmē četrus posmus, kas ļauj nodot zināšanas un vērtības caur kopīgu darbu, novērošanu un līdzdalību. Šis cikliskais modelis piedāvā iespēju apgūt ne tikai praktiskas prasmes, bet arī attieksmi.
1. Aicinājums – mutiski, afišās, e-pastos vai sociālajos tīklos.
2. Sagatavošanās – tiek nodrošināti rīki, vieta, laiks, informācija un dalībnieku koordinācija.
3. Kopīgais darbs – piedalās ikviens, neatkarīgi no vecuma vai iepriekšējas pieredzes.
4. Pēctalka / svinēšana – kopīga maltīte, sarunas, dziedāšana, sporta spēles, rotaļas, ideju apmaiņa.
Mūsdienās talku tradīcija izpaužas daudzveidīgās formās, pielāgojoties kopienu vajadzībām, vides apstākļiem un sabiedriskajām aktualitātēm. Šīs izpausmes strukturējas vairākās tematiskās grupās, kas atspoguļo talku vēsturiskās saknes, simbolisko nozīmi un funkciju mūsdienu sabiedrībā.
I. LAUKSAIMNIECĪBAS UN SEZONĀLĀS TALKAS
Vissenākā talku forma, cieši saistīta ar agrāro dzīvesveidu un paaudžu pieredzē sakņotu savstarpējo izpalīdzību. Šajās talkās bieži tiek saglabātas rituālas un svinību norises. Piemēri: kartupeļu rakšana, siena vākšana, kāpostu skābēšana, malkas sagāde, linu kulšana, labības pļaušana.
II. VIDES SAKOPŠANAS UN AINAVAS TALKAS
Atspoguļo ilgtspējīgu domāšanu un rūpes par vidi. Bieži saistītas ar izglītojošu un sabiedrisku iesaisti. Piemēri: atkritumu savākšana, ūdenstilpju tīrīšana, krastu sakopšana, koku un apstādījumu stādīšana, dižkoku atbrīvošana, pagalmu un rotaļu laukumu labiekārtošana.
III. KULTŪRVĒSTURISKO OBJEKTU UN PIEMIŅAS VIETU TALKAS
Apvieno praktisku darbību ar vietas atmiņas, identitātes un kultūras mantojuma saglabāšanu. Piemēri: senkapu un kapsētu sakopšana, baznīcu un brīvdabas estrāžu teritoriju labiekārtošana, vēsturisku aleju kopšana, piemiņas vietu atjaunošana.
IV. SOCIĀLĀS PALĪDZĪBAS UN KOPIENU STIPRINĀŠANAS TALKAS
Izsaka solidaritāti un rūpes par līdzcilvēkiem, bieži rodas kā atbilde uz akūtām vajadzībām. Piemēri: palīdzība pēc dabas stihijām vai nelaimēm, Jurģu talkas, atbalsts Ukrainai – sveču liešana, aizsardzības tīklu gatavošana, palīdzības talkas vientuļajiem senioriem vai daudzbērnu ģimenēm.
V. TEMATISKAS, DIGITĀLAS UN IZGLĪTOJOŠAS TALKAS
Stiprina pilsonisko līdzdalību, kultūras vērtības un sabiedrisko saliedētību radošā veidā. Piemēri: Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatu talka, “Plaušu talka” Mežaparkā, vietvārdu, digitālās, kultūras un ideju un balsu talkas.
VI. DIASPORAS UN STARPTAUTISKĀS TALKAS
Veicina diasporas piederību Latvijai un popularizē zaļo domāšanu ārpus valsts. Talkas bieži notiek sinhroni ar Lielo Talku Latvijā. Piemēri: diasporas īpašumu vai latviešu kapsētu sakopšana, vēstniecību teritoriju labiekārtošana, “Laimes koku” stādīšana, dalība Pasaules talkā.
Beliefs, rituals, and unwritten rules
Latviešu folklorā – tautasdziesmās, ticējumos, mīklās, ieražu aprakstos un citos formātos – ir saglabājusies bagātīga informācija ne tikai par talku nozīmi, bet arī par to norisi un simbolismu.
Talkas strukturēja saimniecisko gadu, veidoja kopienas dzīves ritmu un kārtību, savienojot intensīvus darba posmus ar kopīgām svinībām, kas iezīmēja kāda perioda noslēgumu un nākamā sākumu. Talkas bija cieši saistītas ar zemkopību, ciklisku laika izjūtu un savstarpēju sadarbību. Tradīcijas dažādu veidu talkās, laikos un novados tomēr bija atšķirīgas un tieši šī daudzveidība atklāj kopdarba kultūrvēsturisko bagātību un elastību.
1. SVINĪBAS, PATEICĪBA UN ATLĪDZĪBA PAR PAVEIKTO
Tautasdziesmas apliecina, ka ēdiens talkā bija ne tikai praktiska vajadzība, bet arī cieņas un attieksmes izpausme. Talkas saņemšanai jeb norisei svinīgi gatavojas, talkas gaidīšanu uzsāk jau nedēļu iepriekš – saimnieks dara alu, saimniece ēdamo. Mielasts kalpoja gan kā pateicība, sava veida atlīdzība, gan kā saimnieku reputācijas veidotājs un stimuls talciniekiem ierasties arī nākamajās talkās. Danči un lustes bieži notika tūlīt pēc darba. Par to liecina arī apraksts par 19. gadsimta beigās notikušu talku Zaļenieku pagastā – pļaušana notikusi naktī, mēness gaismā. Ar pļaušanu ļoti steigušies, jo pēc padarītā darba sākusies dejošana.
Talkā eimu, talkā teku,
Talkā mani gribējās;
Talkā ēdu kviešu maizi,
Saldu dzēru brandivienu.
Nabadzīgs cienasts ietekmēja talcinieku motivāciju un turpmāko atsaucību:
Dievs dod manim vēl dzīvot,
Citu gadu vairs neiešu
Ķiplokami linu plūkt:
Zirņu putru stribināja
Ar sudraba karotēm.
Saimnieces dāsnums tika vērtēts un godāts:
A, lai Dīvs dūd uz cytu godu
Šitai muojā tolkā īt,
A, šeit bej lobi saiminīki,
Deva jiesti, deva dzerti.
Arī saimnieces klātbūtne bija nozīmīga:
Kur ta talkas māmulīte,
Ka neredzu staigajot?
Vaj ta bija iemūreta
Pašā cepļa dibinā?
2. DZIEDĀŠANA UN APDZIEDĀŠANA KĀ VĒRTĒJUMA IZPAUSME
Dziesmas bija būtiska talkas sastāvdaļa, tās uzturēja darba garu, strukturēja norises gaitu un ļāva izpausties humorpilnam vai vērtējošam komentāram. Apdziedāšana pildīja gan emocionālu, gan sociālu funkciju – dziedāja gan talcinieki, gan talkas rīkotāji. Latgalē ir bijis pat īpašs “tolku bolsu” jeb talkas dziesmu repertuārs un talkas kvalitāti vērtēja pēc tā vai kaimiņi dzirdēja skanīgu dziedāšanu.
Talka ēda, talka dzēra,
Talkas māte noskumuse:
Daudz apēda, daudz apdzēra,
Maz darbiņa padarīja.
3. LOMAS, RITUĀLI
Svarīgākā persona bieži bija talkas māte, bet barvedes vadīja kolektīvu un organizēja darba ritmu. Pētniece Janīna Kursīte uzsver, ka sieviešu aktīvā līdzdalība un vadības loma talkās nav nejauša, tā cieši saistīta ar auglības simboliku. Ziemeļlatgales mēslu talkās bijis vēl detalizētāks lomu sadalījums – poveznīks, kāpēja, ārdītāja utt. Zināmas hierarhijas aspekts un pienākumu sadale saglabājas arī mūsdienu talkās, tas palīdz darbus veikt efektīvāk un raitāk.
Ar talkas norisi saistās dažādi rituāli. Pie senāku laiku tradīcijām jāpiemin Ziemeļlatgalē piefiksēto dzīvnieku skaņu atdarināšanu un saimnieces izvārtīšanu pa iztīrīto kūti. Viens no folklorā biežāk pieminētajiem ir Jumja dzīšana, ar ko simboliski tika noslēgta labības talka. Mitoloģijā Jumis ir auglības dievība, dabā par to dēvē kopā saaugušas vārpas vai kādu citu augli. Pazīstama arī tradicionālā Jumja zīme, kas tika iecirsta vai izgriezta ēku rotājumos. Rituāli, kas apliecina Jumja klātbūtni, ir pēdējo vārpu sasiešana kūlītī vai vainagā, kā arī saimnieces pušķošana ar Jumi vai Jumja kroni. Jumis tika noglabāts līdz nākamajam gadam.
Ai, Jumīti, okūtīti,
Gon leigovi druviņāi.
Leigoj munā klietiņāi
Da cytaji vosarai.
Pēdējais vārpu kūlītis tika glabāts līdz nākamajai ražai. To izmantoja nākotnes un cilvēka likteņa paredzēšanai: “Pēdējās vārpas tīrumā sasien kūlītī un izskaita – ja ir pa pāram, tad pļāvējs dabūs dzīvesbiedru. Kūlīti izravē, un, ja kukainīši lec ārā, tad jāaiziet no mājas, ja otrādi – tad jāpaliek.” Arī linu talkās notika nākotnes zīlēšana: “Vakarā, ap plūkšanas beigām, neprecētās meitas ar aizvērtām acīm, ar vienu roku plūc linus, vēlāk skaita: ja stiebri pa pāriem gadījušies, apprecēsies vēl tai pašā gadā, bet ja, nepāros – paliks vēl neprecētas.”
Talkas bija iespēja jauniem cilvēkiem satikties, iepazīties un izvēlēties nākamo dzīvesbiedru, tādēļ arī daļa rotaļu simbolizēja kolektīvu auglības veicināšanu, piemēram, barvede talkā nesa steberi – fallisku simbolu, ko puiši centās iegūt no meitām dziesmu pavadībā.
4. NERAKSTĪTIE DALĪBAS UN PIEKLĀJĪBAS NOTEIKUMI
Talkas kārtību noteica nerakstīti, bet visiem zināmi likumi jeb etiķete, par to liecina ticējumi, dziesmas un ieražas, kas tika nodotas mutvārdu un pieredzes ceļā. No katra talcinieka tika sagaidīts ieguldījums un dalība, augstu vērtēja čaklumu, savstarpēju cieņu, dāsnumu un prasmi pajokot. Būtisks bija arī reciprocitātes princips – ja iesi palīgā citiem, tad arī talcinieki vajadzības gadījumā nāks pie tevis.
Talka bija arī darba parāde, sacensība un organizēšana, tajā nolūkoja talkas māti, tautu meitas darba prasmi, piemērotību darbam, čaklumu, padarītā darba daudzumu, viesmīlību, mājas tīrību.
Vairāki elementi joprojām sastopami mūsdienu talkās – piemēram, kopīgs cienasts, joki, talkas sākšana ar dziesmu vai muzikālu priekšnesumu, pateicība talciniekiem. Tas norāda uz tradīcijas ilgtspējīgu klātbūtni laikmetīgajā kultūrā. Gan senāk, gan šodien uz aicinājumu talkā tiek sagaidīta atsaucība. Darbi tiek sadalīti atbilstoši spējām, un talkas norise tiek organizēta ar cieņu pret dalībniekiem, darbu un laikapstākļiem. Pēc labi padarīta darba un svinēšanas seko sirsnīga atvadīšanās, ne tikai kā pieklājības žests, bet kā daļa no cikliskā ritējuma, pateicība par kopā pavadīto laiku un cerība uz atkalredzēšanos nākamajā talkā.
Nu ar dievu palieciet,
Šā vakara saimeniece;
Rītā būs man jauna diena,
Būs man jauna saimeniece.
5. VIDES UZTVERE UN ESTĒTISKĀ IZJŪTA
Talkas allaž bijušas saistītas ar vēlmi sakārtot un padarīt vidi skaistāku – ne tikai funkcionālu, bet arī vizuāli un simboliski pievilcīgu. Latviešu tautasdziesmās un tradīcijās parādās cieša saikne starp darba tikumu un estētisku vidi: tīra sēta, glīti sakrautas siena kaudzes un izravēta puķu dobe bija ne tikai kārtības rādītāji, bet arī pašcieņas un labklājības simboli. Šī pārliecība, ka videi jākalpo gan praktiski, gan vizuāli, joprojām dzīvo mūsdienu talkās – puķu un koku stādīšanas, soliņu atjaunošanas, ainavas kopšanas un kultūrvēsturisko objektu atjaunošanas iniciatīvās.
Passing on and transferring skills
Talku tradīcija arī 21. gadsimtā ir dzīvs nemateriālais kultūras mantojums, kas nemitīgi tiek pārradīts un nodots nākamajām paaudzēm. Tā stiprina piederības sajūtu, veicina savstarpēju cieņu un kļūst par kopienu saliedēšanas un ieceru īstenošanas rīku – ģimenēs, kaimiņu lokā, izglītības iestādēs, darba kolektīvos, diasporā un citur.
Katra paaudze no jauna “pielaiko” un “pielāgo” talku savām vajadzībām. Kādreizējās pļaujas un kulšanas talkas mūsdienās ir pārtapušas par vides sakopšanas, koku stādīšanas, kultūrvēsturisko vietu labiekārtošanas vai sociālā atbalsta iniciatīvām. Talku forma un saturs mainās, daļa tradicionālo elementu izzūd vai transformējas, tomēr saglabājas pats būtiskākais – savstarpēja palīdzība, cieņa pret dabu un darbu, atsaucība un gandarījums par kopīgi paveikto.
Tradīcija tiek nodota tālāk galvenokārt neformāli – caur darīšanu, līdzdalību un dažādu paaudžu kopīgu pieredzi. Ikviens talcinieks, neatkarīgi no sava ieguldījuma – vai tas būtu darbs, cienasta sagatavošana, muzicēšana vai vienkārši klātbūtne – turpina šo kultūras parādību, bieži neapzinoties tās vēsturisko dziļumu un simbolisko nozīmi. Tā kļūst par piedzīvojamu vērtību, kas iemiesota kopīgā rīcībā.
Talku tradīcija ir vienlaikus elastīga un noturīga. Tā nav institucionalizēta – nav nepieciešama juridiska struktūra, vien vēlme sadarboties. Šī brīvprātības un pašiniciatīvas forma pastāv gan daudzstāvu nama kaimiņu pagalma talkās, gan ģimenes kartupeļu vākšanās, gan valsts mēroga akcijās. Arī kopienās bez formālām struktūrām pastāv izpratne, kā talkot, cienāt un pateikties. Šīs zināšanas tiek nodotas caur piemēru un darbībā balstītu līdzdalību. Pat ja kādā talkā izpaliek kāds no vēsturiskajiem elementiem – piemēram, dziesmas vai rotaļas –, tas nemazina talkas būtību vai tās piederību mūsdienu kultūras telpai.
Mūsdienu plašsaziņas līdzekļi un sociālie tīkli būtiski paplašina pārmantošanas iespējas. Tie ne vien dokumentē, bet arī padara tradīciju pieejamu un atpazīstamu jaunām paaudzēm. Preses publikācijas, fotogalerijas, video stāsti un sociālie portāli ļauj ikvienam kļūt par liecinieku vai dalībnieku. Kopienas, daloties ar savām pieredzēm, stiprina tradīcijas dzīvotspēju laikmetīgā formā.
Talkas Latvijā ir atspoguļotas medijos jau vairāk nekā divus gadsimtus – gan apcerēs un hronikās, gan laikrakstos, rādot sabiedrības dzīves un vides attīstības liecības. No 1790. līdz 2025. gadam preses izdevumos par talkām publicēti gandrīz 220 tūkstoši rakstu, kas apliecina šīs tradīcijas klātbūtni un nozīmi dažādos laikmetos.
Digitālajā laikmetā mediju veidi mainās. Tikai 2025. gada pirmajos piecos mēnešos Lielās Talkas tēma tika atspoguļota 1877 reizes Latvijas vadošajos medijos: 536 publikācijas novadu un pašvaldību izdevumos, 234 publikācijas nacionālos medijos un interneta portālos, 160 sižeti radio, 82 sižeti televīzijā, 865 ieraksti sociālajos tīklos.
Talku Strazdumuižā pie TV ekrāniem vēroja 14 000 skatītāju, Mežaparka talkas ieskaņas pasākumā piedalījās 11 000 skatītāju, bet StarFM rubriku “Ideju Talka” katru trešdienu klausījās vidēji 259 000 klausītāju. Sociālajos tīklos tika aktīvi lietoti tēmturi: #lielatalka, #esamdaba, #esamkopā, #esamLatvija. Talkas tika atspoguļotas Facebook, Instagram, TikTok, X (Twitter), YouTube, Flickr. Ar informāciju dalījās arī vēstniecības un sadarbības partneri.
Šāds daudzkanālu atspoguļojums apliecina, ka talkas joprojām ir viena no spēcīgākajām sabiedrības iesaistes un kultūras tradīcijas pārmantošanas formām Latvijā.
Tradīcijas vizuālā dokumentēšana nav tikai mūsdienu parādība. Jau kopš fotogrāfijas izgudrošanas talkas ir tikušas iemūžinātas ģimeņu albumos, muzejos un arhīvos. Šie vizuālie materiāli kļūst par nozīmīgu kultūras mantojuma daļu – gan pētniecībā, gan kā emocionāla saikne ar pagātni.
Talkas bagātīgi atspoguļotas arī latviešu literatūrā, kur tās bieži attēlotas kā neatņemama tradicionālās dzīves sastāvdaļa. Tās redzamas Andreja Upīša “Sūnu ciema zēnos”, Jāņa Klīdzēja “Cilvēka bērnā”, Edvarda Virzas “Straumēnos”, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos”, Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā”, Annas Brigaderes “Dievs. Daba. Darbs” un Jāņa Akuratera “Kalpa zēna vasarā”.
Talkas aprakstītas arī citos nozīmīgos darbos – Rūdolfa Blaumaņa “Purva bridējā”, Sudrabu Edžus “Dullajā Daukā”, Jēkaba Janševska “Bandavā” un “Dzimtenē”, Viļa Lāča “Zvejnieka dēlā”, Ilzes Indrānes “Lazdu laipā” un “Ūdensnesējā”, Vizmas Supes un Daces Markus “Bārnu dīnas pīminut”, kā arī Lūcijas Ločmeles “Saulessvecē”. Šie darbi literāri un emocionāli dokumentē, kā talka veidojusi latviešu dzīves ritējumu un attiecību telpu, padarot to par neatņemamu kultūras mantojuma daļu.
Talku epizodes turpina dzīvot arī ekranizācijās – Jāņa Streiča filmās “Cilvēka bērns” un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, Voldemāra Pūces “Mērnieku laikos”, kā arī animācijas filmās bērniem, piemēram, Rozes Stiebras “Laimes lācī” un ekranizācijā par “Sūnu ciema zēniem”. Literārie darbi un to ekranizācijas kalpo kā estētisks un emocionāls tilts, caur kuru tradīcija nonāk līdz nākamajām paaudzēm.
Dziļākajā būtībā talkas bija, ir un paliek vērtību nesējas, šī dzīvā tradīcija turpina tikt dabiski pārmantota caur palīdzēšanu citiem, kopā būšanu, piederības sajūtu un gandarījumu par paveikto. Tradīcija dzīvo ne tikai darbos, bet arī cilvēku stāstos, atmiņās, filmās un grāmatās, iekoptās vietās un dziesmās, veidojot prasmju un attieksmes tiltu starp pagātni, tagadni un nākotni.
History
TALKAS LĪDZ 20. GADSIMTAM
Talku tradīcija Latvijā sakņojas senās savstarpējās palīdzības formās, kas vērojamas jau pirmsindustriālajā sabiedrībā. Senāko talku vēstures posmu, pirms 19. gadsimta, ir nepieciešams pētīt padziļināti, lai apzinātu šo kopdarbības formu plašo daudzveidību un attīstību.
Talku attīstību daļēji ietekmēja arī klaušu sistēma – zemniekiem bija jāatstrādā noteikti darbi muižnieku labā, pretī saņemot tiesības lietot zemi. Par šādām talkām saglabājušās liecības nav iedvesmojošas: “Muižā bieži sadzen zemnieku talkas – klaušu darbiem. Vissmagākie ir rijas darbi. Piekvēpušās rijās saber graudus lielos vētījamos sietos un caurvējā tie jāvētī. Katrai darbinieku grupai stāv klāt vagars ar rungu.”
Lai gan klaušas bija piespiedu darbs, līdztekus veidojās arī kopdarba un savstarpējas izpalīdzības pieredze, kas vēlāk kļuva par veidu, kā zemnieki varēja saglabāt iegūto neatkarību un ar kopīgiem spēkiem apsaimniekot zemi. 19. gadsimta agrārās struktūras ietvaros talkas bieži tika organizētas, lai apvienotu spēkus apjomīgu lauksaimniecības vai būvniecības darbu veikšanai. Mazāka apjoma darbi tika veikti ģimenes ietvaros, savukārt talkas tika rīkotas lielāku darbu veikšanai vai ārkārtas situācijās.
Tomēr talku loma bija lielāka par apjomīgu darbu veikšanu, tās kļuva par neatņemamu zemnieku saimnieciskās un sociālās dzīves daļu, jo deva iespēju satikties biežāk, no paaudzes paaudzē nododot prasmes, paražas un zemkopības labo praksi. Talku ritms bija cieši saistīts ar gadskārtu svētkiem – tās atspoguļoja saimnieciskā gada norisi, noslēdza vienu darba cēlienu un vēra durvis nākamajam, veidojot paredzamu un loģisku kopienas dzīves ritmu.
Kā raksta piebaldzēns Kārlis Ruks: “Kartupeļu rakšanas, labības un siena pļaušanas talkas rīkoja tikai ārkārtējos gadījumos (miršana, smaga saslimšana, ugunsgrēks u. c.), kad ar nelaimi cietušajā saimniecībā darbi aizkavējās. Šīs talkas bija izpalīdzība nedienās nokļuvušam kaimiņam, un tās nebija jāatstrādā. Citas gan.”
Saglabājušās arī šādu, mūsdienās zudušu talku liecības: “Vēl šad tad uz pavasara pusi lielie linu audzētāji rīkojuši savdabīgas talkas, sauktas par supragu. Te talcinieces ieradušās ar saviem ratiņiem, palīdzēt vērpt vēl nesavērpto dziju, lai māju sievieši laikus tiktu pie citiem pavasara darbiem. Arī šeit talcinieces saņēmušas gandarījumu – mielastu un dejas.”
Talku nozīmi sabiedriskajā dzīvē un lauku darbu norisē apliecina arī projekts “Talku tradīciju apzināšana un izpēte Daugavpils novadā”, ko īstenojis Skrindu dzimtas muzejs. Tajā apkopotas atmiņas par dažāda veida talkām – visbiežāk minētas mēslu un kulšanas talkas, retāk siena vai kartupeļu vākšana. Pētījums atklāj arī dzīvo atmiņu emocionālo un sadzīvisko šķautni. Piemēram, kādā stāstā minēts romantisks mirklis siena talkā: “Meitene šļūca pie tā puiša, kas viņai patika, bet, ja lejā sagaidīja netīkams, tad metusi ar dakšām.”
Papildus mutvārdu liecībām šajā projektā apzināts arī vizuālais mantojums – fotogrāfijas un kinodokumenti, kas iekļauti izstādē un dokumentālajā filmā. Arī šie materiāli apliecina, ka talkas bija ne tikai praktiski nozīmīgi darbi, bet arī sociāli un kultūras ziņā būtiski notikumi, kurus cilvēki vēlējās iemūžināt un atcerēties.
TALKAS 20.GADSIMTĀ
Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā un īpaši pēc agrārās reformas, kas noveda pie vairāk nekā 40 000 jaunsaimniecību izveides, talkas kļuva par būtisku atbalsta mehānismu jaunajiem saimniekiem. Pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara zeme bija noplicināta, daudzas saimniecības izpostītas. Talkas kļuva par praktisku veidu, kā kopīgiem spēkiem atjaunot ēkas, uzart laukus, novākt akmeņus un uzsākt saimniekošanu. Šajā procesā tika nodotas arī zināšanas un pieredze, kas jaunajiem saimniekiem palīdzēja nostiprināt jauno valsti un tās pilsonisko sabiedrību.
Arvien vairāk cilvēkiem pārceļoties uz dzīvi pilsētās, talkas nezaudēja savu nozīmi. 1930. gados vadonis Kārlis Ulmanis popularizēja koku stādīšanu kā simbolisku un praktisku iniciatīvu sabiedrības vienotības un nacionālās pašapziņas stiprināšanai. Šajās talkās, kurās aktīvi iesaistījās arī skolēni, tika uzsvērta gan ainaviskās vides veidošana, gan ekoloģijas un ekonomiskās attīstības nozīme un tām tika dots Meža dienu nosaukums. Šie pasākumi veicināja atbildību pret zemi, valsti un nākotni un kļuva ļoti populāri. 1935. gadā Meža dienās piedalījās 256 tūkstoši cilvēku, kuri iestādīja 1,4 miljonus koku un krūmu. Ulmaņa laikā aizsāktās koku stādīšanas talkas turpinās arī mūsdienās – ik pavasari “Latvijas valsts meži” aicina sabiedrību piedalīties Meža dienās, veicinot saudzīgu attieksmi pret kultūrainavu un izpratni par meža nozīmi Latvijas identitātē un ekonomikā.
Kolektivizācija un lauksaimniecības tehnikas ienākšana pēc Otrā pasaules kara radīja pārrāvumu iepriekšējās zemnieku talku tradīcijās. Padomju laikā talkas ieguva jaunu, bieži piespiedu formu. Rudenī ražas novākšanas akcijās kolhozos un sovhozos piedalījās gan pieaugušie, gan skolēni un studenti, palīdzot novākt kartupeļus, bietes, burkānus, ābolus un citus lauksaimniecības produktus. Šādas aktivitātes simbolizēja ne tik daudz savstarpēju palīdzību, cik centralizētās saimniekošanas diktētu nepieciešamību. Tomēr, neskatoties uz to, talkās saglabājās arī daļa tradicionālo elementu un kopienas saišu.
Papildus rudens ražas novākšanai padomju ideoloģija ieviesa arī pavasara subotņikus – brīvprātīga darba dienas sabiedrības labā, kas realitātē bieži bija obligātas. Šie pasākumi tika pasniegti kā kolektīva entuziasma un darba ētikas piemērs, ko simboliski pārstāvēja arī Ļeņina tēls. Subotņiku propagandiskais raksturs nomainīja agrāko talku brīvprātību ar ideoloģisku pienākumu.
Līdz ar to talkas padomju gados zaudēja savu tradicionālo kultūras un sabiedrisko saturu, taču dažas vērtības tomēr saglabājās – kopīgs darbs, sadzīviskais ritms un gandarījums par paveikto. Cilvēku atmiņās šie pasākumi bieži saistīti ar kopīgām maltītēm, dziesmām, muzikantu spēlēšanu un neformālām sarunām. Tas viss ļāva talkām saglabāt kopienas pieredzes nozīmi, arī neskatoties uz politisko uzslāņojumu.
Talku brīvprātības gars no jauna tika iedzīvināts 19. gadsimta septiņdesmitajos gados, pateicoties dzejnieka Imanta Ziedoņa iniciētajām dižkoku glābšanas talkām. Šī iniciatīva kļuva par nozīmīgu kultūras un dabas mantojuma saglabāšanas akciju, kas padomju apstākļos norisinājās vairāk nekā divas desmitgades. Tajās piedalījās kultūras darbinieki, vides aizstāvji, jaunieši un inteliģence. Dižkoku apzināšana un kopšana kļuva par miermīlīgu, bet mērķtiecīgu pretestības formu ideoloģiskajam spiedienam.
Brīvprātīgo talku kustībā 1980. gadu sākumā aktīvi iesaistījās arī Radošās jaunatnes klubs, ko vadīja Arvīds Ulme. Tā organizētās baznīcu un pieminekļu sakopšanas talkas kļuva par pamatu Vides aizsardzības kluba izveidei 1987. gadā — šodien vecākajai šāda veida organizācijai Latvijā. Šīs iniciatīvas apliecināja talkas spēku kā pašiniciatīvas un pilsoniskas līdzdalības formu.
Inteliģences un vides aktīvistu rīkotās talkas atmodināja kolektīvo atmiņu par senču vērtībām, pievērsa sabiedrības uzmanību vides jautājumiem un kļuva par priekšvēstnesi tautas pašapziņas atdzimšanai.
TALKAS 21. GADSIMTĀ
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas talku tradīcija ieguva jaunu elpu. Cilvēki atguva īpašumus, atjaunoja saimniecības, sakopa apkārtni, un talkas atkal kļuva par pašiniciētu ikdienas praksi. Taču publiskās vides sakopšanas darbi vēl ilgi tika uzskatīti par pašvaldību vai sētnieku atbildību, tāpēc šādas talkas sākotnēji nebija plaši izplatītas.
Lai mainītu sabiedrības attieksmi pret kopīgo telpu un līdzatbildību, 2000. gadu sākumā veidojās jaunas sabiedriskās iniciatīvas. Viena no pirmajām bija tā dēvētās “olimpiešu talkas”, kurās sportisti sakopa apkārtni. Šīs talkas organizēja Vita Jaunzeme – vēlāk Lielās Talkas kustības vadītāja.
2008. gadā, gatavojoties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstu dibināšanas 90. gadadienai, dzima ideja par kopēju Baltijas talku — nacionāla mēroga vides sakopšanas akciju. Rakstniece Anna Žīgure, iedvesmojusies no Igaunijas piemēra, ierosināja Lielās Talkas kustības ieviešanu arī Latvijā un aicināja Valsts prezidentu kļūt par tās patronu. Valdis Zatlers iniciatīvu atbalstīja un personīgi piedalījās talkās, veicinot plašu sabiedrības atsaucību.
Kopš tā laika Lielā Talka kļuvusi par redzamāko un visaptverošāko talkošanas kustību Latvijā. No vienreizējas akcijas tā attīstījusies par ikgadēju, ilgtspējīgu sabiedrisku kustību ar aptuveni 120 000 dalībnieku ik gadu (biedrības “Pēdas LV” dati), tostarp arī diasporas kopienās. Lielās Talkas spēks ir tās ikgadējā atsaucība, pārmantojamība un spēja uzrunāt arvien jaunas sabiedrības grupas.
Lielās Talkas mērķis sniedzas tālāk par atkritumu vākšanu, tā rosina videi draudzīgu domāšanu, pilsonisko līdzdalību, solidaritāti un kopienu saliedētību, vienlaikus aktualizējot ilgtspējīgas attīstības jautājumus. Laika gaitā samazinājies savākto atkritumu apjoms, kas liecina par pozitīvām pārmaiņām sabiedrības paradumos. Tas ļauj Lielās Talkas aktivitātes fokusēt uz kultūrainavas kopšanu, vides labiekārtošanu un kultūrtelpas saglabāšanu.
Sadarbības memorandi ar Dziesmu svētku biedrību un Latvijas Valsts radio un televīzijas centru papildina talku kultūru ar digitālo dimensiju, padarot to par vienu no daudzbalsīgākajām un saliedējošākajām tradīcijām mūsdienu Latvijā.
Mūsdienās talkas neaprobežojas ar vides sakopšanu vien, kopdarba formātā tiek veikti lauksaimniecības darbi, kultūrvēsturisko objektu atjaunošana, sociālās iniciatīvas un kopienu stiprināšana. Talkās piedalās gan vietējie iedzīvotāji, gan diasporas pārstāvji, gan tūristi. Koru koncertos, folkloras pasākumos, muzeju programmās un citās kultūras aktivitātēs talkas tiek piedāvātas kā izglītojošas un praktiskas pieredzes, kurās iespējams gan izzināt mantojumu, gan līdzdarboties — piemēram, stādot kokus, vācot sienu vai novācot ražu.
Kā uzsver mantojuma pētnieks Tims Vinters, mantojums nav statiska, bet gan dinamiska, sabiedrības attīstībā sakņota parādība. Talku tradīcija Latvijā šo pieeju lieliski ilustrē — tā turpina būt dzīva, pielāgojama un daudzbalsīga prakse, kas pauž piederību gan kopienai, gan kultūrtelpai. Arī 21. gadsimtā talkas saglabā praktisku, simbolisku un sabiedrisku nozīmi, kļūstot par vienu no redzamākajām nemateriālā kultūras mantojuma izpausmēm Latvijā.
Additional Information
Apkopotie informācijas avoti sniedz ne tikai faktoloģisku pamatu, bet arī apliecina, cik daudzslāņaina un daudzbalsīga ir talku tradīcija – gan pētniecībā, gan mākslā, gan sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Šie avoti uzskatāmi rāda, ka talkas ir ne vien dzīvs nemateriālais kultūras mantojums, bet arī būtiska kultūras identitātes un sabiedrības saliedētības sastāvdaļa. Avotu saraksts, kuros iespējams izzināt talku tradīcijas prasmes, ieražas, norises:
GRĀMATAS UN AKADĒMISKIE IZDEVUMI
Beitāne, A. (2009). Vēlīnās izcelsmes vokālā daudzbalsība latviešu tradicionālajā mūzikā. Rīga: LU LFMI.
Burzyńska, K. (2020). The act of ‘Talka’ in historic preservation discourse in contemporary Latvia. Builder, 22–26.
Jurjāns, A. (1912). Latvju tautas mūzikas materiāli IV. Rīga: A. Grothuss.
Kursīte, J. (2018). Dainu kodekss. Rīga: Rundas.
Muktupāvels, V. (1989). Dindaru, dandaru: latviešu rotaļas un spēles. Rīga: Avots.
Starcs, P. (1939). Latvijas agrārreformas tautsaimnieciskie rezultāti. Latvijas lauksaimniecības kamera.
Vītoliņš, J. (1958). Darba dziesmas. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
Winter, T. (2014). Heritage studies and the privileging of theory. International Journal of Heritage Studies, 20(5).
STARPTAUTISKIE DOKUMENTI UN POLITIKAS IETVARI
UNESCO. (2003). Convention for the Safeguarding of the Intangible Cultural Heritage.
https://ich.unesco.org/en/convention
United Nations. (2015). Transforming Our World: the 2030 Agenda for Sustainable Development.
https://sdgs.un.org/2030agenda
TĪMEKĻA UN DIGITĀLIE RESURSI
Augšdaugavas novads. Apzinātas senās talku tradīcijas Augšdaugavas novadā.
https://www.augsdaugavasnovads.lv/novads/aktualitates/jaunumi/apzinatas-senas-talku-tradicijas-augsdaugavas-novada
Cerbule, I. (2022). Alejas un stādījumi pie ceļiem senāk un tagad. Latvijas Valsts ceļi.
https://lvceli.lv/celu-vestures-lappuses/alejas-un-stadijumi-pie-celiem-senak-un-tagad/
Dainuskapis.lv. https://www.dainuskapis.lv
Eniņš, G. (2024). Atgriezos Ziedoņa laikā un telpā. LA.LV.
https://www.la.lv/guntis-enins-atgriezos-ziedona-laika-un-telpa
Garamantas.lv. LVU Filoloģijas fakultātes Neklātienes nodaļas vākums.
https://garamantas.lv/lv/collection/886533/LVU-Filologijas-fakultates-Neklatienes-nodalas-vakums
LVportals.lv. (2019). No klaušām un ‘subotņikiem’ līdz brīvprātīgām talkām.
https://lvportals.lv/norises/303798-no-klausam-un-subotnikiem-lidz-brivpratigam-talkam-2019
LSM (2025). Ruka, E. Vai zini, kā piebaldzēni rīkoja talkas?
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/10.05.2025-vai-zini-ka-piebaldzeni-rikoja-talkas.a597356/
Mammamuntetiem.lv (2025). Talkas spēks: Vai zināji, ka Turaidā esošais Dainu kalns radīts ar talcinieku rokām? Pieejams:
https://www.mammamuntetiem.lv/maja-un-darzs/vides-izglitiba/62402/talkas-speks-vai-zinaji-ka-turaida-esosais-dainu-kalns-radits-ar-talcinieku-rokam
Meži Latvijā laiku lokos un Meža dienu fenomens. LU Akadēmiskā Dzīve, Nr. 55.
https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Akademiska_Dzive/Akademiska-Dzive_55/adz-55-06-Daugaviete.pdf
Periodika.lv. Latvijas Nacionālā Digitālā bibliotēka.
https://periodika.lv/#searchResults:%23talkas
Satori.lv. Šteinerts, M. Ja ne mēs, tad kurš? Talka: Izvēle vai pienākums.
https://satori.lv/article/ja-ne-mes-tad-kurs-talka-izvele-vai-pienakums
Tezaurs.lv. Talka. https://tezaurs.lv/talka:1
Tidy Towns (2017). Spirit of Tidytowns – SuperValu Tidytowns Competition.
https://www.tidytowns.ie/about-us/spirit-of-tidytowns/
Tradicionālās kultūras digitālais arhīvs. Meklējums: “Talka”. Trad.arhīvs.
https://tradarhivs.lv/search/talka
UNESCO Latvijas Nacionālā komisija. (2021). Mēslu talka Ziemeļlatgalē / Tolku bolss [Video].
https://www.unesco.lv/lv/media/187/download?attachment
World Cleanup Day. Get involved.
https://www.worldcleanupday.org/get-invol
United Nations. World Cleanup Day. https://www.un.org/en/observances/cleanup-day
AUDIO, VIDEO
YouTube. (136) Īstenots projekts “Talku tradīciju apzināšana un izpēte Daugavpils novadā”.
https://www.youtube.com/watch?v=qozzGdpHkPw
Replay.lsm.lv (2017). Talkā iemu, talkā teku, talkā mani aicināja...
https://replay.lsm.lv/lv/klausies/ieraksts/lr/92464/talka-iemu-talka-teku-talka-mani-aicinaja
Replay.lsm.lv (2024a). Talka liela, talka maza, talka bēdu padarīja...
https://replay.lsm.lv/lv/klausies/ieraksts/lr/196592/talka-liela-talka-maza-talka-bedu-padarija-skan-talkas-d
Replay.lsm.lv (2024b). Talka nāca sētiņā.
https://replay.lsm.lv/lv/klausies/ieraksts/lr/197267/talka-naca-setina-rudens-ir-istais-laiks-runat-par-darba-dziesmam
Latvijas simtgades stāstu raksti (2017). Kartupeļu talka – LR2 raidījums, I. Štrāla.
https://lr2.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-simtgades-stastu-raksti/kartupelu-talka.a92582/LatvijasRadio2
Masters
Lai arī talkās ikviens dalībnieks ir vienlīdz nozīmīgs, gandrīz katrā kopienā ir cilvēki, kuru ieguldījums talku organizēšanā, vadīšanā un iedvesmošanā īpaši izceļas. Viņi ir mūsdienu talku “mātes” un “tēvi” – tie, kuri uzņemas iniciatīvu, organizē, aicina un iedvesmo. Parasti šie cilvēki labi pazīstami savā lokālajā vidē, taču reti nonāk plašākas sabiedrības uzmanības lokā.
Talkotāju kopienas kodolu veido aktīvi ģimeņu, dzimtu, apkaimju, kopienu un pašvaldību ļaudis – pašdarbnieki, skolotāji, kultūras tradīciju kopēji, diasporas entuziasti, kā arī Lielās Talkas koordinatori. Viņi ir tie, kuri dalās pieredzē, palīdz piesaistīt jaunus dalībniekus, iedrošina un uztur kustības dzīvotspēju.
Šī pieteikuma tapšanas procesā izgaismojas vajadzība nākotnē mērķtiecīgi apzināt, izcelt un godināt šos neredzamos tradīcijas balstus – neformālos “meistarus”, kuru darbība nodrošina talku kustības nepārtrauktību, radošu attīstību un pārmantojamību nākamajām paaudzēm.
Institutions and Organizations
Lai talkotu, nav nepieciešamas iestādes vai īpaši regulējumi – tā ir dzīva, dabiska tradīcija, kas Latvijā pastāv jau gadsimtiem ilgi. Talkošana ir pašsaprotama kopā būšanas, palīdzēšanas un apkārtējās vides sakopšanas forma, kas veidojusies ģimenēs, dzimtās un kopienās un tiek nodota no paaudzes paaudzē. Tā ir kā kolektīva elpa, kas sabiedrībā pulsē bez ārēja mehānisma.
Vienlaikus iestādes un institūcijas var spēlēt nozīmīgu lomu, veicinot, koordinējot un atbalstot šo pašiniciatīvu tradīciju. Lielās Talkas organizatori mērķtiecīgi rūpējas par talku tēmas aktualizēšanu, starpinstitucionālu sadarbību un plašas sabiedrības iesaisti.
Jau 18 gadus Lielo Talku Latvijā organizē biedrība “Pēdas LV”, sadarbojoties ar Latvijas Pašvaldību savienību, Dziesmu svētku biedrību, Eiropas Latviešu apvienību, Finanšu ministriju, Klimata un enerģētikas ministriju, Latvijas Valsts mežiem un Latvijas Valsts radio un televīzijas centru.
Lielās Talkas organizatorisko atbalstu nodrošina visas Latvijas pašvaldības, tai skaitā: Alūksnes novada pašvaldība, Augšdaugavas novada pašvaldība, Ādažu novada pašvaldība, Balvu novada pašvaldība, Bauskas novada pašvaldība, Cēsu novada pašvaldība, Daugavpils valstspilsētas pašvaldība, Dienvidkurzemes novada pašvaldība, Dobeles novada pašvaldība, Gulbenes novada pašvaldība, Jelgavas novada pašvaldība, Jelgavas valstspilsētas pašvaldība, Jēkabpils novada pašvaldība, Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība, Krāslavas novada pašvaldība, Kuldīgas novada pašvaldība, Ķekavas novada pašvaldība, Liepājas valstspilsētas pašvaldība, Limbažu novada pašvaldība, Ludzas novada pašvaldība, Līvānu novada pašvaldība, Madonas novada pašvaldība, Mārupes novada pašvaldība, Ogres novada pašvaldība, Olaines novada pašvaldība, Preiļu novada pašvaldība, Ropažu novada pašvaldība, Rēzeknes novada pašvaldība, Rēzeknes valstspilsētas pašvaldība, Rīgas valstspilsētas pašvaldība, Salaspils novada pašvaldība, Saldus novada pašvaldība, Saulkrastu novada pašvaldība, Siguldas novada pašvaldība, Smiltenes novada pašvaldība, Talsu novada pašvaldība, Tukuma novada pašvaldība, Valkas novada pašvaldība, Valmieras novada pašvaldība, Varakļānu novada pašvaldība, Ventspils novada pašvaldība, Ventspils valstspilsētas pašvaldība.
Finansiālie atbalstītāji 2025. gadā: Rimi, DHL, Getliņi Eko, Mežpils alus, Dreame. Šo 18 gadu laikā Lielās Talkas aktivitātēm ir bijis arī plašs privāto atbalstītāju loks.
Informatīvie atbalstītāji 2025. gadā: LETA, Delfi, 3 Group, Star FM, Radio Skonto, Latvijas Radio 5, Radio Tev, Kurzemes radio, Latvieši.com, jauns.lv. u. c.
Consolidation
Talku tradīcija Latvijā ir apliecinājums nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspējai, sabiedrības līdzdalības potenciālam un piederības izjūtai. Tā atbilst UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma kritērijiem – ir gan nacionāla vērtība, gan potenciāls starptautiskas nominācijas kandidāts.
Lai arī talkas Latvijā izsenis balstījušās sabiedrības pašorganizēšanās un savstarpējās palīdzības pieredzē, tradīcijas nostiprināšanā un ilgtspējīgā attīstībā būtiska ir arī valsts, pašvaldību, uzņēmēju un plašākas sabiedrības iesaiste. Lielās Talkas ilgtspēju un plašo sabiedrības tvērumu nodrošinājis mērķtiecīgs darbs un sadarbības šādās jomās:
ORGANIZATORISKAIS PAMATS
Kopš 2008. gada Lielā Talka ir kļuvusi par redzamāko talku tradīcijas nesēju Latvijā. Tā sākās kā sabiedrības dāvana Latvijai tās 90. dzimšanas dienā – 13. septembra talkā piedalījās vairāk nekā 50 000 cilvēku visā valstī. Šis emocionālais un simboliskais brīdis kļuva par sākumpunktu ilgstošai kopīgai talkošanai, kas ar nemainīgu intensitāti turpinās jau gandrīz divas desmitgades.
Lielā Talka tiek organizēta biedrības “Pēdas LV” vadībā, sadarbojoties ar Latvijas Pašvaldību savienību, visām Latvijas pašvaldībām, vides un kultūras organizācijām, medijiem un privātajiem partneriem. Kustību kopš pirmsākumiem vada Vita Jaunzeme, kuras konsekventā līderība ir kļuvusi par talku tradīcijas simbolu. Iniciatīvu ilgstoši atbalsta arī “Latvijas Valsts meži”, Finanšu un Klimata un enerģētikas ministrijas (iepriekš VARAM), kā arī domubiedru grupa “Tīri meži”.
Ilggadējie partneri:
• Latvijas Pašvaldību savienība – pašvaldību koordinācija un iesaiste;
• “Latvijas Valsts meži” – praktisks un loģistikas atbalsts;
• Valsts institūcijas – finanšu, vides un klimata jautājumu atbalsts;
• Dziesmu svētku biedrība – kopprojekti, tostarp “Plaušu tīrīšanas talka”;
• Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs – Digitālās talkas attīstība;
• Eiropas Latviešu apvienība – diasporas iesaiste.
Biedrība “Pēdas LV” turpinās piesaistīt ieinteresēto un kompetento partneru loku – pētniekus, muzejus, pašvaldības, izglītības iestādes, diasporas organizācijas un citus sabiedriskos spēkus, lai stiprinātu talku tradīcijas ilgtspēju.
SIMBOLISKĀ UN SABIEDRISKĀ NOZĪME
Talku kustības sabiedrisko un valstisko nozīmi apliecina līdzšinējo Valsts prezidentu patronāža un aktīva klātbūtne talkās. Tradīcijas emocionālo un kultūras dimensiju īpaši izcēlusi un atbalstījusi eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kuras prezidentūras laikā Lielās Talkas iniciatīva vēl nebija aizsākta.
Talku vērtības popularizē arī labas gribas vēstneši – sabiedrībā zināmas personības, kas īpaši uzrunā un motivē jauno paaudzi. Arī valdības vadītāji, ministri, Saeimas deputāti, mākslinieki un mūziķi regulāri piedalās talkās kā līdzvērtīgi dalībnieki. Talkā ikviens ir vienlīdz svarīgs, neatkarīgi no amata, statusa vai pieredzes un šī vienlīdzība ir viena no tradīcijas pamatvērtībām.
DAUDZVEIDĪBA, JAUNIEVEDUMI UN SABIEDRĪBAS IESAISTE
Talku kustības spēks ir tās brīvprātībā, spējā pielāgoties mūsdienu izaicinājumiem un praktiski risināt vietējo kopienu vajadzības. Tajās iesaistās dažādas sabiedrības vienības – no ģimenēm, bērnudārza grupiņām un skolu klasēm līdz darba kolektīviem, apkaimju iedzīvotājiem, Dziesmu un deju svētku dalībniekiem un diasporai.
Tradīcija nav institucionalizēta, taču tai ir būtiski sabiedrības līdzdalības un valsts, pašvaldību, NVO un privātā sektora atbalsta mehānismi. Tā tiek stiprināta ar ilggadējām partnerībām un sadarbības memorandiem. Talkas notiek dažādos formātos – ideju talkas, digitālās talkas, Laimes koku parku stādīšana, dziedāšanas talkas, solo talkas pandēmijas laikā. Tas ļauj uzrunāt dažādas sabiedrības grupas ar atšķirīgu dzīvesveidu.
Talku hronoloģija no 2008. līdz 2025. gadam uzrāda nepārtrauktu attīstību, sabiedrības iesaistes dinamiku un lokālās iniciatīvas dzīvotspēju. Talkas ir kļuvušas par nozīmīgu pašorganizēšanās platformu, talcinieki kopā stāda kokus, labiekārto dzīvokļu māju pagalmus, gatavo putnu būrīšus, tīra upes un rīko saviesīgus kultūras pasākumus. Tradīcija dzīvo gan laukos, gan pilsētās, gan diasporā. Lielās Talkas piemērs ir iedvesmojis arī starptautisku sadarbību. Kopš 2008. gada, kad arī Igaunijas iedzīvotāji rīkoja Lielo Talku, ir izveidota globāla kustība “Let’s Do It World”, kurā aktīvi līdzdarbojas arī Latvija. Atšķirībā no Igaunijas, kur šāda nacionālā mēroga akcija notika vienreiz, Latvijā talku kustība turpinās nepārtraukti līdz pat šodienai. Tas apliecina Latvijas spēju uzturēt dzīvu kultūras praksi ilgtermiņā un iedvesmot starptautisko sabiedrību. “Let’s Do It World” šobrīd apvieno dalībniekus no vairāk nekā 200 valstīm un teritorijām. Talkas balss un aicinājums sabiedrībai nākt talkā planētai kļūst aizvien dzirdamāks. Kopš 2023. gada Pasaules sakopšanas diena (World Cleanup Day) ir iekļauta Apvienoto Nāciju Organizācijas starptautisko dienu kalendārā. Latvijas diplomāti, tostarp Lielās Talkas labas gribas vēstnieks Andrejs Pildegovičs, aktīvi piedalījās, lai panāktu šī lēmuma pieņemšanu ANO ietvaros. Lielā Talka ir uzskatāms “glocal” (globāls + lokāls) modelis – Baltijas valstu kopīga iniciatīva, kas iedvesmo starptautisku kustību, kļūstot par vienu no spilgtākajiem ilgtspējīgas rīcības piemēriem pasaulē. Talku tradīcija Latvijā ir apliecinājums nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspējai, sabiedrības līdzdalības potenciālam un piederības izjūtai. Tā atbilst UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma kritērijiem – ir gan nacionāla vērtība, gan potenciāls starptautiskas nominācijas kandidāts. Nākotnē būtu vērts apsvērt talku tradīcijas iekļaušanu UNESCO sarakstā, lai ne vien celtu gaismā tradīcijas vēsturisko un sociālo vektoru, bet arī veicinātu izpratni par tās ietekmi uz sabiedrību, vidi un kultūras identitāti. Tā uzsvērtu Latvijas ieguldījumu globālajā ilgtspējas kustībā un stiprinātu talku kā vienojošu, sadarbību un sociālo atbildību veicinošu praksi gan lokālā, gan starptautiskā mērogā.
Lai arī talku tradīcija Latvijā izsenis balstās sabiedrības pašorganizēšanās un savstarpējās palīdzības pieredzē, tās nostiprināšanā un ilgtspējīgā attīstībā būtiska ir arī valsts, pašvaldību un plašākas sabiedrības iesaiste. Lielās Talkas ilgtspēja līdz šim balstījusies daudzpusīgā atbalstā četrās galvenajās jomās:
1. ORGANIZATORISKAIS ATBALSTS
Kopš 2008. gada Lielās Talkas norisi koordinē biedrība “Pēdas LV”, sadarbojoties ar:
• Latvijas Pašvaldību savienību, kas nodrošina vietējo pašvaldību iesaisti visā Latvijā;
• “Latvijas Valsts mežiem”, kas sniedz praktisku un loģistikas atbalstu;
• Valsts institūcijām – tostarp Finanšu ministriju un Klimata un enerģētikas ministriju (iepriekš VARAM) – kas nodrošina finanšu atbalstu;
• Dziesmu svētku biedrību, ar kuru kopš 2023. gada tiek īstenota iniciatīva “Plaušu tīrīšanas talka”;
• Latvijas Valsts radio un televīzijas centru, kas kopš 2024. gada piedalās Digitālās talkas rīkošanā;
• Eiropas Latviešu apvienību, kas veicina diasporas iesaisti talku kustībā.
Šī ilgstošā sadarbība veido stabilu institucionālu pamatu tradīcijas nepārtrauktībai.
2. SIMBOLISKAIS ATBALSTS
Talku kustības sabiedrisko un valstisko nozīmi apliecina visu līdzšinējo Valsts prezidentu patronāža un aktīva klātbūtne talkās. Tradīcijas vērtības popularizē arī labas gribas vēstneši – sabiedrībā zināmas personības, kas īpaši uzrunā un motivē piedalīties jauno paaudzi.
Arī valdības vadītāji, ministri, Saeimas deputāti, kā arī kultūras personības – mākslinieki un mūziķi regulāri piedalās talkās kā līdzvērtīgi dalībnieki. Talkā ikviens ir vienlīdz svarīgs – neatkarīgi no amata, statusa vai pieredzes. Šī vienlīdzība ir viena no tradīcijas pamatvērtībām.
3. PRIVĀTAIS UN INFORMATĪVAIS ATBALSTS
Lielās Talkas un Laimes koku stādīšanas iniciatīvas katru gadu saņem atbalstu no uzņēmumiem un medijiem. Šī sadarbība palīdz nodrošināt praktiskos resursus un efektīvi sasniegt plašu sabiedrību gan Latvijā, gan ārvalstīs.
4. SABIEDRĪBAS ATBALSTS
Talku tradīcija ir tik dzīvotspējīga, cik plaša ir sabiedrības iesaiste. Katru gadu tūkstošiem cilvēku piedalās Lielajā Talkā, īsteno vietējās iniciatīvas, darbojas diasporā vai rīko talkas savā īpašumā.
Talku tradīcijai svarīga ir ne tikai praktiskā iesaiste, bet arī emocionālā un simboliskā piederība. Arī tie, kuri kādu gadu talkā nepiedalās fiziski, bet ikdienā rīkojas atbildīgi – saudzē dabu, izturas cieņpilni pret līdzcilvēkiem un vidi – pieder šai kopienai. Arī viņu attieksme veido talkas garu un ilgtspēju.
Continuation/development
Biedrība “Pēdas LV” koordinēs plānoto aktivitāšu īstenošanu, veidojot ciešu sadarbību ar esošajiem un topošajiem partneriem – valsts institūcijām, pašvaldībām, augstskolām, muzejiem, kopienām, diasporas organizācijām un izglītības iestādēm. Konkrētie partneri un sadarbības modeļi tiks precizēti atbilstoši katras aktivitātes mērķim un finansējuma iespējām.
1. PĒTNIECĪBA UN DOKUMENTĒŠANA
1.1. Apzināt, dokumentēt un digitalizēt talku vēstures liecības (mutvārdu stāsti, foto, video, preses materiāli) dažādos Latvijas novados, sadarbojoties ar vietējām kopienām, muzejiem un arhīviem.
Laika periods: 2025–2030. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV” sadarbībā ar reģionālajiem muzejiem un kopienu pārstāvjiem.
1.2. Uzsākt starpdisciplinārus pētījumus par talku vēsturi, nozīmi un mūsdienu ietekmi, iesaistot pētniekus no humanitārajām, sociālajām un vides zinātnēm.
Laika periods: 2025–2030. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV” sadarbībā ar Latvijas Universitāti, LKA, LZA, reģionālām augstskolām un pētniecības institūcijām.
1.3. Izveidot publiski pieejamu digitālu platformu ar vizuālo un audio materiālu datubāzi, talku kalendāru, izpētes materiāliem.
Laika periods: 2026–2027. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV” sadarbībā ar tehnoloģiju un dizaina partneriem.
2. STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA UN ATPAZĪSTAMĪBA
2.1. Piedalīties starptautiskos vides un kultūras pasākumos (konferences, izstādes, diskusijas u. c.).
Laika periods: 2025–2030. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV”, ar Ārlietu un Kultūras ministriju atbalstu.
2.2. Turpināt sadarbību ar “Let’s Do It World” un pārstāvēt Latviju globālajos tīklos.
Laika periods: katru gadu. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV”.
2.3. Uzsākt konsultācijas par talku tradīcijas iekļaušanu UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.
Laika periods: 2026–2030. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV” sadarbībā ar KM, ĀM un citiem partneriem.
Visus plānotos pasākumus koordinēs biedrība “Pēdas LV”, sadarbojoties ar esošajiem un topošajiem partneriem – valsts institūcijām, pašvaldībām, NVO, kopienām un izglītības iestādēm. Sadarbības modeļi tiks precizēti atbilstoši katras aktivitātes mērķim un finansējuma iespējām.
1. IZGLĪTĪBA UN JAUNRADE
1.1. Veicināt skolēnu, pirmsskolu un studentu iesaisti talkās un radošos projektos sadarbībā ar skolām, augstskolām un skolotāju kopienām.
Laika periods: katru gadu. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV” sadarbībā ar izglītības iestādēm.
1.2. Attīstīt sadarbību ar profesionālās izglītības centriem un mākslas skolām (projekti par talku ēdieniem, apģērbu, dizainu u. c.).
Laika periods: no 2026. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV”, profesionālās izglītības iestādes.
1.3. Rīkot talku vasaras skolas, meistarklases un darbnīcas (piemēram, talku dziesmu vai danču vakari, ēdienu receptes, modes skates), sadarbojoties ar folkloras ansambļiem, amatniekiem, restorāniem, kultūras centriem un pašvaldībām.
Laika periods: no 2026. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV”, kopienas, kultūras iestādes.
2. KOPIENU STIPRINĀŠANA UN SABIEDRĪBAS LĪDZDALĪBA
2.1. Turpināt ikgadējo Lielās Talkas organizēšanu pavasarī un Pasaules talku rudenī.
Laika periods: katru gadu. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV” sadarbībā ar pašvaldībām, NVO, diasporas organizācijām.
2.2. Iesaistīt dažādas sabiedrības grupas (ģimenes, skolas, darba kolektīvus, diasporas, apkaimju biedrības, mazākumtautību kopienas, Dziesmu svētku kustības dalībniekus u. c.).
Laika periods: katru gadu. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV”, kopienu pārstāvji.
2.3. Veicināt tradicionālo lauksaimniecības talku (linu kulšana, siena vākšana, mēslu vešana u. c.) rekonstrukciju, sadarbojoties ar entuziastiem, zemnieku saimniecībām, muzejiem, institūtiem, pašvaldībām.
Laika periods: no 2026. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV”, muzeji, kopienas.
3. SABIEDRĪBAS INFORMĒŠANA UN KOMUNIKĀCIJA
3.1. Izmantot sabiedrībā zināmas personības kā labas gribas vēstnešus, veicinot tradīcijas atpazīstamību.
Laika periods: katru gadu. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV”, mediju partneri.
3.2. Popularizēt kopienu pieredzes un labās prakses piemērus medijos un sociālajos tīklos.
Laika periods: katru gadu. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV”, reģionālie un nacionālie mediji.
4. POLITIKAS UN FINANŠU ILGTSPĒJA
3.1. Sadarboties ar valsts un pašvaldību institūcijām, lai tradīcija tiktu iekļauta kultūrpolitikas un ilgtspējas dokumentos.
Laika periods: 2026–2028. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV” sadarbībā ar KM un KEM.
3.2. Piesaistīt daudzveidīgus finanšu resursus – valsts, ES, NVO un privāto sektoru fondus.
Laika periods: katru gadu. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV”.
3.3. Veidot ilgtermiņa sadarbības ar iestādēm, uzņēmumiem, medijiem un NVO ilgtspējīgu modeļu izstrādei.
Laika periods: 2025–2030. Atbildīgie: Biedrība “Pēdas LV”.
Talku tradīcijai Latvijā ir būtisks potenciāls kļūt par vienu no nemateriālā kultūras mantojuma stūrakmeņiem – gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Tās vēsturiskā nozīme, dzīvotspēja un sabiedrības iesaiste ir nepārprotams pamats ilgtspējīgai attīstībai arī nākotnē.
Nākamajos gados svarīgi ne tikai turpināt tradīcijas praktizēšanu, bet arī padziļināti to pētīt, dokumentēt, stiprināt izglītībā un radošajā nozarē, attīstīt digitālos rīkus un sadarbības tīklus. Vienlaikus jāapzinās, ka šīs ieceres nav īstenojamas viena sektora vai organizācijas ietvaros, to īstenošana iespējama tikai ciešā sadarbībā ar ieinteresētiem un kompetentiem partneriem visā Latvijā un ārpus tās.
STRATĒĢISKIE MĒRĶI (2025–2030)
1. Stiprināt talku tradīciju kā dzīvu kopienas praksi, kas vieno dažādas sabiedrības grupas un veicina līdzdalību.
2. Nodrošināt talku tradīcijas dokumentēšanu un pētniecību, uzkrājot zināšanas nākamajām paaudzēm.
3. Attīstīt talkas kā ilgtspējīga dzīvesveida un vides apziņas veicinātāju, integrējot tradīciju mūsdienu kultūras procesos.
4. Veicināt izglītības, radošuma un jaunrades procesus, kuros talku tradīcija kalpo par iedvesmas avotu un mācību platformu.
5. Attīstīt digitālo komunikāciju un sabiedrības informēšanu, stiprinot tradīcijas atpazīstamību vietējā un starptautiskā līmenī.
6. Nodrošināt talku tradīcijas ilgtspēju, veidojot partnerību tīklu un piesaistot finansējumu no valsts, pašvaldībām, starptautiskiem un privātiem resursiem.
Dangers
Lai arī daudzveidīgas talku norises, tostarp Lielā Talka, ik pavasari un rudenī pulcē tūkstošiem cilvēku un nodrošina redzamu tradīcijas pārmantošanu, pastāv vairāki ilgtermiņa riski, kas var ietekmēt talku dzīvotspēju nākotnē. Šo risku apzināšana un savlaicīga rīcība ir būtiska tradīcijas nostiprināšanai un stratēģisko mērķu īstenošanai.
1. TRADĪCIJAS FORMĀTA STAGNĀCIJA UN LĪDZDALĪBAS MAZINĀŠANĀS
Viens no būtiskākajiem apdraudējumiem ir sabiedrības intereses mazināšanās un “noguruma” efekts. Ja talku formāts netiks attīstīts un mainīts līdzi laikam, var rasties iespaids, ka “viss jau ir izdarīts” – līdz ar to samazinās motivācija piedalīties. Šo tendenci pastiprina straujš dzīves ritms, pieaugoša darba slodze un ikdienas prioritāšu maiņa.
Iespējamie risinājumi:
• Jaunu talku formu attīstība: digitālās, ideju, dziedāšanas, stāstu, kultūras un solo talkas;
• Radošu aktivitāšu un konkursu organizēšana sadarbībā ar izglītības iestādēm;
• Mērķtiecīgs darbs pie sabiedrības emocionālās un simboliskās iesaistes.
2. DEMOGRĀFISKIE UN TERITORIĀLIE IZAICINĀJUMI
Iedzīvotāju skaita samazināšanās, īpaši reģionos, jauniešu aizplūšana uz pilsētām un ārvalstīm, kā arī vietējo kopienu mobilizācijas sarežģījumi ir būtisks apdraudējums talku dzīvotspējai. Pēc administratīvi teritoriālās reformas vairākas mazās teritorijas riskē kļūt par perifēriju, kur ir sarežģītāk īstenot vietējās iniciatīvas.
Iespējamie risinājumi:
• Kopienu, jauniešu un diasporas mērķtiecīga iesaiste kā prioritāra stratēģiskā līnija;
• Talku norises sasaistīšana ar lokālo identitāti un kultūru.
3. PRASMJU UN ZINĀŠANU PĀRMANTOŠANAS TRŪKUMS
Līdzīgi kā citās tradicionālajās praksēs, arī talku kustībā nav pietiekami daudz pieredzējušu, zinošu rīkotāju, kas spētu iedvesmot, apmācīt un vadīt dažādu veidu talkas – no saimnieciskām līdz pilsētvides iniciatīvām. Pašlaik trūkst vienotas atbalsta sistēmas vai metodikas šādu zināšanu nodošanai.
Iespējamie risinājumi:
• Talku digitālās platformas izveide ar metodiskiem resursiem;
• Meistarklases, darbnīcas, vasaras skolas reģionos sadarbībā ar NVO, muzejiem un izglītības iestādēm.
4. ATTĀLINĀŠANĀS NO DABAS UN PATĒRĒTĀJU KULTŪRAS IETEKME
Pilsētvidē dzīvojošajiem arvien biežāk trūkst tiešas pieredzes ar dabu un fizisku darbu. Pieaug diskomforts no netīrumiem, kukaiņiem vai fiziskās piepūles. Mūsdienu patērētāju un individuālisma kultūra mazinājusi vēlmi darboties kolektīvi, uzņemties atbildību par kopējo vidi.
Iespējamie risinājumi:
• Sabiedrībā zināmu cilvēku iesaiste talku vēstnešu formātā;
• Attieksmes veidošanas kampaņas, kuras uzrunā identitātes, kultūras un emocionālā līmenī;
• Uzsvērta talkas “saviesīgā daļa” kā nozīmīgs kopienas pieredzes elements.
5. NEPIETIEKAMA KOORDINĀCIJA UN DOKUMENTĒŠANAS TRŪKUMS
Lai gan talku mērķis ir sakopt vidi un saliedēt sabiedrību, dažkārt trūkst rūpīgas darbu plānošanas un drošības uzraudzības, īpaši pilsētvidē un bīstamās vietās. Tāpat trūkst vienotas sistēmas, kas dokumentētu talku norisi, cilvēkstāstus, pieredzi un rezultātus, kas ir nozīmīgs ieguldījums kultūras atmiņā un nākotnes iedvesmā.
Iespējamie risinājumi:
• Talku digitālā platforma, kas apvieno pieredzes, kalendārus, rezultātus un vizuālos materiālus;
• Strukturēta dokumentēšanas un atmiņas saglabāšanas procesa ieviešana sadarbībā ar muzejiem un arhīviem.
Lai nodrošinātu talku tradīcijas ilgtspēju, nepieciešama gan elastība un radošums, gan sadarbība ar plašu partneru loku. Biedrība “Pēdas LV” turpinās koordinēt šos procesus, piesaistot ieinteresētās institūcijas, NVO, pētniekus, izglītības iestādes, diasporas pārstāvjus un kopienas. Tikai kolektīvi iespējams pārvarēt mūsdienu izaicinājumus un nodrošināt talku tradīcijas pārmantošanu.
Applicant
Biedrība “Pēdas LV”, Reģ. Nr. 40008177683
Image Gallery
Audio Materials
Video
Publications
Beitāne, A. (2009). Vēlīnās izcelsmes vokālā daudzbalsība latviešu tradicionālajā mūzikā. Rīga: LU LFMI.
Burzyńska, K. (2020). The act of ‘Talka’ in historic preservation discourse in contemporary Latvia. BUILDER, 22–26.
Jurjāns, A. (1912). Latvju tautas mūzikas materiāli IV. Rīga: A. Grothuss.
Kursīte, J. (2018). Dainu kodekss. Rīga: Rundas.
Muktupāvels, V. (1989). Dindaru, dandaru: latviešu rotaļas un spēles. Rīga: Avots.
Starcs, P. (1939). Latvijas agrārreformas tautsaimnieciskie rezultāti. Latvijas lauksaimniecības kamera.
Vītoliņš, J. (1958). Darba dziesmas. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
Winter, T. (2014). Heritage studies and the privileging of theory. International Journal of Heritage Studies, 20(5).
Websites
Cerbule, I. (2022). Alejas un stādījumi pie ceļiem senāk un tagad. Latvijas Valsts ceļi.
Diena (2008). Latvijas Kultūras kanonam izvirzītās kultūras vērtības: Tautas tradīcijas.
Eniņš, G. (2024). Atgriezos Ziedoņa laikā un telpā. LA.LV.
LVportals.lv (2019). No klaušām un ‘subotņikiem’ līdz brīvprātīgām talkām.
LSM (2025). Ruka, E. Vai zini, kā piebaldzēni rīkoja talkas?
Periodika.lv. Latvijas Nacionālā Digitālā bibliotēka.
Satori.lv. Šteinerts, M. Ja ne mēs, tad kurš? Talka: Izvēle vai pienākums.
Tidy Towns (2017). Spirit of Tidytowns - Supervalu Tidytowns Competition.
UNESCO (2003). Convention for the Safeguarding of the Intangible Cultural Heritage.
UNESCO Latvijas Nacionālā komisija (2021). Nemateriālais kultūras mantojums.
United Nations (2015). Transforming Our World: the 2030 Agenda for Sustainable Development.
World Cleanup Day. Get Involved.
World Cleanup Day (no date) United Nations.
Meži Latvijā laiku lokos un Meža dienu fenomens
Talku norišu apraksti, tautasdziesmas
Apzinātas senās talku tradīcijas Augšdaugavas novadā - Augšdaugavas novads
Tradicionālās kultūras digitālais arhīvs. Meklējums: “Talka”. Trad.arhīvs.
Talkas spēks: vai zināji, ka Turaidā esošais Dainu kalns radīts ar talcinieku rokām