Autors:
Ilmārs Pumpurs
Spēles/performatīvās mākslas
Tradicionālās amatniecības prasmes
Nosaukums
Dūru cītaras būvēšanas un spēles tradīcija (2020)
Cītara, dūru cītara – biežāk lietotais apzīmējums.
Retāk – lielā cītara, akordu cītara, galda cītara.
Akordu cītara, pavadījuma cītara – literatūrā sastopamie apzīmējumi.
Latgalē lieto vīriešu dzimtes formu – cītars, dūru cītars.
Ģeogrāfija
Vidzeme un Latgale. Cītara jeb dūru cītara ir zināma un tiek spēlēta visā Latvijas teritorijā, bet tradīcija ievērojami vairāk izplatīta Vidzemē un Latgalē, tāpat instrumentu būvēšana kā tradīcija uzturēta Vidzemē un Latgalē.
Instrumenta spēle ir labi zināma kopienās, kur tā tiek vai ir tikusi praktizēta ģimenē, draugu vai paziņu lokā, kā arī kopienās, kas nodarbojas vai saskaras ar tautas mūziku un folkloras izpildījuma praksi.
Instrumenta spēle kopš raksturīgā latviešu dūru cītaras modeļa – ar vairākkāršotām unisona stīgām un instrumenta garenvirzienā izvietotām skaņojamajām tapām – izveidošanas 20. gadsimta 20. gados ir uzturēta stabilā, nepārtrauktā tradīcijā. Mūsdienās to regulāri praktizē vairāk nekā 50 personas, bet spēles pratēju skaits ir daudzkārt lielāks.
Mainoties tradīcijas pārmantošanas mehānismam no prasmes nodošanas ģimenē vai vietējā kopienā uz tās apguvi izglītības ceļā (festivāli, kursi, lekcijas, interešu izglītība), spēles prasmes apgūst un uztur tradicionālās kultūras un tautas mūzikas interesenti neatkarīgi no vēsturiskās teritorijas, kur instrumenta spēle ir bijusi izplatīta.
Līdz ar to tradīcija tiek atpazīta, bet vairs netiek praktizēta atsevišķās vietās, kur tā bijusi, bet var nostiprināties jaunās kopienās un teritorijās.
Instrumenta izgatavošana ir piedzīvojusi īslaicīgu pārtraukumu no 20. gadsimta 90. gadiem līdz 21. gadsimta sākumam. Šobrīd ar cītaru izgatavošanu Latvijā nodarbojas vismaz trīs meistari, kuri to ir mācījušies, pētot vēsturisko instrumentu konstrukciju, kā arī kontaktējoties ar vecākās paaudzes meistariem.
Šāds meistaru daudzums šobrīd ir pietiekams, lai nodrošinātu pieprasījumu pēc jauniem instrumentiem, kā arī senāk izgatavotu instrumentu remontu.
Nozīme kopienas dzīvē
Dūru cītara ir paprāvs, robusta izskata instruments – plakana taisnstūrveida kaste ar atvāžamu vāku (retāk bez vāka), zem kura izvietotas akordos skaņotu stīgu grupas. Visbiežāk cītarai ir septiņi akordi (retāk 5–6, bet iespējams no 3 līdz pat 12), kas skaņoti mažorā. No mūzikas terminoloģijā pieņemtā mažora akorda apzīmējuma "dur" arī cēlies instrumenta nosaukums.
Ārkārtīgi vienkārši spēlējamo instrumentu dziesmu mīļotāji labprāt izraudzījās dziesmu pavadījuma spēlēšanai.
Tomēr visnozīmīgākā ir cītaras vieta muzikantu kapelā kopā ar kādu melodijas instrumentu, mūsdienās parasti akordeonu, vai ar ansambli, ko veido akordeons vai ermoņikas, viena vai vairākas vijoles, mandolīnas, basa un citi instrumenti.
Dūru cītaras bagātais, kuplais skanējums lieliski papildina un izceļ melodijas instrumentus. Spēcīgā skaņa ir ļāvusi tai saglabāt nozīmi ansambļa skanējumā, senāko ermoņiku vietā iekļaujoties daudz skaļākajam klaviertaustiņu akordeonam un pat pūšamajiem instrumentiem.
Lai nodrošinātu pilnvērtīgu kapelas skanējumu, kapelas līderis, parasti kāda soloinstrumenta spēlētājs, nereti tur īpašumā cītaru, kuras spēlētājs tiek pieaicināts pēc vajadzības.
Aktivitātes/darbības
Dūru cītaras īpašais tautas jeb tradicionālā instrumenta statuss sāka veidoties 20. gadsimta vidū, kad tā bija guvusi ievērojamu izplatību un to jau bija lietojušas vairākas muzikantu paaudzes.
Šajā laikā instruments ieguva papildu nozīmi kā latviskā muzicēšanas stila raksturīgs, būtisks elements. Pamazām mainoties aktuālās populārās mūzikas instrumentu sastāviem, cītaras spēle tiek spēlēta t.s. lauku kapelās, kas muzicē tradicionālā pārmantotā manierē (vai to atdarina), un tautas mūzikas ansambļos, kuru repertuāru veido tautas mūzikas apdares.
Tāpat to bieži izmanto arī muzicējošās folkloras kopas, tajā skaitā tradicionālo deju jeb danču pavadījumam.
Cītaras spēle dažkārt dzirdama privātos ģimeņu godos, atsevišķas kapelas, kuru sastāvā tiek spēlēta arī cītara, veiksmīgi iekļaujas mūsdienu populārās mūzikas norisēs – koncertē, piedalās TV šovos un dziesmu aptaujās (kapela “Jūlijs”, “Hāgenskalna muzikanti”, Andrejs un draugi, Igauņu ģimene u.c.).
Pārmantošana un tālāknodošana
Dūru cītaras spēles prasmes tiek pārmantotas vairākos veidos. Pirmkārt, interešu grupās – muzicējošajos kolektīvos, kur jauni interesenti to apgūst no esošajiem spēlētājiem. Otrkārt, dažādos kursos, meistarklasēs tradicionālo instrumentu spēles interesentiem. Daudz retāk, bet joprojām ir iespējama instrumenta spēles prasmes apguve ģimenē, kur to spēlē kāds no vecākajiem ģimenes locekļiem.
Unikālās konstrukcijas instrumentu izgatavošanu, kopš tā izveidošanas 20. gadsimta 20. gados, pilnībā ir nodrošinājuši vietējie meistari.
Kvalitatīva, skanīga, lietošanā ērta un izturīga instrumenta izgatavošanai līdzās labām amatnieka prasmēm meistaram ir jāpārzina instrumenta uzbūves un izgatavošanas procesa īpatnības – amata noslēpumi.
Darba zīmējumi, skaņojuma shēmas ar norādītiem stīgu kalibriem, kā arī praktiskās zināšanas par materiālu sagatavošanu un ieguvi varēja tikt nodotas no meistara meistaram.
Šobrīd darbojas vairāki instrumentu meistari – Gunārs Igaunis, Valters Reiznieks, Ilmārs Pumpurs, kuri amata prasmes ir apguvuši, pētot veco instrumentu konstrukcijas, kā arī ievācot ziņas no literatūras un vecākās paaudzes instrumentu izgatavotājiem. Paredzams, ka turpmāk ir iespējama arī amata pārmantošana māceklības ceļā vai īpašos mācību pasākumos.
Vēsture
Pēc 20. gadsimta sākumā Eiropā izplatītās pavadījuma cītaras (Harpelikezither) parauga vietējie Latvijas meistari 20. gadu beigās izveidoja principā jaunas konstrukcijas instrumentu, kas īsā laikā ieņēma nozīmīgu vietu latviešu instrumentālajā mūzikā.
Pieejamie materiāli liecina, ka jau 20. gadsimta 40. gadu sākumā dūru cītaras tika spēlētas daudzās kapelās visā Vidzemē. Nedaudz vēlāk instruments izplatījās Latgalē, mazākā skaitā arī citos novados.
20. gadsimta otrajā pusē akustisko kapelu muzicēšana un tai piederīgā cītaras spēle pakāpeniski pārgājusi tautas jeb tradicionālās mūzikas statusā ar visai daudzslāņainu nozīmi.
1. Kapelu muzicēšanā saglabājās neatkarības laika sadzīves mūzikas stils un atbilstošais repertuārs, kas mūziķos un klausītājos palīdzēja uzturēt kultūrvides nepārtrauktību un garīgās neatkarības izjūtu.
Muzicēšana notika neformālās kopienu sanākšanās – gadskārtu svētkos (Jāņos), ģimenes godos (kāzās, jubilejās), profesionālās un interešu grupās (kolhozu, pašdarbnieku balles).
2. Cītara un tās spēle kā īpašs, atšķirīgs, no iepriekšējās paaudzes pārņemts kultūras mantojums kļuva gan par nacionālās piederības zīmi, gan “veco labo laiku” kultūras modeļa piederības apliecinājumu, nereti arī dzimtas mantojumu.
3. Kapelu muzicēšanā bija nostabilizējies priekšstats par ansambļa skanējuma kvalitāti. Tas prasa spēcīgu, tembrāli bagātu akordu pavadījumu, ko lieliski nodrošina dūru cītara. Tieši cītaras spēle līdzās profesionālajiem kapelā izmantotajiem instrumentiem (akordeons, vijole, kontrabass) veido tās raksturīgo skanējumu, bet vienlaicīgi ietekmē arī repertuāra izvēli un muzicēšanas stilu.
4. Unikālās konstrukcijas instrumentu izgatavošanu visos laikos pilnībā nodrošināja vietējie meistari. Labāko meistaru (Vintera, Sīpola, Goldberga u.c.) būvētie instrumenti guvuši īpašu atzinību, ar tiem lepojas.
Padomju laikos cītaru būve tika turpināta, radoši cenšoties risināt metāla daļu – stīgu un tapu – trūkumu. Arī tagad spēlmaņi ir gatavi gaidīt cītaras izgatavošanu pat vairākus gadus.
20. gadsimta 70.–80. gados, tautas mūzikas ansambļiem profesionalizējoties, cītaras lietošana bija apgrūtināta, jo neatbilda tā laika aranžētās tautas mūzikas prasībām – plaša tonalitāšu izvēle, modulācijas, minora akordi.
Kopš 90. gadiem, pieaugot interesei par tradicionālo muzicēšanu, kā arī tradicionālo kapelu repertuāru, arī interese par cītaras spēli un izgatavošanu pakāpeniski atjaunojās.
Šobrīd aktīvo spēlētāju skaits, kas darbojas tautas mūzikas un folkloras ansambļos un spēlē instrumentu tradicionālā manierē, ir vairāk par 50 personām. Apzinātie meistari pēdējo dažu gadu laikā pēc pasūtījuma ir izgatavojuši vairāk nekā 10 jaunus instrumentus ik gadu.
Papildu informācija
Dūru cītaras spēle repertuāra un spēles situāciju ziņā neatšķiras no citu 20. gadsimta kapelu muzicēšanā izmantoto mūzikas instrumentu spēles.
Cītaras spēle ir saistīta ar muzicēšanas situāciju, kā arī atbilstošā mūzikas repertuāra pārzināšanu.
Praktiskai instrumenta lietošanai ir svarīgi spēt uzskaņot instrumentu, ko prot un dara ne visi spēlmaņi, bet instrumentu meistari vai prasmīgāki mūziķi, kas nereti paši spēlē nevis cītaru, bet kādu citu instrumentu.
Dūru cītaras izgatavošanai, līdzās kokamatniecības prasmēm un zināšanām par izmantojamajiem materiāliem, vēlama izpratne par instrumentu akustiku
Meistari
Cītaras izgatavošanas un spēles tradīcijas uzturēšanai un saglabāšanai nozīmīgākās personas ir triju līmeņu tradīcijas nesēji.
1. Informanti – personas, kas cītaras spēli ir apguvuši tradicionālā vidē un veidā, pārzina un spēj raksturot spēles tehniku, repertuāru, muzicēšanas situācijas utt. (neatkarīgi no tā, vai to turpina aktīvi praktizēt arī pašlaik).
2. Spēlētāji, kuri aktīvi praktizē cītaras spēli un dara to tradicionālā manierē, ko apguvuši tradicionālā vidē vai mācību procesā (šeit nav pieskaitāmi spēlētāji, kas izmanto instrumentu, bet nav apguvuši tradicionālo manieri, tāpēc nebūtu uzskatāmi par tradīcijas nesējiem).
3. Instrumentu meistari, kuri izgatavo dūru cītaras, atdarinot pārmantoto dizainu un izmantojot tradīcijā uzkrātās zināšanas.
Spēlmaņi:
1. Dzintra Apsīte (Valka),
2. Juris Prancāns (Medņeva),
3. Sandra Lipska (Krape),
4. Mārtiņš Mediņš (Bārbele),
5. Sandra Budeviča (Limbaži),
6. Modris Kaņeps (Rencēni),
7. Aija Jurāne (Salnava),
8. Ilze Foldāte (Durbe),
9. Valters Karlsons (Rīga),
10. Andris Ušpelis (Rēzekne),
11. Staņislava Skudiķe (Rucava),
12. Juris Ruciņš (Zvirgzdene),
13. Vija Orinska (Kārsava),
14. Signija Šulce (Ķekava),
15. Dzintra Cāle (Lieģi),
16. Aleksandrs Maļevičs (Dagda),
17. Inta Engere (Kārķi),
18. Velga Gredzena (Bebri),
19. Rasma Igaune (Gaigalava),
20. Valters Reiznieks (Limbaži),
21. Gunārs Igaunis (Gaigalava).
Meistari:
1. Gunārs Igaunis (Gaigalava),
2. Ilmārs Pumpurs (Krape),
3. Valters Reiznieks (Limbaži).
Iestādes un institūcijas
Dūru cītaras spēles tradīciju uzturēšanā un saglabāšanā tieši vai pastarpināti ir iesaistīts ievērojams skaits organizāciju un iestāžu.
1. Nozīmīga ir pašvaldību un to kultūras iestāžu līdzdalība, jo vairums tautas mūzikas ansambļu un folkloras kopu darbojas ar to atbalstu.
2. Izglītības un kultūrizglītības iestādes, kurās darbojas daudzi bērnu folkloras vai tautas mūzikas ansambļi, kas mācās un turpina uzturēt cītaras spēli.
3. Ievērojama loma ir Latvijas Kultūras akadēmijas, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, Daugavpils Universitātes, kā arī citu ar kultūras izglītību saistītu augstāko mācību iestāžu darbībai.
Viņu sagatavoto speciālistu zināšanas un izpratne par nemateriālo kultūras mantojumu var ietekmēt tradicionālo instrumentu, mūzikas, tostarp dūru cītaras spēles veicināšanu minēto speciālistu darbības vietās.
4. Valsts un pašvaldību muzeji, arhīvi, kuros apkopotas liecības un instrumenti (starp nozīmīgākajiem jāmin Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Latviešu folkloras krātuve). Šie materiāli kalpo par nozīmīgu izziņas avotu.
5. Biedrība “Skaņumāja” kā organizācija, kas ieinteresēta visu tradicionālo mūzikas instrumentu spēles prasmju saglabāšanā un popularizēšanā, ir uzņēmusies atbildību par dūru cītaras izgatavošanas un spēles tradīciju iekļaušanu Nemateriālā kultūras mantojuma nacionālajā sarakstā.
6. SIA BALT HARMONIA
7. Mūzikas biedrība IMUS
Nostiprināšana
Dūru cītaras izgatavošanas un spēles tradīcija šobrīd uzskatāma par stabilu un neprasa nekādus īpašus vai ārkārtas pasākumus tās saglabāšanai.
Cītaras tiek spēlētas daudzos folkloras un tautas mūzikas ansambļos, kapelās, gan kultūras iestāžu paspārnē esošās, gan neformālās.
Autentiskā stila kapelu muzicēšanai ir visai stabils sabiedriskais un komerciālais pieprasījums. Meistari spēj kvantitatīvi apmierināt instrumentu izgatavošanas un remonta pieprasījumu.
Jaunu instrumentu izgatavošana un iegāde tiek prasīta un atbalstīta gan no pašvaldību, gan valsts finansējuma projektu programmu, gan interesentu privātiem līdzekļiem.
Cītaras spēles apmācību periodiski piedāvā LNKC un biedrības “Skaņumāja” rīkotie tradicionālo instrumentu spēles kursi, kā arī dažādu rīkotāju veidotās instrumentu spēlmaņu nometnes un meistarklases bērniem un pieaugušajiem.
Izvērsta informācija par dūru cītaru apkopi un skaņošanu publicēta biedrības “Skaņumāja” interneta vietnē www.muzikanti.lv.
Ievērojams daudzums cītaru spēles vecmeistaru skaņu ierakstu un video ir apkopots un pieejams Latviešu folkloras krātuves un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas tradicionālās mūzikas skaņu arhīvos.
Turpinājums/attīstība
Līdztekus darbībām, ko plāno un veic citi dūru cītaras spēles tradīciju uzturošās kopienas pārstāvji, biedrība “Skaņumāja” kā šī pieteikuma iesniedzējs tuvāko piecu gadu periodā ir plānojusi vairākas aktivitātes (nepieciešamības gadījumā piesaistot projektu finansējumu un rīkojoties pieejamā finansējuma ietvaros).
1. Turpināt interesentiem sniegt informāciju par tradīciju biedrības “Skaņumāja” tradicionālo mūzikas instrumentu ekspozīciju, līdz 2021. g. vidum pilnveidot ekspozīciju izsmeļošam tradīcijas atspoguļojumam.
2. Turpināt (līdz 2025. gadam un turpmāk) sniegt informāciju par instrumenta spēles tradīciju un tās nozīmīgo vietu tradicionālo muzikantu kapelu sastāvā biedrības rīkotajos kursos, lekcijās, meistarklasēs.
3. Vismaz reizi gadā nodrošināt instrumenta spēles prasmju pilnveidošanas iespējas muzikantu kopāspēlēšanas un meistarklašu projektā “Saspēlēsim Skaņumājā”, kas uzsākts 2019. gada rudenī.
4. Turpināt (līdz 2025. gadam un turpmāk) instrumentu izgatavošanu “Skaņumājas” darbnīcā, pievēršot uzmanību instrumenta izgatavošanas tehnoloģiju, skaņas kvalitātes un lietošanas ērtuma uzlabošanai (vismaz trīs instrumentus gadā), turpināt sadarbību ar cītaru būves meistariem izgatavojamo instrumentu kvalitātes uzlabošanai.
5. 2020. gada rudenī izdot kapelas “Hāgenskalna muzikanti” skaņu ierakstu kā kvalitatīvas tradicionālās cītaras kapelas spēles paraugu.
6. Sadarbībā ar festivāla rīkotājiem izveidot un realizēt tradicionālo instrumentu (t.sk. cītaru) spēlmaņu pasākumu folkloras festivālā “Baltica 2022”.
7. Turpināt pastāvīgu (līdz 2025. gadam un turpmāk) folkloras un tautas mūzikas pasākumu uzraudzību, lai novērtētu tradīcijas izpausmju kvalitāti un dinamiku, dokumentētu to un nepieciešamības gadījumā plānotu aktivitātes situācijas uzlabošanai.
Tomēr dūru cītaras spēles un izgatavošanas tradīciju saglabāšana nav veicama ārpus citiem tradicionālo muzicēšanu popularizējošiem, uzturošiem un veicinošiem pasākumiem – regulāras muzicējošo grupu darbības nodrošināšanas, koncertu un festivālu aprites, izglītības utt. – tā var pastāvēt tikai kā veselīgas kultūras ekosistēmas daļa.
Pasākumu mērķis ir palielināt instrumenta atpazīstamību kultūras speciālistu vidū un plašākā sabiedrībā, rosinot interesi izvēlēties un iekļaut dūru cītaru tradicionālā stila, tautas mūzikas un folkloras kapelu sastāvos, palielināt esošo spēlmaņu zināšanas un prasmes, tradicionālo spēles tehniku lietojumu, nodrošināt tradīcijai atbilstošu labas kvalitātes instrumentu pieejamību.
Apdraudējumi
Dūru cītaras izgatavošanas un spēles tradīcija šobrīd ir stabila un tai īstermiņā nav saskatāmi būtiski apdraudējumi.
Dūru cītaras tiek spēlētas tautas mūzikas ansambļos un kapelās – no 60 ansambļiem, kas piedalījās 2018. gada Vispārējos Dziesmu un deju svētkos, apmēram pusei instrumentu sastāvā tika izmantotas arī cītaras.
Tāpat cītaras tiek spēlētas daudzās muzicējošajās folkloras kopās. Šobrīd aktīvo spēlētāju skaits, kas regulāri spēlē instrumentu tradicionālā manierē, ir vairāk par 50 personām.
Ar dūru cītaru izgatavošanu šobrīd nodarbojas vismaz trīs meistari, kas ir pietiekami, lai apmierinātu esošo pieprasījumu.
Ilgtermiņā tradīcijas saglabāšanos var iespaidot par kultūrizglītību un tautas mākslas procesiem atbildīgo organizāciju attieksme, kas var veicināt, bet var arī izspiest tradicionālā stila muzicēšanu no aktīvajiem kultūras procesiem, tādējādi mazinot tās prestižu un atpazīstamību.
Instrumenta izgatavošanas un spēles tradīcijas atzīšana par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma vērtību un tās iekļaušana Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā var mazināt minētos riskus, sniedzot noteiktu liecību par aprakstītās tradīcijas nozīmi un vērtību.
Pieteikuma iesniedzējs
Biedrība “Skaņumāja”, reģ. nr. 40008106801
Attēlu galerija
Audio materiāli
Video materiāli
Publikācijas
Priedīte Ī. (1983). Ko spēlēja sendienās. Rīga: Zinātne.
Priedīte Ī. (1993). Cītaras un meistari: katalogs. Rīga: Latvijas etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.
Muktupāvels V. (2017). Tautas mūzikas instrumenti Latvijā. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds.