Nozīme kopienas dzīvē

Apdziedāšanās un apdziedāšanas tradīcija sastopama daudzviet Latvijā, taču katrā vietā tai ir savas iezīmes: tā tas ir arī Dienvidlatgalē. Rakstiskas liecības un dziedātāju atmiņas rāda, ka apdziedāšanās šeit bijusi klātesoša ikdienā un svētkos — kāzās, talkās, Jāņos, saviesīgos pasākumos. Tā galvenokārt praktizēta mazpilsētās un ciemos, kur cilvēki cits citu pazīst, tādēļ tajā varēja piedalīties daudzi.
Mūsdienās tradīcija visaktīvāk saglabājas folkloras kopu darbībā. Dziedātāji norāda, ka apdziedāšana tiek pasūtīta ģimenes notikumiem, piemēram, kāzām, un sabiedriskiem pasākumiem — apbalvošanām, ciematu un pilsētu svētkiem. Tas ir likumsakarīgi, jo apdziedāšanai nepieciešami vairāki dziedātāji, un folkloras kopas šo prasmi uztur regulārā praksē. Atsevišķas dziedātājas lauka pētījumos atzinušas, ka vairs netiek aicinātas apdziedāt: daudzas agrākās dziedātājas devušās aizsaulē vai citu apstākļu dēļ vairs nevar piedalīties. Galvenie iemesli ir mainījušās kāzu formas un svinēšanas tradīcijas, talku izzušana, kā arī tas, ka ciemos cilvēki retāk sanāk kopā svinēt Jāņus, apdziedāt dārzus, sētas, tīrumus.
Lauka pētījumos iegūtā informācija ļauj secināt, ka līdz ar apdziedāšanās un apdziedāšanas praktizēšanas apstākļu maiņu ir mainījies arī tradīcijas funkcionālais raksturs, un mūsdienās priekšplānā izvirzījusies izklaidējošā funkcija, uz ko norāda arī aptaujāto tradīcijas nesēju sniegtās liecības. Kopš 20. gs. 90. gadu sākuma dziedātājas galvenokārt tiek aicinātas piedalīties pasākumos, kuros apdziedāšana tiek veidota kā priekšnesums. Šādos gadījumos kopas sagatavo četrrindes un ievāc ziņas par apdziedamajiem, lai tekstus personalizētu. Lai gan formas, konteksti un lietojums mainījušies, tā joprojām ir spēcīga kopu un indivīdu identitātes daļa.

Lasīt vēl

Aktivitātes/darbības

Apdziedāšanās mērķis ir pārspēt otru pusi dziedāšanas prasmē, tekstu asprātībā un spējā ātri atbildēt. Apdziedāšanās centrā ir teksti — bieži vien provokatīvi, izsmejoši, satīriski vai rotaļīgi. Ar tiem tiek izcelti pretējās grupas pārstāvju trūkumi, nepilnības, rakstura iezīmes vai rīcība, tādējādi izaicinot otru grupu atbildēt jeb atdzīduot.
Ja apdziedāšanās dalībnieki cits citu labi pazīst, tekstos var tikt pieminēti arī konkrēti notikumi, pagātnē pieļautas kļūdas vai nepilnīgi paveikti darbi. Tas īpaši raksturīgs Jāņu apdziedāšanai, kad jāņabērni apdzied Jāņamātes un Jāņatēva tīrumus, dārzus un pagalmu.
Etnomuzikologs Mārtiņš Boiko apdziedāšanās procesu raksturo šādi: “Apdziedāšanās gaitā kopas pamīšus raida viena otrai satīriskas, izsmējīgas četrrindes, kas tiek pielāgotas vai īpaši sacerētas attiecīgajam gadījumam. Četrrindes ir veidotas tā, lai provocētu pretējās kopas atbildi. Tās “aizskar” pretējo pusi, nosaucot kopas vai tās atsevišķu dalībnieku komiskas, izsmejamas īpašības, kas pārsvarā ir fiktīvas. Apdziedāšanās norisi tādējādi var raksturot kā izaicinājumu un atbilžu virkni. Atskaitot pirmo un pēdējo, katra četrrinde ir reizē reakcija (atbilde) uz pretējās kopas izaicinājumu un vienlaikus pati izaicina pretējo kopu” (Boiko, 2003: 9).
Apdziedāšanās četrrinžu teksti tiek variēti un pielāgoti konkrētajai situācijai, notikumam un cilvēkiem, kuri tiek apdziedāti. Katru četrrindi iesāk viena priekšdziedātāja. Viņa tekstu sadala divrindēs: vispirms nodzied viena pati, pēc tam to atkārto visa grupa.
Lauka pētījumi rāda, ka Dienvidlatgalē dziedātājas apdziedāšanās tekstus iedala vairākās grupās. Par “klasiku” tiek saukti teksti, kas ir plaši izplatīti un zināmi lielākajai daļai apdziedāšanās tradīcijas pratēju. “Dzikī” un “pikantī” teksti ietver erotiskus, nerātnus un izaicinošus motīvus. Savukārt, konkrētai vietai raksturīgus tekstus mēdz saukt šī ciema vai pilsētas vārdā, piemēram, “Leiksnys teksti” jeb Līksnas teksti.
Termins apdziedāšana jeb apdzīduošona šīs tradīcijas kontekstā tiek lietots divējādi. Vairākās situācijās apdziedātāji apdzied kādu cilvēku vai cilvēku grupu, bet atdziedāšana no apdziedāto puses nav paredzēta. Piemēram, kāzās, apdziedot jauno pāri, apdziedāšana ir vienpusējs process: jaunais pāris ļaujas apdziedāšanai, bet pats pretī neapdzied.
Tā kā tradīcijas pārzinātāju skaits samazinās, ir mainījušies arī apdziedāšanās funkcionālie konteksti. Kāzas arvien retāk tiek svinētas, ievērojot senākās tradīcijas; mazinājusies arī dažādu vietējo talku formu un veidu daudzveidība. Ciematos un mazpilsētās, kur vietējie ļaudis agrāk cits citu labi pazina, iedzīvotāju skaits samazinās. Līdz ar to apdziedāšanās ir transformējusies un mūsdienās biežāk izpaužas kā vienpusēja apdziedāšana.
Apdziedāšanai raksturīgs vienpusējs izpildījums, ko mūsdienās visbiežāk praktizē folkloras kopas. Dienvidlatgalē, līdzās tradicionālajiem svētkiem un norisēm — kāzām, talkām un Jāņiem — apdziedāšana tiek izpildīta arī dažādos sabiedriskos un publiskos pasākumos. Šādās situācijās apdziedātie bieži vien paši šo tradīciju nepārzina, tāpēc viņiem nav prasmju atdziedāt pretī.
Tradicionālā apdziedāšanās situācijā četrrindes tiek virknētas dziedāšanas laikā, reaģējot uz konkrēto brīdi un pretējās grupas teikto. Savukārt apdziedāšanas gadījumā folkloras kopas priekšnesumu parasti sagatavo iepriekš: pārdomā tekstus, pielāgo tos gaidāmajam notikumam un neparedz sacensību starp divām grupām.
Dienvidlatgalē apdziedāšanās un apdziedāšanas teksti visbiežāk tiek izpildīti ar teikto dziesmu melodijām jeb rečitācijām. Teiktās melodijas ir viegli pielāgojamas dažādiem tekstiem un tuvas runas plūdumam, tāpēc tās ļauj tekstam kļūt par galveno izteiksmes līdzekli. Apdziedāšanās dziesmām ir vairāki melodiju varianti.
Apdziedāšanās prasa arī prasmi nogludināt neveiklas situācijas, ja teksts uztverts pārāk personiski vai rodas spriedze.
Būtiska darbība ir atdziedāšana — atbilde uz otras puses izaicinājumu. Pieredzējušas apdziedātājas spēj ne tikai atrast piemērotu tekstu, bet arī to pārveidot, personalizēt un sasaistīt ar konkrēto brīdi. Lai izpildījums nekļūtu vienveidīgs, tiek mainītas teiktās melodijas jeb rečitatīvi, dažkārt lietoti arī kodolīgi dejiski motīvi (Boiko, 2026).

Lasīt vēl

Ticējumi, rituāli, nerakstīti noteikumi

Apdziedāšanā kāzās raksturīga apdziedātāju apdāvināšana vai atlīdzināšana. Apdziedātājas var būt kāzu saimnieces vai muzikanti, kas, apdziedot klātesošos, savāc brīvprātīgi sniegtus labumus no kāzu viesiem — naudu vai līdzi paņemtus saldumus. No kāzu galda ņemt cienastu šai samaksai nav pieļaujams.
Kāzās mēdz ierasties arī stuomači — neaicināti viesi, kas, pārģērbušies līdz nepazīšanai, apdzied kāzu viesus. Arī viņus viesi vai vedēji atalgo. Tomēr lauka pētījumi rāda, ka stuomači ne vienmēr bijuši gaidīti. Atsevišķos gadījumos viņu izvēlētie teksti, kuros pieminētas klātesošo vai jaunā pāra pagātnes epizodes, radījuši mulsinošas situācijas. Dažkārt šāda apdziedāšana saistīta ar atriebības motīvu, piemēram, par agrākiem aizvainojumiem vai savstarpējiem konfliktiem.
Dziedātājas atminas, ka retos gadījumos apdziedātājiem mesta nauda, tā signalizējot vēlmi apdziedāšanos pārtraukt. Savukārt apdziedāšanās noslēgumā parasti tiek dziedāts samierināšanās teksts, kura dažādās variācijās uzsvērts, ka dziesmu dēļ nedrīkst turēt ļaunu prātu un ka izdziedātie teksti nav uztverami kā personisks aizvainojums, un ka šie teksti ir kādu citu sarakstīti.

Lasīt vēl

Pārmantošana un tālāknodošana

Apdziedāšanās un apdziedāšanas prasmes tradicionāli pārmantotas mutiski — ģimenē, kopienas svētkos, kāzās, talkās, Jāņos un citās kopīgās norisēs, klausoties pieredzējušās dziedātājās un pakāpeniski iesaistoties dziedāšanā. Mūsdienās nozīmīga loma ir etnogrāfiskajiem ansambļiem un folkloras kopām, kurās tiek apgūti teksti, teiktās melodijas, priekšdziedātājas prasmes, atdziedāšana un situācijai atbilstoša tekstu pielāgošana. Tālāknodošanu veicina arī lauka pētījumi, vecāko dziedātāju intervijas, tekstu pierakstīšana, melodiju transkripcijas, audioieraksti, mēģinājumi, meistarklases un uzstāšanās pasākumos.

Lasīt vēl

Vēsture

Jēkabs Vītoliņš savā “Kāzu dziesmu” krājumā (1968) norāda, ka pirmās liecības, kas apliecina apdziedāšanās tradīciju Latvijas teritorijā, atrodamas jau 17. gs.: “Latviešu kāzas žultaini apraksta Kurzemes baznīcas superintendents P. Einhorns savā “Historia lettica” (1649): “…Kad tie sarīkos savas kāzas, tie izdara savādas un dīvainas ceremonijas… Pie tam dzied tie nešķīstas, netiklas un vieglprātīgas dziesmas, dienu un nakti bez mitas, ka pats sātans tās nespētu izdomāt un izpildīt nešķīstākas un bezkaunīgākas.” (Vītoliņš, 1968: 11).

Par apdziedāšanas un apdziedāšanās tradīcijas ilgstošu pastāvēšanu Dienvidlatgalē liecina arī dziedātāju atmiņas ne tikai kāzās, bet dažādos svētkos un notikumos, kur pulcējas lielāks cilvēku skaits. Piemēram, Tekla Voiteka (dzim. 1932. gadā, dzīvo Daugavpilī) atminas apdziedāšanos kā būtisku elementu dažādās talkās: “Apdziedāšana lielākoties bija kāzās. Un, kad bija rudenī tās kartupeļu talkas, kad saiet kartupeļus novākt, nu, vai arī, kad bija rudzu pļaujas talkas, arī tur dziedāja un dažreiz pat atdziedāja — saimnieci un saimnieku.” (Interv. Voiteka, 2025)

Plašākās liecības par apdziedāšanos Dienvidlatgalē 20. un 21. gadsimtā atrodamas etnomuzikologu, folkloristu un novadpētnieku izdotajos avotos. Piemēram, Janīna Kursīte savā grāmatā “Kāzas Latgalē” (2008) un Benedikta Mežale izdevumā “Apdzīduošona kuozuos vai patīsa grāku atlaisšona” (1981) izklāsta apdziedāšanas un apdziedāšanās norisi latgaliešu kāzās. Apdziedāšanās dziesmu teksti ir tikuši pierakstīti un apkopoti ne vien dziedātāju dziesmu tekstu kladēs un ekspedīciju, lauka pētījumu materiālos, bet arī pārpublicēti dažādos izdevumos un laikrakstos. Kā viena no pirmajām šādām liecībām ir atrodama 1924. gadā izdotajā “Latvijas Saulē” (Nr. 21/22). Tajā publicētas vairākas apdziedāšanās četrrindes, kuras latgaliešu rakstnieks un publicists Meikuļs Apeļs pierakstījis Rēzeknes un Ludzas apriņķa kāzās.
Latviešu folkloras krātuvē un Tradicionālās mūzikas digitālajā arhīvā “TRADarhīvs” atrodami vairāki Dienvidlatgales apdziedāšanās dziesmu ieraksti. Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā Garamantas atrodams 1927. gada valču ieraksts, kurā dzirdama Dienvidlatgales apdziedāšanās dziesma. To iedziedājis Jānis Utināns Preiļos (LFK 170, a333). Šis, iespējams, ir vissenākais ieraksts, kurā dokumentēta Dienvidlatgales apdziedāšanās melodija.

Apdziedāšanās tradīcijai vienmēr bijusi nozīmīga loma kāzās. Tā parasti norisinājās pie otrās kāzu dienas brokastu galda jeb soldonuo golda vai kāzu svinību noslēdzošās maltītes — kāpostu galda jeb kuopustu golda.
Lauka pētījumos gan folkloras kopas, gan individuāli intervētās dziedātājas atzina, ka mūsdienās apdziedāšanās visbiežāk tiek uztverta kā izklaide. Vienlaikus apdziedāšana daudzviet joprojām ir būtiska kāzu svinību norise. Tā var tikt izpildīta gan pie svētku mielasta, kā tas bijis agrāk, gan mičošanas laikā, gan pie “vārtiem”.
Apdziedāšana arvien biežāk tiek iekļauta dažādos sabiedriskos pasākumos — pilsētu un novadu svētkos, apbalvošanas ceremonijās, mājas kafejnīcu dienās, folkloras festivālā “Baltica”, senioru apciemojumos sociālās aprūpes namos un citviet. Arī šajos gadījumos, pielāgojot tekstus konkrētajai situācijai un auditorijai, dziedātājas bieži atsakās no “dzikajiem” un “pikantajiem” tekstiem.
Vērtējot apdziedāšanās un apdziedāšanas funkcionālos kontekstus, redzams, ka mūsdienās tradīcija lielā mērā tiek praktizēta un saglabāta kā priekšnesuma jeb skatuviska forma. Tomēr apdziedāšanās joprojām ir nozīmīga Dienvidlatgales folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu darbības daļa. Šīs kopas tradīciju turpina kopt arī savstarpējos pasākumos, kuros apdziedāšanās var sākties spontāni un neiestudēti. Šādās norisēs saglabājas vairākas senākās tradīcijas pazīmes: tekstu variēšana atbilstoši klātesošajām personām, melodiju maiņa, vizuāli žesti un mīmika, ar ko dziedātājas signalizē pārējām kopienas dalībniecēm par dziedāšanas pavērsieniem, piemēram, par to, kura uzsāks nākamo apdziedāšanās pantu.

Lasīt vēl

Papildu informācija

Ar apdziedāšanos un apdziedāšanu saistītas plašākas Dienvidlatgales dziedāšanas, muzicēšanas un svētku ieražu zināšanas. Tradīcijas praktizēšanai nepieciešama teikto melodiju jeb rečitāciju pārzināšana, prasme dziedāt grupā, uztvert priekšdziedātājas sākto tekstu un to atkārtot. Svarīga ir arī četrrinžu tekstu krājuma pārzināšana, spēja tos variēt, pielāgot konkrētai situācijai un personām, kā arī zināšanas par robežām starp asprātīgu apdziedāšanu un aizvainojumu.
Elements cieši saistīts ar kāzu, Jāņu, talku un citu kopīgu svētku norisēm. Tā praktizēšana prasa izpratni par šo notikumu kārtību, dalībnieku lomām un savstarpējām attiecībām, piemēram, vedēju un panāksnieku, jāņabērnu un mājas saimes vai talkas rīkotāju un palīgu attiecībām. Ar Elementu saistītas arī priekšdziedātājas prasmes — sākt dziesmu piemērotā brīdī, izvēlēties tekstu, noturēt dziedāšanas ritmu, vadīt grupu un nepieciešamības gadījumā nogludināt neveiklas situācijas.
Nozīmīga ir vietējās izloksnes, humora, žestu, mīmikas un neverbālās saziņas izpratne, jo tie palīdz dziedātājām savstarpēji vienoties par dziedāšanas gaitu. Ar Elementu saistītas arī tekstu pierakstīšanas, melodiju dokumentēšanas, audioierakstu veidošanas, repertuāra apkopošanas un tālāknodošanas prasmes, kas mūsdienās kļuvušas būtiskas tradīcijas saglabāšanā.

Lasīt vēl

Meistari

Janīna Blūzma — Stabulnieku pagasts, Preiļu novads
Tekla Voiteka — Daugavpils
Biruta Ozoliņa — Līksnas pagasts, Augšdaugavas novads
Aiga Anspoka, Anna Vutnāne, Anita Fedotova, Zita Briška, Anita Mičule — Preiļu novada Saunas tautas nama etnogrāfiskais ansamblis “Naktineica”

Terēzija Rubene, Ingrīda Smelcere, Skaidrīte Saulīte, Žanna Vilcāne, Valda Pūcīte — Līvānu novada kultūras centra Turku Saieta nama folkloras kopa “Turki”

Sarmīte Teivāne, Anita Zarāne — Daugavpils valstspilsētas pašvaldības iestādes “Vienības nams” folkloras dziesmu un deju kopa “Svātra”
.
Gunta Tirza — Preiļu kultūras nama folkloras kopa “Leiči”

Lasīt vēl

Iestādes un institūcijas

Daugavpils valstspilsētas pašvaldības iestāde “Vienības nams”
Šajā iestādē atrodas Vienības nama Tradīciju māja, kas ir svarīga kultūrvieta elementa saglabāšanas un popularizēšanas nodrošināšanai.

Biedrība “Iniciatīvu un kompetenču atbalsta centrs”
Biedrības darbībā iesaistīti Daugavpils Vienības nama folkloras dziesmu un deju kopas “Svātra” dalībnieki, kuri aktīvi darbojas tradicionālās kultūras un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas jomā, tostarp pārzina, praktizē un popularizē apdziedāšanās un apdziedāšanas tradīciju.

Preiļu novada Saunas tautas nams
Saunas tautas namā darbojas etnogrāfiskais ansamblis “Naktineica”, kura dalībnieku vidū ir apdziedāšanas tradīcijas pārzinātāji un praktizētāji.

Līvānu novada kultūras centra Turku Saieta nams
Turku saieta namā darbojas folkloras kopa "Turki", kuras dalībnieku vidū ir apdziedāšanas tradīcijas pārzinātāji un praktizētāji.

Lasīt vēl

Nostiprināšana

Apdziedāšanas tradīcijas pastāvēšanu līdz šim nodrošinājusi kopienā balstīta pārmantošana un mērķtiecīga uzturēšana praksē. Elements saglabāts ģimenēs, vietējās kopienās, folkloras kopās, etnogrāfiskajos ansambļos un atsevišķu dziedātāju darbībā. Kopas apdziedāšanos un apdziedāšanu iekļauj repertuārā un izmanto kāzās, Jāņos, ciemu un pilsētu svētkos, folkloras pasākumos, gadatirgos un citās kopienas norisēs. Tradīcija tiek nodota mēģinājumos, kopīgā dziedāšanā un praktiskā pieredzē, apgūstot tekstus, teiktās melodijas, priekšdziedātājas prasmes un atdziedāšanu.
Nozīmīgs darbs veikts tradīcijas izpētē un dokumentēšanā. Lauka pētījumos Dienvidlatgales 11 vietās intervēti folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu dalībnieki, individuālās dziedātājas un tradīcijas pārzinātājas, apzinot viņu atmiņas, tekstu krājumus un izpildījuma pieredzi. Lai ar pētījumu iepazīstinātu plašāku sabiedrību, sagatavoti 13 video sižeti, kas publicēti Daugavpils Vienības nama Tradīciju mājas Facebook lapā; daži sasnieguši līdz 40 tūkstošiem skatījumu. Skat. video apkopojumu https://www.youtube.com/playlist?list=PL6Vs55c69HdgAUjtFew8CXyc6Wb2eycfI
Biedrības “Iniciatīvu un kompetenču atbalsta centrs” projektā “Dziedāšanas mantojums Latgalē” apkopotas Latgales dziedāšanas tradīcijas un sagatavots Mārtiņa Boiko pārskats, tostarp par apdziedāšanos. VKKF finansētā projektā “Dziedāšanas tradīcijas Latgalē”. Daugavpilī rīkota apdziedāšanas melodiju un tekstu meistarklase. Elementa turpināšanos veicina arī kopienu un kultūras iestāžu pasākumi, piemēram, Ielīgošana Daugavpils Vienības namā un “Pavasara daudzināšana” Saunas tautas namā.

Līdzšinējās aktivitātes ir būtiski veicinājušas apdziedāšanas tradīcijas dzīvotspēju, redzamību un pārmantošanu. Tās palīdzējušas saglabāt elementu kā dzīvu mutvārdu, muzikālu un sociālu praksi, nevis tikai kā dokumentētu kultūras liecību. Kopienu, folkloras kopu un tradīcijas nesēju iesaiste stiprinājusi starppaaudžu pārmantošanu, veicinājusi repertuāra, izpildījuma manieres un improvizācijas prasmju nodošanu jaunākajām paaudzēm. Izglītojošie un publiskie pasākumi palielinājuši sabiedrības izpratni par apdziedāšanas kultūrvēsturisko nozīmi un vietu mūsdienu kultūras dzīvē. Dokumentēšanas un pētniecības darbi sekmējuši tradīcijas saglabāšanu, pieejamību un turpmāku izpēti. Sagatavotie video sižeti, kas publicēti Daugavpils Vienības nama Tradīciju mājas Facebook lapā, būtiski paplašinājuši sabiedrības interesi: skatītāji komentāros dalījušies savā pieredzē, atmiņās un zināšanās par apdziedāšanu. Kopumā šīs aktivitātes ir stiprinājušas kopienas identitāti, elementa atpazīstamību un radījušas pamatu tā ilgtspējīgai turpināšanai.

Biedrība “Iniciatīvu un kompetenču atbalsta centrs” līdz šim saņēmusi Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektam “Pieteikuma sagatavošana apdziedāšanas tradīcijas iekļaušanai Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā” 3500 EUR apmērā.
Ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un biedrības “Latgales reģiona attīstības aģentūra” atbalstu īstenots projekts “Dziedāšanas mantojums Latgalē” 1000 EUR apmērā. Tā ietvaros apkopotas Latgales dziedāšanas tradīcijas un sagatavots Mārtiņa Boiko pārskats par nozīmīgām latgaliešu tradicionālās mūzikas praksēm, tostarp par apdziedāšanos.
Turpmāk plānota sadarbība ar Daugavpils un citu Dienvidlatgales pašvaldību institūcijām, kultūras iestādēm, skolām, muzejiem un kopienām, paplašinot iesaistīto loku un nostiprinot apdziedāšanās un apdziedāšanas tradīciju plašākā Dienvidlatgales teritorijā.

Lasīt vēl

Turpinājums/attīstība

Elementa atpazīstamības veicināšanai paredzēts īstenot dokumentēšanas, pētniecības, izglītības un popularizēšanas pasākumus, stiprinot tradīcijas nesēju un kopienu redzamību.

Sadaļā B7 skat. pievienoto “Apdziedāšanās un apdziedāšanas Dienvidlatgalē elementa 5 gadu ilgtspējas plāns”.

Elementa aizsardzībai un attīstīšanai plānots īstenot mērķtiecīgus saglabāšanas, pārmantošanas un popularizēšanas pasākumus. Apdziedāšanas prakse kopienās tiks stiprināta ar regulārām sadziedāšanās reizēm, meistarklasēm, nometnēm un folkloras kopu nodarbībām. Paredzēta arī sistemātiska dokumentēšana — audio un video ieraksti, tekstu un melodiju pieraksti, intervijas ar tradīcijas nesējiem un materiālu arhivēšana. Tiks veicināta pētniecība un izglītojošu materiālu izstrāde. Elementa attīstībai plānots paplašināt tā klātbūtni publiskos pasākumos, festivālos un medijos, vienlaikus saglabājot tradīcijas autentisko, kopienā balstīto raksturu.

Sadaļā B7 skat. pievienoto “Apdziedāšanās un apdziedāšanas Dienvidlatgalē elementa 5 gadu ilgtspējas plāns”.

Pasākumu mērķis ir nodrošināt, lai apdziedāšanās un apdziedāšanas tradīcija Dienvidlatgalē saglabātos kā dzīva, pārmantojama un mūsdienu kultūras vidē attīstāma prakse. Tie vērsti uz tradīcijas nesēju, repertuāra, melodiju un izpildījuma paņēmienu apzināšanu. Vienlaikus paredzēts dokumentēt arī sociālos kontekstus, kuros tradīcija tiek praktizēta. Būtisks mērķis ir sekmēt starppaaudžu pārmantošanu, iesaistot jauniešus praktiskā apdziedāšanas apguvē, kā arī attīstīt izpratni par elementa kultūrvēsturisko un sociālo nozīmi. Pasākumi paredz arī veicināt pētniecību, publisku pieejamību un sabiedrības informētību, paplašinot tradīcijas redzamību izglītībā, kultūras norisēs un medijos. Vienlaikus to mērķis ir saglabāt apdziedāšanos un apdziedāšanu Dienvidlatgalē kā autentisku, kopienā balstītu, dzīvu mutvārdu, muzikālu un sociālu tradīciju.

Lasīt vēl

Apdraudējumi

1. TRADĪCIJAS NESĒJI, PRASMES UN PĀRMANTOŠANA
• Tradīcijas nesēju skaita samazināšanās un starppaaudžu pārmantošanas vājināšanās.
Samazinās cilvēku skaits, kuri pārzina un praktizē apdziedāšanu, savukārt jaunākajai paaudzei arvien retāk ir iespēja šo tradīciju apgūt dabiskā kopienas vidē. Ja zināšanas netiek sistemātiski nodotas tālāk, samazinās tradīcijas dzīvotspēja.
• Tekstu improvizācijas un variēšanas prasmju mazināšanās.
Viens no būtiskākajiem apdraudējumiem ir spontānas teksta veidošanas un savstarpējās atbildēšanas prasmju mazināšanās. Mūsdienās folkloras kopas bieži tiek aicinātas apdziedāt cilvēkus, kurus iepriekš nepazīst, tādēļ teksti nereti tiek sagatavoti jau pirms pasākuma. Līdz ar to samazinās improvizācijas, dialoga un savstarpējās sacensības nozīme, kas ir viena no apdziedāšanās būtiskākajām pazīmēm.

2. TRADĪCIJAS LIETOJUMA UN IZPAUSMES VIDES PĀRMAIŅAS
• Tradīcijas dabiskās lietojuma vides sašaurināšanās.
Apdziedāšanās tradicionāli pastāv kāzās, Jāņos, talkās un citās kopienas norisēs. Samazinoties šādu notikumu skaitam vai mainoties to norisei, mazinās arī iespējas tradīciju praktizēt tās dabiskajā sociālajā kontekstā.
• Tradīcijas pārvēršanās tikai skatuviskā priekšnesumā.
Ja apdziedāšana tiek saglabāta tikai koncertos vai folkloras uzvedumos, tā var zaudēt savu būtisko pazīmi — spontānu, dialogā un situācijā balstītu savstarpējo saziņu. Tādā gadījumā tradīcija kļūst formāla, nevis dzīva.
• Tradīcijas satura vienkāršošana un autentiskuma mazināšanās.
Pastāv risks, ka apdziedāšanās tiek interpretēta virspusēji, vienkāršota vai izmantota ārpus tās tradicionālās kultūrvides, zaudējot sociālo funkciju, simbolisko nozīmi un vietējo kultūras savdabību.

3. VALODAS, LOKĀLĀS SAVDABĪBAS UN SABIEDRĪBAS INTERESES MAZINĀŠANĀS
• Valodas un lokālo izteiksmes īpatnību izzušana.
Apdziedāšanā nozīmīga ir vietējā valoda, izteicieni, simboli, humors un poētiskās formulas. Mazinoties to lietojumam un izlīdzinoties reģionālajām īpatnībām, tiek vājināta tradīcijas autentiskā izpausme un apdraudēta Dienvidlatgales apdziedāšanās lokālā identitāte.
• Sabiedrības intereses mazināšanās par tradicionālo kultūru.
Mainoties kultūras paradumiem un pieaugot digitālās izklaides nozīmei, samazinās interese par mutvārdu tradīcijām un tradicionālo dziedāšanu, kas ietekmē arī jaunu tradīcijas praktizētāju piesaisti.

4. DOKUMENTĒŠANAS, PĒTNIECĪBAS UN ATBALSTA NEPIETIEKAMĪBA
• Nepietiekama dokumentēšana, pētniecība un institucionālais atbalsts.
Ja netiek sistemātiski dokumentēti teksti, melodijas, tradīcijas nesēju stāsti un izpildījuma prakse, kā arī trūkst finansiāla un institucionāla atbalsta kopienas aktivitātēm, pētniecībai un izglītībai, daļa zināšanu var tikt neatgriezeniski zaudēta.

Lasīt vēl

Publikācijas

Mežale, B., (1993). Apdzīduošona kuozos vai patīsa grāku atlaisšana. Ceļamaize. Rīga: Sol Vita.

Jurjāns, A., (1907). Latvju tautas mūzikas materiāli. III. Apdziedāšanās un citu dzīru dziesmu meldijas. Rīga: Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisija

Lukjanova, A., (2021). Apdziedāšanas pieredze un prakse Vārkavas apkārtnē. Bakalaura darbs.

Kursīte, J., (2008). Kāzas Latgalē. Rīga: Madris.

Lasīt vēl

Tīmekļa vietnes

Mārtiņš Boiko, “Par vairākām iezīmīgām latgaliešu tradicionālās mūzikas praksēm” - Pētniecisks materiāls par latgaliešu tradicionālās mūzikas praksēm; tajā skaidrota arī apdziedāšanās.

Digitālā arhīva vienības par apdziedāšanos, apdziedāšanu. - Teksti, skaņas ieraksti, kas saistīti ar apdziedāšanos un apdziedāšanas dziesmām.

Apdziedāšana - Vārdnīcas šķirklis ar termina “apdziedāšana” skaidrojumu; norādīta apdziedāšana kā tautas tradīcija, kas saistīta ar kāzām, krustībām, Jāņiem, talkām un apkūlībām.

Apdziedāšana; apdziedāšanās - Tradicionālās mūzikas digitālā arhīva sadaļa ar apdziedāšanas birku; pieejami audioieraksti, tostarp kāzu apdziedāšana un citi apdziedāšanas piemēri.

Apdziedāšana dzīrās, talkā, muižas kopdarbos, godos, etc. - Latviešu tautasdziesmu digitālā krātuve ar apdziedāšanas dziesmu grupām; ietver vispārīgas apdziedāšanas, zobgalīgas dziesmas un citus ar godiem, talkām un sadzīves norisēm saistītus tekstus.

APDZIEDĀŠANĀS UN APDZIEDĀŠANA DIENVIDLATGALĒ - 13 īsu video sērjas, kurās ir iemūžināti spilgtākie mirkļi no tikšanās reizēm ar apdziedāšanas un apdziedāšanās tradīcijas zinātājiem un nesējiem Dienvidlatgalē lauku pētījuma laikā. Tajos dzirdēsiet personiskus stāstus, atmiņas, dziesmu tekstus, dzīves gadījumus un kā apdziedāšana un apdziedāšanās skanējusi kāzās, talkās, godos un ikdienas situācijās. Šie video ļauj ieskatīties vietās, cilvēkos un pieredzēs, kurās apdziedāšanas tradīcija vēl dzīvo — gan atmiņās, gan pierakstos, gan dziedāšanas praksē, gan kopienas stāstos. Video tapuši projektā "Pieteikuma sagatavošana apdziedāšanas tradīcijas iekļaušanai Nacionālajā Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā". Projekts tika īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Lasīt vēl