Kultūras mantojuma izpratne pēdējās desmitgadēs ir ievērojami paplašinājusies, un ir radīts nemateriālā kultūras mantojuma jēdziens. Šis mantojuma veids attiecas uz zināšanām, prasmēm, paražām un praksi, kas nodota no paaudzes paaudzē (vai no skolotāja skolniekam) un tiek izmantota šodien. Lai uzsvērtu, ka nemateriālais kultūras mantojums ir svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa tieši tagad un ka tas mainās atkarībā no cilvēkiem un apstākļiem, to sauc arī par dzīvo mantojumu.
Prasmes, pieredzi un zināšanas nevar aptaustīt, tādēļ tās saucam par nemateriālām. Savukārt nemateriālo mantojumu kā dzīvo mantojumu nevaram atdalīt no cilvēka dzīves – strādājot dārzā, gatavojot ēst un svinot svētkus, mēs bieži izmantojam ģimenē apgūto pieredzi, paši to īpaši neapzinoties. Nemateriālais mantojums cilvēkam ir svarīga saikne ar savu ģimeni un kopienu. Tas mums sniedz nepārtrauktības un piederības sajūtu. Nemateriālā kultūras mantojuma pastāvēšana balstās pastāvīgā praktizēšanā un tālāknodošanā.
2003. gadā tika pieņemta UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu (turpmāk – Konvencija), uzsverot, ka ikviena Konvenciju pieņēmusī dalībvalsts ir atbildīga par nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošanu un kultūrassavdabības saglabāšanu kā pretstatu kultūras standartizācijai. UNESCO par nemateriālo kultūras mantojumu atzīst “paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos arī indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu”.
UNESCO Konvencija uzsver, ka katras kopienas ziņā ir noteikt, kādas zināšanas, prasmes, paražas un prakse veido tās nemateriālo kultūras mantojumu. Tas var palikt nemainīgs ilgu laiku vai pārveidoties atkarībā no laikmeta vajadzībām. Kaut arī nemateriālā kultūras mantojuma saknes meklējamas pagātnē, arī mūsdienu cilvēkiem dzīvais mantojums ir svarīgs. Strauji mainīgajā pasaulē ir svarīgi nodrošināt kopienai būtisko zināšanu saglabāšanu. Ja nepieciešams, jāveic pasākumi tā aizsardzībai un jārūpējas, lai šīs zināšanas tiek nodotas sabiedrībai, īpaši jaunākajām paaudzēm.
Līdz 2020. gada augustam no vairāk nekā 200 pasaules valstīm Konvencijai bija pievienojušās 180 valstis. Latvija bija astotā valsts, kas pievienojās Konvencijai (2005. gada 14. janvārī).
Runājot par nemateriālo kultūras mantojumu, jāmin vairāki atslēgas vārdi: kopiena, pārmantošana, aizsardzība.
Kopiena
Kopiena ir jebkura cilvēku grupa, kurai ir kopīgs nemateriālais kultūras mantojums – zināšanas, vērtības, uztvere vai paražas. Kopības sajūta un kopīgs nemateriālais mantojums veidojas cilvēkiem ar līdzīgu izcelsmi, nodarbošanos vai interesēm. Mūsdienu saziņas līdzekļi veicina šādu kopienu veidošanos un mijiedarbību. Katrs no mums var vienlaikus piederēt vairākām kopienām – mēs, piemēram, bieži jūtamies saistīti ar dzimto vietu un tās kopienu, arī dzīvojot citur. Cita kopiena veidojas saistībā ar profesionālo darbību, vēl kāda – ar mūsu vaļaspriekiem. Arī ģimene ir neliela (vai reizēm visai liela) kopiena. Kopiena ir arī vienas valsts iedzīvotāji. Kopienai ir galvenā loma nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā un aizsardzībā. Prasmes un zināšanas, kas ir kādas kopienas nemateriālais kultūras mantojums, ne vienmēr visi kopienas locekļi pārzina un izmanto dzīvē. Bet svarīgi, ka viņi tās respektē un atzīst par savai identitātei būtiskām.
Pārmantošana
Prasmes un zināšanas pastāv tieši tik ilgi, kamēr vien tām ir vieta cilvēka dzīvē: kamēr tās tiek glabātas, izmantotas, novērtētas un nodotas tālāk. Tās pazūd, kad sabiedrībai pēc tām vairs nav vajadzības. Sociālo pārmaiņu dēļ kādas zināšanas vai prasmes, kas sabiedrībai joprojām varētu būt aktuālas, tomēr pakāpeniski izzūd, un sarūk to cilvēku skaits, kuru mantojums šīs prasmes un zināšanas ir. Tad jāmeklē iespējas, kā šo procesu apturēt. Te vislielākā nozīme ir pašai kopienai. Tieši kopiena vislabāk spēj novērtēt, kurām prasmēm pievēršama lielāka uzmanība, kā vislabāk tās saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm.
Aizsardzība
Nemateriālajam kultūras mantojumam bieži nemaz nav nepieciešama aizsardzība, jo tas ir dabiska mūsu dzīves sastāvdaļa: ģimenes vai kopienas svētku svinēšana, ēst gatavošana – neatkarīgi no tā, vai to esam iemācījušies no vecākiem vai draugiem. Tikai tad, kad sociālu pārmaiņu dēļ sāk mazināties kādas no mūsu ikdienas zināšanām, prasmēm, ieradumiem vai paražām, kļūst skaidrs, ka tā joprojām ir būtiska mūsu dzīves daļa, tāpēc jāatrod veids, kā šīs zināšanas un prasmes aizsargāt.
Tomēr nemateriālo kultūras mantojumu nevar aizsargāt tāpat kā materiālo kultūru, pieminekļus, vēsturiskas vietas vai dabas teritorijas. Nemateriālais mantojums ir dzīvs, tas arvien mainās, un katra paaudze to pielāgo savām vajadzībām. Mantojums, kas kopienas acīs ir zaudējis nozīmi, lēnām izzūd. Pati kopiena vislabāk var novērtēt, kurām zināšanām un prasmēm jāpievērš lielāka uzmanība un kā nodrošināt to izdzīvošanu. Daudzām prasmēm svarīgi, ka tās apgūstamas pieredzējuša meistara vai skolotāja vadībā. Tomēr būtiska loma ir arī skolai un neformālajai izglītībai – kursiem, apmācībām, nometnēm utt.
Saraksti
Lai popularizētu dzīvā kultūras mantojuma vērtības un dalītos pieredzē, UNESCO veido starptautiskus sarakstus. UNESCO sarakstos līdz 2021. gada janvārim bija ierakstītas 584 vērtības no 131 pasaules valsts. Latvijas vārds tajos lasāms divreiz – 2003. gadā Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms Igaunijā, Latvijā un Lietuvā tika atzīts par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu (2008. gadā iekļauts UNESCO Reprezentatīvajā Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā) un 2009. gadā UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstā ierakstīta Suitu kultūrtelpa. 2022. gadā UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā iekļauts elements “Koku pludināšana”, ko pārstāv arī Gaujas plostnieku amata prasmes.
Par Konvencijas īstenošanu Latvijā atbild Latvijas Republikas Kultūras ministrija un tās pakļautībā esošais Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Lai stiprinātu Konvencijas principu ieviešanu nacionālā līmenī, 2016. gada 29. septembrī tika pieņemts Nemateriālā kultūras mantojuma likums. Likums paredz izveidot Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu, kas ietver nemateriālā kultūras mantojuma elementus jeb vērtības, kas atzīstamas par valsts aizsargājamu kultūras mantojumu un kuru iekļaušanai ir plašs attiecīgās kopienas atbalsts un līdzdalība. Latvijas Nacionālo nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu veido pašas tradīciju kopienas un Nemateriālā kultūras mantojuma padome, kas izvērtē pieteikumus. No 2017. gada līdz 2023. gadam Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ir iekļautas 40 vērtības:
2017. gadā:
Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē
Dziedāšana ar pusbalsu
Mirušo ofīcija (saļmu) izpildīšanas prakse Vaboles un Līksnas pagastos
Siguldas spieķa darināšanas prasme
Latgales mazo bundziņu – bubyna spēles tradīcija
Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija
2018. gadā:
Caurspēlējamās cītaras spēle
Pēterburgas ermoņiku spēlēšanas tradīcijas
Gaujas plostnieku amata prasmes
Dubultauduma šatiera segu aušana Ziemeļvidzemē
Knipelēšanas prasme
Lībiešu kultūrtelpa
Rucavas tradicionālā kultūrtelpa
Upītes kultūrtelpa
2019. gadā:
Carnikavas nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes
Pededzes novada pareizticīgo iedzīvotāju tradicionālais kāzu rituāls
Maija dievkalpojumi pie ceļmalu krustiem Dagdas novada Andrupenes un Šķaunes pagastos
2020. gadā:
Maija dziedājumi pie ciemu krustiem Ziemeļlatgalē
Stikla pūšana Līvānos
Rakstainu dubultcimdu darināšanas prasme Mazsalacā
Dūru cītaras būvēšanas un spēlēs tradīcija
Aušanas prasme Pētera Viļumsona pusautomātiskajās vienpaminas stellēs
2021. gadā:
Danču tradīcija Rīgā
Zemgales rakstaino brunču aušana stellēs ar velkamo ierīci
Puzuri un to darināšana Jelgavā
Latvijas kāršu spēle zolīte
Saļmes Stērnīnē. Tradicionālie psalmu un bēru dziedājumi Stirnienē
Latviešu etnogrāfisko cimdu adīšanas tradīcijas un prasmes
2022. gadā:
Vidzemes lībiskā kultūrtelpa
Nīcas kultūrtelpa
Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas zīmju jeb kāšu dziedāšanas tradīcija (Знаменный распев)
Jostiņsegu aušana Siguldas novadā rakstainā audu ripsa tehnikā
2023. gadā:
Piebalgas kultūrtelpa
Celu jostiņu aušanas tradīcija Ziemeļlatgalē
Bārtas kultūrtelpa
Sēņu vākšana un izmantošana
2024. gadā:
Latviešu tradicionālo jostu un jostveida audumu darināšana
Zvejas tīklu darināšana Rīgas līča rietumu piekrastē
Saskaņā ar 2016. gadā pieņemto Nemateriālā kultūras mantojuma likumu Latvijas Nacionālajā sarakstā iekļauta arī Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kā arī Suitu kultūrtelpa.