Mirušo ofīcija (saļmu) izpildīšanas prakse Vaboles un Līksnas pagastos (2017)

Autors:

Mārtiņš Boiko

Paražas, rituāli, svētki

Nosaukums

Mirušo ofīcija (saļmu) izpildīšanas prakse Vaboles un Līksnas pagastos (2017)

Salmas (Vabole), saļmis (Līksna).

Visbiežāk mirušo ofīcijs tiek vienkārši saukts salmas/saļmis.
Dažkārt, kad tas ir jānošķir no t.s. "mozajom salmam" – septiņiem grēku nožēlas psalmiem, kas arī ir dziedātāju repertuārā, – tiek pievienots īpašības vārds "lelos".

Ģeogrāfija

Vaboles pagasts un Līksnas pagasts (20. gadsimta 20. un 30. gados tie kopā bija Līksnas pagasts).

Šaurā nozīmē Elements “pieder“ nelielām t.s. muzikālās prakses kopienām (communities of musical practice) – Līksnas psalmu dziedātājām un Vaboles psalmu dziedātājām.
Tās ir atvērtas kopienas tajā nozīmē, ka, piekopjot attiecīgo praksi – izpildot mirušo ofīciju, dziedātāju sastāvs dažādās reizēs atšķiras skaitliski un iesaistīto personu ziņā. Turklāt iespējama arī spontāna citu klātesošo pievienošanās. Abos pagastos tās ir aptuveni desmit cilvēku lielas kopienas.
Vaboles pagasta gadījumā šī kopiena daļēji sakrīt ar etnogrāfisko ansambli “Vabaļis”. Plašā nozīmē Elements attiecas uz minēto pagastu ļaudīm kopumā. Mirušo ofīcija izpildījums tiek pieprasīts gandrīz vienmēr, kad ir miris kāds šo pagastu iedzīvotājs.

Nozīme kopienas dzīvē

Mirušo ofīcijs ir neatņemama Vaboles un Līksnas pagasta bēru norises sastāvdaļa. 2016. gadā Vaboles pagasta kapos tika guldīti 26 nelaiķi. Par 16 no tiem tika izpildīts mirušo ofīcijs.
Jāņem vērā, ka pašā pagastā bija miruši 17 cilvēki (pārējie apglabāšanai tika atvesti no citurienes). Tādējādi mirušo ofīcija izpildījumu skaits gandrīz sakrīt ar pagastā nomirušo skaitu.
Arī Līksnas pagastā 2016. gadā no 15 mirušajiem par aptuveni pusi tika noturēts mirušo ofīcijs. Kā redzams, ar nāves gadījumiem saistītajās ieražās Līksnas un Vaboles pagastos mirušo ofīcijam ir stabila vieta un svarīga loma: dziedātājas tiek aicinātas pie lielum lielās daļas mirušo.
Atskatoties pagātnē, var diezgan droši apgalvot, ka par lielāko daļu Vaboles un Līksnas pagastu kapos guldītajiem ir tikusi noturēta mirušo ofīcija lūgšana. Tā izpildīšana sakarā ar nāves gadījumiem ir nerakstīts pagastu dzīves likums, pie kura visai stingri turas arī mūsdienās.

Lasīt vēl

Aktivitātes/darbības

Prakses pastāvēšanas pamatā ir gan dziedātāju, gan pārējo dziļi iesakņota atziņa, ka mirušo dvēselēm ir vajadzīga lūgšana, tādējādi atvieglojot viņu ciešanas šķīstītavā: "Par mirušajiem ir jālūdzas.“ Mirušo ofīcijs ir tradicionāls, efektīvs lūgšanas veids – "rīks“ mirušo tuvinieku dvēseļu ciešanu atvieglošanai.
Miršo ofīcijs tiek izpildīts latgaliešu valodā un pastāv kā daļēji mutiski pārmantots, folklorizēts fenomens, ko izpilda galvenokārt mājās un parasti bez priestera līdzdalības, tāpat kā tautasdziesmu – bez kādas ārējas organizācijas. Divu gadsimtu garumā un arī šodien mirušo ofīcijs patur savu ļoti nozīmīgu vietu šajā repertuārā.

Lasīt vēl

Ticējumi, rituāli, nerakstīti noteikumi

Ar mirušo ofīciju ir saistīti ticējumi, ka mirušā parādīšanās sapnī nozīmē, ka viņš aicina par sevi aizlūgt, respektīvi, noturēt mirušo ofīciju.

Lasīt vēl

Pārmantošana un tālāknodošana

Mirušo ofīcija mūzika pastāv mutiskā tradīcijā: melodiju klāsts, to secība, dziedāšanas iemaņas tiek pārmantotas nepastarpināti – dziedātājām iesaistoties tā izpildījumos un dziedot līdzi, pamazām uzkrājot pieredzi (nepastāv tādas treniņa formas kā mēģinājumi, instruēšana, īpaša vingrināšanās vai tamlīdzīgi).
Mirušo ofīcija teksts ir dots lūgšanu grāmatās. Tā pirmforma atrodama 1786. gadā izdotā lūgšanu grāmatā ar nosaukumu poļu valodā "Nabożeństwo ku czci y chwale Boga w Trójcy Swiętey Jedynego" (Lūgšanu grāmata Trīsvienīga Dieva godam).
Šajā izdevumā publicētā mirušo ofīcija latgaliešu versija caur pārpublicējumiem daudzās vēlākās latgaliešu lūgšanu grāmatās bez lielām izmaiņām ir sasniegusi mūsdienas.

Lasīt vēl

Vēsture

Mirušo ofīcijs ir stundu lūgšanu paveids. Tas radies ap 800. gadu un tika izpildīts kā ekzekviju (bēru liturģijas) daļa bēru dienā, kā arī pie mirušo vāķēšanas.
Klosteros 10. un 11. gadsimtā ieviesās ieradums izpildīt mirušo ofīciju kā ikdienas lūgšanu. Pēc Tridentas koncila lēmuma 1568. gadā saglabājās pienākums to noturēt, mirušos vāķējot, kā arī 2. novembrī (Visu dvēseļu dienā) un bēru dienā, to izpildot korī.
Mirušo ofīcijam ir trīs daļas – vesperes, matutins un laudes. Gadsimtu gaitā mirušo ofīcijs ir pazīstams kā lūgšana, ko notur garīdznieki latīņu valodā. 18. gadsimta beigās tas ienāca Latgales (arī Augšzemes) latviešu iedzīvotāju tradicionālajā repertuārā. To ieviesa jezuītu misionāri, kas pārtulkoja tekstu latgaliski, ietvēra to lūgšanu grāmatās un iemācīja ļaudīm.

Laikā, kad masu metienā iznāca jezuītu sastādītā un izdotā lūgšanu grāmata "Nabożeństwo", kas ietvēra mirušo ofīcija tekstu (1786), Līksna bija svarīgs katoļu centrs, kur aktīvi darbojās jezuītu misionāri. Tas ļauj pieņemt, ka mirušo ofīcija prakses ieviešana šeit varētu būt datējama ar minēto laiku – 18. gadsimta beigām. Pieņemot šo datējumu par atskaites punktu, tad tas nozīmē, ka mirušo ofīcijs mūsdienu Vaboles un Līksnas pagasta teritorijā ir aptuveni 230 gadu vecs.

19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē mirušo ofīcija dziedāšanas prasme bija vispārēja – tā diezgan vienmērīgi aptvēra dažādas paaudzes, un arī sieviešu-vīriešu proporcija bija izlīdzinātāka (mūsdienās mirušo ofīcijs ļoti izteikti ir sieviešu prakse). Mirušo ofīcija izpildījumu varēja nodrošināt gandrīz katra saime pati. Nenotika dziedātāju īpaša uzaicināšana un nepastāvēja paradums dziedātājām pateikties ar īpašām balvām naudā vai graudā.
19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē mirušo ofīcijam mūsdienu Līksnas un Vaboles pagastā bija krietni plašāks funkcionālais spektrs.

Tas tika izpildīts: sakarā ar nāves gadījumiem, t.s. gadadienā (kad pagājis gads kopš cilvēka nāves), oktobrī/novembrī – aizlūdzot par visiem ģimenes nelaiķiem, kā arī 2. novembrī baznīcā pirms mises, to noturot par draudzes mirušajiem.

Mūsdienās trīs pēdējie gadījumi vairs netiek praktizēti vai arī parādās reti, taču piesaiste konkrētiem nāves gadījumiem vēl arvien ir ļoti stipra, kas nemaina to apstākli, ka pastāv nopietni apdraudējumi.

Mūsdienās prasme ir koncentrējusies nelielās, mobilās kopienās, kas centrētas ap kādu uzņēmīgu un materiālu labi pārzinošu personību. Mirušo ofīcija izpildījums ir kļuvis par pakalpojumu.

Lasīt vēl

Papildu informācija

Mirušo ofīcijs ir autonoms rituāls, taču mūsdienās visbiežāk parādās kā plašāku norišu – vāķēšanas un bēru – sastāvdaļa. Agrāk to mēdza noturēt arī 2. novembrī baznīcā pirms mises, tā padarot par 2. novembra baznīcas rituālu sastāvdaļu.

Lasīt vēl

Meistari

Vaboles pagasta mirušo ofīcija dziedātāju kopienas kodolu veido ansambļa “Vabaļis” dalībnieces:
1. Regīna Vingre (dz.1938),
2. Anna Rubina (dz.1946),
3. Lidija Sparāne (dz.1942),
4. Mairita Stalidzāne (dz. 1974),
5. Irēna Limane (dz. 1943),
6. Iveta Skrinda (dz. 1977),
7. Veronika Stikāne (dz. 1948).

Taču arī ārpus ansambļa pašreizējā sastāva izdevās apzināt vairākas dziedātājas, kuras arī piedalās vai varētu piedalīties mirušo ofīcija izpildīšanā.
1. Regīna Žukovska (dz. 1940),
2. Lidija Orbidāne (dz. 1943),
3. Monika Deidule (dz. 1924),
4. Leokādija Borovika (dz. 1931).

Tātad Vaboles pagastā ar minēto praksi ir saistītas vismaz 11 personas.

Līksnas pagastā, gatavojot pieteikumu, darbs notika ar trim saļmu dziedātājām:
1. Sofiju Klaucāni (dz. 1926),
2. Agnesi Brakovsku (dz. 1943),
3. Mariju Pupiņu (dz. 1969).

Apzinātas tika vēl vairākas dziedātājas:
1. Berta Vingre,
2. Agnese Samuša,
3. Staņislava Keviša,
4. Anna Vingre,
5. Veronika Rācene,
6. Eleonora Velika,
7. Olga Jakubovska,
8. Ņina Sarkane.
Tātad Līksnas mirušo ofīcija dziedāšanas muzikālās prakses kopiena ir aptuveni 11 personas.

Lasīt vēl

Iestādes un institūcijas

Augšdaugavas novada Kultūras pārvalde,
Vaboles pagasta pārvalde,
Vaboles kultūras nams,
Skrindu dzimtas muzejs.

Lasīt vēl

Nostiprināšana

Saļmu izpildīšanas praksi veic Vaboles pagasta kultūras nama etnogrāfiskais ansamblis „Vabaļis”. Augšdaugavas novada pašvaldība uztur un atbalsta ansambļa pastāvēšanu.
1. Izpēte un dokumentācija, 2018. g., Skrindu dzimtas muzejs, VKKF mērķprogramma, 1500 eiro.
2. Datu bāzes izveide, 2019. g., Skrindu dzimtas muzejs, VKKF mērķprogramma, 1500 eiro.
3. Ierakstu izdošana, 2020. g., Kultūras pārvalde, VKKF programmas, 2000 eiro.
4. Aizlūgumu atjaunošana ģimenēs ik gadus par visiem to mirušajiem kopā; tradīcijas atjaunošana, mirušo ofīciju dzied baznīcā pirms mises 2. novembrī un kapusvētkos pirms mises. 2019–2022. g., Līksnas katoļu draudze. Kopienas resursi.
5. Publicitāte: nodrošināt prakses pastāvēšanas un lietojuma atspoguļojumu tīmeklī un presē. 2019.–2022. g. Kultūras pārvalde. Pašvaldības resursi.
6. Fotoizstāde Vaboles un Līksnas psalmu dziedātājas. 2019–2020. g. Skrindu dzimtas muzejs, VKKF mērķprogramma, 1600 eiro.
7. “Psalmi” – CD izdošana, 2022. g. Vaboles pagasta pārvalde, etnogrāfiskais ansamblis “Vabalis”, 2000 eiro.
8. Prasmju darbnīcas, 2018–2022. g. Vaboles pagasta pārvalde. Kopienas un pašvaldības resursi.
9. Atbalsts etnogrāfiskajam ansamblim “Vabalis”, 2018.–2022. g. Daugavpils novada pašvaldība. Pašvaldības budžets.

Saļmu izpildīšana ir process, kas saistīts ar cilvēka dzīves ciklu, katoļticīgie aicina saļmu dziedāšanas pratējus izpildīt to rituālos notikumos - bērēs, aizlūgumos par mirušajiem. Arī mūsdienās Mirušo ofīcijs ir neatņemama bēru norises sastāvdaļa apkārtnes pagastos.

Augšdaugavas novada pašvaldība no sava kultūras budžeta līdzekļiem uztur etnogrāfiskā ansambļa „Vabaļis” darbību, kas, savukārt, ir Mirušo ofīcija tradīcijas uzturētājs kopienā.
No valsts – mērķdotācija kolektīva vadītāja darba samaksai.

Lasīt vēl

Turpinājums/attīstība

Skrindu dzimtas muzejs veiks lokālus pētījumus par Mirušo ofīcija tradīciju Vaboles, Kalupes un Līksnas pagastos, papildinās muzeja krājumu ar iegūtajiem dokumentiem. Tiks papildināta tradīcija nesēju datu bāze.
Vaboles Kultūras nams turpinās etnogrāfiskā ansambļa “Vabalis” darbību, tiks rīkoti pasākumi (Maija dziedājumi u.c.), plānoti ansambļa dalībnieču un rituālo notikumu dalībnieku tradicionālā apģērba izpēte un atjaunošana.

Lai arī Mirušo ofīcija mūzika pastāv mutiskā tradīcijā: melodiju klāsts, to secība, dziedāšanas iemaņas tiek pārmantotas nepastarpināti – dziedātājām iesaistoties tā izpildījumos un dziedot līdzi, pamazām uzkrājot pieredzi, jo nepastāv īpaši mēģinājumi, instruēšana, vingrināšanās. Tomēr oficija izpildītāju darbošanās etnogrāfiskajā ansamblī atvieglo tradīcijas nesēju komunikāciju, papildina viņu pieredzi, tāpēc arī turpmākajos piecos gados Mirušo ofīcija izpildīšanas prakse Vaboles un Līksnas pagastos tiks turpināta galvenokārt ar etnogrāfiskā ansambļa „Vabaļis” darbību, ko nodrošinās Augšdaugavas novada pašvaldība.

Saglabāt Mirušo ofīcija pastāvēšanu Vaboles un Līksnas pagastu kopienas dzīves tradīcijās.

Lasīt vēl

Apdraudējumi

Mirušo ofīcija izpildīšanas prakses pastāvēšanas pamatā ir gan dziedātāju, gan pārējo dziļi iesakņota pārliecība, ka mirušo dvēselēm ir vajadzīga lūgšana, ka tā var atvieglot viņu ciešanas šķīstītavā. Tas jāpatur prātā, runājot par apdraudējumiem.

Tradīcijas apdraudējumi pastāv divos savstarpēji saistītos aspektos.
1. Gan Līksnas, gan Vaboles pagastā dziedātāju vidējais vecums ir 72,4 gadi, un jaunu dziedātāju klātnākšana ir, tā sakot, likteņa ziņā.
2. Mirušo ofīcija kā aizlūguma par dvēselēm šķīstītavā ir alternatīva – mises par nomirušo noturēšana, proti, ir iespējams iztikt arī, lietojot tikai šo vienu variantu, un mirušo ofīcija izpildījuma piesaiste vāķēšanas un izvadīšanas procesam nav obligāta (pagaidām šīs iespējas tiek savienotas).
Ja kaut kādu iemeslu dēļ mirušo ofīcija izpildīšana kļūs grūtāk pieejama, no tā var sākt atteikties.

Lasīt vēl