Autors:
Ilmārs Pumpurs
Spēles/performatīvās mākslas
Nosaukums
Caurspēlējamās cītaras spēle (2018)
Cītarkokle (zinātniskajā literatūrā 20. gadsimta 80. gados ieviests mākslīgs apzīmējums, kas šobrīd iegājies ikdienas saziņā, atsevišķos gadījumos ietekmējis arī tradīcijas nesēju lietoto terminoloģiju). Cītara, caurspēlējamā cītara (Valters Reiznieks, Limbaži), caurspēlējamā kokle, pusdūru cītara, pusdūru kokle (Mārtiņš Baumanis, Augstroze); kokle, koklīte, kūkleite (Jānis Uzkliņģis, Jānis Ločmelis, Janīna Kaimiņa Balvu, Viļakas novads), lielā kokle (Ludzas apkaime), cimbolīte (Konstantīns Mucenieks, Ziemeri), cītars, pusdūru cītars (Francis Dukovskis, Balvi). Izknaibīt – spēlēt melodiju ar īkšķi (Helēna Ločmele, Viļaka).
Elementa aprakstam izraudzīts viens no tautas terminoloģijā lietotajiem apzīmējumiem – caurspēlējamās cītaras spēle. Tas vienlaikus nosauc gan instrumentu, gan tā raksturīgo spēles veidu, ļaujot to nepārprotami nošķirt no citām instrumentu spēles tradīcijām (cimboles, kokles, cītaras spēle), kuru apzīmējumi tautas terminoloģijā mēdz pārklāties.
Ģeogrāfija
Ziemeļvidzeme, Latgale. Elements bijis izplatīts galvenokārt Ziemeļvidzemē un Latgalē. 20. gadsimta pirmajā pusē atsevišķi instrumenta spēlmaņi darbojušies arī citviet (Sēlijā, Talsu, Tukuma apkaimē). Šobrīd zināmie tradīcijas nesēji nāk no Ziemeļlatgales, Balvu, Viļakas novada, kur arī iegūta informācija par instrumenta izmantošanu, izgatavošanu, spēles tehnikām un repertuāru.
Šobrīd vietās, kur aprakstāmais mantojuma Elements vēl ir saglabājies aktīvā (zināmi spēlmaņi) vai pasīvā (kur instrumentu atpazīst, atceras, bet vairs nelieto) lietojumā, tas tiek atzīts par raksturīgu, vērtīgu kultūras mantojuma daļu.
Tomēr nedaudzie tradīcijas nesēji un pazinēji vairs nespēj nodrošināt instrumenta spēles un ar to saistīto prasmju tālāku nodošanu tradīcijas saglabāšanai nepieciešamā apjomā.
Mainoties tradīcijas pārmantošanas mehānismam no prasmes nodošanas ģimenē vai vietējā kopienā uz tās apguvi izglītības pasākumos (kursos, lekcijās, video instrukcijās), tradīcijas nesēju kopienā iekļaujas (vai veido jaunas interešu grupas, kopienas) tradicionālās kultūras un tautas mūzikas interesenti neatkarīgi no teritorijas.
Šādas grupas veidojas ap personām, kuras apguvušas instrumenta spēli biedrības “Skaņumāja“ rīkotajos kursos, mūzikas un etnomuzikoloģijas studiju ietvaros vai pašmācībā, un turpina aktīvi muzicēt, nodrošinot spēles prasmes atpazīstamību un saglabāšanu.
Nozīme kopienas dzīvē
Aprakstāmā Elementa funkcionēšana būtībā neatšķiras no citu 20. gadsimtam raksturīgo tradicionālo izklaides mūzikas instrumentu spēles.
Caurspēlējamā cītara lietojama visās situācijās, kas paredz vai pieļauj muzicēšanu – formālos un neformālos deju u.c. izklaides pasākumos, ģimeņu un gadskārtu tradīciju pasākumos, muzicējot savam priekam vai klausītājiem.
Caurspēlējamā cītara ir instruments, kas ļauj veidot melodiju ar basu – akordu pavadījumu, ticis spēlēts gan viens pats, gan ansamblī ar citiem, parasti stīgu instrumentiem.
Aktivitātes/darbības
Caurspēlējamās cītaras spēle saistīta ar visu to tradicionālo muzicēšanas situāciju pārzināšanu, ko veido un kur tiek izmantots “obligātais”, klausītāju pieprasītais (dziesmas, modes dejas u.c.) un paša spēlmaņa iemīļotais repertuārs.
Cītara arī tika izmantota vienīgi mājas muzicēšanai, tāpēc to daudz biežāk nekā citus instrumentus spēlējušas sievietes. Muzicējot kapelā kopā ar melodijas instrumentiem (parasti vijoli, mandolīnu, ermoņiku), cītaras spēlmanis varēja spēlēt tikai akordu pavadījumu, kas ir daudz vienkāršāk, nekā spēlēt melodiju.
Instrumenta izgatavošana prasa labas kokamatniecības tehnoloģiju zināšanas, aprīkojumu un darba precizitāti, parasti to veica īpaši meistari, kuri ne vienmēr spēlēja paši. Tomēr instrumenta izgatavošana nav tik sarežģīta, lai radītu problēmas interesentam pašam izgatavot vai remontēt instrumentu savām vajadzībām. Arī instrumenta skaņošana nav bijusi pa spēkam katram spēlmanim – vienam tipiskam instrumentam ir aptuveni 70 stīgas. Ir bijuši prasmīgāki skaņotāji (štimmētāji), kas izlīdzējuši arī citiem apkaimes spēlmaņiem.
Paši instrumenta spēlmaņi Ziemeļlatgalē biežāk to sauc par kokli, šim instrumentam piešķirot daļu etnogrāfiskajai koklei raksturīgās semantikas – “mūsu tēvu tēvu instruments” (J. Uzkliņģis). Nereti spēlmaņi uzsvēruši arī skaista instrumenta ārējā izskata nozīmi. Cītaras spēle visbiežāk apgūta ģimenes lokā – no vecākiem, brāļiem vai citiem radiem.
Pārmantošana un tālāknodošana
Šobrīd caurspēlējamās cītaras spēle vairs nav ierasta (ja neņem vērā muzicēšanu mājās, savam priekam), bet kā īpašs retums tiek demonstrēta tradicionālās kultūras pasākumos, koncertos, festivālos.
Visi instrumenta spēlmaņi, kuri to ir mācījušies nesen, ir saistīti ar folkloras vai tautas mūzikas grupām, kuru koncertdarbībā to arī izmanto.
Vēsture
Attīstoties sadzīves muzicēšanai un mūzikas kultūrai, 19. gadsimta otrajā pusē Latvijas kultūrvidē parādījās aizvien vairāk profesionāli izgatavotu, importētu instrumentu.
Daļa no tiem iekļāvās esošajās tradīcijās, papildinot vai nomainot senākos mūzikas rīkus.
Šajos procesos 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs, saplūstot aizgūto bezgrifa cītaru konstrukcijai ar senākajām kokļu izgatavošanas un spēles tradīcijām, izveidojās jauns savdabīgs instruments – caurspēlējamā cītara (igauņu literatūrā uuem kannel, rahvakannel).
Līdz 20. gadsimta sākumam jaunais instruments sastopams Igaunijā, Ziemeļvidzemē un ziemeļu un centrālajā Latgalē.
Instrumenta forma visā izplatības areālā ir līdzīga, tomēr stīgu izkārtojums ir dažāds, kas saistīts ar dažādām spēles tehnikām. Latvijas teritorijā izplatītākais ir ar trīs akordu vai basu (T,D,S) stīgu grupām un apmēram 18 dubultām vai trīskāršām oktāvās skaņotām melodijas stīgām. Aprakstāmajai spēles tradīcijai ir raksturīga pavadījuma akordu veidošana melodijas stīgu klājuma apakšējā daļā, ar kreisās rokas pirkstiem nosedzot neakorda stīgas (līdzīgi etnogrāfiskās kokles spēlei), ar labo pārmaiņus ieskandinot brīvās basu stīgas un akordu melodijas stīgu daļā. Vienlaikus ar kreisās rokas īkšķi tiek spēlēta melodija. Līdzīga spēles tehnika tiek izmantota Dienvidaustrumigaunijā, nelielā teritorijā gar Peipusa ezeru.
Instruments ir ticis spēlēts gan kā soloinstruments, gan kopā ar ermoņiku, vijolēm un citiem raksturīgajiem 20. gadsimta pirmās puses stīgu kapelas instrumentiem. Caurspēlējamās cītaras repertuārs ir sadzīves mūzika – dejas un dziesmu melodijas. Liecības par caurspēlējamās cītaras lietošanu ir droši fiksējamas kopš 19. un 20. gadsimta mijas, visā izplatības teritorijā aktīvi būvēta un spēlēta līdz 20. gadsimta 40. gadiem, no 50. gadiem vērojama pakāpeniska tradīcijas izzušana.
Līdz mūsdienām tradīcija, galvenokārt pasīvā veidā, ir saglabājusies Ziemeļlatgalē, Balvu un Viļakas novadā, kur instruments aktīvi ticis spēlēts vēl līdz 20. gadsimta 70.–80. gadiem.
Te arī iegūta un dokumentēta informācija par spēles tehniku un repertuāru. Tomēr, neraugoties uz vietējās sabiedrības zināšanām par tradīciju un tās vērtības apziņu, spēles prasmes tālāknodošana agrākajā izplatības reģionā vairs nenotiek.
Šobrīd, pateicoties biedrības “Skaņumāja” aktivitātēm, vairāki interesenti ir apguvuši instrumenta izgatavošanas prasmi, kā arī ir apmācīti vairāki instrumenta spēlmaņi, kas spēj nodrošināt aprakstāmās prasmes saglabāšanu.
Papildu informācija
Caurspēlējamās cītaras spēle būtībā neatšķiras no citiem 20. gadsimtam raksturīgajiem tradicionālajiem izklaides mūzikas instrumentiem. Cītaras spēlmanim jāpārzina situācijas (t.sk. rituālās norises), kurās ir pieņemama, vēlama vai nepieciešama mūzikas instrumenta spēle, un katrai situācijai piemērotais mūzikas repertuārs.
Instrumenta lietošanai ir svarīgi spēt uzskaņot instrumentu, ko ne visi instrumenta spēlmaņi pratuši veikt.
Meistari
Lielākā daļa no nedaudzajiem palikušajiem cītaras spēlmaņiem (Janīna Kaimiņa Medņevā, Helēna Ločmele Viļakā u.c.) vairs nespēj demonstrēt instrumenta spēli meistarīgā līmenī, bet ir snieguši būtisku informāciju par instrumenta lietošanu un spēles tehniku.
Atzīstamā līmenī spēles prasmi ir saglabājis medņevietis Jānis Ločmelis, kurš spēles prasmi apguvis no tēva bērnībā, pats izgatavojis instrumentu, ko spēlē.
Pateicoties tiešiem kontaktiem, kā arī klausoties ierakstus, vairākas personas ir apguvušas instrumenta spēli pietiekamā līmenī, lai to izmantotu praktiskajā muzicēšanā, instrumenta spēles demonstrēšanā un tālākā mācīšanā.
Ilmārs Pumpurs apguvis spēles tehniku, tieši kontaktējoties ar vecmeistariem, māca cītaras spēli “Skaņumājas” kursos un izmanto muzicējot sastāvā “Skaņumājas muzikanti”,
Valters Reiznieks apguvis spēles tehniku “Skaņumājas” kursos un attīstījis atzīstamā līmenī, aktīvi izmanto, koncertējot grupā “Ziemeļmala”,
Raitis Sondors apguvis spēles tehniku “Skaņumājas” kursos, aktīvi popularizē, demonstrējot dažādos tradicionālās kultūras pasākumos.
Iestādes un institūcijas
1.Biedrība “Skaņumāja” šobrīd ir organizācija, kas veic mērķtiecīgu darbu caurspēlējamās cītaras spēles saglabāšanā un popularizēšanā.
Pamatinformācija par instrumentu un tā spēles tehniku ievietota biedrības interneta vietnē www.muzikanti.lv.
Biedrības darbnīcā izstrādātas vairāku modeļu instrumentu izgatavošanas tehnoloģijas, kā arī izgatavoti instrumenti spēles mācīšanai un interesentu vajadzībām.
Vairāki instrumenti ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas klases rīcībā, kur iespēja apgūt instrumenta spēli tiek piedāvāta etnomuzikoloģijas un kokles spēles studentiem.
2. Mūzikas biedrība IMUS.
Nostiprināšana
Kopš 2005. gada etnomuzikologs I. Pumpurs ir veicis pētījumus par caurspēlējamās cītaras spēles tradīcijām, ir apkopots ievērojams daudzums iepriekš iegūtu materiālu. Apsekoti vairums dažādos krājumos pieejamo instrumentu, vēsturisko fotoattēlu, skaņas un video ierakstu, lauka pētījumu ietvaros intervēti visi šobrīd Latvijā apzinātie instrumenta spēlmaņi, kā rezultātā bijis iespējams detalizēti aprakstīt instrumenta konstrukciju, skaņojumu un spēles tehniku.
Turpinājums/attīstība
Caurspēlējamās cītaras spēles tradīciju aktualizēšanai un atjaunošanai aktīvā lietojumā ir veicamas vairākas darbības.
1. Turpināt mācīt interesentus, kā arī nodrošināt viegli pieejamus un izmantojamus mācību materiālus.
2. Turpināt instrumenta spēles tradīciju apzināšanu un dokumentēšanu, kā arī kvalitatīvu izziņas materiālu (t.sk. skaņas ierakstu) sagatavošanu un publicēšanu.
3. Veikt mērķtiecīgu izglītojošu aģitācijas darbu tradīcijas izplatības reģionā, veicinot vietējās kopienas interesi par savas tradīcijas saglabāšanu.
4. Veicināt instrumentu spēlmaņu un attiecīgu grupu koncertdarbību, gan iekļaujoties esošos mūzikas un tradicionālās kultūras pasākumos, gan rīkojot īpašus pasākumus; atbalstīt kvalitatīvu izpildītāju publicitāti (skaņas ieraksti, TV, radio), kas nodrošinātu instrumenta atpazīstamību un popularitāti.
Turpmāko piecu gadu periodā biedrība ir paredzējusi virkni aktivitāšu.
1. 2018. gada rudenī publicēta instrumenta spēles mācību metodika, brīvi lejuplādējamas e-grāmatas formā. Šis mācību līdzeklis ir izmantojams pašmācībai vai kā metodiskais materiāls spēles mācīšanai interešu izglītībā, folkloras un tautas mūzikas kolektīvos (Erasmus+ līdzfinansējums).
2. Biedrības darbnīcā turpinās instrumenta konstrukcijas pilnveidošana un jaunu instrumentu izgatavošana. 2019. gada pirmajā pusē paredzēts veikt vairāku instrumentu remontu un skaņošanu, kas paplašinās spēles pratēju iespējas uzturēt prasmes un demonstrēt tās publiskos pasākumos (privāts finansējums).
3. Nodrošināt cītaras spēlmaņu grupas piedalīšanos Duntes tautas nama rīkotajā “Reto un seno instrumentu spēlmaņu salidojumā” 2019. gada martā. Izmantot iespējas instrumenta spēli arī turpmāk demonstrēt citu rīkotāju veidotos mūzikas un izglītojošos pasākumos.
4. 2019.–2020. gadā sagatavot un izdot “Skaņumājas muzikantu” audioierakstu, kas mākslinieciskā formā iepazīstinātu ar caurspēlējamās cītaras spēli stīgu ansamblī (plānots VKKF finansējums).
5. Līdz perioda beigām organizēt vismaz vienu cītaras spēles mācību grupu biedrības “Skaņumāja” rīkotajos tradicionālo instrumentu spēles kursos, kā arī vienas instrumentu izgatavošanas meistardarbnīcas (plānots LNKC un VKKF finansējums).
6. Nodrošināt pastāvīgu informācijas gūšanas iespēju “Skaņumājas” tradicionālo instrumentu ekspozīcijā, kā arī biedrības uzturētajos interneta resursos.
Visu veicamo aktivitāšu mērķis ir nodrošināt instrumenta atpazīstamību gan kultūras speciālistu vidū, gan plašākā sabiedrībā (radīt pieprasījumu); nodrošināt interesentu – aktīvo lietotāju skaita pieaugumu līdz kritiskajai masai, kad vēlme un iespēja apgūt un praktizēt instrumenta spēli sabiedrībā tiktu nodrošināta bez īpašiem ārējiem stimuliem (radīt piedāvājumu un pašregulējošu konkurenci).
Apdraudējumi
Caurspēlējamās cītaras spēles tradīcija joprojām ir kritiski apdraudēts tradicionālās kultūras elements.
Mainoties kultūrvidei, instrumenta spēle, līdz ar citiem tradicionālās muzicēšanas veidiem, ir zaudējusi kādreizējās funkcijas, bet dažādu apstākļu dēļ nav arī iekļāvusies ne t.s. tautas mūzikas ansambļu, ne folkloras ansambļu lietoto instrumentu klāstā. Dabīgs spēles prasmes pārmantošanas process (aktīvais spēlmanis – māceklis) vairs nenotiek. Trūkst plaši pieejamas informācijas un izpratnes par šī elementa īpašo nozīmi reģiona kultūras tradīcijās, kā dēļ sabiedrības interese par iespēju iesaistīties tā apguvē un saglabāšanā pagaidām ir ļoti zema.
Instrumentam ar visai sarežģītu spēles tehniku, tajā pašā laikā samērā ierobežotām muzikālajām iespējām, bez īpaša atbalsta vai pievienotās vērtības apziņas ir praktiski neiespējami izturēt konkurenci ar citiem tradicionālās un populārās mūzikas instrumentiem.
Pieteikuma iesniedzējs
Biedrība “Skaņumāja”, reģ. nr. 40008106801
Attēlu galerija
Audio materiāli
Video materiāli
Publikācijas
Priedīte Ī. (1983). Ko spēlēja sendienās. Rīga: Zinātne.
Priedīte Ī. (1993). Cītaras un meistari: katalogs. Rīga: Latvijas etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.
Muktupāvels V. (2017). Tautas mūzikas instrumenti Latvijā. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds
Tīmekļa vietnes
http://muzikanti.lv/lv/projekti/skanu-maja/speles-apmaciba/video/ - Īsa caurspēlējamās cītaras spēles video instrukcija ar dažiem vingrinājumiem un melodiju piemēriem.