Autors:
Elvita Ruka
Cita joma
Mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ieskaitot valodu kā nemateriālā kultūras mantojuma nesēju
Paražas, rituāli, svētki
Spēles/performatīvās mākslas
Nosaukums
Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas zīmju jeb kāšu dziedāšanas tradīcija (Знаменный распев) (2022)
Znamennij raspev (krievu valoda), Znamennoje peņije (krievu val.) – tulkojams gan kā "zīmju" dziedāšana, gan konotācija ar vārdu "Znamja" ("karogs" – tulk. no krievu val.). Šajā sakrālās mūzikas pierakstā zīmēm bieži tiek dots nosaukums pēc to vizuālās līdzības – "karogs'' ir viena no tām. "Krjukovoje peņije" (“kāšu” vai “āķu” dziedājums – tulk. no krievu val.) – nosaukums, kas balstās uz atsevišķu zīmju līdzību āķiem.
Kāšu dziedāšana
"Zīmju" jeb "kāšu"dziedāšana ir sakrālie lūgšanu dziedājumi, kuru saknes meklējamas Bizantijā Taču pēc zināma attīstības posma senkrievu baznīcā un pēc Krievijas Pareizticīgās baznīcas šķelšanās 17. gadsimta vidū tie nonāk Latvijā un kļūst par specifisku notācijas un dziedāšanas formu. Latvijas Pomoras vecticībnieku dziedājumi ir atsevišķs, unikāls notācijas un dziedāšanas veids.
Šie dziedājumi notiek baznīcslāvu valodā, to pierakstam lietotas noteiktas zīmes. Ar notīm pieraksta skaņu, bet senā zīmju sistēma fiksē intonāciju un attieksmi. Skaņas (notis) attiecas uz laicīgo pasauli, kamēr ar zīmēm, kam ir sakrāla nozīme, pieraksta lūgšanu dziedājumu garīgās, emocionālās, loģiskās un muzikālās sakarības. Katra zīme – tā ir dvēseles kustība. Šo dziedājumu pētnieki un tradīciju nesēji ir pārliecināti, ka tikai šādi iespējama "neviltota un īsta kristiešu dziedāšana, kas vienmēr ir lūgšana" – tā tiek pierakstīta ar zīmēm, kas lietotas tikai un vienīgi šim nolūkam, kā arī dziedātas baznīcslāvu valodā, kas tiek lietota tikai un vienīgi baznīcā – gan lūgšanu dziedājumos, gan, lasot Svētos rakstus. Tradīcijai ir divi pārmantošanas veidi, ko nosacīti var saukt par "mutisko" un "teorētisko" jeb "zinātāju" līmeni. Pirmie var dziedāt pēc atmiņas un pieredzes jeb dziedmotīva, otrie ir "galavščiki" (krievu valoda) jeb reģenti, kas spēj visas zīmes izlasīt, saprast, izdziedāt un nodrošināt to pārmantošanu – tieši šīs prasmes šobrīd ir visvairāk apdraudētas.
Ģeogrāfija
Pomoras vecticībnieku draudzes darbojas visā Latvijā, bet galvenais centrs ir Grebenščikova vecticībnieku draudze Rīgā (Рижская Гребенщиковская старообрядческая община). Tā ir viena no lielākajām vecticībnieku draudzēm ārpus Krievijas, bet tās lūgšanu nams ir lielākais Pomoras vecticībnieku dievnams pasaulē – arhitektu Jāņa Fridriha Baumaņa un Reinholda Georga Šmēlinga projektētais sakrālās mākslas šedevrs, kas savas aprises ieguva 19. gadsimta vidū, ir valsts aizsargāts arhitektūras un mākslas piemineklis, kas spēj ietilpināt ap 5 000 baznīcēnu. Šis ir garīgi un saimnieciski aktīvākais Pomoras vecticībnieku centrs, kur darbojas arī Garīgā skola, izdevniecība, kopienas muzejs u.c. Grebenščikova vecticībnieku draudze ir unikāla ar to, ka tajā darbojas Pomoras baznīcas profesionāls koris sešu cilvēku sastāvā, tāds vienīgais Baltijā. To vada šo dziedājumu teorijas un praktiskās apguves līderis, lektors, pētnieks, vairāku grāmatu autors Jevgeņijs Grigorjevs. Citi centri, kuros ir "zinātāji", apmācību veikt spējīgi reģenti, ir tikai Daugavpilī, Rēzeknē, Jēkabpilī, Viļānos, Maltā. Kopumā vairums no 72 draudzēm atrodas Latgalē (Daugavpilī – 6, Augšdaugavas novadā – 17, Rēzeknē un Rēzeknes novadā – 18, Preiļos un Preiļu novadā – 10, Krāslavā un Krāslavas novadā – 7), nedaudz Sēlijā, atsevišķas draudzes Kurzemē. Teritoriāli tradīcija visvairāk attiecas uz Rīgu un Latgali.
Zīmju dziedāšana ir konfesionāla - būtiskākais vienojošais elements ir piederība Pomoras vecticībnieku draudzei. Tradīcijas adepti uzsver, ka šie dziedājumi ir lūgšana, to vieta ir dievnamā, viduslaiku mūzikas zinātniskajos pētījumos vai atsevišķos garīgos pasākumos. Vecticībnieku liturģiskās tradīcijas un dzīvesveids balstās uz agrīnās kristietības postulātiem un nereformēto dievkalpojumu kārtību. Kopienai ir vēsturiska vajāšanu pieredze, kas joprojām izpaužas zināmā noslēgtībā un spējā turēties pie sava reliģiskā spēka avota - būtiska un neatņemama tā daļa ir zīmju dziedāšana.
Grebenščikova draudze ir unikāla ar to, ka tajā darbojas vienīgais Baltijā (tātad arī Eiropas Savienībā) Pomoras tradīcijas baznīcas štata koris 6 cilvēku sastāvā. To vada šo dziedājumu teorijas un praktiskās apguves līderis, lektors, pētnieks, vairāku grāmatu autors Jevgeņijs Grigorjevs.
Citi centri, kuros ir "zinātāji", apmācību veikt spējīgi reģenti, ir nedaudz: Daugavpils, Rēzekne, Jēkabpils, Viļāni, Malta.
Pomoras vecticībnieku kopiena Latvijā ir vairāk kā 300 gadus un ir spējusi savas vērtības nosargāt. Pirmie vecticībnieki Kurzemes hercogistē un Latgalē ierodas 1659.gadā. Jau 1660. gadā uzsākta pirmā “senpareizticīgo kristiešu” dievnama celtniecība. Laukos vecticībnieki dzīvoja noslēgtās draudzēs, nodarbojās ar zemkopību, amatniecību u.c. Pilsētās strādāja celtniecībā, iesaistījās tirdzniecībā. Kaut arī tie pārstāvēja Krievijas impērijā vajātu ticību, viņu Dieva un darba mīlestība, atturēšanās no alkohola u.c. iekšējie likumi padarīja kopienu stipru un vairoja turību. Pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā, palielinājās vecticībnieku skaits pilsētās. Daļa bija nelegālu patvērumu atradušie bēgļi, daļa – pārtikuši tirgotāji ar ievērojamu kapitālu. Viņu līdzekļi veicināja rūpniecības attīstību. 19. gs. sākumā Rīgas vecticībnieki iegādājās pilsētas apkaimē esošo Grīzenbergas muižu, kur sāka veidot savu centru (tagad Grebenščikova lūgšanu nams). 19. gs. sākumā, pateicoties labvēlīgai ekonomiskai situācijai, vecticībnieku skaits strauji palielinājās: 1816. gadā Rīgā dzīvoja 2112; 1826. - 5424; 1830. – 7904 vecticībnieki. Vēsturiski mainījās varas labvēlība un represijas , taču vecticībnieku kopiena bija un palika vienota iekšienē un attiecībās ar ārpasauli. Nežēlīgākās represijas pret viņiem tika vērstas imperatora Nikolaja I valdīšanas laikā - tika drastiski ierobežotas saimnieciskās un pilsoņu tiesības, netika atzītas laulības, mantojuma tiesības, tika slēgtas skolas, nespējnieku patversmes u.c. Bija spiediens pāriet pareizticībā vai vienticībā (единоверие), tika aizliegts celt jaunus dievnamus. Lai izvairītos no slēgšanas, bijusī Rīgas Kristus Dzimšanas dievnama draudze 1833. gadā tika nosaukta ziedotāja Grebenščikova vārdā. 1859. gadā dievnamu mēģināja slēgt, tomēr vecticībniekiem izdevās to nosargāt. Šim centram visos laikos ir bijusi nozīme zīmju dziedāšanas tradīcijas uzturēšanā. Pateicoties likumdošanas liberalizācijai, situācija uzlabojās, tomēr diskriminējošās juridiskās normas pilnībā atcēla tikai Krievijas imperatora Nikolaja II manifests 1905. gadā - bijušie “šķeltnieki” (раскольники) ieguva vārdu "vecticībnieki" (старообрядцы). Grozījumi likumos veicināja Latvijas vecticībnieku saimniecisko, sabiedrisko un politisko darbību, kas īpaši aktīva bija Latvijas Republikas laikā - vecticībnieki ieguva tradicionālajām konfesijām līdzvērtīgu tiesisko statusu un saņēma valsts dotācijas. Tolaik rit aktīva sabiedriskā dzīve, raisās pastiprināta interese par kultūru un tradīcijām - tiek dibināts Krievu senatnes cienītāju pulciņš (Кружок ревнителей русской старины, 1927–1940, Rīga, filiāles Jelgavā, Daugavpilī, 1928–1940, Rēzeknē, 1932–1940) un Vecticībnieku dziedāšanas biedrība (Певческое староверческое общество в Латвии, 1932–1940, Rīga). Šie un citi centri izglītoja arī zīmju dziedāšanas reģentus, saglabāja un popularizēja mutisko tradīciju.
Nozīme kopienas dzīvē
Sakrālie dziedājumi ir lūgšana – kopienas liturģiskās dzīves pamats un šīs ticības identitāte. Tie veido vismaz 1/3 no dievkalpojuma laika. Nedzied tikai tad, ja ir viens kora dalībnieks. Ja ir divi – dziedājumi notiek pēc kanona. Tas nozīmē, ka koris atrodas klirosā (altāra daļas labajā un kreisajā pusē) un izpilda visus dziedājumus, kas attiecīgajā dienā paredzēti. Unikāla šo dziedājumu rita īpatnība ir to dinamiskā tekstu struktūra. Dziedājumu savienojums atkarīgs no dažādiem laika posmiem – diena, stunda, gads, Mēness un Saules cikli, kā rezultātā katru dienu tekstu savienojums ir neatkārtojams. Identiska tekstu sakritība ir iespējama pēc 532 gadiem.
Gadā ir 52 svētdienas, 12 lielie svētki un 10 – vidējie. Lai būtu pilns baznīcas rits, korim būtu jādzied 74–75 reizes gadā. Ikdienas svētdienas dievkalpojums ir aptuveni divas stundas garš, vismaz 45 minūtes dzied koris. Lielajos svētkos dziedāšanas īpatsvars ir daudz lielāks. Bez dievkalpojumiem autentiskos sakrālos dziedājumus var dzirdēt tikai bērēs. Lielākā daļa dziedājumu notiek pēc mutiskās tradīcijas, tikai 10%–15% katrā dievkalpojumā ir zīmju dziedāšana – nepastarpināti pēc zīmēm. Reģentu trūkuma dēļ dominē mutiskā pārmantojamība – tā ir dziedāšana "pēc pieredzes". Korī viens dzied (pārzina zīmju pierakstu), citi piedzied. Pamata tekstus zina no galvas, bet tas neattiecas uz tiem 10%–15% , kas kanoniski jādzied pēc zīmēm. Ja neviens tās nespēj izlasīt, šī sadaļa izpaliek un tradīcija ir apdraudēta.
Viskonsekventāk zīmju dziedāšanas proporciju ievēro Rīgas Grenbenščikova vecticībnieku draudzes koris. Unikāla iezīme – šis ir vienīgais vecticībnieku dievnams Baltijā un pasaulē, kur lūgšanu dziedājumi notiek katru dienu. Zīmju dziedāšana pilna kora izpildījumā (vēlams) notiek katru sestdienu un svētdienu, kā arī visos svētkos.
Tradīcijas pārzinātāji uzsver – vienīgais kristīgās melodijas avots drīkst būt pats lūgšanu vārds.
“Baznīcas kultūrā atsevišķai (materiālai) skaņai nav nozīmes, jo tā ir bez dvēseles. Vērtību un nozīmi iegūst tikai tā skaņa un intonācija, ar kuru tiek skandēts vārds. Šī melodija – lūgšanu vārda intonācija – pastāv veselumā, to nevar atdalīt no vārda, nevar sadalīt sastāvdaļās. Tātad baznīcas dziedājumi sastāv no gataviem melodiskiem kopumiem – formulām. Katra tā atbilst noteiktai idejai, kristīgam principam, noteiktam lūgšanas garam, tāpēc ir nedalāma. Mūsu baznīcā šādu formulu dēvē par “popevku” (dziedmotīvs)”, vēsta Grebenščikova vecticībnieku draudzes kora reģents un zīmju dziedāšanas autoritāte Jevgēnijs Grigorjevs. Viņš arī uzskata, ka šos dziedājumus to vissenākajā izpausmē nevar dēvēt par mūziku, jo mūzika saistās ar laicīgo, ne garīgo dimensiju. Viņš norāda arī uz lingvistisko atšķirību, baznīcas dziedājumus tikai “dzied” (pojut), bet laicīgo mūziku “spēlē” (igrajut). Tāpat viņš norāda uz faktu, ka šajā baznīcas tradīcijā nekad nav lietoti mūzikas instrumenti, jo tie "nespēj lūgties, turklāt Dievs kā vispilnīgāko instrumentu ir radījis cilvēka balsi". Vecticībnieku dziedājumos tā skan tikai unisonā, turklāt pēc būtības netiek pieļauta improvizācija. “Baznīcas dziedātāji nekad un neko nedzied “no sevis”, bet mēģina dziedāt līdzīgi tam, kas saglabājies cauri gadsimtiem. Sekošana paraugam, vienbalsība un atkārtošana – lūk, baznīcas dziedājumu patiesais gars”.
Galvenais šo dziedājumu uzdevums – nevis cilvēku izklaidēt vai tukši iepriecināt, bet glābt un dziedēt cilvēka dvēseli, palīdzēt tai savienoties ar Dievu.
Aktivitātes/darbības
Zīmju dziedāšana ir dievkalpojuma sastāvdaļa. Lai dziedātu, ir nepieciešams pārzināt baznīcslāvu valodu. Tas tiek uzskatīts par sakrālu priekšnoteikumu, jo lūgties var tikai valodā, kurā cilvēks negrēko – nelamājas, nedusmojas, neskauž, neaprunā u.t.t.
Zīmju dziedājumu pierakstīšana ar roku mūsdienās nav aktuāla, joprojām tiek lietotas senās dziesmu grāmatas – gan ar roku pārrakstītās, gan poligrāfiski iespiestās. Tūkstošgades mijā process ir datorizēts. Vairākas Pomoras vecticībnieku dziedājumu pieraksta programmas izgudrotas un ieviestas tieši Rīgā – lai saglabātu un uzturētu interesi. Diemžēl paši izdevēji secina, ka vajadzība pēc šī produkta ir dramatiski niecīga. Reģenti, kuru nav daudz, šos zīmju pierakstus var vienkārši nokopēt, bet saglabāto dziesmu grāmatu ir vairāk nekā nepieciešams.
Ticējumi, rituāli, nerakstīti noteikumi
Kora dziedātāji ir Pomoras vecticībnieki – obligāts nosacījums. Dzimums un vecums netiek ierobežots. Tie ir cienījami cilvēki, kas spēj tikt galā ar savu grēcīgo dabu – nesmēķē, nelieto alkoholu u.c. Uz dievkalpojumu ierodas atbilstoši ģērbušies. Sievietes – garos svārkos un melnā lakatā (kas nosedz rokas) – ikdienā, koši rakstainā – svētkos. Lakati ar bārkstīm ir tikai precētajām. Melnā krāsa apliecina, ka "Pomoras baznīca ir kā atraitne sērās un tā skumst, jo pēc šķelšanās vecticībniekiem ir atņemta garīdzniecība".
Vīrieši – kreklos, kas tiek valkāti pāri biksēm un apjozti vidū ar jostu. Josta simbolizē cilvēkā apvienoto grēcīgo (zem jostas vietas) un garīgo (virs jostas vietas) dabu. Šī iemesla dēļ rokas dziedot tiek turētas sakrustotas virs jostas vietas (lai nepieskartos grēcīgajai daļai). Stingrākie noteikumi nosaka – ja rokas nevilšus ir nolaistas zemāk, tās tūlīt jānomazgā. Krustojot rokas, labā vienmēr ir virspusē, jo ticīgo mērķis ir pēc Pastarās tiesas sēdēt Dievam pie labās rokas. Pāri kreklam dziedātāji velk pagaru melnu mēteli.
Dievnamu altāra daļa – soleja – ir paaugstināta. Ir taisnas, ir ieapaļas solejas, bieži vēl ir īpašs izvirzījums, kas simbolizē to akmeni, uz kura eņģeļi pasludināja Kristus augšāmcelšanos. "Baznīcā ieiet var ikviens, bet stāvēt priekšā tikai daži. Tas ir eņģeļiem līdzīgs statuss," skaidro reģents Grigorijs Zamarajevs.
Pārmantošana un tālāknodošana
Zīmju dziedāšana pēc "napeva" (dziedmotīva) jeb mutiskā tradīcija tiek pārmantota ģimenē, kopienā, svētdienas skolā. Tā ir dzīvā jeb tautas tradīcija, jo šie dziedājumi tiek apgūti, praktiski lietojot, bet tāpat ir jābūt dotībām un vēlmei. Šādi tradīcija tiek pārmantota ilgākā laika posmā un katrā dievkalpojumā. Tas atbilst arī agrīnās kristietības uzstādījumam, ka visas svarīgākās zināšanas tiek nodotas no cilvēka cilvēkam – "dzīvajā". Šāds princips izslēdz starpnieku brīvdomību un subjektīvas interpretācijas iespēju. Pēc kopienas domām varētu būt 200–250 cilvēku, kas korī dzied pēc "napeva".
Lai apgūtu teorētiskās jeb "zinātāju" zināšanas, nepieciešams skolotājs, kā arī regulāra dziedāšana, tradīcijas apguvei jāveltī arī daudz laika. Kopienā šobrīd ir 5–10 zīmju dziedāšanas reģentu, kas ir apguvuši šīs zinības gan kopienā, gan padziļināti un ilgstoši pie sava skolotāja. Šie cilvēki katrs savā draudzē uztur mutiskās pārmantošanas tradīciju un cenšas apmācīt kādu sekotāju. Zīmju dziedāšanas kurss periodiski tiek lasīts Grebenščikova draudzes Garīgajā skolā. Diemžēl interese, jo īpaši beidzamajos gados, ir niecīga – prasmes apguve ir pārāk darbietilpīga, un ir nepieciešamas īpašas spējas.
Teorētiskā literatūra un mācību līdzekļi ir pieejami pietiekošā daudzumā (krievu valodā).
Vēsture
Tradīcijas saknes ir Bizantijas kultūrā, no kuras vecticībnieku baznīca pārmantojusi divas vērtības – ikonu rakstīšanu, kas ir kultūrvēsturisks mantojums, un zīmju dziedāšanu, kas ir nemateriālais kultūras mantojums. No Bizantijas pārmantota astoņu modu sistēma jeb “balsis”, kas ir visu dziedājumu pamatā. Tās uz Kijevas Krievzemi atceļoja vēl pirms tās kristīšanās 988. gadā. Arī astoņu modu princips apliecina dziedājumu dziļi sakrālo jēgu – sešās dienās Dievs radīja zemi, septītajā – atpūtās, astotā ir simboliskā nākotne pēc Kristus otrreizējās atnākšanas. Zīmju dziedāšana ir “otrā filozofija”, skaista savā unisona spēkā un nemainībā. Pastāv liecības, ka tieši grieķu dziedājumu “eņģeļiem līdzīgais” skaistums bijis izšķirošais iemesls, lai kņazs Vladimirs pieņemtu Austrumu kristietību Krievzemei. Turpmākajos gadu simtos zīmju dziedāšana Krievijā attīstījās simbiozē ar grieķiem, kas brauca mācīt Krievzemes iedzīvotājus. Savstarpēji bagātinoties, Krievijas klosteru “muzikālajās laboratorijās” attīstījušies vairāki zīmju dziedāšanas virzieni, kas līdz 17. gadsimta vidum sasniedza meistarības virsotnes. To nodrošināja profesionāli reģenti, kori un dāsnais galma atbalsts, kas beidzās līdz ar Krievzemes pareizticības šķelšanos pēc 1666.–1667. gada reformām. Tās paredzēja modernizāciju un atteikšanos no visiem senajiem Bizantijas elementiem, tostarp, zīmju dziedāšanas, kas arī tika nolādēta un izslēgta no reformētās baznīcas. Tās vietā nāca daudzbalsīgs dziedājums, bet vecticībnieki devās trimdā, kur saglabāja senās dziedājumu tradīcijas. Tīrā, sākotnējā veidā tās ir pārmantojuši tikai vecticībnieki. Pateicoties viņu sīkstajai uzticībai (Dieva gribai), pārmantojamība no paaudzes paaudzē ir saglabājusies. Tūkstošgades mijā Latvijas Pomora vecticībnieku draudze lepojās, ka viņu rindās ir 20–25 reģenti, kas pilnībā pārvalda šo nozīmīgo garīgo dziedājumu tradīciju. 2014. gada koncertā izskanēja –"20 visā Baltijā". Šo dziedājumu unikalitāte novērtēta jau padomju laikā, kad Igaunijā, Lietuvā un Latvijā vākti un izdoti ieraksti. Neatkarības gados katrā no valstīm izdoti mācību materiāli, bet CD ieraksti un pastāvīgs koris ar atalgotiem dziedātājiem ir tikai Latvijā. Līdz ar to esam atbildīgi par tradīcijas saglabāšanu visā Baltijā un pasaulē, kur citu Pomoras vecticībnieku draudžu nav.
Sakrālo dziedājumu loma un nozīme kopienas ietvaros palikusi nemainīga – tā ir ļoti nozīmīga identitātes sastāvdaļa.
Mūsdienās Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcu (Древлеправославная Поморская Церковь Латвии), tās juridisko statusu regulē Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas likums (spēkā kopš 01.05.2008.). Par šai baznīcai piederīgiem sevi atzīst aptuveni 55 000 cilvēku, kas apvienoti 72 autonomās draudzēs. Pomoras baznīca pārstāv bezpriesterības virzienu, katras draudzes darbību regulē padome un tās ievēlēts draudzes padomes priekšsēdētājs. Draudzes ievēlē garīgo līderi, ko apstiprina koncili, kas tiek sasaukti reizi piecos gados. To koordinē koncila vēlēta Centrālā padome. Skaitliski šī nav lielākā reliģiskā kopiena Latvijā, taču stingri reglamentēta, spēcīga un visnopietnāk saglabā vēsturiskās tradīcijas gan kanoniski, gan liturģiskajā ziņā. Tieši nepakļaušanās baznīcas modernizācijas un liberalizācijas tendencēm ir ļāvusi saglabāt visautentiskākās dievkalpojumu tradīcijas un arī zīmju dziedāšanu. Vēsturiski lielākais adeptu skaits pēc nacionalitātes ir krievi, baltkrievi, ukraiņi, kā arī to ģimenēs ieprecētie latvieši. Mūsdienu fenomens ir atsevišķu etnisko latviešu piesliešanās šai ticībai, kā argumentu minot tās nemainīgos garīgos noteikumus un visstingrākos ticības pamatus. Problēmas kopienai rada izmirstošie lauki, kas ietekmē ticīgo skaitu, kā arī ekonomiskā un demogrāfiskā situācija, kad "uz divām kristībām ir divdesmit bēres". Tomēr straujš kopienas skaita samazinājums nav vērojams, kopiena uzskatāma par stabilu – izdzīvojusi cauri vairākiem vajāšanu periodiem, tā ir atradusi veidu izdzīvot visos laikos.
Attiecībā uz zīmju dziedāšanu, situācija ir neviennozīmīga. Mutiskā tradīcija pastāv, bet teorētiski izglītoto un apmācīt spējīgo līderu trūkst, zīmju dziedāšanas apguvei ir nepieciešama: 1) piederība draudzei, 2) muzikālās spējas (īpaši attīstīta dzirde), 3) iespēja vairāku gadu garumā apgūt prasmes un vēlme to darīt, 4) materiālā nodrošinātība, lai šīs zināšanas akumulētu un nodotu tālāk.
Zīmju dziedāšana ir viena no būtiskākajiem liturģiskās darbības pamatelementiem, kā arī iespēja saglabāt unikālu tradīciju. Tās pastāvēšana vajadzīga visai kopienai gan šobrīd, gan nākotnē, bet "zinātāju" (reģentu) apmācība ļautu to saglabāt arī pasaules nemateriālā mantojuma kontekstā.
Papildu informācija
Sakrālie dziedājumi pastāv tikai saistībā ar Svēto rakstu zināšanām, ko mutiskās tradīcijas nesēji apgūst kā liturģijas dalībnieki, bet reģenti mācās pastiprināti – vai nu Grebenščikova Garīgajā skolā vai patstāvīgi un citās baznīcas akceptētās garīgajās skolās Latvijā un ārpus tās.
Meistari
Jevgeņijs Grigorjevs – Grebenščikova vecticībnieku kora reģents, vairāku mācību grāmatu un pētījumu autors, Garīgās skolas lektors, šobrīd 56 gadus vecs, kopš 16 gadu vecuma kalpo baznīcā un nekad nav strādājis laicīgu darbu; piedzīvojis atmodas laika pacēlumu, kas attiecās arī uz zīmju dziedāšanu un pastiprināto interesi par tradīcijām, kā arī piedzīvojis entuziasma norietu; aktīvs "profesionālā līmeņa" aizstāvētājs.
Aleksejs Ravinskis un Jevgeņijs Fedorivičs (Rīga) – Grigorjeva laikabiedri un Rīgas koru dziedātāji, reģenti.
Andrejs Burdins – Rēzeknes reģents un mācītājs, kura vadībā darbojas koris, viņam ir viens "pilnas slodzes" māceklis.
Georgijs Zamarajevs – Daugavpils Jaunbūves un Endžeļu (Jēkabpils novads) draudžu mācītājs un reģents, aktīvs entuziasts un zīmju dziedāšanas pārzinātājs ar muzikālo izglītību, degsmi un perfektu latviešu valodas lietojumu.
Aleksejs Voronovs – Viļānu reģents un mācītājs, kas uztur dzīvu tradīciju.
Iestādes un institūcijas
LLatvijas Vecticībnieku Pomoras baznīca:
Grebenščikova draudze Rīgā,
Viļānu draudze,
Endžeļu draudze,
Rēzeknes draudze,
Daugavpils Jaunbūves draudze,
kā arī citas, kur tiek lietota zīmju dziedāšana un ir iespēja to apgūt dziļāk.
Nostiprināšana
Darbojas draudzes ar dzīvu mutvārdu pārmantošanas tradīciju.
Atsevišķās draudzēs mācītājs ir arī reģents un iespēju robežās nodod tradīciju.
Darbojas apmaksāts sešu cilvēku koris Grebenščikova vecticībnieku lūgšanu namā – vienīgais profesionālais Baltijā.
Kopš neatkarības atgūšanas ir izdotas vairākas grāmatas – mācību materiāli. Ir sagatavots lekciju cikls – teorija un zīmju dziedāšanas praktiskā apguve.
Daugavpilī darbojās vienīgais Pomoras vecticībnieku koris Baltijā UNISON, kas ir ierakstījis CD un 2014. gadā sniedzis profesionāļu augsti vērtētu koncertu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Diemžēl 2021. gadā ir miris kora un visas kopienas līderis Aleksijs Žilko, tāpēc šobrīd koris pārtraucis darbību.
Zīmju dziedāšanas tradīcija nodrošina kopienas identitāti un pastāvēšanu. Zīmju dziedāšana joprojām ir daļa no šīs kopienas galvenajām vērtībām, taču prasmes zinošu cilvēku neesamība rada bažas par turpmāko sarežģītā mantojuma tālāknodošanu. Priecē daži enerģiski zīmju dziedāšanas entuziasti, kas ap sevi veido prasmes pārņēmēju loku.
Finansējums kā mērķdotācija vai ziedojums tieši zīmju dziedāšanai nav saņemts ne no pašvaldībām, ne valsts institūcijām, taču baznīca kopumā saņem dažādu palīdzību. Tā atkarīgi no konkrētām pašvaldībām un vajadzībām. Visbiežāk tie ir remonta darbi dievnamu uzturēšanai. Kopiena ir aktīva zinātnisko un pētniecisko pasākumu organizētāja, veic aktīvu konferenču un izdevējdarbību, kam dažādos laikos ir bijis arī valsts vai pašvaldības atbalsts. Citādi baznīca pati sevi uztur un dzīvo no ziedojumiem un ienākumiem no īpašumu īres u.c. saimnieciskās darbības.
No kopīgā finansējuma pati draudze cenšas uzturēt reģentu, kori un zīmju dziedāšanas tradīciju. Iespējas atkarīgas no draudzes līdzekļiem, kas krasi atšķiras Rīgā un mazajos dievnamos.
Finansiālais atbalsts tieši zīmju dziedāšanas tradīcijas uzturēšanai ir piemaksa tiem mācītājiem, kas ir reģenti, un Grebenščikova vecticībnieku draudzes kora uzturēšanai. Visus maksājumus veic baznīca no iekšējiem līdzekļiem.
Nākotnē atsevišķiem projektiem, kas saistās ar šo tradīciju, tiek apsvērta iespēja lūgt valsts atbalstu VKKF, Integrācijas fondā vai citos specializētos fondos.
Turpinājums/attīstība
Rūpes par tradīcijas turpmāko pastāvēšanu uzņemsies Grebenščikova Garīgā skola – vecticībnieku mācību iestāde Rīgā. Tajā tiks piesaistīts un algots speciālists, kas pārraudzīs tradīcijas uzturēšanu un attīstību. Šis speciālists veiks šādus uzdevumus.
1. Organizēs reģentu tikšanos un konstatēs aktuālo situāciju kopienā.
2. Koordinēs labāko koru dziedājumu ierakstu veikšanu.
3. Ierakstīs intervijas ar reģentiem, atšifrēs tās un rūpēsies par to publicēšanu latviešu valodā.
4. Rūpēsies, lai mācību līdzekļi un labākie apraksti tiktu tulkoti latviešu valodā.
5. Rosinās un palīdzēs izveidot zīmju dziedāšanai veltītu ekspozīcijas sadaļu Vecticībnieku muzejā Grebenščikova vecticībnieku lūgšanu namā, organizējot publisku pasākumu profesionālai auditorijai.
6. Veicinās vai pats veidos publikācijas par zīmju dziedāšanu presē un citos medijos.
Pomoras vecticībnieku draudze un Grebenščikova Garīgā skola koordinēs pasākumus elementa aizsardzībai.
1. Uzsvars tiks likts uz svētdienas skolām un jaunatni, atlasot spējīgākos.
2. Tiks strādāts, lai zīmju dziedāšanas padziļinātas apguves mācekļiem visā Latvijā nodrošinātu stipendijas.
3. Garīgās skolas ietvaros organizēs tradīciju izzinošas un popularizējošas lekcijas.
4. Ideālā gadījumā (ja būs gribētāji) tiks veidots atsevišķs zīmju dziedāšanas kurss Garīgās skolas mācību programmā.
5. Svarīgākais uzdevums – Grebenščikova vecticībnieku draudzes kora saglabāšana.
6. Materiālu sagatavošana attālinātai tradīcijas apguvei.
1. Celt zīmju dziedāšanas teorētisko zināšanu apguves prestižu, nodot prasmes.
2. Piecu gadu laikā dažādās draudzēs sagatavot vismaz piecus jaunus reģentus.
3. Saglabāt tradīciju augstvērtīgā formā, nezaudējot iepriekšējo gadsimtu unikālās zināšanas un to praktisko pielietojumu.
4. Atklāt šo mazāk zināmo nemateriālā kultūras mantojuma daļu plašākai sabiedrībai.
5. Pozicionēt Latviju kā tolerantu valsti, kas ciena un sargā savā teritorijā dzīvojošo dažādo tautu daudzveidīgo nemateriālo kultūras mantojumu.
6. Izcelt starptautiskā līmenī Latvijā saglabāto vecticībnieku mantojumu: 1) Latgales dievnamu daudzumu, kas ir unikāls pasaules mērogā; 2) zīmju dziedāšanas tradīciju, kurā esam spēcīgākie Baltijā un pasaulē.
Apdraudējumi
PProfesionālajā līmenī galvenais apdraudējums ir esošo zinātāju – reģentu un viņu mācekļu skaita samazināšanās.
Tautas jeb mutiskās tradīcijas līmenī – nedaudz samazinās koristu skaits, bet, ja nav zinoša reģenta, tad dziedāts tiek tikai pēc "napeva" un zūd prasme dziedāt pēc zīmēm. Tradīcija vienkāršojas, nonivelējas.
Ekonomiskā situācija ietekmē laika limitu, ko cilvēki var veltīt baznīcai un tās rituāliem, tostarp dziedājumu apguvei. Jaunatnei un cilvēkiem spēka gados prioritāte ir iztikas un labklājības nodrošināšana, kas baznīcu atstāj vairāk vecu ļaužu pārziņā.
Politiskā situācija ietekmē kopienas aktivitātes – vedina būt piesardzīgiem. Gadsimtu izdzīvošanas taktika ir mācījusi vecticībniekus neizcelties, nepievērst sev lieku uzmanību, turēties sāņus.
"Vīriešu maz, klibo garīgā audzināšana".
Pieteikuma iesniedzējs
Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīca.
Attēlu galerija
Audio materiāli
Video materiāli
Tīmekļa vietnes
Dokumentālā filma “Pa Mežāres vecticībnieku pēdām”, 2018 - Mežāres pagasta biedrības “ELPAS” veidota filma par šī pagasta vecticībnieku vēsturi, dievnamu, tradīcijām. Uzklausīti un fiksēti dokumentāli stāstījumi, iemūžināti notikumu, skaidroti rituāli, atklāts vecticībnieku bagātais kultūras mantojums, tostarp akcentētas zīmju dziedāšanas tradīcijas. Viens no filmas varoņiem ir Georgijs Zamarajevs – draudzes garīgais līderis un reģents.