Autors:
Kate Slišāne
Tradicionālās amatniecības prasmes
Nosaukums
Celu jostiņu aušanas tradīcija Ziemeļlatgalē (2023)
Celu jūstine
Celaine
Celu apauds
Celu josta
Savu nosaukumu celu jostiņas (celu jostas, celaines, celu apauds, celu jūstine) ieguvušas no celu galdiņiem – dēlīšiem, kuros ievērtie velku pavedieni aušanas procesā maina vietas līdz ar dēlīšu pagriezieniem pēc katra ieaustā auda pavediena.
Ģeogrāfija
Ziemeļlatgale, Latvija
Celu jostas aušana ir individuāls process, kur tiešā kontaktā ar materiāliem audējs rada savu darbu. Bet ar šo Elementu saistītās kopas, grupas vai indivīdi ir ne tikai meistari, bet arī tie, kas šo Elementu atzīst, pielieto un popularizē. Tāpēc tie iedalās šādās cilvēku grupās:
1. Meistari – celu jostu audēji, kuri pielieto aušanas prasmes ikdienā. Aužot sev, pārdošanai, kā arī prot iemācīt, izstāstīt citiem, nododot tālāk aušanas prasmes. Aktīvākie audēji: Marta Gailuma, Iveta Gabrāne, Ligita Spridzāne, Evita Zaremba-Krīgere, Sindija Logina un citi;
2. Interesenti – cilvēki, kuri ir gatavi mācīties aust celu jostas, apmeklējot ar šo elementu saistītos pasākumus, meistarklases. Šie indivīdi parasti interesējas, sazinās ar šī amata pratējiem un mācās no tiem klātienē, izprotot elementa nozīmi. Visbiežāk tie ir pamatskolas skolēni 4.-9. klases ietvaros, kas kopā ar saviem skolotājiem apgūst celošanas prasmes;
3. Cilvēki, kuri ir mantojuši celu jostu stāstus no saviem radiniekiem, kā arī saņēmuši tās mantojumā materiāli un zina par tām pastāstīt citiem (skatīt pielikumā: teksta materiāli, Mantojuma stāsti);
4. Cilvēki, kuri izprot celu jostu nozīmi, kas ir gājuši pie meistara, izvēlējušies savu rakstu, pasūtījuši, lai to izgatavo personīgi sev. To ar godu nēsā pie tautastērpa, linu kleitas u.t.t. uz dažādiem svētkiem, godiem un pasākumiem. Izturas ar cieņu pret šo elementu, lai uzsvērtu un saglabātu savu etnisko identitāti;
5. Jostu nēsātāji - folkloras kopu, etnogrāfiskajos ansambļu, kapelu un tautas deju kolektīvu dalībnieki.
Nozīme kopienas dzīvē
Cilvēki Ziemeļlatgalē novērtē celaines nozīmīgumu, tāpēc svarīgos ģimenes notikumos un godos izvēlas izgatavot tieši celos austu jostiņu kā dāvanu:
• kāzās jaunlaulātajiem, lai tā cieši tur un neielaiž bēdas un nelaimes jaunajā ģimenē;
• krustabās jaundzimušajam, lai tā bērnam nestu izturību un veselību, lai viegli ieaijāt un noturēt;
• bērēs celu josta tiek dota līdz mirušajam, lai aizsargātu viņa dvēseli.
Ziemeļlatgales folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, kapelas, kā arī tautas deju kolektīvi ir ļoti aktīvi tautastērpa nēsātāji, tāpēc arī rodas nepieciešamība pēc jaunu celaiņu izgatavošanas: gan pēc celu jostām, gan – celu apaudiem.
Aktivitātes/darbības
Celu dēlīši ir 2–3 mm biezi kvadrāti ar 6–8 cm garām malām un pa vienam caurumam katrā stūrī. Visērtāk ir strādāt ar celu dēlīšiem, kuru vidus ir biezāks, bet malas plānākas.
Lai austu ar celu galdiņiem, nepieciešams:
a) divas stingras auklas – viena, ar kuru piesiet velku galus pie nekustīga priekšmeta, otra, lai otrus velku galus piesietu pie vidukļa vai pie kāda cita nekustīga priekšmeta;
b) koka nazis, kura asmeņu malas ir taisnas un neasas, vai arī neliels lineāls, kas domāts audu sabīdīšanai; daži meistari nelieto nazi, bet audu diegu sabīda un piesit ar pirkstu;
c) saiviņa, uz kuras uztin audu diegu;
c) diegi: tradicionāli tika izmantoti vilnas diegi, bet tagad izmanto linu diegus, dažādus kokvilnas diegus – spolīšu, īrisa, tamborējamos, mulinē diegus u.c.
Celaiņu aušanas tehnika ir auklu griešanas, vīšanas un aušanas apvienojums. Katra celu dēlīša caurumā iever vienu velku (matu) diegu un griež celu uz priekšu vai atpakaļ, tas atkarīgs no aužamā raksta. Veidojas auklai līdzīgs vijums. Celu galdiņos ievērtie velku pavedieni aušanas procesā maina vietas, savijas līdz ar dēlīšu pagriezieniem.
Rakstainajām celainēm velku diegus ver tikai divos caurumiņos pa diagonāli, kur viens diegs ir raksta krāsā, bet otrs – pamata krāsā.
Viena no četrām dzijām savīta aukla vēl nav celu audums. Celu audums veidojas, ja vairākas šādas auklas apvieno ar audu diegu.
Ziemeļlatgalē celu galdiņus sauc par celu dielīšīm.
Celaini var aust, griežot dēlīšus dažādos virzienos. Ziemeļlatgalē, griežot prom no sevis, saka – pret kolnu, griežot uz sevi – nu kolna.
Celu jostiņa sastāv no velku/metu diegiem, kurus Ziemeļlatgalē sauc par matu dīgim, bet pavedienu, ar kuru caurauž – par audu dīgu.
Ziemeļlatgalē skujoto rakstu sauc par aušanu ar piediņīm.
Ticējumi, rituāli, nerakstīti noteikumi
Atšķirīga ir sieviešu un vīriešu jostu rakstu izvēle, kā arī to valkāšanas paņēmieni.
Pie vīriešu apģērba parasti valkātas mazāk rakstainas jostas – svītrainās un skujotās celaines.
Latgalē raksturīgi īpatnēji jostu sējuma paņēmieni – aizlokot jostas galus aiz aptinuma, kā arī veidojot cilpu bez mezgla.
Vīrieši jostu pie tautas tērpa sien uz labo pusi, neatstājot garus jostu galus, kas kuļātos gar sāniem vai pītos pa kājām, bet sievietes sien uz kreiso pusi, atstājot garus jostas galus.
Ticējumi.
Ja josta tiek austa kādam īpašam gadījumam, tad izmanto pilnīgi visus dzīparus (velkus) tikai jostai, tas ir, izaužot no sākuma līdz galam neko nenogriežot un neatstājot pārpalikumus, tas nesīs laimi jostas saņēmējam.
Aužot jostu, audējs ieliek savas pozitīvās emocijas, labās domas, līdz ar to jostai ir lielāks spēks.
Pārmantošana un tālāknodošana
Vislabākais veids ir satikties ar meistariem klātienē.
Projekts “Satiec savu meistaru!”, kur meistari brīvā formā rīko meistardarbnīcas, individuālas nodarbības, atvērtās darbnīcas, lekcijas, priekšlasījumus par attiecīgo prasmi. Tajā celu jostu aušanas prasmes tālāk ir nodevušas meistares: Ligita Spridzāne Upītē, Evita Zaremba-Krīgere Briežuciemā, Iveta Gabrāne Tilžā, Elīza Pundure Balvos.
Ligita Spridzāne aktīvi darbojas un aizraujas ar celu jostu aušanas prasmes popularizēšanu. Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzejā izveidojusi muzejpedagoģisko programmu “Ziemeļlatgales celu jostiņu aušana”, kur jebkurš interesents var apgūt celu jostu aušanas prasmi. Ir pieejamas gan grupu, gan individuālās nodarbības.
Meistarklases un muzejpedagoģijas programmu lielākoties apmeklē pamatskolas 4.–9. klašu skolēni. Viņi ierodas grupās (apmēram 30 dalībnieki). Gan zēni, gan meitenes – visi apgūst celu jostiņas aušanas pamatprincipus, izvēloties savus krāsu salikumus un rakstus. Parasti prievītes tiek austas svītrainas vai ar nelielām skujiņām. Ļoti populāri ir celu tehnikā veidot griestu dekorus – audos ieaustus dabas materiālus, kas veido virpuļus
Savu izstāžu atklāšanas dienā Evita Zaremba-Krīgere un Anita Zaremba piedāvāja satikšanos klātienē un meistarklases celošanā.
Attālinātās iespējas.
2022. gadā vasarā tika izveidota Ziemeļlatgales celu jostu aušanas video pamācība, kas atrodama Upītes kultūrtelpas mājaslapā sadaļā “Meklējam meistaru”, pieejams: https://www.upite.lv/meklejam-meistaru/ (3. raidījums – Itumā reizie Helēna Slišāne guoja muocietīs aust celaines pi meistares Ligitas Spridzānes.)
Vēsture
Jostu aušana celu tehnikā Latvijā ir ļoti sens rokdarbu veids, to apliecina arheoloģiskajos izrakumos atrastie vēl primitīvie celu apaudu fragmenti no 6. gs. (skatīt pielikumā: teksta materiāli, Celu apaudi). Greznākie celu jostu jeb celaiņu fragmenti iegūti no 11.–13. gs. latgaļu un lībiešu apdzīvotajām teritorijām.
Pamatojoties uz Daņilovkas senkapos atrastajām arheoloģisko izrakumu liecībām, Šķilbēnu pagastā senākās austās celaines var datēt ar 11.–14. gs. Celaines bija rakstainas – gan ar ielasīto rakstu, gan raksts austs neielasot. Turpat atrasti vainadziņi ar piekariņu galos ieaustām skujotām celainēm (skatīt pielikumā: teksta materiāli, Skujotā celaine). Rūtaino villaiņu malām piešūto rakstaino celaiņu raksturīgās krāsas: rakstā – zila un sarkanīga, malu svītrās – sarkanīgi brūna un zila dzija. Arī zili mēļajai villainei ar ieaustajām bronzas sloksnītēm/riņķīšiem celaines ir līdzīgās krāsās.
Ziemeļlatgalē ir saglabājusies ne tikai sagšu apaudu tradīcija, bet Abrenes apvidū arī brunču malas rotāšana ar apaudiem (skatīt pielikumā: teksta materiāli, Greznās celaines). Šeit var runāt par tūkstošiem gadu senām tradīcijām, kur celu apauda malu raksts nav simetrisks.
Svītrainās un skujainās celaines lietotas visā Latgalē – gan kā sieviešu, gan kā vīriešu jostas. Laika gaitā celainēm mainījās to darināšanā lietotās dzijas smalkums un tonis. Vēlāk darinātās celaines ir ļoti košas.
Ļoti senas ir austo jostu nēsāšanas un izmantošanas tradīcijas. Jostas un prievītes ziedoja māju gariem. Ar jostām latviešu jaunava un sieva nostiprināja brunčus, izgreznoja sagšas malas, brunču un jaku apmales, apjoza mēteļus, piesēja priekšautus, nosēja zeķes un kājautus. Celu jostās tika iekārti zīdaiņu šūpuļi. Tās arī bija zirga aizjūga lietas – groži un pavadas. Ar jostām un prievītēm sieti saiņi, nastas. Tās izmantotas visur, kur bija nepieciešams kaut ko sasiet.
Laikam ritot un mainoties apģērba piegriezumam un aizdares veidam, jostas tiek lietotas ne tik daudz praktiskas nepieciešamības dēļ, bet vairāk tāpēc, lai padarītu apģērbu krāšņāku, tātad jostām bija galvenokārt rotājoša funkcija. Jostai bija arī simboliska nozīme, tā bija kā labu tikumu un tikumības simbols. Par to liecina latvju dainas:
Cīši jūstenu apjūžu,
Pīdar skaišķi nosojūt;
Meiļi sauču tāv’ ar muoti,
Pīdar meiļi pasaucūt.
Pie senās latgaļu villaines celu apauds bijusi obligāta sastāvdaļa, bet jau pie Ziemeļlatgales etnogrāfiskā tērpa villainēm celu apaudi nav sastopami.
Kādreiz celaine ir kalpojusi brunču apakšmalas stiprināšanai (darba, ikdienas apģērbam), pēc tam rotāšanai (svētku apģērbam). Šobrīd josta kalpo kā svarīgs tautastērpa elements vai arī kā stilizēta svētku apģērba rota.
Agrāk celaines auda šūpuļu iekāršanai un grožiem, jo katrā sētā bija vismaz viens zirdziņš. Skaistie groži bija izejamajām dienām vai svētku reizēm, bet tagad reti kurā sētā ir zirgs. Tāpat arī bērnus vairāk negulda šūpuļos, bet modernās gultiņās, tāpēc celu jostas netiek izmantotas šūpuļa iekāršanai.
Mūsdienās populāra celaine, kurā audos ieaustas smilgas, salmi vai lini ar visām pogaļām, kalpo kā rotājums, vides objekts, āra elements – kā vēja virpulis, bet iekšā – kā griestu dekors.
Vienu brīdi celu aušanas tradīcijas sāka izzust, savukārt tagad ir parādījusies tendence aizmirstās tradīcijas sākt mācīties no jauna: saglabājot, kopjot, pilnveidojot un arī pārveidojot, jo visas tautas tradīcijas ir jāvērtē ar laika distanci, tas nozīmē, ka tās ir mainīgas.
Jaunrade tradīcijā.
Upītes etnogrāfiskā ansambļa sievas 20. gs. 80. gados pašas darināja sev Abrenes tērpus (iedvesmojoties no Marijas Līmanes (1925–2021) pašdarinātā Abrenes tautas tērpa), pašas noauda brunču apakšmalai raksturīgos celu apaudus un jostiņas. Aužot jostas, tika izveidots jauns Abrenes jostu veids – Helēnas Šakinas jaunrade, kas tika īpaši radīta Abrenes tērpam.
Sākot no 20. gs. 80. gadu sākuma, meistare Irēna Slišāne atdzīvināja aušanu celu tehnikā. 21. gs. to turpina meistare Ligita Spridzāne, galvenokārt veidojot griestu dekorus un Ziemassvētku rotājumus no salmiem, smilgām vai linu stiebriem ar visām pogaļām. Saaužot tos celu tehnikā, veidojas ļoti skaisti stila un noformējuma elementi.
Andris Slišāns 20. gs. 90. gados Upītes pamatskolā Irēnas Slišānes vadībā apguva celošanas tehniku. Irēna arī mācīja, kā aust audenes ar ieaustiem burtiem, Andris aizrāvās ar šo ideju. Patstāvīgi izdomāja, kā celainēs ieaust vārdus, un pats to realizēja kā pārsteigumu skolotājai Irēnai, piemēram, ieauda vārdus "Upīte", "Rīga".
Evita Zaremba-Krīgere 2019. gadā izpētīja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas celu audumus, kas atrasti toreizējā Viļakas novada teritorijā (senāk Viļakas un Šķilbēnu pagastos). Celaines aprakstīja un vēlāk noauda to atdarinājumus.
No Viļakas pagasta Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā glabājas trīs jostas, no Šķilbēnu pagasta – 8 jostas un vēl 13 prievītes no abiem pagastiem, kā arī pa vienam balto Abrenes brunču apaudu paraugam no Viļakas un Šķilbēniem. Pēc apraksta burtnīcā – Elga Kivicka, Adolfs Karnups “Novadu tērpi, Jaunlatgale, Lielvārde, VII”. Rīga: Latvijas Strādnieku savienība, 1990 – atrada arī vienu Baltinavas puses celu jostu.
Krāsu ziņā kopumā Ziemeļlatgalēs celaines nevar nosaukt par vienveidīgām, dominē sarkanas un violetas krāsas toņi. Nav grūti nojaust, ka celaiņu oriģinālu darinātājas krāsas izvēlējušās ne tikai pēc savas gaumes, bet arī pēc iespējām. Kā piemērs josta no Viļakas pagasta Svilpovas, kurā krāsu svītru simetriju jauc brūna un sarkanbrūna krāsa; redzams, ka kāda dzija audējai ir pietrūkusi. Evita atdarinot audusi tāpat (skatīt pielikumā: teksta materiāli, Svilpovas celaine).
Par īpašiem rakstiem var runāt apaudu sakarā. Šķilbēnu Daņilovkas villaiņu apaudi ir krāšņiem rakstiem, jostas un prievītes ir garensvītrotas un skujainas. Brunču apaudā no Viļakas saskatāmas jumja zīmes, ķemmes raksts. Šķilbēnu apaudā – ugunskrusts un ķemmes raksts (skatīt pielikumā: teksta materiāli, Brunču apaudi).
Ziemeļlatgalē senākie celu dēlīši, kas saglabājušies mantojumā no senčiem, ir pagatavoti no plāna, labi apstrādāta koka, bet 20. gs. 80. gados celu dēlīši galvenokārt tiek izgatavoti no plānas, baltas vai zilganzaļas plastmasas.
Vēlāk amata meistari sāka eksperimentēt ar celu dēlīšu materiāliem un katram meistaram ir savs celu dēlīšu izgatavošanas ceļš. Daži dēlīšus manto no ģimenes, citiem – ģimenes locekļi tos palīdz izgatavot. Tiek izmēģināti visdažādākie veidi, lai atrastu sev ērtāko celu dēlīšu variantu: izmantotas arī vecās kredītkartes vai telekartes, pielāgojot celu dēlīša formai. Tos izgatavo arī no saldējuma “Ekselence” kastīšu vākiem vai no pabieza blīva kartona.
Meistari
1. Marta Gailuma, Rugāji (1955)
2. Anita Zaremba, Viļaka (1969)
3. Iveta Gabrāne, Baltinava (1974)
4. Ligita Spridzāne, Upīte (1979)
5. Andris Slišāns, Upīte (1981)
6. Evita Zaremba-Krīgere, Viļaka (1991)
7. Elīza Pundure, Balvi (2001)
8. Sindija Logina, Upīte (2001)
9. Helēna Slišāne, Upīte (2012)
Iestādes un institūcijas
• Biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”
• Nemateriālā kultūras mantojuma centrs “Upīte”
• “Upītes škola” – pamazām tiek veidota tautastērpu darbnīca
• Baltinavas mūzikas un mākslas skola
• Baltinavas vidusskola
• Baltinavas pagasta muzejs
• Baltinavas kultūras nams
• Balvu novada muzejs
• Sieviešu biedrība “Ūdensroze”
Nostiprināšana
• No 1980. gada līdz 2015. gadam Irēna Slišāne aktīvi vadījusi celu jostiņu aušanas meistardarbnīcas Upītes pamatskolā, folkloras svētkos Upītē, kā arī dažādu pilsētu un pagastu svētkos Ziemeļlatgalē;
• 2006. gadā Ligita Spridzāne pēc parauga atjaunoja Daņilovkas senkapu arheoloģisko celu jostiņu;
• 2007. gadā Ligita Spridzāne kopā ar Rekavas vidusskolas 8. klases skolniecēm bija celu jostas aušanas meistarklasē pie Helēnas Šakinas Ančipovā;
• Sadarbībā ar Valsts Kultūrkapitāla fondu no 2009. līdz 2010. gadam notika “Abrenes tērpa atdzimšanas darbnīcas” vairākos posmos. Iveta Gabrāne kopā ar Baltinavas vidusskolas aušanas pulciņa dalībniekiem veica izpētes darbus Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, veica atdarinājumus, ar gūto pieredzi dalījās darbnīcās, projektu prezentēja konferencēs un semināros. Ar celošanu saistītais posms: 2009. gada 5. septembrī seminārs – darbnīca “Abrenes tērpa aušanā izveidotās tehnikas un materiāli” Briežuciema Tautas namā;
• 2011. gada 26. novembrī notika projekta “Abrenes tērpa atdzimšanas darbnīca” prezentācija konferencē “Ziemeļlatgales lasījumi I”, vadītāja Iveta Gabrāne;
• 2011. gadā Ligita Spridzāne sadarbībā ar Viļakas novada domes izglītības, kultūras un sporta pārvaldi vadīja meistarklases “Ziemeļlatgales celu jostu aušana” Upītes tautas namā. Tajā piedalījās Viļakas kultūras nama deju kolektīva meitenes, Upītes pamatskolas skolēni un folkloras kopas “Upīte” dalībnieki;
• 2011. gadā Rugājos tika īstenots projekts “Audz, Latgale!” ar vairākām seno amatu meistarklasēm. Ivetas Gabrānes meistarklasē bija iespējams apgūt aušanu no pašiem pamatiem;
• Projekta “Saglabāt, lai nepazaudētu” aušanas darbnīcu vadītāja Iveta Gabrāne (2013–2014);
• Evitas Zarembas-Krīgeras radošā darbnīca celu jostu aušanā Viļakas novada svētkos 2014. gada 13. jūlijā;
• Evitas Zarembas-Krīgeres un Anitas Zarembas izstāde “Balttour” un satikšanās ar meistarēm, Rīgā 2015. gadā;
• IV Starptautiskajā tautas deju festivālā “Eima, eima” Iveta Gabrāne vadīja meistarklasi par Ziemeļlatgales tautas tērpu, tā valkāšanas tradīcijām 2016. gadā;
• Evitas Zarembas-Krīgeras meistarklase celu jostu aušanā Vēršukalnā 2017. gada 7. jūlijā;
• Evitas Zarembas-Krīgeres un Anitas Zarembas izstāde “Celotu jostu varavīksne” un iespēja pamēģināt aust bez stellēm, Balvu CB bērnu literatūras nodaļā 2018. gada 26. februārī;
• 2018. gada 6. aprīlī Iveta Gabrāne projekta “Satiec savu meistaru” ietvaros Tilžas vidusskolā kopā ar bērniem auda jostu un stāstīja par Ziemeļlatgales tautas tērpu;
• Evitas Zarembas-Krīgeres izstāde “Laika mērīšana” Viļakā un Žīguros 2018. gada no 4. maijs līdz 13. jūlijs;
• “Satiec savu meistaru” meistardarbnīcas ar Ligitu Spridzāni 2019. gada aprīļa sākumā, kurā mācīja celaiņu uzmešanu un prievīšu aušanu;
• Evitas Zarembas-Krīgeres un Anitas Zarembas izstāde un celu jostu aušanas darbnīca 2019. gada 26. jūlijā, Annas dienā Vēršukalnā;
• 2021. gada decembrī notika karjeras izglītības pasākums “Amatu dienas” Rekavas, Viļakas, viduču un Žīguru sākumskolas klasēm, kur Ligita Spridzāne vairāk kā simts bērniem vienas dienas laikā mācīja celaiņu aušanu.
• Sākot no 2022. gada meistare Ligita Spridzāne regulāri vada muzejpedagoģijas programmu “Ziemeļlatgales celu jostiņu aušana” Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzejā. Šajā laika periodā ir novadītas vairāk kā 50 nodarbības, vidēji katrā piedalās 8 līdz 14 dalībnieki;
• Martas Gailumas izstāde Rugāju bibliotēkā 2022. gadā;
• Marta Gailuma ar saviem darbiem ir piedalījusies kopizstādēs Baltinavā, Balvu muzejā un Balvu centrālajā bibliotēkā, bet konkrētus gadus nav piefiksējusi;
• 2023. gada 31. martā ”Satiec savu meistaru” ietvaros Elīzas Pundures stāstījums par tautastērpa darināšanas pieredzi. Pītas prievītes gatavošana pēc 20. gs. sākuma parauga “Jaunie – jaunajiem”. Balvu novada muzejā;
• 2023. gada aprīļa sākumā “Satiec savu meistaru” ietvaros Evita Zaremba-Krīgere mācījusi celot Briežuciema tautas namā.
Tiešsaistes video pamācība:
Meklejam Meistaru – 3. raidejums – celu jūstines. Kur Ligita Spridzāne stāsta par celu jostiņām un iemāca Helēnai Slišānei uzmešanas un aušanas procesu.
Pateicoties 2011. gada meistarklasei ar Ligitu Spridzāni, celu jostu amata prasmes varēja apgūt pamatskolas vecuma bērni, kurus ļoti tas aizrāva. Daudzi no viņiem uzauda vairāk nekā vienu jostu. Piemēram, Kate Slišāne atceras, ka pirmo jostu viņa uzauda tā laika savās mīļākajās krāsās, kuras bija rozā, lillā, vēlāk vairāk uzzinot par celaiņu nozīmi nolēma noaust jostu tradicionālos toņos, kuru nēsā līdz pat šodienai pie sava tautastērpa. Savukārt, Salvis Logins savu noausto jostu nēsāja līdz pat pēdējai dienai, kad bija folkloras kopas “Upīte” dalībnieks, šobrīd to glabā kā lielu dārgumu.
Kā arī vēl ļoti labs piemērs ir Sindija Logina, kas pateicoties meistarklašu iespējai, sāka interesēties par rokdarbiem. Un šobrīd ir celu jostu meistare, kas spēj šo tradīciju nodot nākamajām paaudzēm.
Pēc “Meklejam meistaru” videoklipa pamācības ir iespējams pašam noaust savu pirmo jostu, kā arī ja ir lielāka interese un gribēšana satikt video meistari – Ligitu Spridzāni, sazinoties ar viņu un satiekoties klātienē uz privātnodarbību.
Pēc 2013. gada nodarbības ar Ligitu Spridzāni Evita Zaremba-Krīgere un Anita Krīgere atjaunoja zināšanas celošanā un šobrīd ir kļuvušas par celu jostu meistarēm.
“Satiec savu meistaru” projekta ietvaros Marta Gailuma, Ivetas Gabrānes pamācīta apguva celos aušanas tehniku un tagad ir pati meistare, kas citiem var iemācīt.
• Pašlaik celu jostu aušana tiek balstīta uz pašu meistaru entuziasma, viņi to dara sava prieka pēc un lielākoties priekš sevis. Pieņem pasūtījumus un priecājas, ka var nodot tālāk savus darbus materiālā formā, kā arī savas prasmes mutvārdu un prakses formā. Lielākais atbalsts viņiem ir no ģimenes un tuvajiem cilvēkiem;
• Sadarbībā ar Valsts Kultūrkapitāla fondu tapa “Meklejam meistaru” sērija par celu jostu aušanu. Meistars – Ligita Spridzāne, Video operators, montāža – Kate Slišāne;
• Sadarbībā ar Valsts Kultūrkapitala fondu un Latvijas Nacionālo kultūras centru tika rīkotas darbnīcas “Ziemeļlatgales tautastērrpa darināšana”, kurā bija iekļautas meistardarbnīcas saistībā ar celošanu, ko vadīja Iveta Gabrāne;
• Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzejā ir izveidota muzejpedagoģijas programma “Celu jostiņu aušana”, ko atbalsta Balvu novada pašvaldība. Nodarbības pasniedz Ligita Spridzāne;
• Galdnieks Vilhelms Laganovskis ir uzprojektējis un speciāli priekš Ligitas Spridzānes izveidojis celu jostiņu aušanas stelles, kuras ir ērti novietojamas un pārnēsājamas. Šajās stellēs ir iespējams izaust jostiņu no viena līdz sešu metru garumam.
Turpinājums/attīstība
1. Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centra "Upīte" Nemateriālās kultūras mantojuma metodiķe Kate Slišāne atšifrēs intervijas ar celu jostu meistariem un nodos glabāšanā Ontona Slišāna kultūrvēstures muzeja krājumam;
2. Ontona Slišāne Upītes kultūrvēstures muzeja vadītāja/glabātāja Ligita Spridzāne izveidos celu jostiņu aušanas meistaru aprakstus un ievietos upite.lv/meistari mājaslapā;
3. Meistares Ligita Spridzāne un Evita Zaremba-Krīgere kopā ar Kati Slišāni izveidos tradicionālos Ziemeļlatgales celaiņu tehniskos zīmējumus un video pamācības, un tos publicēs upite.lv mājaslapā;
Nemateriālās kultūras mantojuma centrs Upīte ir kā vērtības uzturētājs, nesējs, taču celaiņu meistari dzīvo dažādās vietās Ziemeļlatgalē. Jebkuru no meistariem var uzrunāt un tas pratīs iemācīt celu jostas aušanas tehniku. Žēl, ka vecākā, zināmā celu jostu aušanas meistare Ziemeļlatgalē - Helēna Šakina (1961-2023) tikko aizgājusi mūžībā, kas veidoja stingru pamatu šim Elementam.
• Piedalīties projektā “Satiec savu meistaru”, kur rīkot tikšanās ar Ziemeļlatgales celu jostiņu audējiem, kurās meistari nodod savas zināšanas projekta apmeklētājiem;
• Iesniegt iniciatīvā “Latvijas skolas soma” izbraukuma nodarbību skolās “Celaiņu aušana”;
• Rīkot dažādu Ziemeļlatgales meistaru celaiņu tematiskās izstādes vienkopus Nemateriālās kultūras mantojuma centrā “Upīte’’;
• Rīkot tekstilmākslinieku simpozijus ar uzsvaru celu tehnikas izzināšanā un jaunrades veidošanā;
• Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centra "Upīte" Nemateriālās kultūras mantojuma metodiķe Kate Slišāne izveidos “Meklejam meistaru” sēriju, kurā tiks izstāstīts un pamācīts kā izveidot griestu rotājumu celu tehnikā.
Pēc iespējas vairāk aktualizēt, informēt un popularizēt par celu jostu aušanas tehniku, ieinteresējot cilvēkus, kas varbūt par to nemaz nav dzirdējuši. Pārmantot un tālāk nodot meistaru prasmes, tādā veidā piesaistot jauno paaudzi, kas turpmāk var nest un nodot tradīciju tālāk.
Apdraudējumi
Diemžēl ir pārāk maz meistaru, kas prot izgatavot celu jostiņas, tāpēc ir nepieciešama vēl aktīvāka un plašāka celu jostiņu aušanas prasmju popularizēšana, lai piesaistītu jaunus interesentus, kas pārmantotu celaiņu aušanas tradīcijas.
Celu jostu aušanas prasmju saglabāšana ir līdzīgi apdraudēta kā jebkura no citām amatniecības prasmēm, kuru apgūšanā un saglabāšanā ir jāiegulda roku darbs.
Tas netiek atbilstoši novērtēts, ilgais priekšmeta izgatavošanas laiks mudina pircēju izvēlēties citus preces iegādes veidus, saņemt to pēc iespējas ātrāk un par iespējami zemāku cenu, bez pievienotās vērtības.
Bieži vien paši amatnieki sevi un savu darbu novērtē pārāk zemu. Nemāk pareizi noteikt cenas, tādā veidā neiegūstot pelnītu samaksu.
Ja netiks celts roku darba prestižs, motivēta jaunā paaudze, rīkojot meistarklases, darbnīcas, lekcijas, demonstrējumus, tad interese un zināšanas par celu jostu aušanu īpaši jauniešu vidū saruks, jo, gadiem ejot, mainās prioritātes, visi tiecas pēc kaut kā modernāka un vienkāršāka, kas neprasa daudz laika un pacietības.
Pieteikuma iesniedzējs
Biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”, Kate Slišāne, Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centra "Upīte" Nemateriālās kultūras mantojuma metodiķe
Attēlu galerija
Audio materiāli
Video materiāli
Teksta materiāli
Publikācijas
Apine Hermane, Anita. Aušanas tehnikas Latvijā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2020.
Balgalve-Treimane, Lilija. Celu jostu un apaudu aušana. Rīga: SIA "Jelgavas tipogrāfija", 2018.
Dzērvītis, Aleksandrs un Treimanis, Lilija. Latviešu jostas. Rīga: Zvaigzne, 1993.
Grasmane, Maruta. Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana. Rīga: Rasa ABC, 2000.
Ivanova, G. un Madre, I. Jostu raksti. Rīga: Liesma, 1968.
Jansone, Aija un Karlsone, Anete. Ieteikumi latviešu tautas tērpu valkātājiem. 2. burtnīca. Rīga: v/a TMC, 2003.
Kulakova, Maija. Prievīšu un jostu aušana. Eksperimentāls mācību līdzeklis. Lielvārde: Lielvārds, 1994.
Latviešu tautas tērpi. 3. sējums. Zemgale, Augšzeme, Latgale. Rīga: Jāņa sēta, 2003.
Nadziņa, Valda. Mājturība. Man' māsiņa jostas auda. Rīga : Zvaigzne ABC, 1998.
Nadziņa, Valija. Jostas un prievītes. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012.
Paegle, Eduards. Celaine. Trimda, 1951.
Radiņš, Arnis. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga: Neptuns, 2012.
Spridzāne, Ligita. Dzimtā Ziemeļlatgales novada aušanas tradīciju izpēte un jostu aušanas tehniku apguve 8. klasē mājturībā un tehnoloģijās. Rīga, 2007.
Zariņa, Anna. Seno latgaļu apģērbs. Rīga: Zinātne, 1970.
Ziemeļlatgales lasījumi I. Balvu novada muzeja izdevums, 2012.
Žeire, Irita. Arheoloģiskais tērps. Tā darināšana, valkāšana un komplektēšana mūsdienu Latvijā. Rīga: Latvijas Nacionālais kultūras centrs, 2017.
Tīmekļa vietnes
Meklejam Meistaru - 3.raidejums - celu jūstines - Ligita Spridzāne pastāsta par celu jostiņām un iemāca uzmešanas un aušanas celu jostiņu procesu Helēnai Slišānei. Šis materiāls ir domāts priekš cilvēkiem, kas grib apgūt celu jostas aušanu pašmācības ceļā. Iespējams ir sazināties ar pašu meistari un norunāt individuālas konsultācijas/nodarbības.
Tautastērpu stāsti - Šajā sadaļā var apskatīt dažādu tautas tērpu stāstus, ietver Balvu novada muzeja Abrenes tautas tērpa un Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeja Abrenes tautastērpa stāstus.
Audējas - Šajā sadaļā var iegūt informāciju par Balvu novada audējām, kuru starpā ir arī celu jostu aušanas amata pratējas, piemēram, Iveta Gabrāne, Marta Gailuma un Ligita Spridzāne.
Meistari - Šajā sadaļā var iegūt informāciju par dažādiem Upītes kultūrtelpas amatu meistariem, piemēram, Helēnu Šakinu un Ligitu Spridzāni.
Meklejam meistaru - Šajā sadaļā var atrast dažādu amata prasmju paraugdemonstrējumu videoklipus, to starpā ir videoklips par celu jostu aušanu.
Meistaru karte - Šajā kartē var apskatīt "Satiec savu meistaru" meistardarbnīcu meistarus un notikuma vietas. Tās ietver, piemēram, Elīzas Pundures un Ivetas Gabrānes meistarklases.