Autors:
Aiva Gailīte, Andra Simanova, Daiga Gargurne, Daiga Jamonte, Diāna Meiere, Evita Veinberga, Ineta Šumskiha, Ivo Treide, Lienīte Iesalniece, Maija Pohodņeva, Māra Kalve, Māra Treide, Zaiga Kaire
Tradicionālā virtuve
Zināšanas un paražas, kas saistītas ar dabu un Visumu
Nosaukums
Sēņu vākšana un izmantošana (2023)
Sēņošana
Sēņošana tradicionāli ietver savvaļas sēņu vākšanu, kas parasti notiek mežā, kā arī ievākto sēņu tālāku apstrādi un gatavošanu tūlītējai lietošanai vai uzglabāšanai ziemas krājumiem.
Ģeogrāfija
Visa Latvija (arī diaspora ārpus Latvijas)
Sēņošanas tradīciju uztur un nodod tālāk pašu Latvijas sēņotāju ģimenes; caur tām tradīcija tiek pārmantota no paaudzes paaudzē – bērni kopā ar pieaugušajiem iepazīst, vāc un mācās lietot sēnes. Šādi tiek pārmantotas ne vien sēņošanas prasmes, bet arī citas ar to saistītās zināšanas – apvidū lietotie sēņu nosaukumi, ticējumi un rituāli, ēdienu receptes, izmantošana ārstniecībā, mājsaimniecībā un amatniecībā.
Sēņošanas tradīciju mūsdienās uztur gan Latvijas lauku, gan pilsētu iedzīvotāji. Arvien lielāku nozīmi sēņošanas tradīcijas uzturēšanā iegūst domubiedru grupas. Sēņošanas loma kopienā mūsdienās ir saistāma ar jaunu zināšanu apguvi un nepieciešamību pēc kontakta ar dabu, veicinot garīgo labsajūtu. Attīstās sēņu vērošanas kustība (pēc analoģijas ar putnu vērošanu).
Nozīmīgākā no šādām domubiedru grupām ir 2003. gadā dibinātā “Latvijas Mikologu biedrība”, kura apvieno zinātniekus, sēņošanas lietpratējus un entuziastus ar mērķi sekmēt sēņu izpēti. Laika gaitā, apkopojot ziņas par sēņu vākšanu un izmantošanu, biedrība ir kļuvusi par nozīmīgu tradicionālo zināšanu izplatītāju, apvienojot 120 biedru. No tiem vairāk nekā 40 aktīvi iesaistās zinātnieku – mikologu – organizētajos pasākumos, ar sēņošanas tradīciju saistītajās aktivitātēs un izstādēs, rīko izziņas pasākumus un pārgājienus. Sēņu laikā sēņotāji no visas Latvijas vēršas pie zinošākajām Latvijas mikoloģēm – Initas Dānieles un Diānas Meieres (abas strādā Latvijas Nacionālajā dabas muzejā un aktīvi darbojas Latvijas Mikologu biedrībā), lai uzzinātu, kā sauc konkrētu šī sēņotāja atrastu sēni, un noskaidrotu, vai tā ir lietojama uzturā. Tā zināšanas par sēņošanu var iegūt tie, kuru ģimenēs tradīcija jau zudusi, un arī latviešu diaspora ārvalstīs, kur nacionālās identitātes uzturēšanā būtiska loma ir tieši etniskajai kopienai raksturīgo tradīciju saglabāšana. Mikologu biedrība sadarbībā ar Dabas muzeju šogad pirmo reizi rīko “Sēņu dienas novados”. Šogad notikuši jau seši pasākumi, kurus vada aktīvākie un zinošākie biedri, sēņošanas entuziasti — Līga Jēka (Ziras), Līvija Sproģe, Andris Maisiņš (Vaiņode), Inga Freimane, Sandra Miķelsone (Ranka, Jaungulbene), Andra Korņejeva (Žīguri), Zaiga Kaire (Dobelē), Ivo un Māra Treides un vairāki citi. Plānots šo ieceri turpināt, jo biedrībā darbojas arī citi zinātāji, kuri var dalīties ar sēņošanas prasmēm, palīdzot sēņotājiem darīt to droši.
Vērā ņemams speciālists ir Edgars Mūkins, kurš ne tikai aktīvi sēņo pats, bet arī veido Latvijas labāko sēņu vietni senes.lv, kurā norāda sēņotājiem derīgas ziņas par sēņu lietošanu uzturā.
Nozīme kopienas dzīvē
Sēņošanas tradīcija pazīstama izsenis, un tās pārmantošana un tālāknodošana tradicionāli notikusi dzimtas un ģimenes ietvaros. Tai piemīt kopienu saliedējoša loma — Latvijas daudzkultūru sabiedrībā sēņošanas tradīcija ir raksturīgs dzīvesveida elements dažādu tautību cilvēkiem. Nereti katrai dzimtai vai ģimenei ir tai raksturīgas vācamās sēnes, sēņošanas vietas, ģimenes receptes, mantotie instrumenti, (piemēram, “sēņu nazītis”). Daudziem lauku iedzīvotājiem sēņu lasīšana un pārdošana joprojām ir nozīmīgs ienākumu avots. Mūsdienās, tradīcijai mainoties, sēņu pielietojums kļūst arvien plašāks.
Gan agrāk, gan mūsdienās galvenais sēņu izmantošanas veids ir to pagatavošana un ēšana — senāk tās ir bijušas nozīmīga uztura daļa. Piemēram, cūku taukos saceptas sēnes 19. gadsimtā ir bijis tipisks lauku iedzīvotāju ēdiens. Ziemai sēnes uzglabātas skābējot, sālot, žāvējot, sacepot taukos vai sviestā. Mūsdienās sēņu ēdieni — sēņu mērce, baraviku karbonāde, marinētas un sālītas sēnes u.c. joprojām ir būtiska kulinārā mantojuma daļa.
Sēnes lietotas arī mājsaimniecībā un ārstniecībā (piemēram, uzlējumos, tinktūrās, novārījumos, ziedēs). Zināmākās no tām ir zemestauki (vēl joprojām populārs ir zemestauku uzlējums), sarkanā mušmire (gatavota ziede ierīvēšanai) un čaga (ārstnieciskajai tējai). Sarkanās mušmires (ar cukuru un pienu) tradicionāli lietotas mušu indēšanai.
Pētera Šmita apkopotajā latviešu tautas ticējumu krājumā par mušmiru lietošanu atrodami turpmāk lasāmie ieraksti.
21339. Mušmiras iebāž pudelē un ieliek krāsnī. Ar izkusušo šķidrumu smērēja slimos locekļus. /N. O. Grostona./
21340. Mušmiras jāiebāž pudelē, jāsapūdē un virsū jāuzlej spirts. Šīs zāles lieto pret roku tirpumu un vispārim pret reimatismu. /Etn. IV, 1894, Auļukalns./
21341. Mušmiras ieliek spirtā un traipa tādas vietas, kur ir kaulu sāpes. /P. Š. no P. Smelteŗa, Skaista./
21342. Ja kāds suēdies mušmires, tad vajaga izgulēties kaņepēs, citādi paliek akls.
/K. B. Baldone./
Mūsmēres apsmērē ar kreimu, izcep uz pannas vai sasutina uz oglēm, tad mūsas viņas ēd un nobeidzas. /P. Š. Etn. IV, 1894, Odziena./
Mušmires nedrīkst ar pliku roku ņemt, tad nemirst mušas. /A. A. Meirāni./
Bekas izmantotas durvju eņģu iesmērēšanai, posas piepes lietotas iekura — posas — pagatavošanai.
Saglabājušās ziņas, ka mājlopi dažkārt baroti ar sēnēm — sviesta bekas, govju bekas, mietenes un citas sēnes izbarotas govīm, bet sēņu novārījums dots lopiem dzeršanai.
Mūsdienās sēņošanas tradīcija iedvesmo dažādu jomu māksliniekus, amatniekus. Piemēram, Dirty Deal Teatro iestudētā luga “Sēņošanas čempionāts”, I.Rubeņa “Vecās Bekas baiļu stāsti”, M.Zālītes “Tango un Tūtiņa sēnēs”, koka tēli — sēnes Tērvetes dabas parkā), tūrisma speciālistus (pārgājieni dabā ar sēņu iepazīšanu, vākšanu). Sēnes pieminētas un to tēli izmantoti latviešu literatūrā un periodikā. Karikatūristam Gatim Šļūkam izveidota karikatūru sērija par sēņu tēmu, atspoguļojot gan tradicionālas paražas (slepenās sēņu vietas), gan mūsdienu aktualitātes (sēņu pētīšana un fotografēšana sociālajiem tīkliem līdztekus vākšanai ēšanas nolūkā). Ir ne tikai populāras bērnu dziesmas par sēnēm un sēņošanu, bet arī vairākas popmūzikas žanra dziesmas, kurās pieminētas sēnes (Bārdas “Sēņu dziesma”, Katrīnas Gupalo“Toksiskās sēnes”, grupas “Pirmais kurss” dziesma “Problēmas”).
Bērniem jau no agras bērnības labā un ļaunā koncepts mācīts, izmantojot viegli atpazīstamas indīgās (mušmire) un ēdamās (baravika, gailene) sēnes. Līdz pat mūsdienām sēnes kā simboli izmantotas gan bērnudārzos (apzīmējot skapīšus), gan bērnu grāmatās. Ar Margaritas Stārastes ilustrētajām gramatām uzaugusi ne viena vien paaudze. Sēne Latvijas bērniem vispirms ir tuvs un saprotams pasaku tēls, un tikai pēcāk — pārtikas produkts, kā arī izklaide — pastaiga mežā.
Aktivitātes/darbības
Sēņošana sākas ar sagatavošanos — attiecīga apģērba un ekipējuma izvēli. Sēņotājam parasti ir savs sēņošanai paredzēts trauks – grozs vai spainis, īpašs, pārsvarā tikai šim mērķim lietots “sēņu nazītis”. Mūsdienās, ja sēņu guvums lielāks, netiek smādētas arī kartona kastes mašīnā, retāk – dažādi maisiņi, bet īpaši lielas vai negaidītas sēņu ražas gadījumā – pat kāds apģērba gabals, kurš tiek piemērots spiedīgajai situācijai. Mežā ejot, tiek vilkts arī īpašs apģērbs (galvassega, tērps ar garām piedurknēm, lai odi, dunduri un ērces netiek klāt) un apavi, visbiežak — gumijas zābaki, lai sēņojot nodrošinātos gan pret iekāpšanu mitrākā vietā, gan nevēlamu saskarsmi ar meža iemītniekiem, īpaši čūskām.
Dažkārt pirms sēņošanas tiek veikts rituāls labas sēņu ražas nodrošināšanai, piemēram, saka noteiktus vārdus, tur nazi aiz muguras, uzspļauj pirmajai sēnei, skaistāko sēni atstāj mežā u.tml.
Sēņošana notiek mežos, arī parkos, krūmājos, laukmalās, ganībās – Latvijai raksturīgajā dabas un kultūrainavā, sākot no pavasara mēnešiem, tomēr labākais “sēņu laiks” ir vasaras beigās un rudenī. Šajā laikā sēņotāji vāc sēnes, vispirms apmeklējot savas iecienītās sēņu vietas. Sēņošana parasti notiek vienatnē vai nelielās, biežāk ģimenes, grupās (ir ticējums, ka savas sēņu vietas nedrīkst rādīt citiem). Viens no strīdīgajiem jautājumiem, par kuriem sēņotājiem grūti vienoties – vai sēne griežama ar nazi, vai “izskrūvējama” no zemes, arī Latvijas presē argumenti par to lasāmi jau pirms simts gadiem. Līdzīgi ir arī ar jautājumu, vai drīkst un vajag lasīt sēnes ar “tārpiem” (kāpuriem).
Atkarībā no reģiona, ģimenē iemācītā vai citur apgūtā, tiek vākts lielāks vai mazāks sēņu sugu skaits. Lielākā daļa sēņotāju par vērtīgāko sēni uzskata baraviku, bet arī gailenes, apšu bekas, bērzu bekas, bērzlapes un pienaines ir iecienītas sēnes.
Tradicionāli sēnes visbiežāk izmanto pārtikā, retāk — tautas ārstniecībā/dziedniecībā (piemēram, zemestaukus, bērza melno spulgpiepi — čagu) un citās jomās. No sēnēm gatavo mērces, zupas; sēnes cep (pannā, uz oglēm), kaltē, sāla, skābē, marinē, pēdējās desmitgadēs — arī saldē.
1925. gada izdevumā “Zemkopis” sēņošanu apraksta šādi: “Sēnēs gāja vecmāte ar bērniem ikdienas, ja nebija kas sevišķi steidzams. Ganu meitene, kurai ganibas bija gar meža malu, ņēma arvien groziņu līdz un gandrīz viena pati sagādāja sēnes, ko tūliņ ēst. Bet kad uznāca lietainas dienas un lauku darbus nevarēja darit, tad sēnēs gāja visi, ari saimnieks pats. Apvilkās visi vecākas drēbes, lai pārnākot slapjās varētu noģērbt un salijušo vietā vilkt sausas. Sēnes nelauza ar sakni, bet nogrieza un tārpainās mājā nenesa. Lasija tikai pazīstamās sēnes: gailenes, pekas, barvikas, bērzlapes, celmenes, briedenes, alksnenes, villenes, saldenes, rudmieses, reizenes un auzenes. Tā nebija ko baidities no nāvigām un neēdamām. Ar sēnēm visi bija apraduši un tās pazina ari bērni. Mājās pārnākuši, visi kopigi sēnes pārlasīja, atlikdami par daudz mīkstās pekas, tārpainās un nepazīstamās. Tad sievietes sēnes notīrija un nomazgāja. Tikai tad sēnes nāca saimnieces rīcibā; viņa atlasīja savrūp saldās un rūktās. Šīs lika aukstā ūdenī un uzvārīja, tad nokāsa un ielika baļļiņā ar aukstu ūdeni līdz otrai dienai. Pēc tam atlasija sadrupušās un nesmukās, sabēra stiprā, šķidrā audekla kulē un to starp diviem dēļiem ar prāviem akmeņiem noslodzija. Mīkstās sēnes, pekas un barvikas, ne vārīja, bet tikai noplucināja ar karstu ūdeni. Vēlāk visas sēnes lika kopā. Ļoti gārds uzkods visiem bija, kad novirinatās un nospiestās barvikas un jaunākās pekas pannā uzcepa, apvārtitas sakultās olās un smalkos miltos, ar sāli un pipariem, kā svaigas zivis.
Ziemai nolemtās sēnes atstāja zem sloga pāris dienu. Tad lika spainī vaj baļļiņā, pa kārtiņai vien, apkaisija ar sāli, apklāja ar nātnu drēbi, uzlika vāku un virs ta akmeni. Nākošo vārijumu pirmajam lika virsū, kamēr trauks nāca pilns. Visu rudeni to tad pameta ārā, dārzā zem ābeles un tikai salam sākoties, novietoja telpā.
Visbiežaki sēnes vārija ar sīki sagriestu un sīpolos uzceptu treknu cūkgaļu, pieliekot tumi ar pienu vaj krējumu un labprāt ēda pie kartupeļiem. Gaļas vietā ari lietoja atlikumus no tauku kausēšanas, „ķikurus'' jeb „cībaras". Cepa sēnes ari ar taukiem un drusku sviesta. Kādreiz no sālitām sēnēm gatavoja salātus: dažas stundas nomērceja siltā ūdenī, nospaidīja; sagrieza sīkākos gabaliņos un traukā pārlēja ar vircēm un sīpoliem savāritu un atdzesētu etiķi. Ja kādu gadu bija daudz barviku, tad tās šādi sagatavoja. Gardas ari bija baltās cietās saldenes.
Tā rīkojoties, katrā saimniecībā, kur sēņu meži piesniedzami, domāju, varētu sagādāt ziemas vajadzibam sēnes, lai ne vien vasarā un rudenī, bet ari ziemā varētu pagatavot garšigu „maltiti'.” (Zemkopis, Nr.35 (02.09.1925), periodika.lv)
Ticējumi, rituāli, nerakstīti noteikumi
Saistībā ar sēņošanu pierakstīts bagātīgs ticējumu klāsts. Zemāk sniegti piemēri no Pētera Šmita apkopotā krājuma “Latviešu tautas ticējumi”.
Ticējumi par sēņu augšanu
26721. Bekas neaug, kamēr vēl rudzi nav noziedējuši. /K. Jansons, Plāņi./
26722. Sēnes un bekas izaug vienā pašā naktī, bet, kad cilvēks ir tās redzējis, tad tās vairs lielākas neaug. /P. Š., Rauna./
26723. Ja sēnes uzdīgušas vecā mēnesī, tad viņas pietārpo, ja jaunā, tad ne. /J. Auziņš, Sērene./
26724. Vecā laikā sēnes ir tārpainas, jaunā laikā tīras. /M. Auziņa, Rīga./a)
Ticējumi par veiksmi sēņojot
26725. Kod cylvāks īt uz mežu pēc sēņu un sazatuop ar buobu, kura nas pylnu karzini sēņu, tad i tu dabuosi. A ka pi buobys nabyus sēņu, tukša karzina, tod i pi tevis byus tukša, nikuo nadabuosi, koč vysu dīnu atstaiguosi. /V. Podis, Rēzekne./
26726. Sēņot ejot, nazis jāliek aiz muguras, tad sēnes visas varot ieraudzīt. /A. Dragone, Palsmane./
26727. Mežā ieejot sēņotājam jāsaka: “Čiku, čiku, meža Miku, pilna āda baraviku!” Tad būs daudz sēņu. /L. Kleinberga, Svēte./
26728. Kad iet sēņot, tad pirmās sēnes jāapspļauda un jāsaka: “Esiet jūs tās laimīgās, pievelciet man ātri pilnu grozu!” Tad var ātri pilnu grozu pielasīt. [Sal. ogas.] /A. Aizsils, Lubāna./
26729. Kad pirmo sēni vai ogu kurvītī liekot, tad saka: “Dieviņ, dod laimi!” tad ātri pielasa kurvi. /K. Lielozols, Nīca./
26730. Kod pyrmū reizi ej uz mežu pēc sēņu un atrassi pyrmū baraviku vacu un ar tuorpim, tod itei pīzīmēj, ka tova dzeivja nabyus loba, ļauds kai tuorpi ēss tevi nu dzeivis. A ka atrassi baraviku jaunu un bez tuorpu, tod itei pīzīmēj, ka dzeivja byus loba un laimeiga. /V. Podis, Rēzekne./
26731. Ja sēņojot pirmo grozā ieliek baraviku, tad grozs tiek pilns; ja ieliek bērzlapi, tad tikai pusē. /A. Salmāns, Balvi./
26732. Ja, sēnēs ejot, pirmo atrod krembli, tad laimējas. /K. Lielozols, Nīca./
26733. Kad, sēnēs ejot, pirmo bērzlapu dabū, tad nelaimējas. /K. Lielozols, Nīca./
26734. Kopā sēņojot, nevajaga otram sēnes atdot, jo tad līdz ar tām atdod savu laimi. /P. Zeltiņa, Sigulda./
26735. Sēniniecēm ir paradums, no meža laukā ejot, pie pašas izejas nosviest skaistāko sēni, lai nākošo reizi būtu laimīga lasīšana. /K. Corbiks, Valgunde./
Ticējumi par laika apstākļu vai ražas apjoma paredzēšanu
26736. Ja kādu vasaru ir daudz sēņu, tad būs nabadzīgs gads. /K. Pavasare, Mujāni. P. Š., Rauna./
26737. Daudz grebiežu [sēņu] nūzeimoj karu. /V. Pilipjonoks, Asūne./
26738. Kad daudz sēņu un beku, tad gaidāmi bada gadi. /K. Jansons, Plāņi./
26739. Ja vasarā daudz sēņu, tad ziemā būs liels ēdamā trūkums. /A. Aizsils, Lubāna./
26740. Kuru gadu daudz sēņu, to gadu būs bads. /K. Corbiks, Valgunde./
26741. Ja kādā vasarā daudz sēņu, tad ziemā — bads. /A. Aizsils, Lubāna./
26742. Ka mežā pīaug daudz vysaidu sēņu, itei pīzīmēj, ka tū gods byus vaidi; a kas pa itim sēņim īs ar bosom kuojam, tys atrass sev dreiži vacumu. /V. Podis, Rēzekne./
26743. Ja vēlu rudenī daudz sēņu mežā, nākošu gadu būs vāja miežu raža. /J. A. Jansons, Rāmuļi./
26744. Ja rudenī daudz sēņu, tad nākamā gadā sagaidāma slikta labības raža. /H. Laimiņš, Druviena./
26745. Ja rudenī mežā daudz sēņu, tad nākamā gadā būs slikta labība. /P. Š., Druviena./
26746. Ja daudz sēņu, tad nākošā gadā būs maz maizes. /K. Rasa, Kalnamuiža./
26747. Kuru gadu neaug sēnes, tad ir bagāta raža. /P. Zeltiņa, Rīga./
(Ja daudz sēņu, tad nākošā gadā būs maz maizes.).
Ticējumi par sēnēm sapņos
26748. Ja pa sapinim sēnes lauž, tad būs bērēs jābrauc. /P. Š., Rauna. J. Jurjāns, Jaungulbene./
26749. Ja sapnī redz sēnes laužam, tad kāds dzimtas piederīgais mirs. /A. Oše, Lubāna./
26750. Ja pa sapņiem sēnes jālasa, tad kāds mirst. /L. Ozole, Rīga./
26751. Ja sapnī sēnes lauž, tad rados kāds mirst. /A. Jaunzeme, Lizums./
26752. Ja sapnī redz sēnes, būs mirons. /J. Kalniņš, Druviena./
26753. Ja sapnī bekas lasa, tad kāds mirstot jeb laiks mainoties. /M. Stupele, Rīga./
26754. Ja sapnī redz sēnes, tad būs darīšana ar miroņiem. /L. Saliņa, Lubāna./
Mūsdienās viens no izplatītākajiem paradumiem ir savu sēņu vietu neatklāšanu “svešiem” cilvēkiem, kā arī dažādas metodes sēnes indīguma (vai tieši otrādi – labas kvalitātes) noteikšanai. Piemēram, ja sēnei ir gredzens, bumbulis, rūgta garša, tad tā ir indīga. Ja, vārot sēni, iemests sīpols maina krāsu vai iemērkata sudraba karote melnē, tad sēne ir indīga.
Pārmantošana un tālāknodošana
Senāk sēņošana pārtikas ieguvei praktizēta katrā ģimenē un pārmantota no paaudzes paaudzē. Joprojām ir ģimenes, kur bērni no mazotnes dodas sēņot kopā ar vecākiem vai vecvecākiem un pieaugot nodod zināšanas tālāk.
Sabiedrības dzīvesveidam urbanizējoties un globalizējoties, sēņu vākšana kļuvusi par nozīmīgu vaļasprieku. Mainījušies zināšanu pārneses veidi, zināšanas bieži iegūst no vienaudžiem, interešu grupām (Facebook grupas “Mikologu biedrība un draugi”, “Sēņu medniekiem”, “Latvijas sēņotāji”) un papīra formātā publicētiem vai internetā pieejamiem materiāliem, kas īpaši nozīmīgi tradīcijas uzturēšanai latviešu diasporā ārvalstīs. Tomēr šobrīd nereti var sastapt jaunus cilvēkus, kas nav sēņojuši kopā ar vecākiem vai vecvecākiem, un būtu jāmeklē veidi, kā viņus ieinteresēt un iesaistīt šajā nodarbē.
Vēsture
Latvijas teritorijā sēņošana, iespējams, bijusi pazīstama jau vēlā paleolīta beigu posmā, proti, 13.–10. gadu tūkstotī p.m.ē., kad pēc atbrīvošanās no ledus segas šajā teritorijā ienāca somugru mednieku-vācēju ciltis. Lai gan Latvijā trūkst pētījumu par sēņu lietošanu, pētnieki izteikuši pieņēmumu, ka sēnes jau tajā laikā veidojušas daļu no iedzīvotāju uztura.
Vārds “sēne” aizgūts no somugru (lībiešu, igauņu) valodām.
Liecības par sēņošanu un sēņu lietošanu pārtikā saglabājušās folkloras materiālos: tautasdziesmās, ticējumos, mīklās, sakāmvārdos.
Pirmie sēņu pieminējumi Latvijas publicētajos avotos parādās 17. gadsimtā. Pētnieki norāda, ka vārds “sēne” iekļauts pirmajā latviešu valodas vārdnīcā — Manceļa “Lettus” (1638) un Langija vārdnīcā (1685).
Sēnes pieminētas arī Latvijā izdotajā vācu presē (piemēram, avīzē “Rigische Anzeigen” Nr. 52, 1764. gada 27. decembrī). Rakstā sniegtas pamācības, kādas sēnes ir izmantojamas, lai nejauktu ar indīgām. Citu starpā minētas gailenes. 1795. gadā latviski izdota K. Hardera “Tā pirmā pavāru grāmata”, kurā atrodamas vairākas sēņu pagatavošanas receptes. Sēnes bijušas vienas no meža veltēm, ko zemniekiem bija jāpiegādā muižai nodevām (Garlībs Merķelis, “Latvieši” (1796)).
19. gadsimtā aizsākas sēņošanas tradīcijas pētījumi — vairāk nekā 30 sēnes, to tautā lietotos nosaukumus un izmantošanas veidus savā apkopojumā Latviešu Etnogrāfiskajai izstādei (1896) iekļāvis farmaceits Ernests Birzmanis.
20. gadsimta sākumā profesionāli dabas pētnieki iegūst nozīmīgu lomu sabiedrības izglītošanā, un 1918. gadā Rīgā notiek pirmā sēņu izstāde. 1934. gadā tiek izdota pirmā mikoloģijas grāmata latviešu valodā – Ferdinanda Erdmana Štolla “Latvijas sēnes”, tās mērķis – sniegt plašāku informāciju par Latvijā sastopamajām ēdamajām un indīgajām sēnēm. Sēņu izstāžu rīkošanu no Rīgas Doma muzeja pārņēma Skolu muzejs, bet pēckara gados (kopš 1952. gada) – Latvijas Dabas muzejs. 20. gadsimta 50. un 60. gados sēņu izstādes bija ļoti populāras skolās, par ko liecina daudzskaitlīgas ziņas vietnē periodika.lv. Dabas muzeja speciālisti vienmēr ir bijuši aktīvi un palīdzējuši izstāžu un lekciju rīkošanā dažādu reģionu iedzīvotājiem. Latvijas rajonos izstāžu rīkošana pamazām apsīka, bet Dabas muzejs šo tradīciju turpina līdz pat mūsdienām. Šobrīd, pateicoties Mikologu biedrības aktivitātei, regulāru novadu sēņu dienu rīkošana varētu atsākties. Lielu grūdienu interesē par sēnēm deva arī “Lielās Latvijas sēņu grāmatas” izdošana 2020. gadā. Grāmata sniedz ieskatu Latvijas sēņu pasaules krāšņajā daudzveidībā un palīdz arī sēņotājiem apstiprināt esošās un iegūt jaunas zināšanas par sēņu izmantošanu pārtikā.
Tradicionāli sēņošana ir bijusi papildus pārtikas un ieņēmumu avots. Mūsdienās pārtikas nodrošināšanas loma mazinājusies un tradīcija kļuvusi par nozīmīgu nacionālās identitātes elementu, līdzekli saskarsmei ar dabu un intelektuāla gandarījuma avotu.
Mūsdienās jēdziens “sēņošana” kļuvis daudz plašāks, pateicoties sēņu izmantošanas dažādībai – tās lieto ne tikai pārtikā un tautas ārstniecībā, bet arī dzijas un citu materiālu krāsošanai, popularitāti iegūst arī rūpnieciskie sēņu izmantošanas veidi, veicinot vispārīgu interesi par tām. Tradīcijas uzturēšanā būtiska loma ir dažādām izglītojošām aktivitātēm, izstādēm muzejā, sēņu iepazīšanai skolās un pirmsskolās, sēņošanas nometnēm un pārgājieniem.
Mūsdienās sēņotājam neaizstājama ierīce ir mobilais tālrunis, kurā var sekot savai atrašanās vietai kartē, fotografēt, salīdzināt sēnes izskatu ar sugu atpazīšanas aplikācijā rodamo attēlu. Tādā veidā tradīcijas nodošanas veidi ir mainījušies, nemainīgu atstājot cilvēku vēlmi būt mežā, vēlmi atrast, savākt, pagatavot vērtīgās meža veltes.
Papildu informācija
Sēnes un sēņošana ir saistītas ar latviešu mutvārdu tradīciju.
Pirmkārt, tie ir atšķirīgie dažādos reģionos lietotie sēņu nosaukumi. Tie minēti dažādos senākos izdevumos par sēnēm, bet mūsdienās to lietošana sāk samazināties, padziļinoties tendencei iegūt informāciju no daudz kur pieejamām grāmatām, interneta resursiem, kur tiek lietota vienota terminoloģija. Tomēr plašāk lietotu tautas nosaukumu sēnēm nav bijis daudz. Privātdocents A. Zāmelis raksta, ka “Latviski augu nosaukumi zināmi apmēram 33 sēnēm. Dainās minētas šādas sēnes: baravika (boletus edulis), peka jeb beka (boletus sugas, nozīmē arī vispār sēni), vilniņi (lactarius torminosus), krimildas (lactarius piperatus), rozenes (kāda lactarius suga), rudmiese (lactarius deliciosus), bērzlapīte (russula sugas), mušmiŗi (amanita muscaria), gailenes (cantharellus cibarius), pūpēdis (bovista globaria un lycoperdon sugas), bisītes jeb lāčpurni (helvella esculenta) un vērpelīte (? Morchella esculenta, ķēvpupi”.
Dainās sēņotāji tiek mudināti celties agri, lai “vāverīte nenolasa sēnes”, aicina pateikties par labu sēņu ražu.
Paldies Dievu Dieviņam,
Šogad bekas devušās:
Es iegāju siliņa,
Pielauz` pilni vācelīti.
Ogu, ogu, sēņu, sēņu
Bāleliņu laukmalê;
Kad àzgāju tautiņâs,
Ne tur ogu, ne tur sēņu.
Tomēr sēņošanas paradumi, iespējams, atšķīrās no mūsdienām, piemēram, var saprast, ka baravikas netika uzskatītas par labāko lomu.
Visi lauza labas sēnes,
Kas tàs lauza, baravikas?
Visi ņēma skaistas meitas,
Kas ņems mani neskaisto?
Līdzīgu attieksmi pret sēnēm un sēņošanu norāda arī citas dainas.
Tādi vien sanākuši
Sila beku lauzejiņi;
Nav neviena gudra vīra,
Kas ar mani parunà.
Bij māsiņa steigusies,
Nu vīriņu dabujusi:
Sēņu, beku lauzejiņu,
Ne maizites devejiņu.
Dievs nedod tādas meitas,
Kādas meitas saimniekam:
Uz galdiem sēnes auga,
Uz beņķiem baraviki.
Latviešu valodā salīdzinājums ar sēni bieži izmantots ar nievājošu nozīmi. Piemēram, par gados veciem cilvēkiem mēdz teikt "veca beka", "vecais pūpēdis", tādējādi salīdzinot cilvēka īpašības ar sabojājušos sēni. Vai arī neitrālāks "tup kā beka", kas nozīmē — nekustīgi, jo sēnes nepārvietojas. Modernākā variantā par sēņotājiem sauc autovadītājus, kas brauc "par lēnu", jo meklējot sēnes, cilvēki arī pārvietojas lēni. Dažkārt mēdz teikt "ko tu sēņo, beidz sēņot”, vai “nu, nesēņojam jau", lai pasteidzinātu.
Mīklas par sēnēm galvenokārt pievēršas to ārējam izskatam.
Mazi, mazi vīriņi, rindā sastājuši, platcepurītes galviņā. Sēnes. (https://garamantas.lv/lv/file/897611/0584-Valmieras-pamatskolu-vakums-01-0043) 366
Virsū noecēts, apakšā izvagots (sēne). (https://garamantas.lv/lv/file/1094621/0855-Peteris-Birkerts-08-0010) 3624
Sila malas vīriņiem visiem smukas cepurītes. /Sēnes./ (https://garamantas.lv/lv/file/1095240/0855-Peteris-Birkerts-14-0055) 15952
Cibites tup uz vienas kājas. (Sēnes) (https://garamantas.lv/lv/file/468754/1729-Tujas-pamatskola-0115) 931
Kādas tās lapiņas, kas nav lapiņas, pie kokiem neaug, bet cilvēks labprāt ēd. Sēnes. (https://garamantas.lv/lv/file/1095305/0855-Peteris-Birkerts-15-0029) 17833
Meistari
Ģimenēs, kopienās joprojām atrodami sēņošanas tradīcijas lietpratēji un saimnieces un saimnieki, kas saglabājuši dzimtas kulināro mantojumu un turpina to pilnveidot un pielāgot mūsdienu prasībām.
Gandrīz visos ēdināšanas uzņēmumos, viesu namos tiek pasniegti tradicionāli sēņu ēdieni – baraviku zupa, gaileņu mērce. Ir viesu nami, kuros gatavo daudz plašāku sēņu ēdienu klāstu – zupas, marinējumus, ceptas sēnes, iepazīstinot ar sēņu ēdieniem arī saimniecības apmeklētājus. Viens no šādiem piemēriem ir viesu nams “Mauriņi”, kura saimniece Māra Zemdega (savulaik šova “Īstās latvju saimnieces” dalībniece) cienā viesus ar dažādiem sēņu ēdieniem, nereti visas maltītes garumā pasniedzot ēdienus, kuru sastāvā ir kādas sēnes. Izņēmums pagaidām ir deserti.
Vairāki Latvijā pazīstami pavāri ēdienos nereti izmanto sēnes kā vietējās tradīcijas atspoguļojumu. Piemēram, Mārtiņš Rītiņš gatavoja ne tikai ēdienus ar eksotiskajām trifelēm, bet labprāt izmantoja arī atmatenes, lāčpurnus, gailenes un citas meža sēnes. Viena no pavāra Renāra Purmaļa veidotā raidījuma “Gatavo dabā” sērijām bija veltīta dažādu sēņu pagatavošanai. Savukārt Latvijā pazīstamais šefpavārs Ēriks Dreibants, aicinot izmantot mūsu dāsnās dabas veltes, pievērš uzmanību arī sezonas sēnēm: restorāna “Pavāru māja Līgatnē” sezonas ēdienkartē sēnēm ir liela loma, un ēdienkartē atrodami vairāki sēņu ēdieni: “Purnavu muižas bio brieža sautējums ar meža sēnēm un pastinaka biezeni”, “Meža sēņu buljons, brieža gaļa un bio šitaki sēnes”, “24h gatavots vērša vaigs ar austersēņu salātiem un baraviku glazūrmērci”, “Sālīta brieža gaļa ar marinētām gailenēm un mazsālītu gurķi” (rudens ēdienkarte), “Gaileņu uzpūtenis ar jauno kartupeļu un melno trifeļu kroketi” (vasaras ēdienkarte), “Kadiķī kūpināta brieža karbonāde ar rožkāpostiem un melnajām trompetsēnēm (ziemas ēdienkarte), “Sālīta brieža gaļa ar marinētām gailenēm un trifeļu majonēzi”, “Pīle ar burkānu uzpūteni un gaileņu glazūrmērci” un citi.
Rakstniece Maija Pohodņeva pievērsusies pētījumu apkopošanai par sēņu ārstnieciskajām īpašībām un sarakstījusi grāmatu “Aliansē pret vēzi” (Maija Pohodņeva, Modris Pelsis)
Sēņošanas tradīcijas uzturēšanai nozīmīgs ir gan tās aktīvu praktizētāju, gan akadēmisko pētnieku – mikologu – devums.
Kopš 20. gadsimta otrās puses nozīmīgākais mikologs ir bijis docents Edgars Vimba, kura vadībā sēnes iemācījušies pazīt vairākums no Latvijas šībrīža mikologiem.
Mikoloģes Inita Dāniele un Diāna Meiere ir “Lielās sēņu grāmatas” autores, sniedz pastāvīgas konsultācijas par sēnēm gan klātienē, gan sociālajos tīklos, gan elektroniskā sarakstē, darbā un mājās. Iepriekšminētā grāmata palīdz noteikt sēņu sugas tiem sēņotājiem, kuri sēņošanas prasmes nav pārmantojuši ģimenē, kā arī tiem, kuri meklē iespējas atjaunot zudušās zināšanas par sēņu sugām un iegūt jaunas.
Latvijas Mikologu biedrības entuziasti, kuri ar laiku, apkopojot un uzkrājot informāciju par sēņošanas tradīciju un ar to saistīto nemateriālo kultūras mantojumu, ir nozīmīgs zināšanu avots dažādām domubiedru grupām. Biedri ir organizējuši dažādus, sēņu pazīšanai un sēņu popularizēšanai veltītus pasākumus. 2023. gadā, kad Latvijas Mikologu biedrība atzīmē savu 20 gadu jubileju, notiek “Sēņu dienas novados”, kuru ietvaros notikuši pasākumi Zirās, Vaiņodē, Rankā, Siguldā, Pokaiņos, Jaunpiebalgā, Žīguros. Šo sēņu izstāžu un citu aktivitāšu rīkotāji ir sēņu un sēņošanas entuziasti Līga Jēka, Līvija Sproģe, Ivo un Māra Treides, Ilze Viļumsone, Evita Veinberga, Agnis Graudulis, Inga Freimane, Sandra Miķelsone, Zaiga Kaire, Audra Levickiote, Edgars Mūkins un citi.
Iestādes un institūcijas
Latvijas Mikologu biedrība ir dibināta 2003. gadā, un tās mērķi ir saistīti ar Latvijas sēņu izpēti, kā arī zināšanu par sēnēm popularizēšana un izplatīšana sabiedrībā, dažādu pasākumu plānošana un īstenošana.
Latvijas Nacionālais dabas muzejs nodarbojas ar Latvijas dabas, tai skaitā sēņu, izpēti un sabiedrības izglītošanu. Muzejā strādā vadošās Latvijas mikoloģes, kuras sarakstījušas 2020. gadā iznākušo "Lielo Latvijas sēņu grāmatu". Muzejs rīko ikgadējās sēņu izstādes un popularizē sēnes un sēņošanu arī citos pasākumos.
Dabas aizsardzības pārvalde regulāri rīko dabas iepazīšanas pasākumus un pārgājienus, tai skaitā sēņu dienas aizsargājamās teritorijās (Šlīterē, Rāznas un Ķemeru nacionālajos parkos, Līgatnes dabas takās un citviet). Arī šajos pasākumos ar zināšanām pārsvarā dalās mikoloģes Inita Dāniele un Diāna Meiere, kā arī aktīvākie Mikologu biedrības biedri, piemēram, Edgars Mūkins, Ēriks Začs un citi.
Nostiprināšana
Plašākais sēnēm veltītais pasākums ir ikgadējā sēņu izstāde, kas notiek Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Sēņu izstādes un pārgājieni tiek regulāri rīkoti arī aizsargājamās dabas teritorijās (Dabas aizsardzības pārvalde (turpmāk – DAP) sadarbībā ar Latvijas Mikologu biedrību), novadu muzejos, pašvaldībās.
Sēnes un sēņošana tiek popularizēta drukātajos un digitālajos medijos, sēņu sezonas laikā mikologi tiek intervēti radio un televīzijā. Ir izdoti vairāki speciālizdevumi par sēņošanu un sēnēm, bet 2020. gadā klajā laista “Lielā Latvijas sēņu grāmata”, kas kļuva par gada pirktāko grāmatu.
Latvijas Mikologu biedrība organizē dažādus izziņas ciklus (“Mikoloģijas 60 minūtes” “Zoom” vidē; lekciju cikls “Sēņu skola” un citi), kā arī biedrības biedriem — pavasara pārgājienus un vasaras nometnes dažādos novados. 2022. gadā biedrība izdeva Sēņu vērotāja kalendāru, kas kalpos sēņu (arī ēdamo un indīgo) iepazīšanai arī pēc gada noslēguma. Latvijas mikologu biedrība katru gadu nominē Gada sēni; ziņa tiek publicēta medijos, veicinot sabiedrības iesaisti un zināšanu apguvi, kā arī ļaujot gūt papildus informāciju par konkrētas sugas izplatību.
Notiek arī citu organizāciju rīkotas sēņu iepazīšanas ekskursijas, pārgājieni, darbnīcas un citi publiskie un privātie pasākumi, kas veltīti sēņu izziņai, ievākšanai, apstrādei, izmantošanai, audzēšanai u. c.
Sociālajos tīklos ir vairākas interešu grupas, kas apvieno gan sēņotājus, gan speciālistus un izziņas interesentus, paplašinot katra indivīda informācijas lauku (piemēram, “Latvijas Mikologu biedrība un draugi”, “Sēņu medniekiem” un citas).
Dažādos Latvijas novados tiek rīkoti Sēņošanas čempionāti, piemēram, Ogres novada Tomē sēņošanas čempionāti notikuši jau 17 gadus, citviet tiek rīkoti arī nakts sēņošanas čempionāti. Gulbenes novadā notiek sēņošanas sacensības “Nosēņo Kokaru”, kurās ir gan sēņu lasīšanas (daudzums, dažādība, svars), gan fotografēšanas kategorijas.
Turpina pieaugt ne vien interese par sēņošanas tradīcijām, bet arī sabiedrības izglītotība kopumā. Aizvien vairāk iepazīstot sēņu pasauli, vairāk cilvēku iepazīst jaunas, pārtikā izmantojamas sēņu sugas; dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv pieaudzis gan novērojumu, gan sugu skaits.
Sabiedrības pieaugošo interesi par sēnēm labi raksturo sociālo tīklu tematisko grupu dalībnieku skaita pieaugums (šobrīd tajās apvienojušies vairāk nekā 60 tūkstoši dalībnieku), un šo grupu aktivitātēs. Arvien vairāk novērojams, ka pieaug dažādu, ar sēnēm un sēņošanu saistītu, ziņu skaits medijos un līdz ar to – sabiedrības izglītotība par vācamo sugu daudzveidību un sēņu pielietošanu. Dažādās interešu grupas veicina arī retu sugu izpēti un veicina jaunu sugu atklāšanu.
Interese par sēnēm ienāk arī mākslā, kas izpaužas modernās mākslas instalācijās, keramikas izstrādājumos u. c. mākslas virzienos. Multimediju projekts “Dabas koncertzāle” 2020. gadā tika veltīta sēnei.
Regulārus pasākumus (regulāras sēņu izstādes, ģimenes dienas, nodarbības skolēniem) organizē Latvijas Nacionālais dabas muzejs.
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) reģionālās administrācijas, pieaicinot sēņu pazinējus no Latvijas Mikologu biedrības, rīko sēņu izziņas pārgājienus aizsargājamās teritorijās (pieaicinot mikologus no Latvijas Nacionālā dabas muzeja un Latvijas Mikologu biedrības).
Latvijas Nacionālais dabas muzejs sadarbībā ar Latvijas Mikologu biedrību sarīkoja arī attālināto lekciju ciklu interesentiem 2020. gadā “Sēņu skola”.
Nelielas izstādes vai izzinošas lekcijas par sēnēm reģionos ir organizējušas arī pašvaldības, muzeji, bibliotēkas.
Latvijas Mikologu biedrība 2023. gadā organizē “Sēņu dienas” novados, kuru laikā biedrības speciālisti organizējuši vairākas izstādes dažādos Latvijas pagastos.
Sēņošanas čempionāti tiek rīkoti dažos novados pēc pašvaldību iniciatīvas.
Turpmāk plānots turpināt darboties Latvijas Nacionālā dabas muzeja kompetencē turpinot muzeja rīkotos pasākumus.
Latvijas Mikologu biedrība ir atblastījusi 2023. gada sēņu dienu rīkošanu ar saviem resursiem, taču plašākai norisei ar šiem līdzekļiem nepietiek, tādēļ plānots piesaistīt papildus līdzekļus konkrētu projektu īstenošanai.
Turpinājums/attīstība
Latvijas Mikologu biedrība ir izstrādājusi pasākumu plānu Latvijas sēņošanas tradīcijas pētniecībai un dokumentēšanai, ko iecerēts īstenot ar biedrības biedru un sadarbības organizāciju (Latvijas Nacionālais dabas muzejs, Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Dabas tūrisma asociācija u.c.) līdzdalību, piesaistot papildus līdekļus plāna īstenošanai:
Jau uzsākta un arī turpmāk plānota arhīva materiālu – folkloras, periodikas, tradicionālo ekoloģisko zināšanu – apkopošana. Tas ir būtisks avots gan tradīcijas uzturēšanā, gan pētnieciskajā darbā.
Informācijas vākšana par sēņošanas tradīciju sociālo tīklu interešu grupās, organizētajos sēņu izziņas pasākumos, izstādēs, pārgājienos, kas ietver gan pētniecisko materiālu (sugu apzināšana), gan dokumentēšanu (video un foto materiāli).
Dažāda vecuma cilvēku aptaujas par sēņošanas tradīciju, aptauju rezultātu apkopošana un izmantošana publikāciju sagatavošanai.
Etnomikoloģijas ekspedīcijas/pārgājieni, dokumentējot un izmantojot pētniecībā mūsdienu ekoloģiskās zināšanas par sēnēm, to vākšanu un pagatavošanu;
Sēņošanas atpazīstamības veicināšanai iecerēts īstenot šādus pasākumus:
1. Izstādes par sēņošanas tradīciju un sēnēm Latvijas Nacionālajā dabas muzejā, sadarbībā ar citiem muzejiem (2026.–2027. gads).
2. Populārzinātnisku publikāciju krājuma izveide, atklājot sēņošanas tradīcijas dažādos vēsturiskos un mūsdienu aspektus – sēņu lietošanu tautas medicīnā, mājsaimniecībā, ar tām saistītos ticējumus un paražas, sēņu pagatavošanas paņēmienus, ar sēņošanu saistītos amatus (piemēram, grozu pīšana), intervijas ar tradīcijas zinātājiem;
3. Grāmatas par dziju krāsošanu ar sēņu pigmentiem izdošana (manuskripta autore – mikoloģe Diāna Meiere).
Sēņošanas tradīcijas iekļaušana Nemateriālā kultūras mantojuma elementu sarakstā ir būtisks solis Elementa saglabāšanā un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā.
Biedrības aktivitāšu ietvaros īpašs uzsvars liekams uz tradicionālo zināšanu papildināšanu, atjaunošanu un tālāknodošanu, veicinot Elementa tradīciju ilgtspēju un sēņu resursu saudzīgu izmantošanu:
Rudens sēņu izstādes Latvijas Nacionālajā dabas muzejā un reģionos, rīkojot sēņu izstādes dažādos Latvijas novados un iesaistot to sagatavošanā un organizēšanā vairāk kopienas dalībnieku, mērķis ir radīt lielāku interesi par Elementu. Šo izstāšu funkcija ir ne vien sēņu sugu un to lietojuma demonstrējums, bet arī kopienu dalībnieku apvienošana, veicinot ģimeņu tradīciju uzturēšanu, atjaunošanu un veidošanu.
Sēņu festivāla un citu pasākumu organizēšana, popularizējot sēņošanu, izpratni par sēņu nozīmi dabā un to, kā sēņojot iegūtais izmantojams mūsu ikdienā plašākai auditorijai.
4. Izglītojošu materiālu par sēnēm un sēņošanu izstrāde. Lekciju cikla sagatavošana, novadīšana vairākos Latvijas novados. Plānots turpināt semināru, mācību ciklu (to skaitā programma “Skolas soma”, radošo darbnīcu (jau zudušu sēņu izmantošanas veidu apgūšanai, sēņu radošai izmantošanai), aktivitāšu dabā organizēšanu.
5. Sadarbība ar Dabas tūrisma asociāciju, ļaujot popularizēt sēņošanas tradīciju arī ārpus Latvijas.
6. Līdzekļu piesaiste sabiedrisko sēņošanas konsultantu izglītošanai un atalgošanai:
biedrības aktīvisti, kuri mikologu vadībā ieguvuši pietiekamas zināšanas, sēņošanas sezonas laikā konsultē sēņotājus, palīdzot apgūt, kuras sēņu sugas izmantojamas uzturā (šīs konsultācijas norit klātienē, aplūkojot sēņotāja guvumu);
aktīvistu grupa ar zināšanām par sēņu sugām un to izmantojumu konsultē un administrē sēņotāju interešu grupas sociālajos medijos, veicinot drošu sēņošanu.
7. Citi pasākumi, notikumi un akcijas, tostarp normatīvo aktu izmaiņu rosināšana, kas ļautu arī turpmāk saglabāt sēņošanu kā daļu no Latvijas nemateriālās kultūras mantojuma vai sekmētu to.
Šo pasākumu virsmērķis ir nodot zināšanas par sēņu vākšanas un izmantošanas tradīciju nākamajām paaudzēm, radot prasmes Elementa saglabāšanai, kā arī attīstot atbildīgu attieksmi pret dabu, tās daudzveidību un ilgtspējību.
Mērķi:
a) aizsargāt esošo sēņošanas tradīciju, iespēju robežās atjaunojot tās zudušo slāni;
b) sekmēt izpratni un zināšanas par sēņu sugām, to atpazīšanu;
c) stiprināt cilvēka, vides un kultūras simbiozi un veicināt veselīgu dzīvesveidu.
Sēnes bez cilvēka var izdzīvot, mēs bez sēnēm – nevaram. Katra indivīda un sabiedrības kopumā iepazīstināšana ar dabu un tās nozīmi mūsu, kā sabiedrības, ilgstspējā, veicina izpratni par dabas elementu un cilvēka simbiozi, vides daudzveidības un aizsardzības nozīmi sabiedrības līdzsvarotai attīstībai, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzības un iespējas.
Sēņošanas tradīcijas popularizēšana un zināšanu platformas radīšana veicinās ne vien sabiedrības izglītošanu, bet arī kopības un piederības sajūtas veidošanos.
Apdraudējumi
Šobrīd sēņošana Latvijā ir plaši izplatīta, tomēr vairākas tendences liek domāt, ka ar laiku to varētu praktizēt mazāka iedzīvotāju daļa. Tas galvenokārt saistīts ar aizvien lielāku cilvēku koncentrēšanos pilsētās, mazāku iespēju pārmantot zināšanas no vecākiem vai vecvecākiem, arī ar mūsdienu cilvēku vēlmi norobežoties no traucēkļiem, kas dabā sastopami — kukaiņi, ērces, pēdējā laikā arī bailes no aizvien biežāk mūsu mežos sastopamajiem lāčiem, bažas par sēņu iespējamo piesārņojumu ar dažādām kaitīgām vielām. Arī klimata pārmaiņu ietekmē varētu mainīties sēņu sastāvs un, iespējams, vairākas iecienītas sēņu sugas būs sastopamas retāk (piemēram, atkāpjoties egles areālam, egļu baravikas varētu būt sastopamas daudz retāk). No otras puses, vairākos sabiedrības slāņos, īpaši jaunās paaudzes vidū, pieaug cilvēku skaits, kas vēlas dzīvot saskaņā ar dabas ritmiem, mācīties izmantot dabas resursus, kas veicina šo cilvēku interesi par dabu un tās veltēm.
Lai sēņošana varētu pastāvēt un attīstīties, ir svarīgi, lai saglabātos sabiedrībai brīvi pieejami sēnēm piemēroti biotopi. Svarīgi, lai saglabātos līdzšinējie noteikumi, ka valsts mežos drīkst brīvi pārvietoties un vākt ogas un sēnes, kamēr privātīpašnieki drīkst ierobežot pieeju saviem mežiem.
Sēņošanas pieredzes dažādošanai un sastopamo sēņu daudzveidībai nepieciešami dažāda vecuma meži ar atšķirīgām koku sugām, ar dabiskam mežam raksturīgu sukcesiju, ieskaitot vecus mežus.
Lai saglabātos sēņu daudzveidība un sēņu daudzums nemazinātos, ir svarīgi izglītot sēņotājus par aizsargājamām sēņu sugām, kā arī par pareizām, sēnēm un videi kopumā draudzīgām sēņošanas metodēm (piemēram, nepostīt zemsedzi).
Pieteikuma iesniedzējs
Latvijas Mikologu biedrība, reģ. nr. 40008072011
Attēlu galerija
Video materiāli
Publikācijas
Dāniele I., Meiere D. (2020). Lielā Latvijas sēņu grāmata. Rīga: Latvijas Dabas muzejs + Karšu izdevniecība Jāņa sēta
Štolls F. E. ()1934). Latvijas sēnes. Jaunais zinātnieks. Rīga: A./S. Valters un Rapa izd.
Vimba E. (2015). Sēnes ir visur. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds
Dāniele I. (2007) Sēnes Latvijā. Latvijas mazā enciklopēdija. Rīga: Zvaigzne ABC
Kusiņa M. (2008). Sēņosim! Rīga: Zvaigzne ABC
Balodis A. (1974). Rokasgrāmata sēņotājiem. Rīga: Liesma
Balodis A. (1980). Sēņotāja rokasgrāmata. Rīga: Avots
Meiere D., Dāniele I. (2020). Sēņu izstādes Latvijā - kādreiz un tagad. Rakstu krājums Daba un muzejs, nr. 11. 83.-89.lpp. (https://www.dabasmuzejs.gov.lv/sites/default/files/2020-12/LDM_Jubilejas_izdevums_2020_web.pdf)
Tīmekļa vietnes
Vietņu kopa "Latvijas sēnes" + "Fungi of Latvia" - Latvijas sēņu sugu apraksti, ar sēnēm un sēņošanu saistīti materiāli, attiecīgi latviešu un angļu valodā
Dabas un kultūrvēstures vietnes “Dziedava” sadaļa “Sēnes” - Sēņu sugas, autores apkopotas
Latvijas Mikologu biedrības vietne - Mikologu biedrības apraksts, biedri, aktivitātes, informācija par un ap sēnēm
Portāla "Latvijas daba" sadaļa "Latvijas Sēnes" - Sēnes Latvijā, ekoloģija, izmantošana, aizsardzība
Facebook grupa “Mikologu biedrība un draugi” - Mikologu biedrības veidota un uzturēta sēņu interesentu publiska grupa
Facebook grupa “Sēņu medniekiem” - Sēņošanas entuziastu privāta grupa (“viss par un ap sēņošanu un sēnēm”)
Sateka. Projekts "Sēņu ceļš" - Informācija par LEADER projektu, kā arī projekta materiāli - sēņu kalendārs, buklets par sēņu izmantošanu, video materiāli