Nozīme kopienas dzīvē

Ņemot vērā, ka nēģi tiek zvejoti tikai dažās Latvijas upēs (galvenokārt Salacā, Gaujā, Daugavā, Ventā, Sakā) un nēģu zvejnieku skaits ir neliels, pašu nēģu nepaliek vairāk un tie ir dārgi, šim arodam ir prestižs statuss. Kā stāsta Salacas nēģu zvejnieks Ainārs Duncītis: “Prestižs saistīts ar to, ka nēģi nav tik bieži sastopami un viņiem ir cena. Dārgu, retu mantu zvejo. Reņģi var dabūt jebkur! Bet nēģus – kur tu vari dabūt? Salacā un vēl dažās upītēs Latvijā. Tas ir – o, jā!”

Turklāt būt par nēģu zvejnieku savā ziņā ir privilēģija – ar zvejniekiem tiek noslēgts rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgums (parasti līdz 15 gadiem), ik gadu tiek pirkta licence, kuru, “ja tu pats neatsakies, atņemt var tikai pārkāpumu gadījumā.”

Nēģu zvejniekus vieno arī apziņa, ka nēģu zvejā joprojām tiek izmantota “vecvecā metode”, kas mantota no senčiem un kurā nekas no jauna nav izdomāts. Nēģu zvejošana ar tačiem mūsdienās Latvijā saglabājusies tikai Salacā un Svētupē. Tas rada mantojuma kopienā lepnumu – “tā, kā zvejo Salacā, tā vairs nezvejo nekur!”

Agrāk nēģu tači bijuši arī Gaujā, taču mūsdienās, mainoties apstākļiem, Carnikavas zvejnieki nēģus upes lejtecē ķer ar murdiem, Gaujas gultnē iesitot garus koka mietus – bostagus.

Sk. vairāk https://nematerialakultura.lv/Elementi/negu–kersanas–un–apstrades–prasmes–carnikava–2019/.

Arī citās Latvijas upēs nēģi galvenokārt tiek zvejoti ar murdiem vai citiem zvejas rīkiem. Tikai Salacā un Svētupē mūsdienās nēģus zvejo ar murdiem un puņģiem, izmantojot taču konstrukciju.

Lasīt vēl

Aktivitātes/darbības

Salacā un Svētupē nēģu tačos tiek izmantotas divas zvejošanas metodes – ar murdiem (Salacas 1. tacis un Svētupes tacis), kuros nēģi ielien paši, un ar puņģiem jeb t. s. atkrišanas metodi (Salacas 2. un 3. tacis, arī Svētupes tacis), kad ar tača šīberiem jeb aizvariem tiek regulēta upes straume, kuru nēģi mēģina pārvarēt – tas parasti nesanāk, un straume tos iesviež pie tača iekārtajā puņģī jeb murdiņā, sauktā arī par kuļoku. Kā skaidro nēģu zvejnieks, 2. tača saimnieks Visvaldis Šrenks: “Murdā nēģis iepeld pats, puņģī nēģi iemet straume. Nēģis klenderē uz augšu, uz nārstu. Viņš nevar pretoties straumei un krīt atpakaļ. Nēģu zvejnieki, var teikt, nēģi apmuļķo.”

Nēģu zvejošana notiek zvejas rajonā jeb divās trešdaļās upes – viena trešdaļa tiek atstāta brīvstraumei, tā nodrošinot nēģu populācijas saglabāšanos. Svētupes tacī ir atļauta zveja ar vienu puņģi un vienu murdu, Salacas 1. tacī (150 m garš) – ar 80 murdiem, 2. tacī (78 m garš tacis) – ar 30 puņģiem, 3. tacī (76,6 m garš) – ar 25 puņģiem.

“Ielikt murdu, izcelt murdu – tā nav nēģu zvejošana,” pieredzē dalās nēģu zvejnieks, Salacas 1. tača saimnieks Aleksandrs Rozenšteins. Nēģu zvejniekiem jāprot arī salāpīt un salabot murdu un, kas pats galvenais, izveidot taci – speciālu nēģu zvejošanas konstrukciju jeb zvejas rīku upē, kas uzbūvēts no mizotām egles kārtīm, bez nevienas naglas, tikai ar stieplēm.

Kad 1. februārī zvejas sezona beidzas, nēģu zvejnieki sāk gatavoties nākamajai sezonai – dodas uz mežu, paši nocērt vai iegādājas jau nocirstās egles, pavasarī pārved tās mājās, nomizo, izžāvē. Egle nēģu tačiem tiek izvēlēta, jo ir visizturīgākā un sava slaikuma un garuma dēļ piemērotāka dažādu izmēru un funkciju kārtīm.

Tača būve jeb sišana parasti notiek vasaras mēnešos, kad upē ir zems ūdens līmenis. Tad tiek veidota tača konstrukcija – tas ir darbs ūdenī, ar aptuveni 16 kg smagu koka āmuru jeb kurķi dzenot upes gultnē mietus un vienu pēc otra gatavojot tača kraķus jeb posmus. Lai tacis būtu izturīgāks un elastīgāks, tā būvēšanā neizmanto naglas vai skrūves, tača elementus kopā sasaista tikai un vienīgi stieples, cik vien “šīberus piesien ar šņorīšiem.” Tacis ik gadu tiek taisīts no jauna, jo upes pali to parasti aiznes uz jūru. Upes gultnē paliek tikai zole – tača konstrukcijas pamatne. Lai taci uzceltu, diezgan nopietnā darbā paiet vesels mēnesis. Kad tacis gatavs, tam visas upes platumā pārliek 30 – 40 cm platus laipu dēļus, lai varētu pa taci pārvietoties.

Nēģu zvejnieku darbs nav viegls – nēģu zveja notiek pa naktīm, no tumsas līdz gaismai. Naktis no augusta līdz februārim nēģu zvejnieki pavada taču būdās vai automašīnās upmalā, jo ik pa laikam pa šauru, nereti noledojošu tača laipiņu virs samērā spēcīgas upes straumes ir jāiet raudzīt taci – pārbaudīt, vai puņģos un murdos nāk nēģi, vai upes nestās zāles un lapas rudenī, soga jeb vižņi ziemā neveido sastrēgumus un attiecīgi spiedienu uz tača konstrukciju u. c. Citkārt tacis jāsargā no upes nestiem kokiem, čakārņiem, celmiem. Kā stāsta Visvaldis Šrenks: “Ja vajag, tad pa taci var nostaigāt 10 reizes naktī, citreiz – vienu.” Strādājot zvejnieki mugurā velk švitkas jeb ūdensnecaurlaidīgu darba apģērbu, rokās – cimdus, kājās – gumijniekus.

Vislabākā nozveja mēdz būt tieši sliktos laika apstākļos, kad ūdens ir vēss, ārā ir lietus un vējš, tad nēģi vislabprātāk dodas augšup pa upi uz savām nārsta vietām. Svētupes nēģu zvejnieks Nikolajs Koluškins novērojis: “Jo sliktāks laiks cilvēkam, jo labāks – nēģim.” Nēģu zveja notiek arī, kad/ja upe ir aizsalusi – tad tiek izcirsti āliņģi un zvejošana notiek zem ledus.

Nēģu zvejniekiem sezonas laikā nav brīvdienu un svētku dienu, “ir jāiet un jāstrādā.” Līdz ar to darba specifika pieprasa īpašu patikšanu uz šo lietu – nēģu zvejniekus vieno tas, ka “šis darbs ir sirdī.” Nēģu zvejnieks Mārtiņš Bahmanis, kuram uz tača rit otrā sezona, stāsta: “Šitam darbam ir jāpatīk. Ne visi ir gatavi to darīt. Jo ir daudzas nedēļas, par kurām nemaksā, strādā pa velti.” Kā saka Jānis Krūmiņš, kurš ir jaunākais no visiem zvejniekiem, bet jau trešajā paaudzē savā dzimtā: “Nevar jau gribēt, ka nēģi paši kastē ielīdīs iekšā!”

Nēģu zvejnieku darba garozu veido neprognozējamie laika apstākļi, piemēram, “neriktīgie vēji” – nēģu zvejai Salacā un Svētupē der tikai rietumu, ziemeļrietumu, dienvidrietumu vējš, galīgi neder austrumu vējš. Tāpat lielās vētras jūrā “uzceļ” Salacā un Svētupē lielu ūdeni – upes paliek kā dīķi, ap tačiem veidojas applūdumi, un “nēģis iet augšā bez problēmām.”

Nēģu zveja ir pilnīga veiksmes spēle, kurā rezultāts redzams no rīta, kad tacī pa vienam murds vai puņģis tiek celts augšā un loms ar ķērni, sauktu arī par ķēni, pār plecu nests malā – ķērni liek pa pusei pilnu, jo citādi “nēģi lien laukā un pat aiz apkakles.” Vienā naktī var noķert no 10 nēģiem līdz pat vienai tonnai. Salacā par optimālu lomu uzskata ap 100 kg, Svētupē labs loms skaitās, ja izdodas noķert kādus 50 kg nēģu.

Lasīt vēl

Ticējumi, rituāli, nerakstīti noteikumi

Nēģu zvejnieku vidū ir zināmi daži nerakstīti noteikumi un arī ticējumi. Viens no tiem – “galvenais, kad iet uz taci, rokas no kabatām ārā – tas ir zelta likums!”

Lai arī nekur tas nav dokumentēts, Salacas 2. un 3. tacī ir noteikta nēģu zvejas organizēšana. Ņemot vērā, ka šajos tačos uz katra tača ir pa četriem zvejas tiesību/licences turētājiem, tad darbs tiek organizēts pēc grafika jeb maiņās, strādājot katru ceturto nakti. Tāpat notiek dalīta darba un finansu resursu ieguldīšana tača konstrukcijas sagatavošanā.

Lasīt vēl

Pārmantošana un tālāknodošana

Nēģu zvejošanas prasmju apgūšana raksturojuma kā ierobežota. Nēģu zveju var apgūt tikai “dzīves skolā”, mācoties no pieredzējušākiem zvejniekiem, kuri zināšanas un prasmes mantojuši no citām paaudzēm. Mārtiņš Bahmanis, kurš salīdzinoši nesen kļuvis par nēģu zvejnieku, stāsta: “Nevar tā izdomāt – gribu nēģus ķert. Uz taci strādāt tiek, vai nu pārmantojot vai ieprecoties.”

Ne tikai ģimenes saites, arī nēģu zvejas tiesības nosaka prasmju tālāknodošanas šauro loku, jo tās ir ierobežotā skaitā – uz Svētupes tača viena, uz Salacas 1. tača – viena, uz Salacas 2. un 3. tača – pa četrām uz katra. Likumdošana nosaka, ka, ja nav bijuši pārkāpumi, tad zvejas tiesības tiek pagarinātas vai tiek piešķirtas uz garāko laika periodu – līdz 15 gadiem.

Plašāka sabiedrība ar nēģu zveju saistītās prasmes un tradīcijas var iepazīt Salacgrīvas muzejā, kur daļa no ekspozīcijas veltīta “Zutiņam murdā” jeb Salacas nēģiem un to zvejošanai. Tāpat dažādas publikācijas, piemēram, 2022. gadā izdotā “Nēģu bībele”, televīzijas un radio sižeti popularizē šo Salacgrīvai un tās apkārtnei raksturīgo tradīciju. Arī ikrudens Nēģu diena un speciāli izstrādātais piedāvājums skolēnu un pieaugušo grupām Salacas 1. tacī nēģu sezonas pirmajos trijos mēnešos sniedz ieguldījumu šī unikālā aroda izzināšanā un iepazīšanā.

Lasīt vēl

Vēsture

Nēģu tačiem un zvejošanas paņēmieniem ar murdiem un ar puņģiem Salacā un Svētupē ir sena vēsture. Lai arī nav līdz šim veikti detalizēti historiogrāfiski pētījumi, ir zināms, ka tači un ar tiem saistītās, no akmeņiem izbūvētās saliņas Salacā pie Vecsalacas muižas, ir bijušas vismaz jau kopš 1690. gada (sk. Cimermanis, 2020). To apstiprina arī dokumentālas liecības Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LVVA 7404.f.1.apr.1418.l.).

Arī 1780. gadā tapušajā J. K. Broces zīmējumā Salacas upē pie Vecsalacas redzams tacis – ja ne lašu, tad zutiņu noteikti. Tāpat par zvejas tradīcijas senumu varētu liecināt vairāki somugriski, visdrīzāk Vidzemes lībiešu valodas izcelsmes vārdi, kas joprojām ir nēģu zvejnieku vārdu krājumā – puņģis, murds, kurķis u. c.

Tas, ka uz Svētupes un Salacas ir bijuši vairāki tači, ar kuriem nēģus zvejojuši vietējo māju saimnieki, apliecina arhīva dokumenti, kas izmantoti R. Noriņas, S. Cimermaņa sagatavotajās publikācijās (sk. Cimermanis, 2020, Noriņa, Kursīte, 2016). Zināms, ka 20. gs. 30. gados uz Salacas bijis Ungura tacis, Aleksandra Greiliha nēģu tacis – dubulttacis ar lašu sētu, tacis pie Vecsalacas muižas (sk. Salacgrīvai 80, 2008).

Padomju laikā nēģu tačus apsaimniekoja zvejnieku kolhozs “Brīvais Vilnis”. Uz Svētupes bija viens tacis, uz Jaunupes (kanāla, kas savieno Svētupi un Salacu) arī viens, savukārt uz Salacas bija vismaz 5 tači – bez mūsdienās esošajiem pa vienam arī virs un zem Vecsalacas tilta. Vienam no tiem, 4. tacim, lejpus tilta, bijis Kungu tača nosaukums, jo turp vesti un ar ceptiem nēģiem mieloti kolhoza ciemiņi.

Kolhoza laikos vislabākā nozveja bijusi 2. tacī. Tačos strādāja kolhoza zvejnieku brigādes – 1. un 2. taci apkalpoja speciāla nēģu zvejnieku brigāde, 3. tacī zvejoja piekrastes zvejnieku brigāde. 20. gadsimta 80. gados Salacas 1. tacis piederēja Salacgrīvas pilsētas izpildkomitejai, 2. un 3. tacis – Vecsalacas ciema padomei. Zvejnieku kolhozs “Brīvais Vilnis” tiesības zvejot nēģu tačos ieguva izsolēs.

Kad 2000. gadu sākumā sākās ekonomiskā krīze, kas spēcīgi skāra zivju produkcijas noietu Krievijas tirgos, uzņēmums “Brīvais Vilnis” lēma attiekties no nēģu tačiem, piedāvājot tos pārņemt nēģu zvejniekiem no savām brigādēm. Tā nēģu tačos atkal atsākās individuāla zvejošana. Salacas 1. tacis nonāca Rozenšteinu ģimenes pārziņā, 2. tacis – brāļu Bruno un Visvalža Šrenku, Jura Jēkabsona, Ainara Duncīša, 3. tacis – kapteiņa Jāņa Krūmiņa pārziņā. Savukārt nēģu tacis uz Svētupes tika atjaunots 2006. gadā, to apsaimnieko Koluškinu ģimene. Iepriekšējais tacis, kas tika izmantots padomju laikā, atradās upē, pārsimts metru augstāk.

Kopš 2022. gada Salacgrīvas nēģi iekļauti Eiropas Savienības Aizsargāto cilmes vietas nosaukumu un aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā, kas, no vienas puses, garantē šī pārtikas produkta kvalitāti un reputāciju, no otras puses, sniedz arī nelielu finansiālu atbalstu gan nēģu zvejniekiem, gan pārstrādātājiem.

Ņemot vērā, ka nēģu zvejai nepieciešams pats upes nēģis – apaļmutnieks (Lampetra fluviatilis), tad pēdējo gadu desmitu laikā, samazinoties nēģu populācijai Baltijas jūras reģionā, tas ir nokļuvis dabas aizsardzības un pētniecības uzmanības lokā, galvenokārt tādu institūciju kā Dabas aizsardzības pārvalde un zinātniskais institūts “Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR”“.

Mūsdienās nēģu zvejošanas paņēmieni pēc būtības nav mainījušies, kā paši zvejnieki saka: “Neko jaunu te nevar izdomāt, viss ir atstrādāts.” Tiesa, laika gaitā ir ieviesušies daži laikmetīgi tehnoloģiskie jauninājumi. Piemēram, nēģu tači vairs netiek sieti ar sutinātām egļu mizām, bet dzelzs stieplēm; agrāk murdi un puņģi bija kā grozi, sapīti no egļu zariņiem un mizām, mūsdienās tie ir izgatavoti no kaprona linuma; pār plecu liekamā ķērne, ar ko iznes nēģus krastā, vairs nav no koka un smaga, bet izgatavota no vieglāka materiāla – alumīnija vai plastmasas. Mūsdienās nēģu zvejnieku darbu naktī atvieglo gan pieres lampiņas, gan nakts kameras, kuras zvejniekiem un viņu palīgiem ļauj taču būdās siltumā un sausumā vērot, kas notiek uz upes. Tagad nēģi kundēm vairs netiek pārdoti kālos (viens kāls – 30 nēģi), bet gan kilogramos.

Mūsdienās nēģu tači Salacā un Svētupē kļuvuši par tūrisma apskates objektiem. Nēģu sezonas sākumā Salacas 1. tacis uzņem viesus, kur tā saimnieks Aleksandrs Rozenšteins stāsta gan par upes nēģiem un to zvejošanas tradīcijām Salacā, gan piedāvā svaigi ceptu nēģu degustāciju.

Cauri laikiem nēģi joprojām reprezentē Salacgrīvu. Ja agrāk tas bija Kungu tacis, kurā uzņēma ciemiņus, tad mūsdienās tie ir paši nēģi – cepti Salacas vai Svētupes nēģi želejā, salikti kastītēs vai burciņās, ir īpašs gardums, ar ko cienāt gan sabraukušos viesus, gan vest kā dāvanu ciemkukulī.

Lasīt vēl

Papildu informācija

VALODA KĀ DZĪVĀ MANTOJUMA IZPAUSMES FORMA
Nēģu zvejniekiem ir savs vārdu krājums, kas ticis pārmantots no iepriekšējām paaudzēm un kas tiek izmantots joprojām, ikdienā darot savu darbu – sist/klopēt taci, soga, ķērne, kumma, tača acs, kurķis u. c., kā arī izteicieni – “Ne hordas!”, “Līdz rītam!”, “Jāiet uz veikalu un jāparegulē laiku!”, “Krītamtiesu jau dabūs!” u. c. Agrāk un dažkārt vēl mūsdienās Salacas un Svētupes krastos nēģi tiek saukti par zutiņiem. Sk. pielikumā nēģu zvejnieku vārdu krājumu un izteicienus!

Dažiem no nēģu zvejniekiem ir izveidojies savs stāstu repertuārs tača ciemiņiem – gan ar personīgās pieredzes stāstiem, gan par upes nēģiem un to izskatu, un sabiedrības stereotipiem par nēģiem u. c.

LAIKA VĒROŠANA, ZINĀŠANAS PAR DABU UN VISUMU
Ņemot vērā, ka nēģu zveja ir atkarīga no veiksmes un dabas apstākļiem, upes hidroloģiskās situācijas, tad nēģu zvejnieki ir arī prasmīgi dabas vērotāji, kaut labi apzinās – “daba ir daba – ko dod, to dod.” Piemēram, ja iegriežas austrumu vējš, tad zvejnieki zina, ka nēģu nebūs; ja ir skaidra nakts ar spožu pilnmēnesi, tad arī, visticamāk, nozvejas nebūs, jo nēģiem nepatīk gaisma. Nēģiem nepatīk arī sniegūdens un soga jeb vižņi. Vislabākā nozveja ir tad, ja valdošais ir rietumu jeb jūras vējš un upē ūdens nav pārāk silts.

Nēģu zvejnieki vēro arī upes uzvedību – ūdens līmeni, straumi, jo pēc tās var zināt, kā labāk zvejot. Tāpat rudenī pēc pirmajām salnām un sala upē daudz vairāk parādās zāles, kas nozīmē, ka biežāk būs jāuzmana tači.

Zvejnieki novērojuši un zina stāstīt arī par nēģu uzvedību. Piemēram, ir pamanīts, ka rudens izskaņā upes ūdens no birstošajām lapām mēdz kļūt “kā tēja”, “sūrs”, kas nēģiem var nepatikt, jo viņi nejūt ņurņiku izdalītos fermentus, kas liek posties uz nārstu upē. Savukārt, ja ir iepūtis rietumu vējš un nēģi sāk savu nārsta ceļu, nēģi mēdz nākt plocē (arī plotē, “potē”) jeb barā, kas nozīmē, ka vismaz trīs naktis var būt laba, bet ne garantēta nozveja – vispirms būs mazāki nēģi, tad otrā naktī lielāki un vairāk kā iepriekš, un trešā naktī – būs gan lieli, gan mazi, bet skaitā mazāk. “Pote, tas ir tad, kad ir labs nēģu nāciens. Tad nēģi nāk 3–4 dienas. Tas ir tad, kad nopūš jūras vējš, paceļ ūdeni upē, tad tas norimstas, un tad nāk nēģi iekšā uz nārstu,” pieredzē dalās Jānis Krūmiņš.

Strādājot darbu uz un pie upes, allaž ejot kopā ar dabu, zvejnieki zina stāstīt arī dažādus novērojumus, saistītus ar dzīvnieku uzvedību. Aleksandrs Rozenšteins pamanījis – ja piemājas pļava ir pilna ar kaijām, “tad skaidrs, vēlākais nākamajā rītā vai vakarā būs vējš. Skaidrs, ka jūrā jau iet vaļā!” Savukārt, ja ap tača āliņģi parādās vārnas, tad gaidāms atkusnis. “Kā vārna gar ūdensmalu sāk staigāt, tā būs plusi. Ja zvirbuļi sāk čivināt, arī būs atkusnis”, turpina Aleksandrs. Jānis Krūmiņš atceras, ko dzirdējis: “Stāsta, ja daudzas pīles pa upi dzīvojās, tad tā kā nēģi ir. Bet nu – nēģis nāk naktī, pīles pa dienu mauc. Cik tas saistīts?! Tas gan ir – kad mazās zivtiņas sitas murdos iekšā, tad gan nēģu nav.”

AMATNIECĪBAS PRASMES
Katrs nēģu zvejnieks prot uzturēt kārtībā savus zvejas rīkus – salabot murdus un murdiņus (puņģus), salāpīt linumu, šīs pārmantotās prasmes liekot lietā ikdienā – “uz katru taci jābūt pa saiviņai.”

Murdu šūšana no kaprona linuma aizsākās tikai 20. gs. 90. gados, līdz tam gan murdi, gan puņģi tika pīti no egļu klūgām. Klūgu sagāde un zvejas rīku pīšana vairākus gadu simtus bija nozīmīgs rūpals un ienākumu avots Salacas un Svētupes krastos dzīvojošām ģimenēm (Salacgrīvas muzejā glabājas liecības gan par klūgu piegādi 19. gs. vidū, gan vairāki etnogrāfiski priekšmeti murdu grozu pīšanai). Iespējams, ka mūsdienās Salacgrīvā un tās apkārtnē vēl ir kāds, kurš pratis un prot pīt murdus no klūgām. Mūsdienās no linuma gatavotie murdi un puņģi ir gan pašu nēģu zvejnieku šūti, gan pasūtīti kādiem citiem zvejas rīku darināšanas meistariem.

KULINĀRAIS MANTOJUMS
Ar nēģu zveju saistītas arī kulinārā mantojuma prasmes un receptes. Lai arī nēģu zvejnieki paši savus lomus nepārstrādā, bet pārdod tālāk uzpircējiem vai nēģu cepējiem, katrs no viņiem prot pagatavot nēģus – “mēs paši sev cep mājiņā nēģus!” Katrā no tača būdām ir krāsns jeb pečka, līdzīga maizes krāsnij, kura tiek izkurināta ar rupju bērzu vai alkšņu malku, lai lielākas ogles. Kamēr kuras krāsns, uz restēm sakārto nēģus, liekot galvas pie galvām, astes pie astēm, ar muguru pret muguru. Nēģi pirms tam ir nospiesti, ieliekot maisā uz uzliekot slogu, jo “dzīvus tos nevar uzcept, tie lokās.”

Kad nēģi sacepti (viena puse cepas kādas 7–8 minūtes), cepšanas process ir jāuzmana – nēģis ir gatavs, kad, to it kā palaužot, ādiņa sāk ieplīst. Nēģus ēd vai nu tikko ceptus, vai taisa želejā. Salacgrīvā un tās apkārtnē gan ģimenēs, gan mājražotāju un nēģu pārstrādātāju vidū ir iecienīti divi paņēmieni, kā tiek gatavoti nēģi želejā. Viens no tiem – nēģus pēc izcepšanas ietin sviestpapīrā, un tad šo paciņu vēl ietin siltā segā, notur tā kādu pusotru stundu, līdz nēģi izsiluši un nogatavojušies. Tad tos nospiež jeb nopresē, lai izdalās suliņa. Tad nēģus kārto traukā, liekot pa kārtām, lej virsū atdzesētu sālsūdeni, kam, ja vēlas, var pievienot arī želatīnu. Otrs paņēmiens ir uz oglēm izceptos nēģos salikt traukā un kādu pusstundu pasutināt, lai paliek mīksti, un tad liet pāri sālsūdeni, kurā iemaisīts želatīns.

Nēģi nav ikdienas ēdiens, nēģi savas sezonalitātes un dārdzības dēļ allaž bijuši delikatese.

SVĒTKI
Nēģu zvejnieki mēdz atzīmēt nēģu sezonas sākumu. Ja nēģu sezonas beigas nav prognozējamas, jo nav zināms, kā uzvedīsies upe, kādi būs laika apstākļi, cik ilgi tacis stāvēs upē, tad sezonas atklāšana gan ir paredzama – tas vienmēr ir 1. augusts, kuru parasti sagaida līdzīgi kā Jauno gadu. Agrāk allaž, 31. jūlija vakarā zvejnieki sanāca kopā, reizēm arī ģimenes lokā un kaimiņu vidū, pasēdēja, uzklāja galdu. Sagaidot pusnakti, reizēm salūtu uzšāva un gāja uz taci salikt murdus vai puņģus. Pēdējos gados sezonas atklāšana apsīkusi dažādu iemeslu dēļ – gan savstarpēju nesaskaņu un “lustes trūkuma” dēļ, gan sliktas iepriekšējās zvejas sezonas dēļ.

Pēdējos gados nēģu zvejnieki par galvenajiem sava darba svētkiem uzskata Nēģu dienu, kad katrā tacī notiek “kādas izdarības”, kuru rīkošanā tiek iesaistītas ģimenes, satikti draugi un kaimiņi, gaidīti viesi.

Lasīt vēl

Meistari

Zinoši un praktizējoši nēģu zvejnieki Salacā un Svētupē ir vairāki:

• Aleksandrs Rozenšteins (Salacas 1. tacis);
• Uldis Rozenšteins (Salacas 1. tacis);
• Māris Klētnieks (Salacas 1. tacis);

• Visvaldis Šrenks (Salacas 2. tacis);
• Bruno Šrenks (Salacis 2. tacis);
• Gunārs Zvejnieks (Salacas 2. tacis);
• Ainārs Duncītis (Salacas 2. tacis);
• Mārtiņš Bahmanis (Salacas 2. tacis);

• Jānis Krūmiņš, jun. (Salacas 3. tacis);
• Jānis Krūmiņš, sen. (Salacas 3. tacis);
• Māris Krūmiņš (Salacas 3. tacis);
• Jānis Celmiņš (Salacas 3. tacis);
• Jānis Rakuzovs (Salacas 3. tacis);
• Armands Persidskis (Salacas 3. tacis);
• Jānis Žurakovskis (Salacas 3. tacis);

• Nikolajs Koluškins (Svētupes tacis).

Lasīt vēl

Iestādes un institūcijas

Nēģu zvejnieki savu darbu organizē ar dažādām uzņēmējdarbības formām:

• Salacas 1. tacis – zvejnieku saimniecība “Kurķis” (A. Rozenšteins);
• Salacas 2. tacis – pilnsabiedrība “Lucītis–2”, kurā apvienojušies uzņēmumi – zvejnieku saimniecība “Bute” (V. Šrenks), SIA “Salacas nēģis” (A. Duncītis), IK “Mednieks”, zemnieku saimniecība “Upenieki” (G. Zvejnieks), ZS “Abi Pluss” (B. Šrenks);
• Salacas 3. tacis – pilnsabiedrība “Tacis”, kurā apvienojušies uzņēmumi “Aļģes–1” (J. Krūmiņš), SIA “Rhodeus” (J. Celmiņš), SIA “Gobulauki” (J. Rakuzovs);
• Svētupes tacis – individuālais komersants “J.A.N.K.I” (N. Koluškins).

2018. gadā Salacas un Svētupes nēģu zvejnieki, viņu pārstāvošie uzņēmumi, kopā ar nēģu pārstrādes uzņēmējiem (SIA “Kurzeme GB”, SIA “Zivju kiosks” u. c.) apvienojušies biedrībā “Salacgrīvas nēģi”.

Salacgrīvai raksturīgā dzīvā mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā aktīvi iesaistās Limbažu novada pašvaldības iestādes – Salacgrīvas muzejs un Tūrisma informācijas centrs.

Lasīt vēl

Nostiprināšana

Līdz šim nēģu zvejas tradīcijas saglabāšanā iesaistījušies gan paši nēģu zvejnieki un biedrība “Salacgrīvas nēģi”, gan Salacgrīvas muzejs un novada pašvaldība, īstenojot dažādus projektus un rīkojot pasākumus.

Piemēram, 2002. gadā, kad Eiropas kultūras mantojuma dienas bija veltītas industriālajam mantojumam, Salacas 2. tacis bija viena no pasākuma norises vietām, saņemot Eiropas kultūras mantojuma karogu, kas tagad glabājas Salacgrīvas muzeja krājumā.

Salacgrīvas muzejs 2009. gadā izveidoja ekspozīciju “Zutiņš murdā”, kas atklāja nēģu zvejas vēsturi, paņēmienus un zvejas rīkus Salacgrīvas apkārtnē. Muzeja darbinieces kopā ar Pēteri Mežuli ir izveidojušas arī filmiņu par nēģu tačiem un zveju “No egles līdz tacim”, kas apskatāma muzejā. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izveidota arī digitālā ekspozīcija “Salacgrīvas muzeja dārgumi”, kur viena no sadaļām veltīta Salacas nēģiem. Kopš 2024. gada muzejā ir jauna ekspozīcija “Lībiskā piederība”, kuras vienu daļu veido stāsts par nēģu tačiem un zveju Salacā.

Līdz šim nozīmīgu ieguldījumu tradīcijas popularizēšanā ir veikusi Limbažu novada pašvaldība, konkrēti Salacgrīvas tūrisma informācijas centrs, ik gadu oktobrī rīkojot Nēģu dienu. Tad nēģu zveja un nēģi Salacas un Svētupes krastos tiek celti godā, pasākuma rīkošanā piedaloties gan pašiem nēģu zvejniekiem, gan Salacgrīvas muzejam, Latvijas lauku izglītības un konsultāciju centram, novada uzņēmējiem.

Nēģu dienā ikvienam ir iespēja apskatīt visus četrus tačus, satikt nēģu zvejniekus, iepazīt ar nēģu zveju saistītos darbarīkus. Pasākuma apmeklētājiem ir iespēja pagaršot dažādus ēdienus, gatavotus ar un no nēģiem – ne tikai ceptus vai grilētus nēģus, arī nēģu zupu, nēģu pīrādziņus, nēģu picu, nēģu suši, nēģu putru u. c. Sportiskākie pasākuma apmeklētāji var piedalīties sacensībās “Nēģu kross”, kas notiek pie Svētupes tača dažāda garuma distancēs ar tematiskiem nosaukumiem “Maznēģītis”, “Nēģis”, “Supernēģis” u. c.

Nēģu dienu, kas Salacas un Svētupes krastos parasti notiek oktobra otrajā sestdienā, kopš 2008. gada rīko pašvaldība, ar bagātīgu norišu programmu piesaistot kuplu apmeklētāju skaitu un tā veicinot gan Salacgrīvas kā vietas atpazīstamību, gan stiprinot vietējo kopienu. Paši nēģu zvejnieki labprāt iesaistās pasākuma norisēs, jo apzinās, ka tas popularizē gan nēģus, gan viņu arodu.

Par biedrības “Salacgrīvas nēģi” nozīmīgāko aktivitāti uzskatāma pieteikuma sagatavošana produkta “Salacgrīvas nēģi” reģistrēšanai Eiropas Savienības aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā. Kopš 2022. gada pārtikas produkts “Salacgrīvas nēģi” ir Eiropas pārtikas kvalitātes shēmā, kas, no vienas puses, aizsargā šī produkta īpašības un reputāciju, no otras puses, popularizē unikālo, gadsimtiem seno Salacas un Svētupes nēģu zveju ar tačiem un murdiem. Ar norādi “Salacgrīvas nēģi” ir marķējami tikai Svētupes un Salacas upēs Salacgrīvas pagasta un Salacgrīvas pilsētas teritorijā zvejotie un pārstrādātie nēģi. Līdz ar to šo nosaukumu “Salacgrīvas nēģi” drīkst izmantot tikai tie ražotāji, kuri iesaistījušies ražotāju grupā “Salacgrīvas nēģi” un saņēmuši sertifikātu no Pārtikas un veterinārā dienesta.

Gan muzeja ekspozīcijas, gan sagatavotā filmiņa, gan izglītojošā programma skolēniem, gan mazākajiem apmeklētājiem piedāvātā iespēja no koka konstruktora uzbūvēt nēģu taci ne tikai sniedz ieskatu tradīcijas būtībā un vēsturē, bet arī veido muzeja apmeklētājos jaunas zināšanas un pieredzi. Savukārt ik gadu rīkotā Nēģu diena, no vienas puses, pašos nēģu zvejniekos stiprina prieku un lepnumu par savu darbu, no otras puses, popularizē šo unikālo nēģu zvejnieku arodu. Turklāt Nēģu dienas pasākumi allaž piesaista mediju uzmanību, kas savukārt plašākā sabiedrībā veicina gan pašu nēģu, gan nēģu zvejnieku darba, gan Salacas un Svētupes atpazīstamību. Nēģu diena sniedz ieguldījumu arī nēģu garšas popularizēšanā, vienkopus pulcējot nēģu cienītājus un piedāvājot tos degustēt un nogaršot uz vietas, tā lūkojot piesaistīt auditoriju, kurai līdz tam nēģu ēšana nav sagādājusi lielu prieku. Savukārt pārtikas produkta nosaukuma “Salacgrīvas nēģi” ierakstīšana aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā nodrošina gan produkta izcelsmes izsekojamību, gan atpazīstamību, kā arī iespēju nēģu zvejniekiem un pārstrādātājiem saņemt nelielu finansiālu atbalstu.

Nēģu zvejas tradīcijas saglabāšanai netiek nodrošināts plānveida valsts vai pašvaldības budžeta finansējums. Nēģu diena galvenokārt tiek rīkota ar pašvaldības, pašu nēģu zvejnieku un Latvijas lauku izglītības un konsultāciju centra atbalstu.

Savukārt Salacgrīvas muzeja ieceru īstenošana atkarīga no dažādos projektu konkursos iegūtā finansējuma. Tā, piemēram, 2005. gadā tika īstenots VKKF atbalstīts projekts “Salacas novada mutvārdu kultūra”, kura ietvaros tika izveidota filma “No eglēm līdz nēģiem”. 2010. gadā tika saņemts Vidzemes kultūras programmas atbalsts projektam “Pastāvīgā ekspozīcija Salacgrīvas muzejā. Nēģu, lašu un zušu zvejas tradīcijas Salacas upē un jūrā”, kura ietvaros tika Izveidots nēģu tača makets mērogā 1:25, divi koka konstruktori nēģu tača salikšanai un saliekamas puzles par nēģu zvejas tēmu. Savukārt 2016. gadā ar VKKF Muzeju nozares attīstības programmas atbalstu tika īstenots projekts “Salacgrīvas muzeja dārgumi stāsta par pilsētu senāk un tagad”, kura ietvaros tapa digitālā ekspozīcija, tostarp par nēģu zvejas vēsturi fotogrāfijās un zīmējumos. Pēdējais īstenotais projekts ar VKKF Muzeju nozares mērķprogrammas atbalstu tika īstenots 2024. gadā, izveidojot muzejā jauno pastāvīgo ekspozīciju “Lībiskā piederība”, kur viena no sadaļām veltīta nēģu zvejas vēsturei un tradīcijām.

Atbalstu nēģu zvejas tradīcijas uzturēšanai plānots iegūt, piedaloties Valsts kultūrkapitāla fonda un citos valsts un pašvaldību projektu konkursos, kā arī uzturot un saglabājot veiksmīgo sadarbību ar Limbažu novada pašvaldību.

Lasīt vēl

Turpinājums/attīstība

Nākotnē Salacas un Svētupes nēģu zvejas tradīcijas saglabāšanā iecerēta sadarbība gan ar Limbažu novada pašvaldību, Salacgrīvas muzeju un izglītības iestādēm, gan pētniekiem no zinātniskām institūcijām (sk. pielikumā Salacas un Svētupes nēģu zvejas tradīcijas ilgtspējas nodrošināšanas plānu).

Lai saglabātu un popularizētu tradīciju, tostarp nēģu garšu, plānots turpināt ik gadu rīkot Nēģu dienu Salacas un Svētupes krastos. Savukārt plašākas sabiedrības informēšanai izmantot tādas iespējas kā meistarklases, seminārus, lekcijas, prezentācijas, izstādes, publikācijas u. c.

Šo pasākumu mērķis ir, no vienas puses, saglabāt unikālās, arhaiskās nēģu zvejas prasmes Salacā un Svētupē, no otras puses, veicināt to atpazīstamību lokālā, reģionālā un nacionālā mērogā. Tas vienlaikus sniegs ieguldījumu arī Salacas, Svētupes un Salacgrīvas vietas identitātes veidošanā, kā arī pašas nēģu zvejnieku mantojuma kopienas stiprināšanā.

Lasīt vēl

Apdraudējumi

Nēģu zvejas prasmju saglabāšanā pastāv vairāki tradīcijas ilgtspējas riski.

DABAS DAUDZVEIDĪBAS SAGLABĀŠANAS INTERESES UN BIROKRĀTIJA
Ņemot vērā to, ka upes nēģu populācija kopumā Baltijas jūras reģionā samazinās un unikālais apaļmutnieks ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājama suga, kuru sargā t. s. Biotopu direktīva jeb 1992. gada 21. maijā pieņemtā Padomes Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunu un floru, tad to zveja tiek regulēta ar likumdošanu. Nēģu zvejniekiem Salacā un Svētupē ir saistoši vismaz trīs dažādi Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka gan nēģu zvejas laiku (1. augusts – 31. janvāris), gan zvejas rīku daudzumu katrā no tačiem, gan to, ka upē jāatstāj trešdaļa nārsta ceļam jeb brīvstraume, ka zvejniekiem ir pienākums aizpildīt nozvejas žurnālus un sniegt datus par nozveju katru dienu sezonas laikā u. c.

Dabas aizsardzības intereses ierobežo dažādu inovāciju ieviešanu nēģu zvejā, jo Salacas ieleja atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā NATURA 2000 un šis statuss paredz īpašu regulējumu un ierobežojumus vietas attīstībā, kā arī stingru un apjomīgu starpnozaru likumdošanu.

Normatīvo aktu neievērošana un birokrātija zvejas noteikumu regulēšanā var ietekmēt gan nēģu zveju, gan nēģu zvejnieku skaitu nākotnē. Tiesa, daudz kas ir arī pašu zvejnieku rokās – godprātīgi uzrādot nozveju, neradīsies situācija, kas dabas aizsardzības ekspertiem upes nēģu sugas saglabāšanas vārdā liks rosināt un panākt nēģu nozvejas limitus. Nēģu zvejnieki to labi apzinās – “ja DAP’s (Dabas aizsardzības pārvalde) neuzliks ierobežojumus, tad viss turpināsies,” “vienīgais, kas var mūs var apdraudēt, ir nēģu resurss. Ja populācija samazināsies, tad būs ierobežojumi.”

Zvejniekus saistībā ar nēģu populāciju uztrauc arī upes piesārņojums, ko rada gan intensīvā lauksaimniecība (piemēram, tīrumu miglošana – “ viņi miglo laukus, piesārņo upi, upes pietekas. Redzēts, ka zivis peld ar vēderiem uz augšu.”), gan nesakārtotā meliorācija, kas “upē iepumpē notekūdeņus.”

MALUZVEJNIECĪBA
Nelegāli izvietotie zvejas rīki gan Salacā, gan Svētupē, gan citās upēs samazina gan upes nēģu resursu, gan kropļo tirgu, jo nēģi tiek pārdoti par zemāku cenu. Šo situāciju ironiski komentē 1. tača saimnieks Aleksandrs Rozenšteins: “Nēģi ikdienā uz galda var atļauties tikai maluzvejnieki!”

Ir bijuši gadījumi, kad “brakanjeri nāk arī uz tačiem”, reiz 3.tacī, vienam lokoties pēc nēģiem puņģos, izkritis un uz tača laipas palicis telefons, tas ļāvis atrast zagli un “iedot pa muti”.

Kaut ar maluzvejnieku ierobežošanu būtu jānodarbojas likumsargiem, svarīgi būtu šīs problēmas risināšanā iesaistīt plašāku sabiedrību, gan informējot par maluzvejniecības kaitējumu, gan piešķirot lielākas iespējas sabiedriskajiem vides inspektoriem zvejas kontroles procesa nodrošināšanai.

NESKAŅAS NĒĢU ZVEJNIEKU VIDŪ
Tās pamatā rada konkurence un nēģu nozvejas negarantētā veiksme. Kad nēģu zveja Salacā notika kolhoza, vēlāk uzņēmuma “Brīvais Vilnis” ietvaros, vienas, lielas brigādes ietvaros 1. un 2. tacī, pārmetumi un kašķi zvejnieku starpā bija reti. Mūsdienās, kad nēģu zveja notiek individuāli un katram no zvejniekiem tā ir iztikas avots, ar ko jānodrošina sava un ģimenes iztikšana ne tikai sezonas laikā, bet visa gada garumā, nesaskaņas uzliesmo gan visu trīs Salacas taču starpā, gan taču zvejnieku – zvejas licenču īpašnieku vidū. Ja pirmajam tacim tiek pārmests, ka tas “savāc visus nēģus”, “nosmeļ lauvas tiesu”, tad 2. un 3. tača zvejnieku vidū rodas domstarpības par darbu organizēšanu, tača apsaimniekošanu, kas rada nelabvēlīgus apstākļus kopienas spēkam un tradīcijas atpazīstamībai – agrāk, kad mantojuma kopiena bija saliedētāka, notika Nēģu sezonas atklāšanas pasākums ar salūtu, pasēdēšanu, balles Nēģu dienā. Jūtami arī paaudžu nomaiņas raisīti konflikti – gados vecāki zvejnieki apgalvo, ka “nevienam vairs neko nevajag”, jaunākie saka, ka “vecie palaidušies”, “cits paliek paviršāks, grūti strīdēties – viņiem sava taisnība”. Nesaskaņas veido spriedzi un ienes tradīcijā individualizāciju, kas paliek arvien izteiktāka – piemēram, 2. un 3. tacī katrs zvejnieks, kuram ir zvejas tiesības un licence, sāk ieviest savus zvejas rīkus (“viens saplēš, nesaremontē, savs ir savs”), arī tacis tiek celts pa daļām, nevis kopīgi (“visi netaisa, jo tad ir bardaks. Jo taci paviršāk sataisa, jo vairāk darba un lielāka iespējamība, ka to iznesīs”). Savukārt Salacas 1. tacis un Svētupes tacis, kuriem katram ir viens saimnieks, priecājas, ka var darīt un pieņemt lēmumus patstāvīgi, kā saka Aleksandrs Rozenšteins: “Vienam vieglāk strādāt, jo jāvienojas ar sevi un ar savu maku!”

AUGSTĀ NĒĢU CENA UN SABIEDRĪBĀ VALDOŠIE STEREOTIPI
Novērojams, ka pēdējos gados nēģu cena arvien pieaug. Tas lielā mērā saistīts ar nepietiekamajiem resursiem – ne tikai nēģu zvejas laiks ir ierobežots, arī hidroloģisko apstākļu ietekmē nēģu nozveja ir mainīga. Šī neprognozējamība, arī inflācija, arī nēģu uzpircēju, pārstrādātāju un tirgotāju uzcenojums rada cenu pieaugumu. Tas savukārt nesekmē delikateses statusa saglabāšanu nēģiem – šobrīd ne visi, kuriem garšo nēģi, var atļauties tos iegādāties. Ja mājās nenotiek nēģu ēšana, tad to nepārmanto arī nākamā paaudze. Arī paši nēģu zvejnieki pamanījuši, ka “jaunā paaudze švaki ēd nēģus.” Tam, ka jauniešu vidū nēģu garša nav īpaši iecienīta, kā argumenti tiek minēti nēģu čūskveidīgais izskats, pārmantotie, stereotipos balstītie stāsti par nēģiem kā līķu ēdājiem, kaut patiesībā nēģis ir parazīts, kas pārtiek no dzīvas barības jūrā – reņģēm, brētliņām.

Lasīt vēl

Publikācijas

Cimermanis S. Tautas celtniecība Latvijas ainavā. Rīga: Zinātne, 2020. 165.-175.lpp.

Kursīte J., Noriņa R. Svētupe krustām šķērsām. Rīga: Nordik, 2016. 444 lpp.

Kolāts Dz., Šīmanis G. Nēģu bībele. Kuiviži: Limbažu novada pašvaldība, 2022. 128 lpp.

Pirmais Salacas nēģu murdu tacis. Salacgrīvai 80. (Rakstu krājums, sast. Šīmanis G.). Salacgrīvas pilsētas dome, 2008. 69.-72. lpp.

Lasīt vēl

Tīmekļa vietnes

Cepti nēģi želejā - Ēdienu pētnieces Astras Spalvēnas sagatavots apraksts par šī tradicionālā ēdiena pagatavošanu, sociālajiem, kultūras, saimnieciskajiem aspektiem.

Upes nēģis - Neliels apraksts par upes nēģi Latvijas dabas sugu enciklopēdijā.

Nēģu dzimta un upes nēģis - Apraksts un vizuāls raksturojums par nēģu dzimtu un upes nēģi.

Par Salacas nēģiem - Apraksts par nēģu zveju un to pagatavošanu ar fotogrāfijām no Salacgrīvas muzeja krājuma.

Perspectives on Climate Change Impact on Intangible Cultural Heritage The Case of Traditional Lamprey Fishing in Latvia - S. Laimes, K. Balcares, R. Grīnvaldes, E. Gailītes, A. Vaivades zinātniska publikācija izdevumā "Anthropological Journal of European Cultures" par klimata izmaiņām uz tradicionālo nēģu zveju Latvijā.

Kas ir nēģis? Zinātniekiem vienprātības nav. - Latvijas Radio 1 raidījuma “Zināmais nezināmajā” (20.05.2023) ieraksts, raidījumā piedalās Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” pētnieks Kaspars Abersons.

Uz nēģu tača jau 22 gadus. Salacgrīvas zvejnieks Aleksandrs Rozenšteins par lomiem nežēlojas. - LTV1 raidījums “Ielas garumā. Salacgrīva. Salacas kreisais krasts” (17.10.2021), piedalās Salacas 1. tača saimnieks, nēģu zvejnieks Aleksandrs Rozenšteins.

Lasīt vēl