LV EN
LV EN
Danču tradīcija Rīgā (2021)
Uz NKM sarakstu

Autors:

Ieva Pīgozne

Cita joma

Mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ieskaitot valodu kā nemateriālā kultūras mantojuma nesēju

Paražas, rituāli, svētki

Spēles/performatīvās mākslas

Nosaukums

Danču tradīcija Rīgā (2021)

Danči

Danči ir kopienas un ārpus tās lietotais apzīmējums tautas jeb tradicionālajām dejām. Tie izpaužas kā ļaužu grupas tautas deju dejošana pie dzīvās mūzikas ar mērķi socializēties, svinēt svētkus vai izklaidēties.

Ģeogrāfija

Rīga

Danču tradīcija Rīgā apvieno visdažādāko vecumu un profesiju cilvēkus, kuriem ir zināšanas un/vai interese par kultūras mantojumu, folkloru, tautas mūziku un dejām, kā arī aktīvu brīvā laika pavadīšanu. Kopienas dalībnieki ir gan cilvēki, kuri jau vairākas desmitgades aktīvi tajā piedalās, gan cilvēki, kuri tajā iesaistījušies neilgāku laiku, taču uztur kontaktus ar kopienas dalībniekiem un pievienojas kopienas aktivitātēm tiklīdz viņiem ir šāda iespēja. Kopienas dalībniekus vieno īpašās prasmes un zināšanas, kā arī kopības un piederības izjūta kopienai. Kopienas dalībnieki lepojas un apzinās, ka viņu prasmes, zināšanas un brīvā laika pavadīšanas veids ir īpašs, saistīts ar kultūras mantojuma saglabāšanu un uzturēšanu.
Kopumā kopiena ir iekļaujoša un draudzīga, taču tā kā visas aktivitātes ir brīvprātīgas, katra dalībnieka aktivitātes līmenis ir atkarīgs no paša vēlmēm, interesēm un iespējām. Rīgas danču kopiena nav formāla organizācija, tādēļ tās dalībnieku uzskaite netiek veikta. Kopienu veido daļa Rīgā un Pierīgā oficiāli darbojošos folkloras kopu dalībnieku, kā arī interesenti un deju entuziasti, kuri nedarbojas nevienā folkloras kopā, taču pa retam vai bieži piedalās kopienas rīkotajos deju vakaros, festivālos un nometnēs. Rīgas danču kopienā ir cilvēki, kuri spēlē un/vai dejo dančus, kā arī pārsvarā viens otru pazīst. Tomēr ne visi pazīst visus, jo aktīvāko muzikantu un dejotāju sastāvs ik pa vairākiem gadiem daļēji nomainās. Tie, kas bijuši aktīvi jaunībā un studiju gados, apprecoties un kļūstot par vecākiem, nereti kādu laiku danču pasākumus neapmeklē, tad, bērniem paaugoties, mēdz atsākt tos apmeklēt. Citi no aktīviem dejotājiem vai muzikantiem ar laiku kļūst par aktīvākiem pasākumu organizatoriem. Kopumā uz laiku kopienas aktivitātēs ir iesaistījušies vairāki tūkstoši cilvēku, taču par kopienai piederīgiem sevi uzskata tie, kuri ieguvuši draugu loku kopienas ietvaros un attīstījuši labākas prasmes dejot un spēlēt. Pasākumu laikā dalībnieku skaits variē no viena muzikanta un dažiem dejotāju pāriem līdz veselam muzikantu orķestrim (vairāk kā 10) un vairākiem simtiem dejotāju. Plašāk apmeklētie pasākumi ir festivāli un danču naktis, kā arī nometnes un dažkārt arī deju vakari. E-pasta vēstules ar informāciju par danču pasākumiem regulāri saņem vairāk kā 200 kopienas dalībnieku, taču vēl daudzi informāciju iegūst sociālajos tīklos un danču interneta vietnēs. Tāpēc iespējams apgalvot, ka Danču tradīcija Rīgā apvieno vairākus desmitus aktīvu un vairākus simtus mazāk aktīvu dejotāju, muzikantu, pasākumu organizatoru un atbalstītāju.

Elementa apraksts

Nosaukums

Danču tradīcija Rīgā (2021)

Danči

Danči ir kopienas un ārpus tās lietotais apzīmējums tautas jeb tradicionālajām dejām. Tie izpaužas kā ļaužu grupas tautas deju dejošana pie dzīvās mūzikas ar mērķi socializēties, svinēt svētkus vai izklaidēties.

Ģeogrāfija

Rīga

Kopiena

Danču tradīcija Rīgā apvieno visdažādāko vecumu un profesiju cilvēkus, kuriem ir zināšanas un/vai interese par kultūras mantojumu, folkloru, tautas mūziku un dejām, kā arī aktīvu brīvā laika pavadīšanu. Kopienas dalībnieki ir gan cilvēki, kuri jau vairākas desmitgades aktīvi tajā piedalās, gan cilvēki, kuri tajā iesaistījušies neilgāku laiku, taču uztur kontaktus ar kopienas dalībniekiem un pievienojas kopienas aktivitātēm tiklīdz viņiem ir šāda iespēja. Kopienas dalībniekus vieno īpašās prasmes un zināšanas, kā arī kopības un piederības izjūta kopienai. Kopienas dalībnieki lepojas un apzinās, ka viņu prasmes, zināšanas un brīvā laika pavadīšanas veids ir īpašs, saistīts ar kultūras mantojuma saglabāšanu un uzturēšanu.
Kopumā kopiena ir iekļaujoša un draudzīga, taču tā kā visas aktivitātes ir brīvprātīgas, katra dalībnieka aktivitātes līmenis ir atkarīgs no paša vēlmēm, interesēm un iespējām. Rīgas danču kopiena nav formāla organizācija, tādēļ tās dalībnieku uzskaite netiek veikta. Kopienu veido daļa Rīgā un Pierīgā oficiāli darbojošos folkloras kopu dalībnieku, kā arī interesenti un deju entuziasti, kuri nedarbojas nevienā folkloras kopā, taču pa retam vai bieži piedalās kopienas rīkotajos deju vakaros, festivālos un nometnēs. Rīgas danču kopienā ir cilvēki, kuri spēlē un/vai dejo dančus, kā arī pārsvarā viens otru pazīst. Tomēr ne visi pazīst visus, jo aktīvāko muzikantu un dejotāju sastāvs ik pa vairākiem gadiem daļēji nomainās. Tie, kas bijuši aktīvi jaunībā un studiju gados, apprecoties un kļūstot par vecākiem, nereti kādu laiku danču pasākumus neapmeklē, tad, bērniem paaugoties, mēdz atsākt tos apmeklēt. Citi no aktīviem dejotājiem vai muzikantiem ar laiku kļūst par aktīvākiem pasākumu organizatoriem. Kopumā uz laiku kopienas aktivitātēs ir iesaistījušies vairāki tūkstoši cilvēku, taču par kopienai piederīgiem sevi uzskata tie, kuri ieguvuši draugu loku kopienas ietvaros un attīstījuši labākas prasmes dejot un spēlēt. Pasākumu laikā dalībnieku skaits variē no viena muzikanta un dažiem dejotāju pāriem līdz veselam muzikantu orķestrim (vairāk kā 10) un vairākiem simtiem dejotāju. Plašāk apmeklētie pasākumi ir festivāli un danču naktis, kā arī nometnes un dažkārt arī deju vakari. E-pasta vēstules ar informāciju par danču pasākumiem regulāri saņem vairāk kā 200 kopienas dalībnieku, taču vēl daudzi informāciju iegūst sociālajos tīklos un danču interneta vietnēs. Tāpēc iespējams apgalvot, ka Danču tradīcija Rīgā apvieno vairākus desmitus aktīvu un vairākus simtus mazāk aktīvu dejotāju, muzikantu, pasākumu organizatoru un atbalstītāju.

Lasīt vēl

Nozīme kopienas dzīvē

Aktīvākie kopienas dalībnieki nodarbojas ar dejošanu un/vai spēlēšanu katru dienu vai gandrīz katru dienu. Mazāk aktīvie seko līdzi aktivitātēm un iesaistās, piemēram, reizi mēnesī, gadskārtu svētkos vai tad, kad viņiem ir šāda iespēja. Tā kā Danču tradīcija apvieno muzikantus, dejotājus un pasākumu organizatorus (kuri visbiežāk paši ir muzikanti un/vai dejotāji), prasmes un zināšanas, kā arī aktivitātes (sazināšanās ar kopienas dalībniekiem, tikšanās, pasākumi) prasa regulāru iesaisti gan individuāli, gan kopā ar citiem kopienas dalībniekiem. Kopienas dalībniekiem danču tradīcija ir nozīmīga viņu identitātes daļa. Vieniem tā ir daļa vai papildinājums viņu profesionālajai darbībai (folkloras kopu vadītāji, muzikanti, pasākumu organizatori), citiem saistās ar brīvā laika pavadīšanu. Rīgas danču kopienas aktīvākajai daļai danči ir dzīvesveids, kopiena ir viņu tuvāko draugu loks un piederība šai kopienai un tradīcijas uzturēšana ir neatņemama viņu dzīves sastāvdaļa. Daudziem danču tradīcijas uzturēšana sniedz gandarījumu par savu ieguldījumu latviskā kultūras mantojuma saglabāšanā, mudina meklēt un pētīt tautas mūziku un dejas arvien dziļāk, dalīties un ieviest izpētīto dzīvē, tādā veidā ceļot ne tikai savu personīgo prasmju un zināšanu līmeni, bet visas kopienas kopējo līmeni.

Lasīt vēl

Aktivitātes/darbības

Danču tradīcija Rīgā ir tradicionālo deju un to melodiju apgūšanas, dejošanas un muzicēšanas, kā arī tālāknodošanas tradīciju kopums. Danči izpaužas kā ļaužu grupas tautas deju dejošana pie dzīvās mūzikas socializēšanās, svētku svinēšanas vai izklaides nolūkos. Elementa saturu veido Latvijā radušās dejas (iekļaujot arī aizgūto deju lokālās interpretācijas), kuru horeogrāfija un muzikālais pavadījums radies visbiežāk 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, un tās pierakstītas etnogrāfiskajās vai folkloras vākšanas ekspedīcijās 20. gadsimtā vai noskatītas dančos no kaimiņvalstu muzikantiem un dejotājiem. Danču mūziku izpilda tradicionālo mūzikas instrumentu spēlmaņi, kuri zina deju melodijas. Dejo prasmīgākie dejotāji, pieslēdzoties nepieredzējušākiem dejotājiem, kuri deju soļus noskata un atkārto. Katra danču dejošanas reize ir nedaudz atšķirīga, jo tā veidojas uz vietas kā muzikantu un dejotāju saspēle. Pēc būtības danči ir tradīcijā balstīta improvizācija atbilstoši dalībniekiem un situācijai. Danču tradīcijā iekļaujas ne tikai danču norise, bet arī gatavošanās tai - jaunu deju un to melodiju meklēšana un apgūšana, pasākumu plānošana, organizēšana, ierakstu izdošana, tradīcijas dokumentēšana un pētīšana.

Lasīt vēl

Ticējumi, rituāli, nerakstīti noteikumi

Labais tonis ir deju vakarā katru deju (vai tās variantu) spēlēt tikai vienu reizi. Pārsvarā uz katru deju puiši no jauna lūdz meitas, ar kurām dejos nākamo deju. Dancošana bieži tiek uzsākta ar Goda soli (Apaļais mēness, izmantots svinīgākos gadījumos) vai Mugurdanci (Alsungas Mugurdanča Rīgas variants) un noslēgta ar Garo danci – Rīgas Danču kluba tradīcija, kura ieviesusies daudzviet citur. Garo danci muzikanti mēdz spēlēt dejotāju apļa vidū vai virzoties pa dejas ceļu kopā ar dejotājiem.

Lasīt vēl

Pārmantošana un tālāknodošana

Danču dejošanai un muzicēšanai kopš to pirmsākumiem ir sabiedrisks raksturs. Tā nav ģimenes tradīcija, bet sabiedriska aktivitāte socializēšanās nolūkā. Danču tradīcija Rīgā ietver tautas mūzikas instrumentu spēles un dejošanas prasmju, kā arī konkrēto melodiju un deju soļu apguvi. Tas notiek uz vietas danču vakaros, pievienojoties un noskatoties no pieredzējušākiem kopienas dalībniekiem, kā arī mēģinājumos no zinātājiem un individuāli no teicēju pierakstiem, mūzikas un deju video materiāliem.

Lasīt vēl

Vēsture

Jau izsenis dejošana ir viena no sabiedrības aktivitātēm socializējoties, svinot svētkus vai veicot rituālus. Vēsturiski danču tradīcija veidojusies zemnieku vidē, mijiedarbojoties ar pilsētas ietekmi.
Latvijā pirmās ziņas par dejošanu, kas dēvēta par lekšanu, rodamas jau 16. gadsimtā. 19. gadsimtā tradīcija jau ir fiksēta daudzas reizes, tajā skaitā kā īpaši deju sarīkojumi un dejošana gadskārtu svētkos un ģimenes godos, visbiežāk kāzās. Jau kopš 19. gadsimta vidus saglabājušās liecības par to, ka dejotas kadriļas, valši un dažādu nosaukumu tautas dejas. 20. gadsimta sākumā dejošana savam priekam galvenokārt noritējusi zaļumballēs un večerinkās, kāzās, pēc talkām. Lielākoties dejotāji bija jauni cilvēki vecumā no 16 gadiem līdz brīdim, kad apprecējās vai viņiem piedzima bērni. 20. gadsimta vidū un otrajā pusē arvien lielāka ballēs dejoto deju daļa attālinājusies no tautas deju repertuāra, taču, sekojot folkloras kustības aktivitātēm 20. gadsimta 80. un 90. gados, danču dejošana Rīgā un regulāra danču vakaru tradīcija atdzimusi ar jaunu spēku. Kopš tā laika ekspedīcijās iegūti vēl daudzi deju un to melodiju pieraksti no teicējiem.
Danču tradīcija Rīgā tādā formā, kā tā izpaužas patlaban, aizsākās 1988. gadā, kad Latvijā pirmo reizi notika starptautiskais folkloras festivāls Baltica, kura ietvaros vairākas folkloras kopas savos priekšnesumos iekļāva dančus, kā arī tika organizēti danču vakari festivāla dalībniekiem. Pēc festivāla folkloras draugu kopa Savieši (toreizējā vadītāja Velta Leja) nolēma ik pārnedēļas vienu mēģinājumu atvēlēt dančiem, turklāt šo mēģinājumu ļaut apmeklēt plašākai publikai. Tādā veidā aizsākās danču vakaru tradīcija reizi divās nedēļās, kuru 1990. gadu vidū pārņēma Danču klubs Valda Putniņa vadībā un kura vairāk kā 10 gadus saglabājās kā teju vienīgā iespēja regulāri dejot dančus saviesīgā gaisotnē. Šie danču vakari notika Rīgas 1. ģimnāzijas zālē, LU Vēstures un filozofijas fakultātes auditorijā un vēlāk RTU Mazajā aulā. Kā vadošais danču muzikants izvirzījās Māris Jansons, aktīvi dančus spēlēja arī Kristīne Karele, Dace Prūse un Ansis Ataols Bērziņš. Laikam ejot, uz danču vakariem arvien aktīvāk nāca arī folkloras deju kopas Dandari dalībnieki, sniedzot savu pienesumu deju repertuāra papildināšanā un dejotāju prasmju latiņas celšanā. Aktīvi darbojās Ernests Spīčs, rekonstruējot dejas pēc seniem aprakstiem.
1990. gados un 2000. gadu pirmajā pusē Danču kluba deju vakari bija vienīgie regulārie plašai publikai pieejamie deju vakari Latvijā, uz tiem brauca aktīvākie folkloras kustības dalībnieki no citām vietām Latvijā. Pamazām, iedvesmojoties no idejas un mācoties no Rīgas Danču kluba repertuāra un pieredzes, veidojās danču klubi un tika organizēti deju vakari Cēsīs, Ogrē, kā arī Ķekavā, Rēzeknē, Koknesē, Daugavpilī un citur. Tādējādi iespējams apgalvot, ka Danču tradīcija Rīgā bijusi par iedvesmas avotu visai danču kustībai Latvijā. Lielā mērā tā tas ir joprojām.
Līdz 1999. gadam Rīgas danču kopienas neformālais nosaukums bija Danču klubs, jo tā dēvēti tika danču vakari. Kad aktīvākie danču kluba dejotāji izveidoja deju kopu un sāka piedalīties folkloras festivālos, Rīgas Danču klubs (RDK) kļuva par folkloras kopas nosaukumu. Šī pāreja ir pamatā neskaidrībām, kas rodas saistībā ar folkloras kopas (RDK), danču jeb deju vakaru un kopienas nosaukumu. Kopš šīs pārejas, Rīgas danču kopienai, kura ir daudz plašāka nekā RDK, vienojoša nosaukuma nav.
Ļoti būtiski uzsvērt, ka tautā dejoto deju repertuārs pārskatāmā vēsturē nekad nav bijis “tīri latvisks”. Jau 19. gadsimtā pierakstīto deju nosaukumi bieži vien liecina par aizguvumiem no franču, zviedru, krievu un citu tautu dejām, tāpat laikabiedru pieraksti apliecina, ka jau 19. gadsimta vidus danču vakaros dejoti valši, kadriļas un citas ārzemniekiem pazīstamas dejas (uz to savās dienasgrāmatās atsaucas Anderss Šēgrēns ekspedīcijas laikā Līvu krastā, kā arī Jūliuss Dērings Dundagas muižas apmeklējuma laikā). Danču vēstures pētnieks Sandis Zučiks, pētot deju izcelsmes jautājumus, bieži vien nonācis pie secinājuma, ka tā dēvētajām latviešu dejām patiesā izcelsme ir ārpus mūsu valsts robežām, turklāt nereti, kopš to rašanās brīža, šīs dejas ienākušas, sāktas dejot un ieguvušas lokālus variantus Latvijā tikai dažu gadu laikā. Pie līdzīgiem secinājumiem nonāk, piemēram, pasaku pētnieki, kā arī apģērba vēstures pētnieki, proti, saskare, mijiedarbība un nemitīga attīstība ir pastāvējusi vienmēr, turklāt līdzību dažādu kultūrvēsturisko novadu starpā un arī ar teritorijām ārpus Latvijas ir vairāk nekā atšķirību. Pieņēmums par to, ka folklorā pastāv viens izcelsmes variants, bet etnogrāfijā – nozīmīgas novadu un tautu atšķirības, izveidojās šo pētniecības nozaru sākumposmā un tika popularizēts nāciju veidošanās procesā 19. gadsimtā, bet vēlāk prasmīgi izmantots ideoloģiskos nolūkos nacionālo valstu identitātes stiprināšanā līdz II Pasaules karam. Šīs atziņas zinātniskos pētījumos šobrīd tiek pārskatītas un koriģētas vai pat atmestas pavisam.

Mūsdienās no dejošanas sadzīviskās situācijās tieši danču tradīcija turpina uzturēt tās deju un mūzikas instrumentu spēles prasmes un repertuāru, kas atspoguļo Latvijas novadu tautas deju tradīcijas kultūrvēsturisko mantojumu. Danču tradīcija Rīgā izpaužas situācijās un veidos, kādi raksturīgi pārmantotajai tradīcijai, taču pielāgojas laikam un videi. Attiecīgi turpinās tas, ka tiek dejotas senās dejas dzīvās (pārsvarā) mūzikas pavadībā, dejas ir iespējams pasūtīt, puiši lūdz meitas, nereti pievienoties var ne tikai dejotāji, bet arī muzikanti. No jauna parādījies tas, ka dejas apgūst arī mēģinājumos, no interneta video ierakstiem, dejots tiek arī lielās zālēs, korporatīvajos pasākumos. Dejotāji vairs nav tikai jaunieši, bet visu vecumu cilvēki. Neskatoties uz visiem jauninājumiem, danču tradīcija Rīgā saglabā robežas starp tautas deju dejošanu (tradīcijai raksturīgo sociālo kontekstu, repertuāru un estētiku) un citām sabiedrībā sastopamām dejošanas izpausmēm, un tādējādi uzskatāma par tiešu tautas dejas tradīcijas turpinājumu. Būtiski ir tas, ka mūsdienās ir pieejami visdažādākie deju stili, un tādēļ danču dejošana ir apzināta izvēle, kas nereti balstīta interesē par latvisko kultūras mantojumu. Bieži vien, īpaši jauniešu vidū, danču dejošana ir pirmais solis pretī tautas tradīcijām un to apjausmei, apguvei un tālākai praktizēšanai ģimenē un draugu lokā svētkos un ikdienā.
21. gadsimtā danču popularitāte arvien pieaugusi, ko apliecina kaut neliela skaita zināmāko danču iekļaušana daudzu pieaugušo un īpaši bērnu folkloras kopu repertuārā visā Latvijā. Danču muzikantu rindas papildinājuši Ilga Reizniece, Raitis Sondors, Anastasija Oļenkina, Ieva Mūrniece, Oskars Patjanko, Māra Raģe, Katrīna Dimanta un daudzi citi muzikanti un to apvienības. Danču tradīcija Rīgā spējusi izaugt no viena danču vakara reizi divās nedēļās līdz tam, ka danču vakari notikuši ne tikai RDK un Tradicionālās kultūras centra paspārnē, bet arī citu organizatoru vadībā, piemēram, danču mūzikas grupas Trejdeviņi veidotais pasākumu cikls “Gada danči četrās tūrēs” Rīgas kultūras un atpūtas centrā “Imanta”, danču vakari “Vijoļšķūnī” Anša Ataola Bērziņa vadībā, danči brīvdabas atpūtas parkā “Egle”, kā arī iknedēļas danču vakari Folklubā “Ala”. Sazarojies ne tikai danču vakaru piedāvājums, bet arī deju repertuārs. Ja pirms 20 gadiem muzikantu un dejotāju repertuārs parasti iekļāva ap 10-30 latviešu, lietuviešu un igauņu dejas, kas zināmas no 19. gadsimta vidus – 20. gadsimta sākuma, tad tagad RDK deju vakaros regulāri tiek spēlētas vismaz 50 dažādas dejas, kamēr muzikantu un zinošāko dejotāju repertuārā ir vairāki simti deju un to melodiju ne tikai no Baltijas, bet arī pa kādai no Baltkrievijas, Krievijas, Ungārijas, Vācijas, Francijas un citām valstīm. Šeit jāuzsver, ka citu valstu dejas iedzīvojas repertuārā tad, ja tās ierakstās danču tradīcijā, jo nekad danču vakaros netiek dejota Salsa, hip hops vai citas mūsdienās populāras dejas. Tā vietā norit aktīva repertuāra papildināšana, apgūstot teicēju ierādītās dejas, meklējot melodiju un deju pierakstus Latviešu folkloras krātuves arhīvā un veicot to rekonstrukciju, kā arī apgūstot kaimiņtautu dejas starptautiskos danču festivālos un nometnēs.
Danču tradīcija Rīgā ir labs piemērs tam, kā tradīcija dzīvo un attīstās. Tas redzams ne vien pieaugošā dalībnieku skaitā un aktīvāko dalībnieku nomaiņā, bet arī repertuāra attīstībā, proti, iedzīvojas un populāras kļūst tās dejas, kuras muzikantiem un dejotājiem patīk. Danču nometnēs un mēģinājumos tiek apgūtas daudzas dejas, īpašu uzsvaru liekot tieši uz Latvijā pierakstītām dejām, tomēr ne visas ieiet apritē. Pamazām veidojas arī kopienas dalībnieku grupas vai draugu kopas, kurās kādas dejas ir populārākas nekā citas. Tomēr nekad netiek aizmirsts, ka jāapgūst ne tikai jaunais, bet jāsaglabā arī jau esošais, zināmais un plašākai sabiedrībai pazīstamais danču repertuārs. Papildus jāuzsver, ka kopienu vienojošie faktori ir ne tikai deju repertuārs, bet arī dejošanas stils un danču vakaru norises tradīcijas, deju pavadījums dzīvajā izpildījumā un muzikantu un dejotāju saspēle atbilstoši situācijai.

Lasīt vēl

Papildu informācija

Danču tradīcija Rīgā, kas pamatā sevī ietver tradicionālo mūzikas instrumentu spēli un dejošanu, saskaras ar prasmēm un zināšanām vairākās citās tradicionālās kultūras jomās: gadskārtu svētku un ģimenes godu svinēšanu, mūzikas instrumentu izgatavošanu, vēsturisko apģērbu un tā atdarināšanu, piemēram, pašu izgatavotām pastalām, kuras tiek izmantotas dejošanai.

Lasīt vēl

Meistari

Kopiena ir liela un tai ir daudz nozīmīgu muzikantu, dejotāju, jauno kopienas dalībnieku apmācītāju, pasākumu organizatoru un pētnieku. Kā spilgtus piemērus jāmin:
Ilga Reizniece – spēlē un māca dančus, Raitis Sondors – spēlē un dejo, Anastasija Oļenkina – spēlē un dejo, Dace Circene – spēlē un dejo, organizē pasākumus, Dina Liepa – spēlē un apmāca jauno paaudzi, organizē pasākumus, Dace Prūse – spēlē un māca tradicionālo dziedāšanu, Ieva Mūrniece – spēlē un organizē pasākumus, Jānis Zemgus Jātnieks – spēlē un dejo, Inga Holsta – dejo un māca dančus, organizē pasākumus, Jevgēnijs Mickevičs – dejo un organizē pasākumus, Sandis Zučiks – dejo un pēta danču vēsturi, veido dancukratuve.lv, Valdis Putniņš – dejo un māca dančus, organizē pasākumus un veido folkdance.lv, Ieva Pīgozne – dejo, organizē pasākumus un pēta danču tradīciju.

Lasīt vēl

Iestādes un institūcijas

Biedrība Tradicionālās kultūras centrs, biedrība Danču krātuve, Kultūras un tautas mākslas centrs Ritums un tā paspārnē darbojošās folkloras kopas, īpaši Rīgas danču klubs, Latvijas Universitātes folkloras deju kopa Dandari, Bērnu un jauniešu centra Rīgas Skolēnu pils folkloras kopa Kokle, biedrība Zeiradi un draugu kopa Zeidi.

Lasīt vēl

Nostiprināšana

Skatot pēdējo 30 gadu posmu kopumā, iespējams apgalvot, ka organizēti daudzi simti pasākumu: daudzi danču klubi, danču vakari, danču naktis, festivāli, nometnes, sadancošanas - gan atsevišķi, gan kā citu pasākumu būtiska sastāvdaļa. Sākot ar deviņdesmito gadu beigām, ierakstīti un izdoti danču mūzikas albumi, deju apraksti un video.
Finansējums danču vakariem, danču naktīm, festivāliem, nometnēm, sadancošanas pasākumiem, danču aprakstu un video publicēšanai līdz šim saņemts no Valsts Kultūrkapitāla fonda, Latviešu fonda un citiem, pārsvarā pašvaldību projektu konkursiem. Tāpat izmantots pasākumu rīkotāju pašu un piesaistītais finansējums. Bieži izmantots kopienas ļaužu līdzfinansējums, kā arī īstenotas brīvprātīgo aktivitātes un projekti.

Sākot ar 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigām, danču tradīcija Rīgā piedzīvojusi milzīgu popularitātes pieaugumu. Danču kopiena Rīgā kļuvusi spēcīgāka. Tā apvieno jau vairākas paaudzes muzikantu un dejotāju. Pieaudzis ne vien dejotāju un muzikantu skaits un prasmes, bet arī vispārēja sabiedrības informētība par dančiem. Danči Rīgā kļuvuši par vienu no populārākajām tradicionālās kultūras aktivitātēm, kuru atpazīst plašāka sabiedrība. Danču aprakstu un video publikācijas un interneta resursi nodrošina iespēju tos apgūt vai atkārtot ārpus organizētiem pasākumiem vai mēģinājumiem.

Lielāko finansējumu Danču tradīcijas Rīgā uzturēšanai un attīstīšanai līdz šim un arī turpmāk plānots iegūt projektu veidā no Valsts Kultūrkapitāla fonda, kā arī Rīgas domes kultūras projektu konkursos. Rīgas domes atbalsts līdz šim un turpmāk saņemts arī netiešā veidā, proti, pateicoties to folkloras kopu un viņu aktivitāšu nodrošināšanai (telpas, transports), kurās notiek tradicionālās mūzikas instrumentu spēlmaņu un dejotāju apmācība. Danču krātuves projektus līdz šim atbalstījis arī Latviešu fonds, plānots arī turpmāk piedalīties Latviešu fonda kultūras projektus konkursos. Papildus visam minētajam neatsveramu atbalstu līdz šim un turpmāk nodrošina kopienas dalībnieki ar savu entuziasmu, līdzdalību un brīvprātīgo darbu.

Lasīt vēl

Turpinājums/attīstība

Plašākas sabiedrības informēšanai un kopienas atbalstam – uzturēt interneta vietnes Folkdance par danču pasākumiem un Danču krātuve par dejām un to melodijām; organizēt publicitātes pasākumus, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju un sociālo tīklu piedāvātās iespējas, ciešāk sadarboties ar medijiem.
Līdzīgi kā daudziem folkloras žanriem un tradicionālās kultūras fenomeniem pētniecība līdz šim bijusi vērsta uz objekta izpēti – deju horeogrāfiju un melodiju vākšanu un izpēti. Mūsdienās pētniecības fokusā iekļauta subjekta izpēte, proti, tradīcijas nesēju izpēte tradīcijas izpildes brīdī, tās konteksts, sociālie aspekti. Tādēļ tiks turpināta danču tradīcijas Rīgā izpēte, vācot informāciju par līdzšinējo dejošanas praksi un kontekstu, kā arī fiksējot tradīcijas izpausmes mūsdienās, pievēršot uzmanību tam, kas dejo un spēlē, kādos brīžos, kā notiek deju apguve, kā veidojas un mainās mīļāko deju repertuārs, kāds ir danču prestižs, tēls un loma sabiedrībā, kā arī citiem aspektiem.
Atbildīgie par danču vēstures un danču kopienas vēstures, tajā skaitā Danču tradīcijas Rīgā izpēti: biedrība “Danču krātuve” un jo īpaši Sandis Zučiks, kā arī biedrība “Tradicionālās kultūras centrs” un jo īpaši Ieva Pīgozne un Valdis Putniņš.

Organizēti danču sarīkojumi: vakari, naktis, festivāli. Organizētas danču nometnes, meistarklases, veidoti danču apmācības video materiāli. Uzturēta un regulāri papildināta Danču krātuves mājas lapa ar publiski pieejamu danču, to aprakstu, melodiju, metodisko materiālu, lekciju un pētījumu rezultātu datu bāzi. Attīstīta informācijas apmaiņa ar pasākumu kalendāru un diskusiju platformu viedokļu saskaņošanai un aktuālo jautājumu risināšanai. Iegūts Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma saraksta elementa statuss.
Biedrības “Tradicionālās kultūras centrs” un ‘Danču krātuve” ir galvenās, kas organizē un turpinās organizēt danču vakarus, festivālus un nometnes, kā arī apmācību un danču mūzikas un video ierakstu izdošanu, piesaistot vai sadarbībā ar folkloras kopām vai draugu apvienībām “Rīgas Danču klubs”, “Dandari”, “Kokle”, “Banga”, “Zeidi”, “Brička”, “Teikas muzikanti”, “Pupa”, “Baltava”, Ilgu Reiznieci, Daci Prūsi, Raiti Sondoru, Sandru un Ilmāru Pumpuriem u.c. Neatkarīgi darbojas arī citi danču kustības dalībnieki, kas mēdz organizēt danču vakarus vai danču apmācību, piemēram, Lilija un Edgars Lipori un “Trejdeviņi”, Jasjukeviču ģimenes apvienība “Radi”. Lielākā daļa šeit pieminēto kopienas dalībnieku ir realizējuši projektus danču tradīcijas uzturēšanai un popularizēšanai un turpinās to darīt arī turpmāk, piedaloties Valsts Kultūrkapitāla fonda, Latviešu Fonda, Rīgas domes kultūras projektu un citos konkursos, kā arī ieguldot pašfinansējumu un brīvprātīgo darbu.

Plānotie pasākumi tiks veikti Danču tradīcijas Rīgā uzturēšanai un attīstīšanai, pētniecībai un popularizēšanai, kopienas stiprināšanai, dejošanas un spēlēšanas prakses regulārai nodrošināšanai, dejošanas un muzicēšanas apmācībai, tajā skaitā apmācības materiālu papildināšanai. Danču tradīcijas Rīgā iekļaušana Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā palīdzēs sasniegt augstākminētos mērķus un iegūt lielāku finansējumu to nodrošināšanai, kā arī danču tradīcijai nostiprināties Dziesmusvētku tradīcijā un saņemt lielāku ievērību un atbalstu valsts mērogā.

Lasīt vēl

Apdraudējumi

Daudziem danči galvenokārt ir izklaide, trūkst zinošu un prasmīgu deju ierādītāju un jo īpaši muzikantu. Šādu "augstākās klases speciālistu" sagatavošana nenotiek nevienā nometnē vai kursos, par tādiem kļūst atsevišķi īpaši ieinteresēti un motivēti cilvēki, mācoties no savas un citu pieredzes gadu gaitā. Lai tradīcija nestagnētu, būtu īpaša uzmanība jāpievērš tās attīstībai ne tikai plašumā, bet arī kvalitātē, un tādēļ būtu nepieciešams atbalsts prasmīgu danču muzikantu un dejotāju apmācītāju sagatavošanai.
Danču tradīcija nevar attīstīties, pastāvot tikšanās ierobežojumiem. Valstī pastāvošās krīzes atbalsojas arī uz cilvēku brīvā laika pavadīšanas ieradumiem. Pēc grūtākiem laikiem tradīcijai vienmēr nepieciešama atgūšanās, ieguldot papildu darbu popularizēšanā un apmācībā.

Lasīt vēl

Pieteikuma iesniedzējs

Biedrība "Tradicionālās kultūras centrs"

Attēlu galerija

DTR attels 1 2002

Rīgas Danču kluba sarīkojums.
Foto: Andris Putniņš. Rīgas Danču kluba sarīkojums 2002. gada 18. decembrī Rīgas Tehniskās Universitātes Mazajā zālē. Danču noslēgumā tiek dejots Garais dancis, muzikanti spēlē dejotāju apļa vidū.

DTR attels 2 2012

Festivāla Baltijas danču naktis danču nakts.
Foto: Valdis Putniņš. Festivāla Baltijas danču naktis danču nakts 2012. gada 6. oktobrī VEF Kultūras pils Mazajā zālē.

DTR attels 3 2015

Rīgas Danču kluba sarīkojums 07.03.2015.
Foto: Ieva Pīgozne. Rīgas Danču kluba sarīkojums 2015. gada 7. martā Agua zālē Rīgā.

DTR attels 4 2015

Danči krastmalā 2015.gada 10.augustā.
Foto: Ieva Pīgozne. Danči krastmalā 2015. gada 10. augustā.

DTR attels 5 2015

Danču vakars Folkklubā Ala 02.10.2015.
Foto: Harijs Daina Liepiņš. Danču vakars Folkklubā Ala 2015. gada 2. oktobrī.

DTR attels 6 2017

Rīgas Danču kluba sarīkojums 21.03.2017.
Foto: Ieva Pīgozne. Rīgas Danču kluba sarīkojums Friča Brīvzemnieka pamatskolas zālē 2017. gada 21. martā.

DTR attels 7 2018

Danči krastmalā 30.07.2018.
Foto: Elvigs Kabucis. Danči krastmalā 2018. gada 30. jūlijā.

DTR attels 8 2018

Festivāla Baltijas Danču naktis Lielā danču balle un Rīgas Danču kluba 30 gadu jubileja 03.11.2018.
Foto: Valdis Putniņš. Festivāla Baltijas Danču naktis Lielā danču balle un Rīgas Danču kluba 30 gadu jubileja kultūras pilī Ziemeļblāzma 2018. gada 3. novembrī.

Video materiāli

Danču nakts festivālā "Baltijas danču naktis" 03.10.2010.
Video: Valdis Putniņš. Danču nakts festivālā "Baltijas danču naktis" 2010. gada 3. oktobrī.

Danči krastmalā 30.07.2018.
Video: Elvigs Kabucis. Danči krastmalā 2018. gada 30. jūlijā.

Sadancošana Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā 01.06.2019.
Video: Elvigs Kabucis. Sadancošana Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā 2019. gada 1. jūnijā.

Teksta materiāli

Intervija ar AMocani par lauku ballem

Intervija ar A. Močāni par lauku ballēm
Intervija, kurā teicēja stāsta par lauku ballēm, to repertuāru un norisi Latgalē 1930.-1940. gados. Intervijā atklājas sadzīviskas nianses, kuras sasaucas ar to, kā veidojas danču vakari arī mūsdienās.

Publikācijas

Jurjāns A. (1921) Latvju tautas mūzikas materiāli. 5. burtnīca. Dejas. Rīga: Latv. Kultūras fonds.

Sūna H. (1966) Latviešu rotaļas un rotaļdejas. Rīga: Zinātne.

Siliņa E. (1982) Latviešu tautas dejas izcelsme un attīstība. Rīga: Avots.

Sūna H. (1991) Latviešu sadzīves horeogrāfija. Rīga: Zinātne.

Spīčs E. (1999-2000) Mārtiņa deju grāmata 1-3. burtnīca. Rīga: LU.

Pucena S., Vītola I. (Sast.) (2018) Zaļumballes. [Aizpute]: Starpnozaru mākslas grupa "Serde".

Lasīt vēl

Tīmekļa vietnes

Danču krātuve - Lapā atrodama un visu laiku tiek papildināta informācija par dančiem: video, mūzika, notis, intervijas, publikācijas. Meklēšanas funkcijas pēc kartes, deju nosaukumiem, dejotāju skaita u.c.

Folkdance - Informācija par danču pasākumiem, kalendārs. Informācija par Rīgas danču klubu un danču kustības vēsturi.

Lasīt vēl