LV EN
LV EN
Lībiešu kultūrtelpa (2018)
Lībieši ir Baltijas jūras somu tauta, kas Latvijas teritorijā izveidojusies pirms vairāk nekā 1000 gadiem.
Uz NKM sarakstu

Autors:

Valts Ernštreits

Cita joma

Mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ieskaitot valodu kā nemateriālā kultūras mantojuma nesēju

Paražas, rituāli, svētki

Spēles/performatīvās mākslas

Tradicionālā virtuve

Tradicionālās amatniecības prasmes

Zināšanas un paražas, kas saistītas ar dabu un Visumu

Nosaukums

Lībiešu kultūrtelpa (2018)

Līvõd īlma (lībiešu valodā)

Ģeogrāfija

Lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija Ziemeļkurzemē, citas lībiešu vēsturiski apdzīvotās teritorijas.

Lībieši ir Baltijas jūras somu tauta, kas Latvijas teritorijā izveidojusies pirms vairāk nekā 1000 gadiem. Savulaik lībieši apdzīvoja plašas teritorijas Vidzemē un Kurzemē, kas vēstures gaitā ievērojami samazinājās, 19. gadsimta vidū aptverot vairs tikai nelielu areālu Svētupes lejtecē un četrpadsmit Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemus no Ovišiem līdz Ģipkai, ko mūsdienās apzīmē ar nosaukumu “Lībiešu krasts” (Līvõd rānda).

Pēdējo gadsimtu laikā arī šo lībiešu kompakti apdzīvoto areālu skāruši ievērojami satricinājumi – lībiešu daļēja piespiedu pārvietošana uz latviešu apdzīvotajiem novadiem pēc 1859. gada Lībiešu dumpja; pilna lībiešu ciemu iedzīvotāju evakuācija Pirmā un Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā, ko lībieši pazīst ar jēdzienu ulzõajtõbāiga (“izdzīšanas laiks”) un tai sekojošās deportācijas un emigrācija uz ārvalstīm. Galīgo triecienu kompaktas lībiešu apdzīvotas teritorijas pastāvēšanai deva 20. gadsimta 50. gados Ziemeļkurzemē izveidotā PSRS pierobežas zona, ierobežojot galveno saimniecisko nodarbi – zveju, tādēļ lībieši darba meklējumos lielākoties bija spiesti pamest dzimtos ciemus, dodoties uz citām Latvijas vietām un izveidojot lielākas kopienas Rīgā un Ventspilī.

Tiek lēsts, ka 19. gadsimta vidū Ziemeļkurzemē dzīvoja 2500 lībiešu, 20. gadsimta pirmajā pusē – ap 1500 un pēc Otrā pasaules kara – aptuveni 700. Saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanas datiem visā Latvijā dzīvo 250 cilvēki, kas uzskata sevi par lībiešiem, no tiem 119 Rīgā un Pierīgā, 47 – Ventspilī un 38 – Lībiešu krasta teritorijā.

Lībiešu kopienai pēdējo gadsimtu laikā allaž bijusi raksturīga izteikta identitātes apziņa, vēlme apzināt, pētīt, saglabāt un attīstīt savu mantojumu. Tas labi redzams rosīgajā kultūras un sabiedriskajā dzīvē starpkaru periodā, lībiešu identitātes un mantojuma aktīvajā sargāšanā padomju okupācijas apstākļos un arī mūsdienās, tehniski sarežģītos apstākļos kopjot un attīstot valodu un kultūru, tostarp iesaistoties sabiedriskajās organizācijās, dziesmu ansambļu un interešu kopu darbībā, veidojot dažādas publikācijas un organizējot pasākumus, aktīvi izmantojot jaunākās tehnoloģijas un iesaistot šajā procesā visdažādākos sabiedrības slāņus, īpašu uzmanību pievēršot jauniešu un bērnu auditorijai.

Lai gan lībiešu kopiena ir neliela un teritoriāli izkliedēta, tā ir ļoti aktīva un savā darbībā cieši saistīta arī ar lībiešu kultūrvēsturisko teritoriju Ziemeļkurzemē – Lībiešu krastu – un citām kādreiz lībiešu apdzīvotajām teritorijām. Līdztekus pašiem lībiešiem ar lībiešu nemateriālā mantojuma saglabāšanu un attīstīšanu saistīto kopienu veido arī virkne cilvēku, kas iekļāvušies šajā procesā dažādu apstākļu rezultātā (lībiska izcelsme vai radnieciskas saites, darbība lībiešu ansambļos vai projektos, sabiedriska un pētnieciska interese, pastāvīga vai sezonāla uzturēšanās lībiešu kultūrvēsturiskajās teritorijās u.c.).

Elementa apraksts

Nosaukums

Lībiešu kultūrtelpa (2018)

Līvõd īlma (lībiešu valodā)

Ģeogrāfija

Lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija Ziemeļkurzemē, citas lībiešu vēsturiski apdzīvotās teritorijas.

Kopiena

Lībieši ir Baltijas jūras somu tauta, kas Latvijas teritorijā izveidojusies pirms vairāk nekā 1000 gadiem. Savulaik lībieši apdzīvoja plašas teritorijas Vidzemē un Kurzemē, kas vēstures gaitā ievērojami samazinājās, 19. gadsimta vidū aptverot vairs tikai nelielu areālu Svētupes lejtecē un četrpadsmit Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemus no Ovišiem līdz Ģipkai, ko mūsdienās apzīmē ar nosaukumu “Lībiešu krasts” (Līvõd rānda).

Pēdējo gadsimtu laikā arī šo lībiešu kompakti apdzīvoto areālu skāruši ievērojami satricinājumi – lībiešu daļēja piespiedu pārvietošana uz latviešu apdzīvotajiem novadiem pēc 1859. gada Lībiešu dumpja; pilna lībiešu ciemu iedzīvotāju evakuācija Pirmā un Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā, ko lībieši pazīst ar jēdzienu ulzõajtõbāiga (“izdzīšanas laiks”) un tai sekojošās deportācijas un emigrācija uz ārvalstīm. Galīgo triecienu kompaktas lībiešu apdzīvotas teritorijas pastāvēšanai deva 20. gadsimta 50. gados Ziemeļkurzemē izveidotā PSRS pierobežas zona, ierobežojot galveno saimniecisko nodarbi – zveju, tādēļ lībieši darba meklējumos lielākoties bija spiesti pamest dzimtos ciemus, dodoties uz citām Latvijas vietām un izveidojot lielākas kopienas Rīgā un Ventspilī.

Tiek lēsts, ka 19. gadsimta vidū Ziemeļkurzemē dzīvoja 2500 lībiešu, 20. gadsimta pirmajā pusē – ap 1500 un pēc Otrā pasaules kara – aptuveni 700. Saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanas datiem visā Latvijā dzīvo 250 cilvēki, kas uzskata sevi par lībiešiem, no tiem 119 Rīgā un Pierīgā, 47 – Ventspilī un 38 – Lībiešu krasta teritorijā.

Lībiešu kopienai pēdējo gadsimtu laikā allaž bijusi raksturīga izteikta identitātes apziņa, vēlme apzināt, pētīt, saglabāt un attīstīt savu mantojumu. Tas labi redzams rosīgajā kultūras un sabiedriskajā dzīvē starpkaru periodā, lībiešu identitātes un mantojuma aktīvajā sargāšanā padomju okupācijas apstākļos un arī mūsdienās, tehniski sarežģītos apstākļos kopjot un attīstot valodu un kultūru, tostarp iesaistoties sabiedriskajās organizācijās, dziesmu ansambļu un interešu kopu darbībā, veidojot dažādas publikācijas un organizējot pasākumus, aktīvi izmantojot jaunākās tehnoloģijas un iesaistot šajā procesā visdažādākos sabiedrības slāņus, īpašu uzmanību pievēršot jauniešu un bērnu auditorijai.

Lai gan lībiešu kopiena ir neliela un teritoriāli izkliedēta, tā ir ļoti aktīva un savā darbībā cieši saistīta arī ar lībiešu kultūrvēsturisko teritoriju Ziemeļkurzemē – Lībiešu krastu – un citām kādreiz lībiešu apdzīvotajām teritorijām. Līdztekus pašiem lībiešiem ar lībiešu nemateriālā mantojuma saglabāšanu un attīstīšanu saistīto kopienu veido arī virkne cilvēku, kas iekļāvušies šajā procesā dažādu apstākļu rezultātā (lībiska izcelsme vai radnieciskas saites, darbība lībiešu ansambļos vai projektos, sabiedriska un pētnieciska interese, pastāvīga vai sezonāla uzturēšanās lībiešu kultūrvēsturiskajās teritorijās u.c.).

Lasīt vēl

Nozīme kopienas dzīvē

Lībiešu kultūrtelpu veido daudzveidīgs savstarpēji cieši saistītu nemateriālā kultūras mantojuma vienību kopums, kurā vienuviet vērojami gan tradicionālās, gan modernās kultūras elementi.

Lasīt vēl

Aktivitātes/darbības

Mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ietverot valodu kā nemateriālās kultūras nesēju.

Caurvijošais lībiešu kultūrtelpas elements ir lībiešu valoda. Lībiešu nemateriālais kultūras mantojums veidojies ciešā mijiedarbībā ar latviešu nemateriālo kultūras mantojumu, ievērojami to ietekmējot, tāpēc valoda ilgstoši kalpojusi par galveno lībiskā mantojuma nošķīrēju un lībiešu kopienas piederības pazīmi.

Līdzīga loma valodai ir arī mūsdienās – teju neviens kultūrtelpas elements nav iedomājams bez tās klātbūtnes, turklāt valodas iepazīšana vienmēr ietver arī lībiešu kultūras plašāku izzināšanu – gan izmantojot tradicionālās kultūras avotus (folklora un tradīcijas, muzikālais mantojums, teicēju stāstījums u.c.), gan jaunākus kultūrtekstus (lībiešu literatūras sacerējumus, laikabiedru stāstījumus u.c.). Lībiešu valoda un tās elementi tiek izmantoti kultūras tradīciju uzturēšanas un attīstīšanas procesā, pasākumos un dziedāšanas tradīcijās, kultūrvidē, arī ēdienu gatavošanā un tautastērpu darināšanā.

Neraugoties uz sarežģīto lībiešu kopienas situāciju mūsdienās, lībiešu valoda joprojām tiek nodota tālāk nepārtrauktā mutvārdu tradīcijā – patlaban mantotā lībiešu valodā spēj sazināties vismaz 20 cilvēku, taču valodas pārmantošanas procesā iesaistīto loks ir ievērojami plašāks. Turklāt tas ir daudzveidīgs – gan ģimenē (no vecvecākiem, vecākiem, tālākiem radiem), gan no viena valodas pratēja citam.

Valodas saglabāšanai un attīstīšanai, kā arī visam lībiešu kultūrtelpas elementu kopumam lībieši izveidojuši plašu atbalsta tīklu – no neformālām kopā sanākšanām, bērnu un jauniešu vasaras skolas “Mierlinkizt” un valodas runātāju nometnēm līdz pat universitāšu programmām, uz dažādām auditorijām orientētiem pasākumiem, izdevumiem un tīmekļa resursiem (vārdnīcām, valodas korpusiem, dziesmu krātuvēm u.c.), turklāt lībiešu izveidotais sadarbības tīkls tradicionāli ir starptautisks, ietverot dažādu valstu mācību iestādes, sabiedriskās organizācijas, entuziastus u. tml.

Skatuviskā māksla.

Ļoti svarīga loma lībiešu kultūrtelpas saglabāšanā un attīstīšanā ir bijusi arī dziedāšanas tradīcijai, ansambļiem un kopām. Kopdziedāšanas tradīcijas sākumi meklējami jau 20. gadsimta 20. gadu pirmajā pusē, turklāt lībiešu muzikālo apvienību repertuārā iekļauta gan folklora, gan skaņdarbi, kuru vārdu vai melodiju autori meklējami pašu lībiešu vidū.

Īpaši svarīga loma savulaik bija 1972. gadā Rīgā un Ventspilī dibinātajiem ansambļiem “Līvlist” un “Kāndla”, kurus lībieši izveidoja sava kultūras mantojuma aizsardzības procesa legalizācijai padomju varas apstākļos. Mūsdienās tiem pievienojušies citi, un patlaban lībiešu dziesmas veido galveno daļu vairāk nekā deviņu kopu, ansambļu un koru repertuārā, kurā iekļaujas gan tradicionālais muzikālais mantojums, gan senākos un jaunākos laikos jaunradītas, lielākoties jau folklorizējušās dziesmas, turklāt repertuārs tiek papildināts ar jauniem skaņdarbiem. Muzikālo mantojumu plaši izmanto pasākumos un dažāda līmeņa pārmantošanas procesos.

Sociālās paražas, rituāli un svētki.

Dziedāšanas tradīcijām ir liela loma arī gadskārtu paražu uzturēšanā. Savdabīgākais ir visā lībiešu kopienā zināmais putnu modināšanas rituāls, kad ar dziesmu “Tšītšōrlinkizt” (Čīčorputni), kurai piemīt buramvārdu raksturs, pavasarī tiek modināti putni no ziemas miega. Tautas kalendārā ar šo rituālu sācies jauns gads, un tā saknes meklējamas Baltijas jūras somu tautu senajā mitoloģijā.

Jaunāka laika tradīcija ir Lībiešu svētki, ko svin ik gadu augusta pirmajā sestdienā Mazirbē – tā radusies 1989. gadā, sākotnēji atzīmējot lībiešu tautas nama uzbūvēšanas 50. gadadienu. Tas ir lielākais lībiešu un ar tiem saistītās kopienas pulcēšanās pasākums, kurā pārstāvētas teju visas lībiešu kultūrtelpas jomas. Mūsdienās joprojām veidojas arī jaunas tradīcijas, piemēram, Lībiešu karoga dienas tradīcija, kas kopš 1998. gada dažādās vietās tiek atzīmēta 18. novembrī, godinot lībiešu karoga iesvētīšanu Mazirbes mācītājmuižā 1923. gadā, un kopš 2011. gada arī katru otro gadu notiekošās Lībiešu kultūras dienas Ventspilī.

Līdztekus organizētiem pasākumiem sastopamas arī ar ticējumiem saistītas ieražas. Viena no tām ir ziedojuma nešana Jūras mātei, dodoties uz jūrmalu, lai lūgtu viņai veiksmi; tradīcija savdabīgā veidā transformējusies arī vainaga vešanā jūrā Lībiešu svētku laikā. Lībiešu mājās virs durvīm (pat daudzdzīvokļu ēkās) un pie vārtiem Zāļu vakarā liek pīlādžu zarus, kā arī ievēro citas ieražas.

Lībiešiem ir bagātīgs, savdabīgs folkloras mantojums, kas piesātināts gan ar animistiskiem ticējumiem (mātes, tēvi, gari utt.), gan īpatnu tēlu sistēmu (saltkurpji, vilkači, gari, lietuvēni utt.), kurš tiek integrēts lībiešu mūsdienu kultūras izpausmēs (dzejoļi, stāsti, bērnu nometņu aktivitātēs u.c.).

Zināšanas un iemaņas, kas ir saistītas ar dabu un Visumu.

Kurzemes ziemeļu piekrastes savdabīgā ģeogrāfija, kas vēsturiski veicinājusi lībiešu apdzīvoto Ziemeļkurzemes ciemu nošķirtību un lībiešu kopienas saglabāšanos, bijusi pamatā arī atšķirīgajam dzīvesveidam, kurā svarīga loma ir zināšanām par galveno iztikas avotu – jūru un saimniekošanu smilšainajā un purvainajā piekrastē. Neraugoties uz ilgstošo zvejas aizliegumu padomju laikos, mūsdienu zvejnieki ir pārmantojuši senās zināšanas par zvejas īpatnībām – sēkļu sistēmu, zvejvietu izvietojumu, zvejai labvēlīgajiem laikapstākļiem un astronomisko laiku, zvejas un loma sadales paņēmieniem. Piemājas saimniecībās joprojām izmanto Ziemeļkurzemei raksturīgos saimniekošanas paņēmienus – vāc jūras mēslus (mudu) smilšainās zemes mēslošanai, gliemežvākus vistām u.c.

Tradicionālā amatniecība.

Ar jūru cieši saistītas ir arī lībiešu ēdienu gatavošanas tradīcijas, kurās plaši izmantotas zivis, bieži vien apvienojumā ar gaļas produktiem, kas ir savdabīga, tikai lībiešiem raksturīga iezīme. Tāpat nereti ēdienos apvienotas zivis ar piena produktiem. Piemēram, viens no šādiem ēdieniem ir pīklestes ar rūšrāceņiem (noplaucētas sālītas butes, kas aplietas ar sīki sagrieztu izčurkstinātu gaļu, taukiem un kartupeļi ar mizu), krāsnī uz kāpostu lapām cepts pīrāgs ar speķa, sīpolu un brētliņu pildījumu starp divām rudzu mīklas kārtām un citi. Tradicionālas ir arī dažādas zivju zupas – lešķu zupa, kurā izmantotas plaucētas auksti kūpinātas butes; zivju zupas ar pienu vai treknu krējumu un pat aukstā zivju zupa (stragnams, arī slapnams) ar rūgušpienā iejauktām siļķēm vai uz iesma ceptām reņģēm, tāpat putras, piemēram, rudzu miltu putra, un arī plašākā areālā pazīstami ēdieni – skābputra, sklandrauši jeb dižrauši un citi.

Ar ēdienu gatavošanu ir saistītas ar zivju apstrādes tradīcijas – tostarp karstā kūpināšana (pepināšana), auksti kūpinātu, sālītu un kaltētu zivju (it īpaši bušu) gatavošana ziemai.

Lībiešiem raksturīgas arī savdabīgas tradicionālās amatu prasmes. Viena no tām ir tautastērpa darināšanas tradīcija, it īpaši aubju šūšanas prasme, ievērojot pakauša dekoru izkārtojuma principus. Jaunāka ir 20. gadsimta 40. gados ieviestā etnogrāfiskā tautastērpa modifikācijas tradīcija, kurā tas papildināts ar atsaucēm uz senatni – lībiešu arheoloģiskajam materiālam raksturīgām važiņu rotām un saktām.

Lasīt vēl

Pārmantošana un tālāknodošana

Līdztekus tradicionālajai kultūrai lībiešiem ļoti svarīgs ir arī mūsdienu kultūras process, kura tradīcijas iesniedzas jau 19. gadsimta vidū, parādoties pirmajiem oriģinālliteratūras paraugiem.
Īpaši svarīgu lomu tas ieguva pēc Pirmā pasaules kara, kad ar radu tautu palīdzību sākās aktīva lībiešu valodas un nemateriālās kultūras apzināšana, vākšana, saglabāšana un attīstīšana, vienlaikus aktīvi veicinot lībiešu pašapziņas un identitātes veidošanos. Šī procesa gaitā radās ievērojams oriģinālliteratūras apjoms, parādījās mākslinieki un skaņdarbu autori.

Lībiešu mūsdienu kultūras tradīcijai nav bijis pārtraukuma – joprojām top oriģinālliteratūras izdevumi un tiek sacerēta jauna mūzika, notiek regulāri kultūras pasākumi (dzejas lasījumi, mūsdienu mūzikas koncerti, mākslas izstādes), veidojot atsevišķu lībisku kultūras slāni arī Latvijas mūsdienu kultūrtelpā.

Šodienas kultūras attīstīšanas procesam ir svarīga loma gan lībiešu kultūras procesa pēctecības nodrošināšanā, gan nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošanā un attīstīšanā. To labi ilustrē gan pilnībā folklorizējušies 20. gadsimta 30. gados un vēlāk radušies skaņdarbi ar lībiešu dzejnieku vārdiem (K. Staltes Min izāmō “Mana tēvzeme”, Plagā loul “Karoga dziesma”, Kalāmīe loul “Zvejnieka dziesma”, Mäng “Rotaļa”, Vȭrõl mōl “Svešā zemē”; P. Damberga Kas tūndõd mōd “Vai zini zemi to” u.c.), gan līdzīgā veidā folklorizējušies jaunākā laikā tapuši skaņdarbi (Alā jūo “Nedzer” – U. Frasere/A. Skadiņš; Älloul “Šūpuļdziesma” – U. Frasere/P. Dambergs; Rikāz rānda “Bagātais krasts” – J. Stalte/K. Stalte u.c.). Tāpat procesa turpināšanos ilustrē gan 20. gadsimta 30. gados tapušās K. Staltes ābeces pirmizdevums 2011. gadā ar Kolkas un Pāles skolēnu ilustrācijām, gan 2013. gadā Kolkas bērnu sarakstītās lībiešu mūsdienu teikas.

Lai gan kopienas struktūra mūsdienās liecina par izvietojumu gandrīz visā Latvijas teritorijā, tā joprojām saglabā ciešas saites ar pēdējo lībiešu kompakti apdzīvoto teritoriju Ziemeļkurzemē – Lībiešu krastu, kura savdabība veicinājusi lībiešu kultūrtelpas saglabāšanos un kura joprojām glabā nozīmīgu lībiešu nemateriālo mantojumu – lībiešiem nozīmīgu kultūrvidi ar valodas un kultūras pieminekļiem, tautas celtniecības pieminekļiem un tradīcijām, turklāt kultūrvide pastāvīgi tiek izmantota nemateriālā mantojuma saglabāšanai un apguvei. Līdztekus šai teritorijai lībiešu nemateriālais mantojums dažādi integrētos veidos sastopams visās lībiešu savulaik apdzīvotajās teritorijās Kurzemē un Vidzemē.

Lasīt vēl

Vēsture

Lībieši ir Baltijas jūras somu tauta, kas izveidojusies Latvijas teritorijā pirms vairāk nekā 1000 gadiem. Savulaik lībieši apdzīvojuši plašas teritorijas Vidzemē (Daugavas un Gaujas lejtecē, jūras piekrastē līdz pat Igaunijai) un Kurzemē, un lībiešiem bija liela nozīme Baltijas jūras austrumu krasta areālā. Vēlākos laikos šīs teritorijas pamazām samazinājušās, 19. gadsimta vidū saglabājoties tikai daļā Svētupes apkaimes un četrpadsimit Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemos no Ovišiem līdz Ģipkai.

19. gadsimta vidū sākās aktīva valodas un kultūras mantojuma apzināšana, radās pirmie izdevumi un daiļdarbi lībiešu valodā. Lībiešu etniskās pašapziņas veidošanās process īpaši aktīvs kļuva 20. gadsimta 20. gados, kad izpētē un saglabāšanā iesaistījās lībiešu radu tautu – igauņu un somu – zinātnieki un kultūras darbinieki un lībieši guva ievērojamu morālu un praktisku atbalstu identitātes saglabāšanas centieniem, veidojot dažādas sabiedriskas kustības, izdevumus un pasākumus. Par šī procesa kulmināciju kļuva ar pašu lībiešu, radu tautu un Latvijas atbalstu uzceltā Lībiešu tautas nama atklāšana Mazirbē 1939. gada augustā.

Lībiešu mantojuma saglabāšana un attīstīšana turpinājās arī padomju okupācijas laikā, sākotnēji daļēji pagrīdē, vēlāk – ar lībiešu folkloras ansambļu “Līvlist” un “Kāndla” palīdzību – legalizētos apstākļos, turklāt joprojām ciešā sadarbībā ar igauņu pētniekiem un kultūras darbiniekiem. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas lībiešu kultūra ir piedzīvojusi ievērojamu uzplaukumu, kas izpaužas aktīvajos mantojuma apzināšanas un saglabāšanas pasākumos, kā arī mūsdienu kultūras attīstības procesos.

Laika gaitā lībieši saplūduši ar citiem Latvijas teritorijas senajiem iedzīvotājiem, atstājot pēdas mūsdienu latviešu nācijas un to veidojošo elementu tapšanā un kļūstot par vienu no Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma pirmelementiem, kas atšķirībā no daudziem citiem spējis kā dzīvu un nepārtrauktu tradīciju saglabāt savu savdabību līdz mūsdienām. Šī iemesla dēļ bez lībiešu mantojuma apzināšanas nav iespējama pilnīga Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma izpratne kopumā, savukārt atslēga uz šo mantojumu meklējama lībiešu kultūrtelpā un pirmām kārtām lībiešu valodas un kultūras zināšanās – lībiešu nemateriālais kultūras mantojums galvenokārt pastāv tikai lībiešu valodā, kura nav pilnībā dokumentēta, līdz ar valodas mantojuma zaudēšanu lielā mērā nepieejami kļūs arī citi mantojuma elementi.

Lībiešu nemateriālais mantojums ir nozīmīgs arī plašākā areālā – lībieši ir viena no senākajām Baltijas jūras somu tautām. Lībiešu vēsturiskā nozīme, viņu savdabība ir bijusi un ir svarīga arī šo tautu nemateriālā kultūras mantojuma izpratnei, ko apliecina ārpus Latvijas pastāvošā interese par lībiešiem un viņu nemateriālā mantojuma apzināšanu un saglabāšanu.

Lībiešu kultūrtelpa līdz pat nesenam laikam lielā mērā veidojusies atstumtībā no Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma areāla; tās apzināšanas, dokumentēšanas, saglabāšanas un izpētes centienus lielā mērā atbalstījušas tieši ārvalstu institūcijas, sabiedriskie darbinieki un pētnieki, tādējādi nozīmīgākās krātuves un ar tiem saistītie pētījumi meklējami ārpus Latvijas. Šī paša iemesla dēļ, lai gan lībieši ir Latvijas pamattauta, kas izveidojusies un pastāvējusi tieši mūsdienu Latvijas teritorijā, Latvijas sabiedrībā joprojām trūkst pamatzināšanu par lībiešiem un viņu mantojumu.

Pēdējo 20 gadu laikā lībieši ir veikuši plašus pasākumus sabiedrības informēšanā par lībiešu mantojumu un tā pieejamības nodrošināšanā, tādējādi radot visus priekšnoteikumus lībiešu kultūrtelpas tālākai apzināšanai, saglabāšanai, attīstīšanai un popularizēšanai, kas liecina par pašas lībiešu kopienas milzīgo ieinteresētību sava nemateriālā kultūras mantojuma – lībiešu kultūrtelpas – saglabāšanā un attīstīšanā.

Par lībiešu mantojuma īpašo vietu liecina arī tas, ka lībieši kā Latvijas pamattauta ierakstīti Latvijas Republikas likumā “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, lībiešu tradīcijas ir iekļautas Latvijas Republikas Satversmes preambulā, lībiešu tradicionālā kultūra – Latvijas kultūras kanonā, savukārt lībiešu valoda ir iekļauta Valsts valodas likumā un UNESCO apdraudēto valodu sarakstā.

Lasīt vēl

Meistari

1. Andris Antmanis – zvejas un tautas celtniecības tradīciju kopējs.
2. Gundega Blumberga – lībiešu sabiedriskā darbiniece, biedrības “Līvõ kultūr sidām” dibinātāja un ilggadējā vadītāja, dažādu lībiešu kopienas veidotu izdevumu sastādītāja un redaktore, lībiešu kultūras tradīciju kopēja.
3. Renāte Blumberga – biedrības “Līvõ kultūr sidām” dibinātāja, lībiešu sabiedriskā darbiniece, valodas pratēja, lībiešu kultūras tradīciju kopēja un pētniece, daudzu publikāciju autore.
4. Irmgarde Cerbaha – valodas pratēja.
5. Baiba Damberga – biedrības “Līvõ kultūr sidām” dibinātāja, valodas pratēja, dzejniece, māksliniece, lībiešu kultūras tradīciju, tostarp muzikālā un kulinārā mantojuma kopēja.
6. Ausma Ernestovska – lībiešu sabiedriskā darbiniece, Ventspils lībiešu apvienības Rānda valdes priekšsēdētāja, ansambļa “Rāndalist” dibinātāja un dziedātāja.
7. Ieva Ernštreite – lībiešu sabiedriskā darbiniece, biedrības “Līvu (lībiešu) savienība Līvõd Īt” vadītāja.
8. Valts Ernštreits – lībiešu sabiedriskais darbinieks, biedrības “Līvõ kultūr sidām” dibinātājs un vadītājs, valodas pratējs, dzejnieks, lībiešu valodas un lībiešu kultūras tradīciju kopējs un pētnieks, daudzu publikāciju autors.
9. Zigurds Ete – muzikālā mantojuma kopējs, ansambļa “Līvlist” vadītājs.
10. Ulla Frasere – valodas pratēja, lībiešu muzikālā mantojuma kopēja, melodiju autore.
11. Ģirts Gailītis – lībiešu kormūzikas tradīciju apzinātājs, kora “Lōja” dibinātājs un diriģents, muzikālā mantojuma aranžētājs.
12. Ilmārs Geige – lībiešu sabiedriskais darbinieks, bijušais Saeimas deputāts.
13. Ēriks Kāpbergs, seniors – zvejas tradīciju kopējs.
14. Ērika Krautmane – valodas pratēja, bērnu un jauniešu vasaras skolas “Mierlinkizt” lībiešu valodas pasniedzēja.
15. Maija Kronberga – muzikālā mantojuma kopēja, ansambļa “Rāndalist” vadītāja.
16. Gita Kūla – valodas pratēja.
17. Ķempju Kārlis – lībiešu sabiedriskais darbinieks, valodas pratējs, dzejnieks, Salacas lībiešu valodas kopējs.
18. Dženeta Marinska – kulinārā mantojuma kopēja.
19. Maija Norenberga – valodas pratēja.
20. Rasma Noriņa – Salacas lībiešu dzimtu tradīciju apzinātāja.
21. Ilga Porniece – muzikālā mantojuma kopēja, lībiešu ansambļu “Kāndla” un “Piški kāndla” vadītāja.
22. Irisa Priedīte – lībiešu materiālā mantojuma apzinātāja un pētniece.
23. Jēkabs Raipulis – muzikālā mantojuma kopējs, ilggadējais ansambļa “Līvlist“ dalībnieks.
24. Zoja Sīle – valodas pratēja, muzikālā mantojuma un tautastērpa tradīciju kopēja, ilggadējā ansambļa “Līvlist” dalībniece.
25. Dāvis Stalts – valodas pratējs, muzikālā mantojuma kopējs.
26. Helmī Stalte – lībiešu kultūras tradīciju, tostarp muzikālā mantojuma, kopēja.
27. Julgī Stalte – lībiešu sabiedriskā darbiniece, valodas pratēja, lībiešu kultūras tradīciju, tostarp muzikālā un kulinārā mantojuma, kopēja, melodiju autore, folkloras draugu kopas “Skandinieki” un ansambļa “Kalā jeng” vadītāja.
28. Ingrīda Šneidere – Kurzemes lībiešu dzimtu tradīciju apzinātāja.
29. Baiba Šuvcāne – lībiešu sabiedriskā darbiniece, novada, dzimtu un tradīciju pētniece, lībiešu kultūras tradīciju apzinātāja un kopēja, grāmatu autore.
30. Dzintra Tauniņa – muzikālā mantojuma kopēja, Kolkas lībiešu ansambļa “Laula” vadītāja.
31. Edroma Veide – muzikālā mantojuma kopēja, ilggadējā ansambļa “Līvlist” dalībniece.
32. Alvīne Veinberga – Kurzemes lībiešu dzimtu tradīciju apzinātāja.
33. Māra Vīgerte – lībiešu sabiedriskā darbiniece, Ventspils lībiešu kultūras dienu organizatore, lībiešu kultūras tradīciju, tostarp kulināro tradīciju, kopēja.
34. Tīts Reins Vītso – lībiešu sabiedriskais darbinieks, Starptautiskās lībiešu draugu biedrības priekšsēdētājs, valodas pratējs, lībiešu valodas un tradīciju kopējs un pētnieks.
35. Mārīte Zandberga – lībiešu sabiedriskā darbiniece, valodas pratēja, lībiešu muzikālā un materiālā mantojuma kopēja.
36. Ieva Zdanovska – lībiešu sabiedriskā darbiniece, Lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolas “Mierlinkizt” vadītāja.
37. Dagmāra Ziemele – valodas pratēja, muzikālā mantojuma kopēja, ilggadējā ansambļa “Līvlist” dalībniece.
38. Māra Zirnīte – lībiešu mutvārdu vēstures mantojuma apzinātāja un pētniece.
39. Linda Zonne-Zumberga – valodas pratēja, bērnu un jauniešu vasaras skolas “Mierlinkizt” lībiešu valodas pasniedzēja.

Lasīt vēl

Iestādes un institūcijas

1. Biedrība “Līvu (lībiešu) savienība”, dibināta 1923. gadā.
2. Biedrība “Līvõ kultūr sidām” (Lībiešu kultūras centrs), dibināta 1994. gadā.
3. Starptautiskā Lībiešu draugu biedrība, dibināta 1998. gadā.
4. Biedrība “Koris Lōja”, dibināta 2011. gadā.
5. Nodibinājums Ventspils lībiešu apvienība “Rānda”, dibināts 2012. gadā.
6. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts, dibināts 2018. gadā.

Lasīt vēl

Turpinājums/attīstība

Elementa aizsardzības un attīstības plānu skatīt sadaļā " Teksta materiāli".

Lasīt vēl

Apdraudējumi

Lībiešu kultūrtelpas saglabāšanos apdraud vairāki faktori, no kuriem daļa pastāv jau ilgstoši. Kā pirmais no tiem ir ar lībiešu kultūrtelpu saistītās kopienas, avotu un resursu izkliedētība. Faktors saistās ar lībiešu kopienas sarežģīto vēsturi pēdējos gadsimtos un rada pastāvīgas loģistikas grūtības nemateriālā mantojuma saglabāšanā – kopienas iesaistē pārmantošanas procesā un ar to saistītajās darbībās, pasākumu, avotu un resursu pieejamībā u.c. Tomēr šī problēma var tikt risināta, izmantojot pārmantošanas procesā mūsdienu tehnoloģiskās attīstības priekšrocības (e-risinājumus, sociālos tīklus u.c. palīglīdzekļus).

Ar avotu un resursu izkliedētību cieši saistīts arī apstāklis, ka Lībiešu kultūrtelpas pārmantojamības nodrošināšanai nepieciešamie avoti un resursi bieži ir sarežģīti pieejami (piemēram, atrodas ārvalstīs) vai veidoti valodās, kuru prasme lielākajai daļai kopienas locekļu nepiemīt (lībiešu, igauņu, somu, vācu). Pēdējos gados gan vērojami kopienas aktīvi pūliņi šīs situācijas risināšanā, tiecoties nodrošināt avotu un resursu iespējami vieglu un plašu pieejamību.

Svarīgs faktors ir arī nelielais kopienas izmērs, kas ierobežo pārmantošanas pasākumu efektivitāti (īstenojamo projektu vai darbību apjomu, ātrumu un cilvēkresursu pieejamību), tāpat cilvēkresursu pārslogotība un aizņemtība pamatdarbā. Problēmu varētu palīdzēt risināt patlaban nepastāvoši valstiski atbalsta un koordinācijas mehānismi, kuriem būtu jāizriet no Latvijas likumiem, kas nosaka valsts gādību par lībiešu mantojuma aizsardzību un attīstīšanu.

Par atsevišķu svarīgu faktoru uzskatāmas arī Latvijas sabiedrības nepietiekamās zināšanas par lībiešiem, lībiešu kultūrtelpu un mūsdienu lībiešu kopienu. Tas nereti apdraud lēmumu pieņemšanu par kopienai svarīgu projektu atbalstīšanu un virzību, tāpat rada situācijas, kad dažādās institūcijās tiek sagatavoti ar lībiešu kultūrtelpas atsevišķajiem elementiem saistīti pasākumi vai projekti, kas nav balstīti reālajā situācijā un vajadzībās, tiek veidoti, izmantojot neadekvātu informāciju par lībiešu kultūrtelpas elementiem, ir dublējoši vai nekvalitatīvi.

Lasīt vēl

Pieteikuma iesniedzējs

Valts Ernštreits, biedrības “Līvõ kultūr sidām” vadītājs

Attēlu galerija

01_Laula_2018

Kolkas lībiešu ansamblis „Laula” lībiešu tautastērpos
Vidū - ansambļa vadītāja Dzintra Tauniņa. Kolkas jūrmala, 2018. gads. Alda Pinkena foto

02_Vainags_2015.08.01.fotoA.Pozarskis

Vainaga nešana uz jūru Lībiešu svētkos
Gājiena priekšgalā – kapteinis Visvaldis Feldmanis, gājienā piedalās Lībiešu svētku dalībnieki- ansambļi, lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolas “Mierlinkizt” dalībnieki, viesi no dažādām valstīm. Mazirbes jūrmala, 2015. gads. Anrija Požarska foto

03_Libiesu_svetki_2017

Lībiešu svētku atklāšana pie Lībiešu tautas namā Mazirbē
Spēlē Kolkas pamatskolas orķestris, dzied koris "Lōja” un lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolas “Mierlinkizt” dalībnieki. Mazirbe, 2017. gads. Baibas Švucānes foto

04_Libiesu_svetki_2013.08.03.fotoA.Pozarskis

Lībiešu svētku koncerts
Piedalās lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolas “Mierlinkizt” dalībnieki, kas tur rokās Lībiešu krasta attēlojumu ar lībiskajiem ciemu nosaukumiem, un pasākuma vadītāji – Marija Bērziņa no Košraga un žurnālists, Sīkraga lībietis Dāvids Ernštreits. Priekšplānā lībiešu tautastērpos – Zoja Sīle un Dagmāra Ziemele. 2013. gads. Anrija Požarska foto

05_Zveja_2013

Kolkas zvejnieki ikdienas zvejā – mērķa izlikšana maliņtīkla galā
Kolkas jūrmala, 2013. gads. Baibas Švucānes foto

06_Tikla_lapisana_2010

Kolkas zvejnieks Artūrs Pirvics lāpa zvejas tīklu
Kolka, 2010. gads. Baibas Švucānes foto

07_Delini_2010

Baibas Šuvcānes grāmatas “Senais lībiešu ciems Kolka” atvēršanas svētki
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzejā Lībiešu zvejnieka sētā “Dēliņi”, kas pārvesta no Lūžņas ciema Lībiešu krastā, 2010. gads. Zanes Ernštreites foto

08_Ventspils_2012

Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīcas atklāšana Ventspils lībiešu kultūras dienu ietvaros
Attēlā, kurš sižetiski atkārto 20. gs. 30. gadu pirmajā pusē Mazirbes stacijā pie mazbānīša uzņemtu attēlu ar igauņu un somu viesiem un lībiešu tā laika kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem, redzama lielākā daļa mūsdienu lībiešu kultūras un sabiedrisko darbinieku, kā arī koris “Lōja“ un Ventspils lībiešu kultūras dienu viesi. Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs, 2012. gads. Mārtiņa Lablaika foto

09_Kolka_2012

Latvijas un Igaunijas valsts prezidentu viesošanās Lībiešu krastā
Līvu centrā Kūolka viesus sagaida lībiešu kopienas pārstāvji, Kolkas koklētāju ansamblis un Kolkas lībiešu ansamblis “Laula” lībiešu tautastērpos. Kolka, 2012. gads. Erika Peinara foto (Igaunijas Valsts prezidenta kanceleja)

10_Teatris_2005

Lībiešu valodas runātāju nometnes dalībnieki noslēguma pasākumā izrāda Mārtiņa Zīverta lugu “Līvõd veŗ” (Lībiešu asinis)
No kreisās: Sanders Pajusalu, Baiba Damberga, Dagmāra Ziemele, Renāte Blumberga, Ērika Krautmane. Stāv – Tenu Karma. Mazirbes jūrmala, 2015. gads. Zanes Ernštreites foto

2018.05.11. Trilium grāmatas atklāšana. NicePlace. Foto: Anrijs Požarskis

Lībiešu mūsdienu dzejnieki – Valts Ernštreits, Ķempju Kārlis un Baiba Damberga – bilingvālā (lībiešu/angļu) dzejas kopkrājuma “Trilium/Trillium” atklāšanā
Rīga, 2018. gads. Anrija Požarska foto

Video materiāli

Lībiešu bērnu un jauniešu nometnes “Mierlinkizt” dalībnieki Lībiešu svētkos pie Lībiešu tautas nama dzied četras lībiešu dziesmas
2018. gads. Zanes Gargažinas video

Putnu modināšana pie jūras
Tiek dziedāta dziesma “Tšītšōrlinkizt” (Čīčorputni), rotāta pavasara eglīte un koku zaros likts ēdiens putniem. Piedalās Kolkas iedzīvotāji un Kolkas lībiešu dziesmu ansamblis "Laula". Kolka, 2018. gads. Alda Pinkena video

Sīkragā dzimusī lībiešu māksliniece un dzejniece Baiba Damberga māca gatavot lībiešu ēdienus – stragnamu un sklandraušus
2018. gads. Zanes Gargažinas video

Lībiešu dzejnieka Valta Ernštreita dzejolis “Trilium” autora lasījumā
2018. gads. Zanes Gargažinas video

Teksta materiāli

01_pielikums_Ilgtspējas nodrošināšanas plāns

Lībiešu kultūrtelpas ilgspējas nodrošināšanas plāns