Autors:
Aija Mālkalna, Edgars Mālkalns
Tradicionālās amatniecības prasmes
Nosaukums
Zemgales rakstaino brunču aušana stellēs ar velkamo ierīci (2021)
Pupu stelles
Jelgavas audēji ikdienas saziņā šīs stelles dēvē par “pupu” stellēm, jo nīškārtu pacelšana, novelkot attiecīgos rokturīšus, atgādina govs slaukšanu.
Ģeogrāfija
Zemgale, arī Rīga, Vidzeme un atsevišķas vietas citur Latvijā.
Var noteikt divas atsevišķas, bet savstarpēji ar elementu saistītas kopienas. Pirmā kopiena ir etnogrāfisko audumu audēji, bet otrā - šo audumu lietotāji, kā deju kolektīvi, kori, folkloras kopas un individuālie tautastērpu valkātāji. Attiecībā uz stellēm ar velkamo ierīci šīs abas kopienas sašaurina un apvieno prasme noaust un vēlme lietot tieši Zemgales rakstainos brunčus. Šis vienojošais vadmotīvs arī veido kopienas identitātes izjūtu – vēlme pārstāvēt Zemgales novadu.
Pieteikuma sagatavošanas laikā tika veikta tautastērpu darināšanas entuziastu un Tautas Lietišķās mākslas studiju (turpmāk – TLMS) aptauja visā Latvijā, izsūtot 111 tiešus uzaicinājumus e-pastos, kā arī ievietojot uzaicinājumus facebook.com interešu grupās “Gribu savu tautastērpu” un “Virtuālā aušanas studija”. Anketu aizpildīja 43 respondenti. Papildus tika telefoniski intervēti 45 TLMS vadītāji un dalībnieki. Apkopotie dati liecina, ka šobrīd vairāk steļļu ar velkamo ierīci ir Vidzemē (12 velkamās ierīces) un Zemgalē (10 velkamās ierīces), Rīgā un Kurzemē pa 4 ierīcēm, bet pa vienai ierīcei tika norādīts Latgales un Sēlijas novados. Tomēr ne visi šo ierīci arī lieto. Velkamās ierīces aktīvie lietotāji, kuri auž joprojām, ir 9 Zemgalē, 4 Vidzemē un pa 3 Rīgā un Kurzemē. Velkamā ierīce ir pieejama un to joprojām lieto 20 aptaujas respondenti, no kuriem 16 ir apmācījuši citus audējus un/vai demonstrējuši stelles un aušanas prasmes mācību ekskursijās.
Respondenti, kuri izmanto stelles ar velkamo ierīci, ir apmācījuši citus audējus, rīko steļļu demonstrācijas, ekskursijas:
1. Aizputes Kultūras nama TLMS “Kamolītis”.
2. Auces novada kultūras centra TLMS “Auce”.
3. Ausma Spalviņa, Jelgava.
4. Jana Eveliņa, Jelgava.
5. Jaunpils novada kultūras nama lietišķās mākslas pulciņš “Dzīpars”/Jaunpils Amatu māja.
6. Sarkaņu amatu skola, Madonas novads.
7. SIA “Austras raksti”, Jelgava.
8. SIA “Mailīšu Fabrika”, Ērgļi.
9. TLMS “Auseklītis”, Carnikava.
10. TLMS “Bēne”.
11. TLMS “Durbe”, Tukums.
12. TLMS “Rīdze”, Rīga.
13. TLMS “Rota”, Rīga.
14. TLMS “Saiva”, Ogre.
15. TLMS “Saulgrieži”, Krustpils.
16. Vecpiebalgas audēju kopa (vairs neizmanto).
Pārējie respondenti, kuri izmanto stelles ar velkamo ierīci:
17. Anta Strauta, Jelgava.
18. Biedrība “RadDoma”, Jelgava.
19. Pastendes kultūras nama Tautas lietišķās mākslas kolektīvs “Kurši”.
20. TLMS “Liepava”, Liepāja.
Vēl 12 respondenti norādīja, ka viņu rīcībā ir stelles ar velkamo ierīci, tomēr dažādu iemeslu dēļ (piemēram, paaudžu maiņas rezultātā ir zudušas šīs specifiskās aušanas prasmes, trūkst pieredzējuša audēja padoma) tās netiek izmantotas:
1. Baiba Bite, Jēkabpils
2. Biedrība “9Arodi”, Limbaži
3. Burtnieku novada Rencēnu pagasta kultūras nama aušanas studija “Rencēni”
4. Ira Paegle, Lielvārde
5. Jūrmalas kultūras centra mākslinieku nama aušanas studija “Bulduru audējas”
6. Krimuldas Tautas nama TLMS “Krimulda”
7. Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra “Ritums” TLMS “Draudzība”
8. Saldus kultūras centra TLMS “Saldus”
9. Siguldas pagasta kultūras nama TLMS “Vīgrieze”
10. TLMS “Bauska”
11. TLMS “Ulbroka”
12. Vecpiebalgas audēju kopa
Veikto aptauju dati liecina, ka vēlmi mācīties aust un/vai iegūt savā īpašumā stelles ar velkamo ierīci ir izrādījuši 22 respondenti. Kā galvenais mērķis šo prasmju apgūšanai tiek norādīta vēlme noaust sarežģītus rakstus un Zemgales rakstaino brunču audumus.
Nozīme kopienas dzīvē
Mūsdienu amatniecībā stellēm ar velkamo ierīci ir izšķiroša nozīme Zemgales rakstaino brunču aušanā. Tāpēc arī elementa nosaukums ir izvēlēts tam atbilstošs: “Zemgales rakstaino brunču aušana stellēs ar velkamo ierīci.” Ar velkamo ierīci var aust arī cita veida sarežģītus un rakstainus audumus kā, piemēram, segas un galdautus, bet šie darbi ir vairāk raksturīgi citu novadu amatniekiem. Zemgalē uzsvars tiek likts tieši uz rakstaino brunču aušanu.
Velkamā ierīce tiek uzstādīta uz sviru vai trizuļu stellēm. Tā sastāv no caurumota dēļa un tā galā piestiprināta divsekciju rāmja. Pa dēļa viduslīniju ir saurbts tik daudz caurumiņu, cik nīškārtās ir paredzēts aust. Jo vairāk nīškārtu, jo sarežģītākus rakstus ir iespējams noaust. Otra būtiskākā atšķirība ir steļļu aizmugurējās daļas garums jeb “dziļums”, kas nosaka, cik nīškārtu varēs attiecīgajās stellēs ievietot. Ir stelles, kurām ir iespēja aizmugurējo daļu pagarināt (vairāk pielikumā “Darbs ar velkamo ierīci”).
Senākās aušanas prasmes un tradīcijas pakāpeniski zaudē savu nozīmi. Mūsdienās rakstainos audumus ir iespējams noaust arī rūpnieciskā veidā, kā arī uz modernajām datorizētajām stellēm vai Pētera Viļumsona stellēm, tomēr šie aušanas veidi vairs nav pilnībā pieskaitāmi pie roku darba (varbūt vēl izņemot Viļumsona stelles). Tāpēc, ja ir vēlme saglabāt senākās aušanas tradīcijas un prasmes un aust etnogrāfiskos audumus ar to izcelsmes laikmetam atbilstošām metodēm un tehnikām, kas datējams 19. gadsimta vidū, steļļu ar velkamo ierīci izmantošana ir jāuzskata par noteicošo un praktiskāko veidu autentisku Zemgales rakstaino brunču aušanā.
Audēju kopienai, pie kuras pieder arī šī projekta pieteicēja SIA “Austras raksti”, citi profesionālie audēji, TLMS un citi audēji (vairāk skatīt nodaļās “Ar Elementu saistītās kopienas” un “Ar Elementu saistītās personas”) ir būtiski saglabāt rakstaino audumu aušanas prasmes stellēs ar velkamo ierīci, jo tā ir īpaša tehnika rakstaino un etnogrāfisko audumu aušanai.
Ja šī aušanas prasme un tradīcija netiks saglabāta, Zemgalei raksturīgo rakstaino brunču audumu aušanai vairs nevarēs tikt izmantota šo audumu izcelsmes laikmetam un apstākļiem atbilstoša un raksturīga aušanas tehnika, kāda šajā laika posmā bija pieejama lauku amatniekiem.
Par šīs ierīces nozīmīgumu liecina arī aptaujas rezultāti, kur ceturtā daļa respondentu ir izteikusi vēlmi apgūt aušanu stellēs ar velkamo ierīci.
Šī projekta izstrādāšanas gaitā veiktās interneta aptaujas pamudināta, LMS “Tīna” no Tīnūžiem ir uzaicinājusi SIA “Austras raksti” palīdzēt un sniegt konsultācijas velkamās ierīces uzstādīšanā. Studija vēlas iegūt velkamo ierīci, to uzstādīt un iemācīties aust rakstainos audumus.
Ar velkamās ierīces izmantošanu, aušanas prasmju saglabāšanu un tālāknodošanu ir saistīti tie etnogrāfisko audumu audēji, kuru rīcībā ir stelles ar velkamo ierīci un to lietošanai nepieciešamās prasmes, vai vismaz ir vēlme tās apgūt. Tie ir profesionāli audēji - uzņēmēji, TLMS un amatu māju dalībnieki, vaļasprieka audēji – privātpersonas un citi aušanas entuziasti.
Lielākās iespējas aušanas prasmju saglabāšanai un tālāknodošanai būtu TLMS un amatu mājām, kuru vadītāji vai dalībnieki var apmācīt citus dalībniekus aušanā. Aptauja liecina, ka no 18 respondentiem, kuri joprojām izmanto velkamo ierīci, 15 bija tieši studijas un studiju dalībnieki.
Papildus motivācija šīs prasmes attīstīt ir tiem profesionālajiem audējiem, kuri vēlas aust un darināt etnogrāfiski korektus tautastērpus, izmantojot to izcelšanās laikam atbilstošas darba tehnikas un metodes. Šī pieteikuma sagatavošanas laikā tika secināts, ka arī sendienās stelles ar velkamo ierīci bija tieši profesionālo audēju – amatnieku darba rīks.
Aktivitātes/darbības
Audēja Ilga Madre grāmatā “Aušana” velkamo ierīci apraksta šādi:
“Velkamo ierīci lieto, lai izvairītos no lielā paminu skaita, aužot greznus, audu rakstotus u. c. audumus. Velkamā ierīce aizstāj raksta paminas.
Velkamo ierīci iekārto gan sviru, gan trizuļu stellēs. Tā sastāv no rāmja un tam piestiprināta dēļa.
Rāmi veido 2 sānu koki un 3 šķērskoki. Visos trīs šķērskokos 2,5-4 cm atstatumā vienu no otra ieurbj 16-24 caurumiņus. Apakšējā šķērskokā caurumiņus veido ar robiņiem uz priekšpusi un sanumurē.
Rāmim piestiprinātajā virspuses dēlī 3-4 cm atstatumā ieurbj 16-24 caurumiņus, pie kuriem priekšpusē piestiprina spolītes, lai nīšu koku paceļamā aukla labāk slīdētu.” (Ilze Madre “Aušana”, Rīga, Avots, 1993.)
Izvērstāks skaidrojums par darbu ar velkamo ierīci un “Austras rakstu” pieredzi ir pievienots šī pieteikuma pielikumā teksta materiālos.
Būtiskākās atšķirības starp aušanu sviru/trizuļu stellēs un stellēs ar velkamo ierīci ir parādītas pievienotajā video materiālā.
Detalizētāku aprakstu un tehniskos zīmējumus skatīt grāmatās: Ilze Madre “Aušana”, Rīga, Avots, 1993. un Anna Antens “Aušana”, Rīga, Lauksaimniecības pārvaldes pirmizdevums 1931 un atkārtots izdevums 2017.
Pārmantošana un tālāknodošana
Līdzšinējie pētījumi nav atklājuši tādus aušanas prasmju pārmantošanas veidus, kas būtu bijuši raksturīgi tieši velkamās ierīces izmantotājiem. Tāpēc var pieņemt, ka līdz pat padomju okupācijai audējiem, tāpat kā citiem amatniekiem, aušanas prasmes tika nodotas no paaudzes paaudzē, mācībās pie pieredzējuša meistara, bet kopš 20.gadsimta sākuma arī apgūtas amatniecības skolās. Amatniecības, tai skaitā aušanas, prasmju pārmantošanas un tālāknodošanas principi Vidzemē 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā ir detalizēti aprakstīti Ainas Alsupes grāmatā “Audēji Vidzemē” (“Zinātne”, Rīga, 1982).
Padomju okupācijas gados par nozīmīgu amatniecības tradīciju saglabātāju un kopēju kļuva TLMS, kuras šo tradīciju uzturēšanu nodrošina joprojām. Kā vienu no izcilākajām sava laika amatniecēm ir jāmin Tautas lietišķās mākslas meistari, rokdarbnieci, pedagoģi, grāmatu autori Ilgu Madri (1921.-2002.), kura no 1958. līdz pat 2002.gadam ir bijusi Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja TLMS “Atspole” vadītāja. Sarakstījusi deviņas grāmatas par rokdarbiem, tai skaitā grāmatu “Aušana”, kurā ir aprakstīta steļļu ar velkamo ierīci izveidošana un sagatavošana darbam.
No veiktās aptaujas rezultātiem redzams, ka prasmi aust ar velkamo iekārtu tieši studijās ir apguvuši 10 respondenti, pašmācības ceļā un ar pieredzējušu audēju (tai skaitā radinieku) padomu 12 audēji, 6 dažādās mācību iestādēs un trīs kādreizējā ražošanas kombinātā “Māksla”.
Aptaujas dalībnieki ir minējuši sekojošas mācību iestādes, kurās ir apguvuši aušanas prasmes: Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola, Liepājas Lietišķās mākslas vidusskola, Rēzeknes mākslas skola.
Šī pieteikuma autore Aija Mālkalna savas aušanas prasmes apguva, studējot LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, Mājturības specialitātē, bet tās nostiprināja Jelgavas TLMS “Dardedze” pie tās vadītājas Ingrīdas Ozolnieces, kura ir šīs studijas vadītāja jau 50 gadus. Tomēr aušanu ar velkamo ierīci Aija Mālkalna apguva pašmācības ceļā, kā arī konsultējoties ar pieredzējušiem meistariem.
Sistematizējot šo aušanas prasmju pārmantošanas un tālāknodošanas veidus, varam izdalīt sekojošas zināšanu apgūšanas iespējas:
1. Dalība Tautas Lietišķās mākslas studijās.
2. Līdz šim izdotie literatūras avoti.
3. Apmācība pie pieredzējušiem audējiem.
Vēsture
Domājot par zemnieku intensīvāku nodarbināšanu ziemās, 1880. gados vietējie muižnieki centās ieviest jaunus produktīvākus darbarīkus un paņēmienus, lai gūtu lielāku peļņu. Lai sasniegtu iecerēto, audējas tika sūtītas mācīties uz ārzemēm (Somiju), vai arī aicināja audējmeistarus uz Latviju pasniegt “Mākslas audēju kursus”. Pasniedzēji kursantiem mācīja aust ar Skandināvijā izplatītām sviru stellēm, ar kurām varēja noaust dažādus dekoratīvos audumus: rakstotos trinīšus, krepu, rozīšu dreļļus jeb rožceliņus, šūniņaudumus, u.c. “Tā kā kursus vadīja Somijā un Zviedrijā apmācīti speciālisti, tautā šos audējus sāka saukt par somu audējiem, bet visus audumus, kas darināti līdz tam nepazīstamā tehnikā, - par somu audumiem.” (Somu audēju grāmata 2019, 24).
Doma aust rakstainus audumus 19. gs. nāk no Eiropas, kur sarežģītākus rakstus auda uz Žakarda, Damasta (Damaskas) un tā saucamajām “Dobija” stellēm (angliski – Dobby loom), bet Zviedrijā un Somijā lietoja stelles ar velkamo ierīci (angliski – Draw loom), ko mēs identificējam kā sviru stelles ar velkamo ierīci. Tikai sākot ar 1880. gadiem, apgūstot Skandināvu aušanas pieredzi, sviru stelles ar velkamo ierīci pārņēma arī Latvijas teritorijas audēji, ko plaši izmantoja dažādu rakstainu audumu (segu, brunču, grīdas celiņu, u.c.) aušanā.
Ziņas par 1880. gadu rakstainiem audumiem rodam vairākos etnogrāfu pētījumos.
Piemēram, Latvijas mājturības institūta absolvente Biruta Zunde (1925–1990), izdevuma “Latviešu tautas māksla” 3. sējuma “Apģērbs” sastādītāja un teksta autore, Zemgales brunču aušanas izvēli bez norādes uz konkrētu laiku skaidro šādi: “Rakstainos un daudzkrāsainos audumus darinājuši galvenokārt amatnieki. Vecākos audumos raksts ielasīts ar skalu palīdzību, bet 19. gadsimtā zināmas arī pašdarinātas velkamās ierīces rakstaino audumu darināšanai.” (Zunde 1967, 15).
Etnogrāfe Mirdza Slava (1924-2001) izsaka pieņēmumu, ka Zemgalē jau 19. gadsimta sākumā bija zināmi brunči ar ielasītu rakstu (Slava 1966, 49). Ievērojot, ka zinātnieces apgalvojums balstās uz Pieminekļu Valdes materiāliem - ar 1805. gadu datēto rakstaino brunču skici, kura nozīmēta no kādas kažokā iešūtas oderes - grūti spriest par datējuma precizitāti, bet to, ka 19. gadsimtā bija pieņemts novalkāto apģērbu pāršūt citās drēbēs: bērnu apģērbā, iešūt ziemas virsdrēbju oderēs u.c. tas ir fakts.
Etnogrāfe Aina Alsupe (1926-2015) grāmatā “Audēji Vidzemē 19. gs. 2. pusē un 20. gs. sākumā” apraksta dažādu somu audumu veidus, kas austi līdz pat 32 nīškārtās. Autore uzsver, ka lielākā daļa šo audumu tika austi mājsaimniecībās, bet sarežģītākie audumi profesionālo audēju centros (Alsupe 1982, 66, 94-97 lpp.).
Pētījumā “Apģērba attīstība Zemgalē 19. gadsimtā” etnogrāfe Aija Jansone ir apkopojusi līdz mūsdienām saglabātos 19. gs. beigu Zemgales rakstaino brunču audumus, kuri austi pēc somu aušanas parauga (Jansone 2016, 94.-104).
2019. gadā Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs izdeva 1880. gadā sastādītu audēju (vēveru) grāmatas manuskripta faksimila izdevumu, kurā Aijas Jansones zinātniskajā komentārā “Ieskats aušanas mākas attīstībā Latvijā 18.–20. gadsimtā” skaidroti somu “Mākslas aušanas kursu” izveides priekšnosacījumi, apmācības saturs un gūtais rezultāts, kā arī ieskicēta aužamo stāvu attīstības pēctecība Latvijā (Jansone 2019, 7.-51. lpp.). Grāmatas faksimila daļā redzama 1880. gadu audēju teorijas apguve, audumu sējumu pierakstu metodika un 153 noaustie audumu paraugi.
Gluži kā 19. gs. nogalē, arī mūsdienās stelles ar velkamo ierīci pārsvarā lieto profesionāli amatnieki, kā arī atsevišķi audēji savam vaļaspriekam.
19. gs. nogalē Zemgalē un citviet Latvijas teritorijā (Rucavā, Kuldīgā, u.c.) tautā populāri kļuva rakstaini brunču audumi, īpaši kā tautiskā apģērba daļa. Ja iesākumā rakstainie brunči bija goda apģērbs, ko vilka ģimenes godos un īpašos dzīves gadījumos, tad mūsdienās tie pārsvarā tiek lietoti kā pašdarbības kolektīvu, koru, deju kolektīvu, folkloras kopu skatuves tērpi. Daudz ir arī individuālo tautiskā tērpa valkātāju, kuru skaits nav nosakāms. Līdz ar pašdarbības kolektīvu vēlmi dažādot savu skatuves tērpu klāstu ar dažādu novadu tautas apģērbiem, Zemgales rakstaino audumu lietošanas areāls ir izpleties praktiski pa visu Latviju. Tas attiecas kā uz šo audumu audējiem, tā arī uz valkātājiem.
Runājot par velkamās ierīces pielietojumu rakstainu audumu aušanā, tās nozīme nav mainījusies. Laikā, kad veidojās Zemgales rakstaino brunču raksti, ar to aušanu pamatā nodarbojās profesionālie lauku amatnieki, papildinot savas stelles ar velkamo ierīci. Arī tagad velkamās ierīces izmantotāji ir audēji – uzņēmēji, TLMS dalībnieki un citi aušanas lietpratēji. Mūsdienās pastāv iespēja velkamās ierīces vietā izmantot rūpnieciskās un datorizētās stelles, tomēr, ja vēlamies iegūt tādu rakstaino brunču audumu, kas pēc raksta, auduma struktūras un izmantotās aušanas tehnikas atbilst 19. gadsimta nogalē mājsaimniecībās un amatnieku darbnīcās austajiem audumiem, stelles ar velkamo ierīci ir vienīgais veids, kā to paveikt.
Mūsdienās dažādiem Zemgales rakstaino brunču veidiem audēju vidū ir izveidojušies savi nosaukumi kā “Puķīte podiņā”, “Palmīte”, “Margrietiņa”, “Vēzīši”, “Zvaigznītes”, “Sirsniņas”, “Rozītes” un citi.
Izsakām pateicību Aijai Jansonei par palīdzību Elementa vēstures apraksta sagatavošanā.
Meistari
1. Aija Krūmiņa, TLMS “Rota” vadītāja un audēja (Rīga).
2. Aija Mālkalna, SIA “Austras raksti” vadītāja un audēja (Jelgava).
3. Anita Rauda-Žukovska, SIA “Austras raksti” audēja (Jelgava).
4. Anta Strauta, audēja (Jelgava).
5. Ausma Spalviņa, Jelgava
6. Daira Drozdova, Sarkaņu amatu skolas aušanas pulciņa vadītāja un audēja.
7. Ilze Gailāne, Bēnes tautas nama TMLS “Bēne” vadītāja un audēja.
8. Ilze Mailīte, SIA “Mailīšu fabrika” valdes locekle un audēja (Ērgļi).
9. Jana Eveliņa, TLMS “Dardedze” dalībniece (Jelgava).
10. Māris Maniņš, TLMS “Rīdze” vadītājs un audējs (Rīga).
11. Velga Pavlovska, Jaunpils amatu mājas vadītāja un audēja.
12. Vineta Šulca, TLMS “Durbe” vadītāja un audēja (Tukums).
13. Zane Ulmane, TLMS “Auseklītis” vadītāja un audēja (Carnikava).
Iestādes un institūcijas
Pieteikuma sagatavošanas laikā tika apzināti tie audēji – iestādes un institūcijas, kurām ir pieredze aušanā ar velkamo ierīci. Tās var uzskatīt par tām ar Elementu saistītajām iestādēm un institūcijām, kuras var un vēlas iesaistīties aušanas prasmju ar velkamo ierīci saglabāšanā:
1. Jaunpils Amatu māja
2. Sarkaņu amatu skolas aušanas pulciņš
3. SIA “Austras raksti”, Jelgava
4. SIA “Mailīšu Fabrika”, Ērgļi
5. TLMS “Bēne”
6. TLMS “Durbe”, Tukums
7. TLMS “Liepava”, Liepāja
8. TLMS “Rīdze”
9. TLMS “Saulgrieži”, Krustpils
10. TLMS Rota, Rīga
Nostiprināšana
SIA “Austras raksti” rīcībā stelles ar velkamo ierīci ir kopš 2018.gada. Aušanas prasmes uz šīm stellēm apgūtas pašmācības ceļā, izmantojot līdz šim pieejamo literatūru, kā arī apskatot velkamo ierīci darbībā Jaunpils amatu mājā un konsultējoties ar Jaunpils amatu mājas vadītāju Velgu Pavlovsku.
XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku tautastērpu skatē SIA “Austras raksti” ieguva 3.vietu ar Zemgales tautastērpu, kura baltie rakstainie vasaras Bukaišu brunči tika austi ar velkamo ierīci.
2019. un 2020. gadā stelles un aušana ar velkamo ierīci ir demonstrēta Latvijas nacionālā kultūras centra rīkotajā pasākumā “Satiec savu meistaru”, kur pasākuma apmeklētājiem bija iespēja piedalīties gan steļļu sagatavošanā darbam, gan arī apgūt aušanas tehniku. Pasākuma iedvesmota, viena no dalībniecēm noauda pati savus rakstainos Zemgales brunčus.
Pozitīvi ir vērtējama TLMS, individuālo amatnieku un uzņēmēju iesaistīšanās pasākumā “Satiec savu meistaru” ar aušanas meistarklasēm un mācību ekskursijām gan saistībā ar velkamās ierīces izmantošanu, gan aušanas pamatiem. Piemēram, 2020. gadā tika piedāvātas 37 ar aušanu saistītas aktivitātes. Jo vairāk cilvēku apgūs aušanas pamatus, jo lielāka ir iespēja tiem raisīt interesi arī par sarežģītākām aušanas tehnikām, tai skaitā, aušanu stellēs ar velkamo ierīci.
Kopš 2018./2019. mācību gada “Austras rakstu” nodarbību programma „No vilnas līdz tautastērpam” ir iekļauta projekta „Latvijas skolas soma” sarakstā. Nodarbībās skolēniem tiek piedāvāts izmēģināt aušanas prasmes, noklausīties aizraujošus stāstus un vērot steļļu ar velkamo ierīci demonstrējumus.
Šo dažu gadu laikā “Austras rakstos” ar velkamo ierīci ir noausti rakstaino brunču audumi vairāk nekā 12 dažādos rakstos (vairāki paraugi ir apskatāmi pievienotajos fotoattēlos), apgūtas prasmes, kas ļauj ataust precīzas audumu un rakstu kopijas gan pēc auduma parauga, gan fotogrāfijas vai zīmējuma. “Latvijas skolas somas” ietvaros pirmo mācību gadu laikā nodarbības apmeklēja vairāk nekā 200 skolēnu no Jelgavas un Dobeles pilsētu un novadu skolām. Uzkrātās zināšanas un iegūtā pieredze dos iespēju nodrošināt šīs tradīcijas saglabāšanu un tālāknodošanu.
Zemgales plānošanas reģiona rīkotās “Zemgales kultūras programmas 2021” ietvaros amatnieku darbnīca un tautastērpu darinātava “Austras raksti” 2021.gada 5.maijā uzsāka projekta “Steļļu ar velkamo iekārtu iekļaušana Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā” īstenošanu.
Projekta mērķis ir sagatavot kvalitatīvu pieteikumu Latvijas Nacionālajam kultūras centram steļļu ar velkamo ierīci iekļaušanai Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā.
Šī pieteikuma iesniegšana un akceptēšana būs nozīmīgs solis Zemgales nemateriālās kultūras vērtību popularizēšanā.
Programmu līdzfinansē AS Latvijas valsts meži un Valsts kultūrkapitāla fonds.
Turpinājums/attīstība
Pētniecības virzienā SIA “Austras raksti” plāno:
• Muzeju krājumos esošo mazāk populāro audumu paraugu apzināšanu un pētīšanu, tiks izveidoti tehniskie zīmējumi velku nītīšanai un auduma rakstu izaušanai.
• Starptautiskos informācijas avotos tiks meklētas velkamās ierīces aušanas tehnikas pilnveidošanas iespējas.
Turpmākajos gados Elementa aizsardzībai, attīstīšanai un popularizēšanai SIA “Austras raksti” plāno sekojošas aktivitātes:
Izglītības virzienā plānots:
• Rīkot aušanas meistarklases un aušanas apmācības.
• Turpināt piedalīties pasākumos “Satiec savu meistaru” un “Latvijas skolas soma”, kur piedāvāt gan steļļu demonstrācijas, gan aušanas iespējas.
Popularizēšanas virzienā plānots:
• Zemgales rakstaino brunču izstādes rīkošana, sadarbojoties ar Elementa saglabāšanā iesaistītajām institūcijām un personām.
Aija Jansone savos pētījumos LNVM krājumos ir konstatējusi 86 Zemgales rakstaino jeb rozīšu brunču rakstus (A.Jansone “Apģērba attīstība Zemgalē 19.gadsimtā”, LNKC, 2016). Šāda rakstu bagātība nozīmē to, ka joprojām pastāv iespējas ievērojami paplašināt un dažādot deju kolektīviem, koriem, folkloras kopām un pārējiem tautastērpu gribētājiem pieejamo Zemgales rakstaino brunču klāstu.
Aušanas demonstrāciju un apmācību mērķis ir aušanas prasmju popularizēšana un tālāknodošana, seno amata prasmju demonstrēšana, kā arī iedzīvotāju izpratnes radīšana par tautastērpa tapšanas procesu un amatnieka darba ieguldījumu.
Pilnveidojot aušanas tehniku un ieviešot papildus iespējas, tiks rasta iespēja jaunu audumu veidu aušanai, tādējādi popularizējot darbu ar velkamo ierīci.
Apdraudējumi
Aušanas prasmju ar velkamo ierīci saglabāšanai un tālākai nodošanai pastāv apdraudējumi, kuri raksturīgi arī citām amatniecības nozarēm ar augstu roku darba īpatsvaru.
Amatnieku roku darbs joprojām netiek atbilstoši novērtēts, kam par iemeslu ir gan iedzīvotāju zemā pirktspēja, gan neizpratne par amatnieka darba ieguldījuma vērtību, apjomu un patiesajām darba izmaksām. Arī paši amatnieki nereti savu darbu novērtē neadekvāti zemu. Tā rezultātā amatnieku jaunajai paaudzei zūd interese par roku darba tradīciju saglabāšanu, un arvien izteiktāka tendence tautastērpu darināšanas izmaksu samazināšanas nolūkā ir amatnieku roku darba un seno tehniku aizstāšana ar mehanizētu ražošanu. Tomēr, kā jau iepriekš tika norādīts, autentiska tautastērpa auduma aušanai ir pēc iespējas jāizmanto arī attiecīgajam laikmetam atbilstošas tehnoloģijas, kuras mums vēl joprojām ir pieejamas, tādējādi autentisku Zemgales rakstaino brunču auduma aušanai vislabāk ir piemērotas roku stelles ar velkamo ierīci.
Tradīcijas saglabāšanu nesekmē arī pastāvošie pašdarbības kolektīvu tautastērpu komplektēšanas principi, kur galvenais priekšnosacījums ir zemākā cena, nevis ražojuma kvalitāte un atbilstība etnogrāfiskajiem nosacījumiem.
Ja nebūs iespējams motivēt jauno audēju paaudzi apgūt aušanu stellēs ar velkamo ierīci, tiks pakāpeniski zaudēta īpaša tradicionālā roku darba amatniecības prasme.
Pieteikuma iesniedzējs
SIA "Austras raksti", reģistrācijas Nr. 43603071566
Attēlu galerija
Video materiāli
Teksta materiāli
Publikācijas
Madre, I., 1993. “Aušana”. Rīga: Avots.
Antens, A., 1931. un atkārtots izdevums 2017 “Aušana”. Rīga: Lauksaimniecības pārvaldes pirmizdevums 1931.
Jansone, A., 2016. Apģērba attīstība Zemgalē 19.gs. Rīga: Latvijas Nacionālais kultūras centrs.
Jansone, A., 2019. Somu audēju grāmata. Ieskats aušanas mākas attīstībā Latvijā 18.-20. gadsimtā. Rīga: Zinātne.
Zunde, B., 1967. Apģērbs. Grām.: Latviešu tautas māksla. XVIII gs. beigas – XIX gs. 3 sēj., Red. M. Stepermanis. Rīga: Liesma.
"Novadu tērpi. Zemgale", Latvijas Lauksaimniecības kameras izdevums 1938.g. Jelgavā, Viestura piemiņas pilī.
Apine Hermane, A., 2020. Aušanas tehnikas Latvijā". Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC.
Alsupe, A., 1982. Audēji Vidzemē 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā. Rīga: Zinātne.
Slava, M., 1966. Latviešu tautas tērpi. Arheoloģija un Etnogrāfija, 7. Rīga: Zinātne.