Nozīme kopienas dzīvē

Zvejas tīklu darināšanas amatu prasmes ir uzskatāmas par kopienas kultūrvēsturiskā mantojuma un identitātes pamatu, jo vairāku gadsimtu garumā nodarbošanās ar zvejniecību un zvejas tīklu darināšanas amatu prasmes bija nozīmīgākā piekrastes teritoriju iedzīvotāju saimnieciskās darbības sastāvdaļa. Arī mūsdienās zvejas tīklu darināšanas amatu prasmes tiek saglabātas un uzturētas, piekrastes iedzīvotājiem vēl turpinot uzņēmējdarbību zvejniecības nozarē. Attīstoties tehnoloģijām, ir mainījusies zvejas tīklu darināšana - tā notiek rūpnieciski, izmantojot sintētiskos materiālus. Savukārt zvejnieki šobrīd galvenokārt iepērk jau gatavus tīklus. Tāpat var minēt, ka zvejas tīklu un citu zvejas rīku darināšanai tiek izmantots rūpnieciski ražots tīkla linums. Līdz ar to tradicionālās zvejas tīkla darināšanas prasmes mūsdienās zaudē savu nozīmi. Nemainīga ir saglabājusies tīklu lāpīšana - arī mūsdienās tas ir roku darbs.
Samazinoties zvejniecības nozares attīstībai, mūsdienās tradicionālā zvejas tīkla darināšana tiek saglabāta kā kultūras, kultūrvēsturiskā mantojuma un kultūrtūrisma piedāvājums.
Tomēr par zvejniecības mantojuma, tostarp zvejas tīklu darināšanas, nozīmi kopienas dzīvē liecina ar zvejniecības nozari saistīto kultūrvēsturisko institūciju darbība piekrastē. Jūrmalas brīvdabas muzejs nodrošina zvejniecības mantojuma saglabāšanu, kā arī īsteno kopienas saliedēšanas un amatu prasmju un zināšanu popularizēšanas pasākumus, tostarp zvejas tīklu lāpīšanas un virvju vīšanas paraugdemonstrējumus. Muzeja ekspozīcijas saturs ir saistīts ar informāciju par zvejas tīklu darināšanas amatu prasmēm. Tajā ir apskatāmi no dabīgās šķiedras gatavoti zvejas tīkli un to darināšanai izmantojamie rīki. Muzeja virvju vīšanas darbnīcā ir eksponēta ievērojama virvju vīšanas rīku un materiālu kolekcija.
Ragaciema sedums ir dēvējams par “dzīvo muzeju”, kur esošās tīklu būdas vietējie zvejnieki joprojām izmanto zvejas rīku, tostarp zvejas tīklu, glabāšanai. Ragaciema sedums ir zvejnieku kopienas izveidota satikšanās vieta, kur arī mūsdienās tiek saglabātas liecības par zvejniecības arodu, tradīcijām un zvejniekciemu iedzīvotāju dzīvesveidu.
Lapmežciema muzeja ekspozīcijas centrā ir informācija par zvejniekiem, par zvejnieku dzīves un darba formām dažādos gadsimtos.
Engures pagasta Apšuciemā esošajā Zvejas un jūras kultūras mantojuma centrā izvietota vēsturisko priekšmetu ekspozīcija, kurā apkopota informācija par piekrastes dzīves ikdienu. Engures Saieta namā, kas atrodas bijušajā Engures jūrskolas ēkā, ir apskatāmas gan Engures jūrskolas, gan Engures pagasta vēstures ekspozīcijas. Rojas Jūras zvejniecības muzeja ekspozīcija vēsta par piekrastes zvejniekciemu vēsturi un attīstību.

Par kopienas vēlmi saglabāt zvejas tīklu darināšanas amatu prasmes liecina arī tas, ka zvejas tīklu darināšanas un labošanas paraugdemonstrējumi vienmēr ir bijuši neatņemama piekrastes Zvejnieku svētku un Jūras svētku sastāvdaļa. Šo svētku laikā ir notikušas arī sacensības starp labākajām tīklu lāpītājām vai linuma audējām. Arī uzņēmēji, kas ietilpst vietējā kopienā, šobrīd aktīvi iesaistās piekrastes mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā. Piemēram, kultūrvēsturiskais mantojums tiek saglabāts Bērzciemā, zvejnieku sētā “Dieniņas”, kur apmeklētājiem tiek stāstīts par zvejnieku dzīves ikdienu, kā arī notiek kulinārā mantojuma saglabāšana. Savukārt Ķesterciemā hostelis “Pludmalis” apmeklētājiem piedāvā izzināt kultūrvēsturisko mantojumu – tīklu darināšanu un lāpīšanu.

Lasīt vēl

Aktivitātes/darbības

Zvejniecībā tiek izmantoti daudzveidīgi zvejas rīki, kas ietver arī zvejas tīklus. Zvejas tīklu darināšana ir tradicionālas zināšanas un prasmes, kuras savulaik prata un zināja gandrīz katrs zvejnieku saimes pārstāvis.
Tradicionālais zvejas tīkls sastāv no pašausta vai rūpnieciski austa tīkla auduma jeb linuma, ko apdarināja ar rupjāku diegu – apmali. Linumu iestiprināja jeb iestellēja virvēs. Pie tīkla augšmalas virves tika piestiprināti pludiņi, lai tīkla augšējā mala turētos virs ūdens. Savukārt pie tīkla apakšmalas virves tika piestiprināti gremdi. Tīkla garumu, platumu, acu lielumu un citas tīkla konstrukcijas īpatnības pielāgoja vietējiem reljefiem, zvejas sezonai un noteiktai zivju sugai. (Benita Laumane. “Zvejasrīku nosaukumi Latvijas piekrastē”, Liepāja: LiePA, 2019)

Tīkla linuma aušanai jeb siešanai izmantoja:
- tīklu āķi jeb statni, pie kura piestiprināja topošo tīklu,
- saivu jeb tīkla aužamo adatu,
- tīkla aužamo galdiņu jeb tīkla acu uzmetamo galdiņu, kas nodrošināja tīkla linuma acu vienādo izmēru,
- uzpirksteņa nazīti, ko lietoja diegu apgriešanai aušanas laikā.

Saivas darināja no lapu koka – bērza, ābeles, oša, kadiķa un ceriņa. Mūsdienās izmanto rūpnieciski ražotas plastmasas saivas.

Tīkla linumu auž ar saiviņu, uz tās stingri uztinot lina vai kokvilnas diegu. Tīkla linuma aci veido ar diviem saivas metieniem. Saivu ar aužamo diegu izvelk cauri jau noaustajai acij, un pēc tam, ar otru dūrienu apmetot līkumu, saivu izvelk acij pa apakšu caur līkumu un stingri savelk mezglu. Ar diega pavedienu veidotās tīkla cilpas dēvē par acīm.
Zvejas tīklu linuma aušanai tika izmantoti daži universāli mezglu veidi. Birutas Laumanes 2019. gada pētījumā “Zvejasrīku nosaukumi Latvijas piekrastē” ir atsauce uz 1961. gadā izdoto Andreja Šulca grāmatu “Jūras zvejniecības darba rīki Ziemeļkurzemē 19. gs. otrajā pusē. Arheoloģija un etnogrāfija”, kurā ir minēts, ka zvejas tīklu siešanai bija izplatīti divi mezglu veidi: vienkāršais un divkāršais mezgls. Vienkāršo tīkla siešanas mezglu veido ar vienu saivas vēzienu, bet divkāršo – ar diviem saivas vēzieniem. Divkāršos mezglus var vēl iedalīt – taisnajos un slīpajos. Taisno mezglu lietoja, kad bija jāauž tīkls no rupjākiem un šķetinātiem diegiem. Vienkāršo mezglu sēja pāri pirkstam, kaut metode bija nedaudz sarežģīta, tā bija raitāka nekā divkāršā mezgla siešana.
Lai linumu piesaistītu virvei, to vajadzēja apaust ar rupjāku diegu – tamzu – vairākās kārtās.

Tikpat nozīmīga ir zvejas tīklu labošana, kas vēl aizvien ir roku darbs. Saplēstā tīkla lāpīšana norit tāpat kā tīkla aušana. Mezglu veidi ir tie paši, kādi bija oriģinālajam tīklam. Lāpīšanas laikā tīklam jābūt nostieptam kārtās, lai jaunās kārtas būtu līdzīgas ar lāpāmo linumu.

Lasīt vēl

Ticējumi, rituāli, nerakstīti noteikumi

Zvejniecība ir viens no senākajiem arodiem, kas ir minēts latviešu tautasdziesmās, pasakās un tautas ticējumos.
Elektroniskajā informācijas avotā www.dainuskapis.lv kategorijā “Vastlāvis zvejas svētki. Galda dziesmas zvejas svētkos” ir iekļauta no Lapmežciema iesūtīta tautasdziesma:

“Jūras māte man vaicāja,
Ko dar’ mani zvejnieciņi.
Tīklus auda, airus drāza,
Kalniņā sēdēdami.”

Tīmekļvietnē “Latviešu tautas ticējumi” minēti vairāki ar zvejas tīklu darināšanu saistīti ticējumi, piemēram, viens no tiem pierakstīts Asaros, un tajā ir vēstījums par to, kā nodrošināt veiksmīgu nozveju, proti, ka “tīklu vajag iesākt aust svētdienā, pa baznīcas laiku, lai zivis tā iet tīklā, kā ļaudis baznīcā.” Citā ticējumā ir teikts, ka “uz tīklu nevar spļaut, nedz arī mīt virsū, tad tur zivis neķersies”. Lapmežciema muzeja krājumā saglabāti šādi ticējumi: “Kad pēc ziemas pirmo reizi atsāk zveju vai iemet jaunu tīklu, nedrīkst neko otram dot – apskaudīs. Kad jaunu laivu stumj uz sedumu vai parasti iet mest tīklus, sieviete nedrīkst šķērsot ceļu.” Lapmežciema pusē ir arī ticējums, kas saistīts ar zvejniecību mūsdienās: “Kad kuģis velk zvejā trali, traļmeistaram vēlams neskūt bārdu, lai nesaplēš trali.”

Lasīt vēl

Pārmantošana un tālāknodošana

Vēsturiski zvejas tīklu darināšanas amatu prasmes tika pārmantotas ģimenē. Zvejnieku saimēs bērni jau no mazotnes bija iesaistīti zvejas tīklu darināšanas darbos. Padomju laikā, izveidojoties zvejnieku kolhoziem, tiek ierīkotas zvejas rīku remontdarbnīcas, kurās tīklu darināšanas un labošanas prasmes meistares nodeva māceklēm. Šai laikā notika aktīva ar zvejniecību saistīto amatu prasmju popularizēšana skolas jauniešu vidū, piemēram, konkursā “Vai Tu mīli jūru?” viens no uzdevumiem bija tīklu lāpīšanas prasmju pārbaude.

Mūsdienās, kad ir iespēja nopirkt rūpnieciski ražotus zvejas tīklus, to darināšanas amatu prasmes apgūšana un tālāknodošana ģimenē pakāpeniski izzūd.
Šobrīd zināšanu pārmantošanas notiek dažās vēl piekrastē esošajās tīklu darbnīcās, meistarēm zvejas tīklu darināšanas prasmes nododot jaunajiem darbiniekiem. Vēl viens no zvejas tīklu darināšanas amatu prasmes tālāknodošanas veidiem ir linuma aušanas tehnikas apguve un izmantošana jomās, kuras nav saistītas ar zvejniecību. Nozīmīgs veids, kas veicina sabiedrības iepazīstināšanu ar amatu prasmēm, ir, piemēram, tīklu aušanas un lāpīšanas, virvju vīšanas paraugdemonstrējumi kultūras pasākumos, kultūrvēsturisko institūciju, kultūrtūrisma un izglītojošās aktivitātēs

Lasīt vēl

Vēsture

Līdz 20. gadsimta otrās puses sākumam piekrastes zvejniecība bija individuāla zvejnieka vai zvejnieku grupu darbs, lai nodrošinātu iztiku un peļņu. Zvejnieku svarīgākais zvejas rīks vienmēr ir bijis tīkls. Līdz 20. gadsimta sākumam tīklu darināšana bija viens no svarīgākajiem katra zvejnieka ģimenes saimes darbiem.
Otomāra Kalpiņa 2018. gadā izdotajā grāmatā “Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts” ir minēts, ka nozīmīga loma tīklu darināšanas attīstībā bija 1859. gadā Rīgā dibinātajam uzņēmumam “Baltijas linu manufaktūras kompānija”, kurā no rupjākiem un smalkākiem kokvilnas diegiem rūpnieciski sāka aust dažāda veida un izmēra tīklus. Parādījās arī no ārzemēm importēti rūpnīcās austi zvejas tīkli. Saulvedis Cimermanis savā 1998. gada grāmatā “Zveja un zvejnieki 19. gs.” raksta, ka 19. gadsimta beigās mājas apstākļos austie kaņepāju tīkli bija gandrīz izzuduši no jūras piekrastes. Vieglāk zvejniekiem bija iegādāties kokvilnas tīklus, nekā tos darināt mājās. Mājās apstākļos notika tikai tīklu lāpīšana un stellēšana.
Savukārt Andrejs Šulcs grāmatā “Jūras zvejniecības darba rīki Ziemeļkurzemē”, kas ir izdota 1961. gadā, secina, ka ar rūpnieciski automātiski un pusautomātiski austo kokvilnas tīklu izmantošanu saistīta arī termina “linumu aust” ieviešana, kas aizstāja terminu “linumu siet”.
Pēc Otrā pasaules kara padomju periodā Rīgas jūras līča rietumu piekrastē dzīvojošie zvejnieki bija spiesti apvienoties kolhozos un zvejot pēc valdības noteiktā plāna. Tā kā tika pieprasīti aizvien lielāki zvejas apjomi un notika zvejas procesa intensifikācija, bija nepieciešams izveidot kolhozam piederošo laivu mehāniskās darbnīcas, kā arī zvejas rīku veidošanas un labošanas darbnīcas. Tīklu remontdarbnīcās parasti strādāja sievietes, kas prata lāpīt tīklus un veidot zvejas rīkus (traļus, murdus) pēc rasējumiem. Tīklu linumu un virves darbnīcas saņēma jau gatavus no rūpnīcām.

Tīklu aušana
Paula Ludviga 1939. gada izdevumā “Dažādi tīklu un aušanas paņēmieni” ir minēts, ka Rīgas jūras līča rietumu piekrastes ciemu zvejnieki, tāpat kā pārējie Latvijas piekrastes zvejnieki, tīklu aušanai un lāpīšanai uzmantojuši vairākus palīglīdzekļus – saivu, ārķi, aužamo galdiņu un naža uzpirksteni (diegu griešanai), kā arī palīgrīkus – tītavas (diegu uztīšanai) un vērpjamo skriemeli (Ludvigs 1939, 344.-355.lpp.). Zvejas tīklus darināja no dažādiem materiāliem. Paši senākie tīkli tika veidoti no liepu lūkiem, vēlāk tīklu diegi tika vērpti no liniem un kaņepājiem.
Līdz sintētisko diegu izmantošanai, zvejas tīklu aušanai Latvijas teritorijā tika izmantoti universāli mezglu veidi.
Andrejs Šulcs grāmatā “Jūras zvejniecības darba rīki Ziemeļkurzemē” raksta, ka 20. gadsimta otrajā pusē, kad parādījās no neilona, kaprona un perlona austie tīkli, to linums bija savienots ar bezmezglu (Šulcs 1961, 158. lpp.), un linuma vietas tika sakausētas.

Tīklu lāpīšana un uzglabāšana
Bieži zvejas laikā tīkli tika sabojāti, tāpēc svarīga bija tīklu lāpīšana, apstrāde un konservēšana. Tīkla lāpīšana bija roku darbs, kurā tika izmantota saiva un lāpāmais galdiņš. Saplēstā tīkla lāpīšana noritēja tāpat kā tīkla aušana, proti, tika izmantoti tie paši mezglu veidi, kādi bija oriģinālajam tīklam.
Lai tīklus ilgtermiņā uzglabātu un lietotu, zvejnieki tos apstrādāja. Viens no senākajiem zvejas tīklu konservēšanas veidiem bija apdūmošana. To pielietoja 19. gadsimtā, kad tīkli bija veidoti no kaņepāju un lina diegiem. Lai tīkla linumu nokrāsotu tumšākā krāsā un ūdenī tīkls zivīm kļūtu neredzamāks, tīklus novārīja kaļķa, alkšņa, ozola mizas vai egļu un priežu čiekuru novārījumā. Šāda zvejas tīklu konservēšana ir aprakstīta 1929. gada izdevuma “Zemkopis” 34. numurā. Tomēr galvenā tīklu uzturēšanas metode – saudzīga attieksme pret tīkliem. Pēc katras zvejas tos vajadzēja iztīrīt, izmazgāt un kārtīgi izžāvēt. Ja zvejnieks pret savu galveno darba piederumu nebija rūpīgs, tīklam nebija garantēts ilgs mūžs. Īpaši svarīga tīklu apstrāde bija rudens mēnešos, kad vajadzēja tīklus izmazgāt un sagatavot, lai ar tiem pavasarī varētu atkal doties jūrā.

Tīkla nozīme mūsdienās
Zvejas tīklu darināšanas nozīme zvejniecībā nav mainījusies. Attīstoties tehnoloģijām, ir mainījusies zvejas tīklu darināšana. Mūsdienās zvejas tīklu darināšana notiek rūpnieciski, un zvejnieki visbiežāk tīklus iepērk. Latvijā vēl darbojas dažas tīklu darbnīcas, piemēram, 2024. gadā Engurē darbojas zvejas tīklu un rīku remontdarbnīca.
Zvejas tīklu lāpīšana joprojām ir roku darbu.

Samazinoties zvejniecības nozares attīstībai, zvejas tīkla darināšana un ar to saistītās tradīcijas tiek saglabātas kā kultūrtūrisma un kultūras aktivitāšu piedāvājums. Pēdējos trīs gados ir pieaugusi interese par daudzveidīgu linuma aušanas tehnikas pielietojumu. Arī kopienas un iedzīvotāju aptaujā dominē viedoklis, ka zvejniecība un zvejas tīklu darināšana ir jāsaglabā kā piekrastes kultūrvēsturiskais mantojums.

Lasīt vēl

Papildu informācija

Zvejniecība un zvejas tīklu darināšanas amatu prasmes ir saistītas ar Latvijas kultūras kanonā iekļauto vērtību – Piejūras ainavu. Savulaik zvejniekciemu piekrastes ainavas neatņemama sastāvdaļa bija valgums jeb sedums, kur atradās tīklu būdas, laivas un kur uz vabām tika žāvēti tīkli.

Zvejas tīklu darināšanas prasmēm ir sasaite arī ar mutvārdu tradīcijām un izpausmēm. Pētījumi liecina, ka ar zvejniecību, zvejasrīkiem un zvejvietām saistītie nosaukumi ir ļoti daudzveidīgi un daži tiek lietoti arī mūsdienās, piemēram, zvejas tīklu pludiņus piekrastes ciemos dēvē arī par plūksnām. Savukārt laivu novietošanas vietai jūras krastā Rīgas jūras līča piekrastes rietumu daļā tiek lietoti divi nosaukumi - sedums un valgums. No Lielupes līdz Vaivariem ir valgums, savukārt no Kaugurciema līdz Lielirbei– sedums. Engurē, Mērsragā, Kaltenē un Rojā mēdza lietot arī vārdu "sadums". Savukārt statni, pie kura tika piestiprināts aužamais vai lāpāmais tīkls, Kaugurciemā un Engurē sauca par āķi jeb tīklāķi, kaut gan citviet piekrastē to dēvē par ārķi vai krāģi. (Benita Laumane. “Zvejasrīku nosaukumi Latvijas piekrastē”, Liepāja: LiePA, 2019).

Vēsturiski zvejas tīklu darināšanas darba rīkus gatavoja paši zvejnieki vai amatnieki. Līdz ar to zvejas tīklu darināšana ir saistīta arī ar citām amatu prasmēm. Piemēram, ar virvju vīšanu un kokamatniecību (saivu darināšana). Tīkla darināšanā un linuma aušanā izmantoja linu un kaņepju dabīgās šķiedras, tādējādi zvejas tīklu darināšanas amatu prasmes ir saistāmas arī ar tekstiliju šķiedru sagatavošanu, tostarp linu un kaņepju audzēšanu.

Zvejas tīkliem ir cieša saistība ar īpašuma piederības zīmju attīstību. Katrs tīkla īpašnieks tīklu pludiņos jeb plūksnās, murdos, citos zvejas rīkos, tīklu vabās iegravēja īpašuma piederības zīmi, lai varētu atrast un atpazīt savu tīklu. Tika izmantotas gan ģeometriskās zīmes un to atvasinājumi, gan zvejnieka vārda un uzvārda pirmie burti. Parasti īpašuma zīmes mantoja dēls, nākamais paaudzes zvejnieks, pārmantojot īpašuma zīmes no paaudzes uz paaudzi un saglabājot tās nemainīgas.

Zvejas tīklu darināšana saistīta arī ar laika un dabas ritumu, gadskārtām un ieražām.
Metenis jeb Vastslāvis zvejniekciemos tika dēvēts par zvejnieku svētkiem vai stūrmaņu dienu. Jēkabs Štūlis 1937. gadā izdotajā grāmatā “Bigauņciema un tā apkārtnes zvejnieki” raksta: “ Ievērojamākā diena zvejniekiem bija Vastslāvis. Pāris nedēļu iepriekš stūrmanis sasauca savu draudzi apspriesties, vai Vastslāvī svinēt, vai nē, jo tas bija saistīts ar izdevumiem 30 – 50 rubļu, kas pavasarī atpelnāmi.” Jūrmalas muzeja krājumā ejošajās Friča Dambeskalna atmiņās par Vastslāvja svinēšanu ir minēts, ka stūrmanis, rīkojot saviem ļaudīm svētkus, cepa baltmaizi un darīja alu.
Savukārt Viļa Veldres 1939. gada grāmatā “Dzīve piejūras” ir minēts, ka “Kaugurciemā ap Mārtiņiem tika nolīgti vīri ziemas zvejai, un Mārtiņi saukti par zvejnieku kāzām. Tanī dienā vada vīri sapulcējas pie stūrmaņa un pieteicās, lai uzņem draudzē. (..) Kad visi vada vīri ir ar stūrmani sarunājuši, nāk galdā krietni dzērieni un uzkožamie, kas kopīgi sagādāti, un sākas dejošana un līksmošanās visu nakti, kā jau kāzās.”

Lasīt vēl

Meistari

Ināra Everte – bijusi zvejnieku kolhoza (Z/K) “Uzvara” un akciju sabiedrības (A/S) “Jūras līcis” zvejas rīku remontdarbnīcas darbiniece (Jūrmala)
Dainis Štāls – zvejnieks (Jūrmala/Lapmežciems)
Anitra Tooma – amatu zinātāja (Jūrmala/Roja)
Zoja Milovidova – bijusi Z/K “Uzvara” un A/S “Jūras līcis” zvejas rīku remontdarbnīcas darbiniece (Jūrmala)
Ligita Štāla – SIA “Šote” (Engure)
Indra Riekstiņa – SIA “Šote” (Engure)
Toms Birznieks – traļmeistars (Ragaciems /Lapmežciems)
Zelma Čepeļevska – tīklu meistare (Lapmežciems)
Ilmārs Raginskis – zvejnieks, SIA “Branga” (Ķesterciems)
Arvīds Strupis – zvejnieks (Lapmežciems)
Arvis Kalnpurs – zvejnieks (Lapmežciems)
Kristaps Sils – zvejnieks (Lapmežciems)
Olafs Apšenieks – zvejnieks (Lapmežciems)
Edgars Egle – zvejnieks (Lapmežciems)
Uldis Meiers – zvejnieks (Lapmežciems)
Modris Mukāns – kokamatnieks, saiviņu darinātājs (Degoles pagasts)
Inta Konrāde – audēja, linuma sējēja (Tukums)

Lasīt vēl

Iestādes un institūcijas

Jūrmalas muzejs, Jūrmalas muzeja Jūrmalas brīvdabas muzejs, biedrība “Jūrmalas amatnīca”, folkloras kopa “Mare”,
Lapmežciema muzejs, “Biedrība “Labklājība”", Senioru biedrība, vietējo iedzīvotāju iniciatīva – Ragaciema sedums,
Engures saieta nams, SIA “Šote”, Apšuciema zvejas un jūras kultūras mantojuma centrs, Engures Saieta nams, Bērzciema zvejnieku sēta “Dieniņas”, Ķesterciema hostelis “Pludmalis”.

Lasīt vēl

Nostiprināšana

Ņemot vērā zvejas tīklu darināšanas amatu prasmju zinātāju skaita straujo samazināšanos, nozīmīgu pienesumu amatu prasmju saglabāšanā un nostiprināšanā šobrīd var sniegt kultūras un mantojuma institūcijas. Krājot un dokumentējot vēsturiskās liecības, kā arī rīkojot ar zvejniecības tradīcijām saistītus svētkus un citus pasākumus, kuros notiek amatu prasmju paraugdemonstrējumi, tiek sekmēta amatu prasmju un tradīciju uzturēšana un popularizēšana.
Kultūras un atmiņas institūcijas (Jūrmalas brīvdabas muzejs, Lapmežciema muzejs, Engures pagasta Apšuciema Zvejas un jūras kultūras mantojuma centrs, Engures Saieta nams, Rojas jūras zvejniecības muzejs un tā filiāle "Kaltenes klubs") papildus vēsturisko ekspozīciju pilnveidei īsteno pasākumus, kas sekmē amatu prasmes saglabāšanu un pieejamību sabiedrībai. Piemēram, Jūrmalas brīvdabas muzejs organizē vasaras sezonas pasākumu "Ceturtdiena – zivju diena", kura laikā notiek arī zvejas tīklu lāpīšanas un virvju vīšanas paraugdemonstrējumi. Jūrmalas brīvdabas muzejs ir sagatavojis muzejpedagoģiskās nodarbības – “Gadskārtas zvejnieku sētā”, “Virvju un striķu darbnīca” un “Viena diena zvejnieksētā”. Ragaciema sedums sniedz priekšstatu par to, kā izskatījās sedumi līča piekrastē. Engures pagasta Apšuciemā esošajā Zvejas un jūras kultūras mantojuma centrā izveidota apmācību telpa, kurā notiek radošās darbnīcas un apmācības, kas ir saistītas ar jūras izzināšanu un zvejniecības prasmju nodošanu nākamajām paaudzēm.

Uzsākot darbu pie pieteikuma sagatavošanas zvejas tīklu darināšanas amatu prasmju iekļaušanai Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, notika zvejas tīklu darināšanas attīstības vēsturiskā izpēte. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu tika uzsākta amatu prasmes dokumentēšana. Pieteikuma sagatavošanas procesā tika organizētas kopienu domnīcas un apzinātas iespējas tīkla linuma darināšanas tehnikas pārnesei mūsdienu dizainā. Jūrmalas brīvdabas muzejā biedrība “Jūrmalas amatnīca” 2023. gada 16. septembrī organizēja iepirkumu tīkliņu darināšanas pirmo meistarklasi, kuras laikā tika apgūta tīkla linuma darināšanas tehnika. Jūrmalā ir izstrādāta un tiek īstenota pedagogu profesionālās kompetences pilnveides programma “Seno amatu prasmju pārnese dizainā”, kas dot iespēju apgūt zvejas tīklu linuma aušanas tehniku. 2024. gada 6. aprīlī pasākuma “Satiec savu meistaru!“ laikā notika iepirkumu tīkliņu darināšanas darbnīca, kurā linuma aušanas prasmes apguva arī pirmie četri pedagogi. Tukuma Audēju darbnīcā vairākas Tautas lietišķās mākslas studijas “Durbe” meistares ir apguvušas linuma aušanas tehniku, kā arī ir vadījušas nodarbības par praktisku sadzīves priekšmetu darināšanu.
2023. gada rudenī Jūrmalas valstspilsētas un Tukuma novada pašvaldības veikušas piekrastes iedzīvotāju aptauju, kā arī intervējušas vietējos iedzīvotājus par zvejniecības mantojuma, tostarp ar zvejas tīklu darināšanu saistīto amatu prasmju saglabāšanas un pārmantošanas nepieciešamību. Aptaujā piedalījās 126 respondenti, kuri atbalstīja iniciatīvu – saglabāt zvejas tīklu darināšanas prasmi. Savukārt Jūrmalas muzejs apkopoja zvejnieku dzimtu pārstāvju atmiņu stāstus. Lapmežciema muzejs sadarbībā ar vietējo kopienu organizēja diskusiju par Zvejnieksvētku tālāku attīstību un zvejas tīklu darināšanas iekļaušanu svētku programmā.

Līdz šim īstenotās aktivitātes un aptauja liecina par atbalstu iniciatīvai saglabāt zvejas tīklu darināšanas prasmi. Viens no nozīmīgiem soļiem zvejas tīklu darināšanas amatu prasmju saglabāšanā un popularizēšanā ir zvejas tīklu darināšanas amatu prasmju pieteikuma Nemateriālam kultūras mantojuma sarakstam sagatavošana. Sagatavošanas procesā bija iespēja izvērtēt esošo mantojumu, apzināt kopienu, novērtēt amatu prasmes, kas ir strauji izzūdoša vērtība. Tas ir rosinājis turpināt darbu pie piekrastes kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanas, novērtējot to, ka zvejas tīklu darināšanas prasmes saglabāšana mūsdienās dod iespēju akcentēt arī zvejniecības nozares nozīmi piekrastes konkurētspējas attīstībā globalizācijas laikmetā.

Līdzšinējais Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības un Tukuma novada pašvaldības, Lapmežciema un Engures pagastu pārvalžu atbalsts nodrošina ar zvejniecības mantojumu saistīto kultūras mantojuma institūciju – Jūrmalas brīvdabas muzeja, Lapmežciema muzeja un Engures saieta nama – darbību un funkciju īstenošanu.
Nevalstiskās organizācijas Jūrmalas valstspilsētas un Tukuma novada kultūras un iedzīvotāju iniciatīvas projektu konkursos saņem finansiālu atbalstu zvejniecības mantojuma un amatu prasmju saglabāšanas projektiem. Piemēram, ar Tukuma novada NVO projektu konkursa “Darām paši” atbalstu biedrība “Jūrciemi” 2021. gadā īstenoja projektu “Foto plenērs un izstāde “Zvejnieku ciemu senais stāsts””. Ar Jūrmalas valstspilsētas administrācijas iedzīvotāju iniciatīvas projektu konkursa atbalstu biedrība “Asne” 2023. gadā īstenoja projektu “Jūrmalnieku koprades darbnīcas”, kura ietvarā notika aktivitāte “Senais jūrmalnieks jeb Mantojuma diena – senu prasmju darbnīca Jūrmalas brīvdabas muzejā”. Papildus Jūrmalas valstspilsētas un Tukuma novada pašvaldības atbalstīja vēsturisko priekšizpēti par tradicionālajām amatu prasmēm – zvejas tīklu darināšanu un ar to saistītajām tradīcijām. Pieteikuma izstrādes procesā un mantojuma saglabāšanas programmas izstrādē iesaistījās dažādu nozaru eksperti – vēsturnieki, uzņēmēji, muzeju darbinieki, pedagogi, amatnieki un pašvaldību pārstāvji u. c.
2023. gadā ar VKKF atbalstu tika īstenots projekts “Vēsturiskā priekšizpēte un video materiālu sagatavošana pieteikumam zvejas tīklu darināšanas prasmju iekļaušanai Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā”.

Turpmāk tiek plānots veicināt ciešāku sadarbību ar iesaistīto pušu izglītības jomas institūcijām (izglītības pārvaldēm, izglītības iestādēm), kā arī attīstīt sadarbību ar pētniecības institūcijām. Viena no prioritātēm būs veidot sadarbību ar Baltijas jūras piekrastes pašvaldībām, kultūras un kultūrvēsturiskajām institūcijām Latvijā. Ir plānots arī uzsākt sadarbību ar zvejniecības nozares politikas veidotājiem par zvejniecības tradīciju un mantojuma saglabāšanu.

Lasīt vēl

Turpinājums/attīstība

Lai veicinātu zvejas tīkla darināšanas prasmju un zināšanu un ar to saistīto tradīciju pētniecību, ir izstrādāts Zvejas tīklu darināšanas amatu prasmju saglabāšanas plāns pieciem gadiem (no 2025. līdz 2029. gadam), kurā viena no prioritātēm ir turpināt zvejas tīklu darināšanas amatu prasmju zināšanu un mantojuma pētniecību, nodrošinot jaunu liecību dokumentēšanu un popularizēšanu. Plānā iezīmētas aktivitātes, kuras sekmē plašākas sabiedrības interesi un izpratni par kultūrvēsturisko mantojumu, īpaši, zvejas tīklu darināšanas amatu prasmēm un zināšanām.

Lai sekmētu zvejas tīkla darināšanas prasmju un zināšanu, kā arī ar to saistīto tradīciju aizsardzību un attīstīšanu, izstrādātajā dokumentā "Zvejas tīklu darināšanas amatu prasmju saglabāšanas plāns pieciem gadiem" (no 2025. līdz 2029. gadam) ir noteiktas prioritātes, kas saistītas ar izglītības un kultūrtūrisma jomām:
- Zvejas tīklu darināšanas amatu prasmju un zināšanu saglabāšanas tēmas iekļaušana kultūrizglītībā, tostarp interešu izglītības programmās, mūžizglītībā, kā arī vispārējās izglītības programmās plānoto projektu ietvaros;
- Novērtēt zvejas tīklu darināšanas amatu prasmes kā nozīmīgu resursu kultūras un radošā tūrisma piedāvājuma papildināšanai. Integrēt zvejas tīklu darināšanas amatu prasmes esošajos Jūrmalas un Tukuma novada piekrastes identitātes zīmolos, iesaistot vietējos uzņēmējus un amatniekus, kā arī attīstot jaunus tūrisma piedāvājumus un dizaina produktus.

Pielikumā esošā Zvejas tīklu darināšanas amatu prasmju saglabāšanas plāna pieciem gadiem (no 2025. līdz 2029. gadam) mērķis ir sekmēt amatu prasmes kompleksu saglabāšanu, attīstību un tālāknodošanu, plašākas kopienas apzināšanu un stiprināšanu un sabiedrības aktīvu iesaisti mantojuma uzturēšanā.

Lasīt vēl

Apdraudējumi

Zvejas tīkli un ar tiem saistītās amatu prasmes ir zvejas procesa un zvejniecības nozares neatņemama sastāvdaļa. Tādējādi viens no galvenajiem amatu prasmes saglabāšanas apdraudējumiem ir zvejniecības nozares attīstības samazināšanās. Izzūdot vajadzībai amatu prasmes praktiski pielietot, samazinās arī nepieciešamība pārmantot vai apgūt attiecīgo amatu prasmi. Līdz ar to šobrīd samazinās amatu prasmju zinātāju skaits.
Otru apdraudējumu rada roku darba augošās izmaksas. Šādi darināts zvejas rīks (tīkls) ir nesalīdzināmi dārgāks par rūpnieciski ražotu. Papildus jāņem vērā, ka, piemēram, Ķīnas ražojumi netiek lāpīti, kas rada atkritumus un dažkārt arī vides piesārņojumu.
Ietekmi rada arī izmaiņas zvejniecības nozares tiesiskajā regulējumā, kā arī zvejnieka profesijas prestiža samazināšanās un tradicionālā piekrastes dzīvesveida izzušana.

Lasīt vēl

Publikācijas

Veldre V. (1991). Dzīve pie jūras. Rīga: Latvijas kultūras fonds (atkārtots izdevums (pirmizdevums - Veldre V. (1939). Vērojumi Latvijas jūrmalas zvejniekciemos. No Kolkas līdz Ainažiem. Rīga: Zemnieku domas)

Štūlis J. (1937). Bigauņciema un apkārtnes zvejnieki. Rīga: Zemnieka domas

Laumane B. (2019). Zvejasrīku nosaukumi Latvijas piekrastē. Liepāja:LiePA

Laumane B. (1987). Zvejvietu nosaukumi Latvijas PSR piekrastē. Rīga: Zinātne

Laumane B. (1996). Zeme, jūra, zvejvietas. Zvejniecības leksika Latvijas piekrastē. Rīga: Zinātne

Apsītis A. (2003).Virvju vīšanas piederumi. Rīga: Paraugtipogrāfija

Kalpiņš O. (2018). Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts. Rīga: Latvijas mediji

Lasīt vēl

Tīmekļa vietnes

Tīmekļvietne “Krišjāņa Barona Dainu skapis” - Kaugurciemā, Bigauņciemā un Lapmežciemā pierakstītās galda dziesmas zvejas svētkos – Vastlāvjos.

Lasīt vēl