Autors:
Edīte Kuzmane, Anete Karlsone
Tradicionālās amatniecības prasmes
Nosaukums
Latviešu tradicionālo jostu un jostveida audumu darināšana (2024)
Par šauriem jeb jostveida audumiem uzskatāmi gari, lentveida audumi, kuru platums ir apmēram no 0,5 cm līdz 15 cm, vairumā gadījumu līdz 8 cm.
Jostveida audumus var iedalīt:
• pēc darināšanas tehnikas un kompozīcijas;
• pēc to lietojuma;
• pēc lokālajiem tipiem vai izplatības reģiona u.tml.
Jostveida audumu iedalījums pēc darināšanas tehnikas un kompozīcijas (to attīstības secībā):
• celaines (svītrainās, skujainās, rakstainās);
• pītenes;
• aulejas;
• audenes (svītrainās, ziedainās, rakstainās).
Tradicionālo jostveida audumu darinātāju kopienu veido cilvēki, kuri darina jostveida audumus, nelietojot stelles, un ir apguvuši šīs prasmes gan no meistara vai ģimenē, gan no rakstītiem avotiem vai videomateriāliem. Šis darināšanas veids dod iespēju prasmes apgūšanā iesaistīties plašam cilvēku lokam – bez vecuma vai kādiem citiem ierobežojumu, jo tiek lietoti vienkārši, sadzīvē pieejami darbarīki (kociņi, kartons, diegi, auklas u. tml.).
Kopienas kodols ir meistari – Lilija Balgalve-Treimane, Edīte Kuzmane, kas pārvalda un praktizē tradicionālās jostveida audumu darināšanas prasmes un nodod tās citiem interesentiem. Tas iespējams gan tiešā veidā – meistarklasēs, individuālās vai grupu nodarbībās, vai arī iepazīstoties ar pierakstiem un video materiāliem.
Kopienas pamats ir zinātniskā un metodiskā darba veicējas – Anete Karlsone un Sanita Kozuliņa, kas pēta, apraksta un publicē aprakstus par vēsturisko materiālu, kā arī gatavo metodisko literatūru.
Kopiena paplašinās, iesaistoties sabiedrības daļai, kas interesējas par latviešu tradicionālo kultūru, kas vēlas apgūt tradicionālās amatniecības prasmes, darina un valkā tautastērpu, svin tradicionālos gadskārtu un ģimenes svētkus u. tml. Ir kopienas locekļi, kas tradicionālos jostveida audumus izmanto arī kā mūsdienu apģērba sastāvdaļu.
Lielvārdes Jostu audēju kopa pulcē cilvēkus no visas Latvijas. Ir interesenti, kas apmeklē ikmēneša tikšanās regulāri, bet ir arī tādi, kas atsaucas tikai uz viņus interesējošām tēmām. No 2016. gada jostu darināšanu tradicionālā veidā ir apguvuši vairāk nekā 50 audēju. Daži turpina aust jostas tikai ģimenes vajadzībām, citi dalās ar gūto pieredzi savās lietišķās mākslas studijās un pulciņos, piemēram, kopienā “Savieši” Ķekavā, lietišķās mākslas studijā “Rota”, rokdarbu studijā “Krustaines” Saulkrastos, biedrībā “Baltaine” Koknesē, lietišķās mākslas studijā Krustpilī, audēju kopā “Kodaļa” Saulkrastos, jostu audēju kopā "Saulesraksti" Engurē u. c.
Kopas darbības atvērtais raksturs ir sniedzis iespēju tās dalībniekiem apgūt prasmes Lielvārdē un nest tās tālāk uz savām dzīves un darbības vietām. Gatavojot iesnieguma informāciju, veicām aptauju, lai apzinātu tradicionālo jostu audējus. (Aptaujas rezultāti un jostu audēju meistaru saraksts pieejami kopienas mājaslapā www.balticbelt.com)
Nozīme kopienas dzīvē
Tradicionālo jostu aušana ar vienkāršiem rīkiem sniedz iespēju tradicionālās amatniecības prasmes praktizēt sev vēlamā vietā un laikā bez piesaistes konkrētai darbnīcai, tajā pašā laikā ļaujot apvienoties kopīgā nodarbē neierobežotam audēju skaitam. Tradicionālo jostu darināšanā izmanto dažādus tehniskus risinājumus, kas ļauj audējam veidot ļoti daudzveidīgu priekšmetu klāstu: gan seno priekšmetu precīzus atdarinājumus, gan tradīcijas ietvaros radītus jaunus darbus. Tradicionālo jostu aušana kopienas dalībniekiem ir gan pašizglītošanās un pašizpausme, gan socializēšanās, gan saikne ar tradicionālo kultūras mantojumu, kā arī latviskās identitātes kopšana.
Aktivitātes/darbības
Tradicionālo jostu aušana sākas ar velku un audu materiālu (dzijas, diegu) sagatavošanu. Lai iegūtu kvalitatīvu izstrādājumu, velkiem nepieciešama groda dzija, kuru, ja tāda nav pieejama, jāsagatavo pašam audējam. Kad zināma aušanas tehnika, izvēlas, pielāgo vai izgatavo darbarīkus. Pīšanai lieto kociņus, velku – kārtības uztīšanai, auklas – jostas velku piesiešanai un iestiepšanai. Jostu audumu pīšana pārsvarā notiek, nostiprinot velkus vienā galā. Mežģītā pinuma tehnikai velkus var nostiprināt abos galos. Aušanai celos nepieciešami koka, kartona vai cita materiāla kvadrātveida dēlīši (plāksnītes) ar caurumu katrā stūrī diega ievēršanai. Vislabāk tos gatavot tādā izmērā (vidēji 5–7 cm), kas piemērotā audēja rokai. Audeņu aušanai nepieciešami: bomītis / rullītis – velku uztīšanai, diegs un kociņš – nīšu uzsiešanai, auklas – velku piesiešanai un nostiepšanai. Šauriem jostveida audumiem (prievītēm) var izmantot īpašu koka šķietiņu, kas aizstāj bomīti un iesietās nītis. Aušana notiek, stabili nostiprinot vienu velku bizes galu un otru, aužamo galu, piesienot audēja viduklim apsietai jostai. Audējs ar savu ķermeņa spēku nodrošina nepieciešamo velku nostiepumu. Aušanas procesa darbarīki ir aužamais nazis, saiviņa, audēja josta un citi palīgrīki. Katrai jostu tehnikai ir daudz dažādu krāsu un rakstu variāciju. Ar tām var iepazīties grāmatās un publikācijās par jostu aušanu, kā arī neskaitāmos videomateriālos. (Skatīt nozīmīgāko publikāciju sarakstu zemāk!)
Ticējumi, rituāli, nerakstīti noteikumi
Nosacījums – aust labā garastāvoklī, jo dusmās diegi "neklausa", pinās un plīst. Katrs audējs var izveidot savus ieradumus, kurus viņš ievēro jostu aušanas procesā, piemēram, uzsākt aušanu jauna mēness fāzē, lai darbs veiktos ātri.
Pārmantošana un tālāknodošana
Aušanas tehnikas vislabāk var apgūt pie meistara tiešā vai, izņēmuma gadījumā, attālinātā veidā (ar video palīdzību). Prasmes apguvē var izmantot arī rakstītos avotus. Tradicionālo aušanas tehniku apguvei ļoti svarīgi ir iepazīties ar muzejos glabāto jostveida audumu krājumu, kas sniedz nepastarpinātu informāciju par darinājumu kvalitātes visiem aspektiem. Kopš 2012. gada Lielvārdes amatnieki un vēlāk (no 2016. gada) Lielvārdes Jostu audēju kopa Edītes Kuzmanes vadībā piedalās pasākumā “Satiec savu meistaru!”, kur tiek piedāvāts apgūt jostu darināšanu bez stellēm – tradicionālās jostu darināšanas tehnikas. Lielvārdē ir izveidots Lielvārdes tautastērpu centrs “Josta”, kur notiek jostu audēju kopienas tikšanās, individuālas konsultācijas un mācību nodarbības, lai iepazīstinātu interesentus ar tradicionālo jostveida audumu darināšanu. Kopienas dalībnieku skaits ir mainīgs, jo šeit piedalās gan amatnieki, gan interesenti, kas vēlas iegūt zināšanas un prasmes, lai darinātu tikai kādu īpaši iecerētu jostu sev vai ģimenei.
2018. / 2019. mācību gadā Edīte Kuzmane izveidoja interešu izglītības programmu “Latviešu tradicionālo jostu darināšana”. Tradicionālo jostu aušanas prasmes tālāknodošanu īsteno arī citas kopienas dalībnieces.
• Tradicionālo jostveida audumu darināšanas meistare Lilija Balgalve-Traimane, dzīvojot trimdā – Kanādā, aktīvi darbojās šīs prasmes saglabāšanā un tālāknodošanā: sniedza meistarklases 2x2 latviešu nometnēs Amerikā, Austrālijā un 3x3 latviešu nometnēs Latvijā. Pēc atgriešanās uz dzīvi Latvijā meistare turpina darbu pie metodiskā materiāla par jostu darināšanu un ir izdevusi grāmatu ”Celaines. Celu jostu un apaudu aušana” (2018). L. Balgalve-Traimane sniedz meistarklases Lielvārdes Amatnieku centrā, Dobeles Amatu mājā, Tautas lietišķās mākslas studijā "Kamene" un citās interesentu grupās.
• Tradicionālās kultūras pētniece Anete Karlsone ir publicējusi vairākus rakstus par latviešu jostu tipiem un izdevusi grāmatu “Rakstainās jostas: kopīgais kultūrslānis” (2014), kā arī pasniedz lekcijas, meistarklases un vada teorētiskas un praktiskas nodarbības par tradicionālo jostveida audumu darināšanu un dzijas sagatavošanu – krāsošanu ar augu krāsvielām.
•Jostu darināšanas meistare un jostu krājuma pētniece Sanita Kozuliņa ir apkopojusi materiālu par pītajām un Lielvārdes tipa jostām, sniedz teorētiskas un praktiskas nodarbības par tradicionālo jostveida audumu darināšanu.
Vēsture
Senākie jostveida audumu atradumi Latvijas teritorijā ir datējami ar 6. gadsimtu (Ģinters 1936:16), bet laika periodā no 9. līdz 13. gadsimtam jau konstatējama daudzveidīgas jostveida audumu darināšanas tradīcijas attīstība (Zariņa 1970, 1988). Liecības par jostveida audumiem kā apģērba sastāvdaļām saglabājušās arī no turpmākiem gadsimtiem (Žeiere 2008). Ļoti liela jostveida audumu tipoloģiskā daudzveidība ir redzama latviešu etnogrāfiskajā materiālā, kas Latvijas muzeju krātuvēs pieejams gan daudzskaitlīgā priekšmetu klāstā, gan zīmējumu, fotogrāfiju un rakstīto ziņu veidā.
Tradicionālo jostu darināšanai nepieciešamie vienkāršie rīki norāda uz šīs prasmes lielo senumu, kas iesniedzas aušanas vēstures pirmsākumos, vienlaicīgi netieši liecinot par šīs prasmes pastāvēšanu un pārmantošanu ģimenē, dzimtā, saimē. Vienlaicīgi šis tradicionālais jostu aušanas veids pastāvēja arī kā amatniecības nozare (Lauva 1894, Niedre 1930): sarežģītāku jostu izgatavošana kļuva par veiklāku rokdarbnieču ienākumu avotu, taču darba instrumenti palika tie paši – viegli pieejamie un izgatavojamie, jo noteicošais bija jostas darinātāja meistarība. Tā rezultātā muzeju krājumos un privātās kolekcijās ir saglabājies krāšņs latviešu tradicionālo jostu krājums.
Intereses pieaugums par tradicionālajām rokdarbu tehnikām, tai skaitā jostu darināšanu, kuras jau bija daļēji aizmirstas, Latvijas sabiedrībā pieauga līdz ar nacionālas valsts izveidi. Lielu ieguldījumu šai jomā sniedza Eduards un Alma Paegļi (Birgel-Paegle 1925, Paegle 1925, 1929). Tradicionālo jostu aušana kļuva par iecienītu latvisko rokdarbu veidu, to iekļāva arī skolu rokdarbu programmā. Padomju okupācijas periodā tradicionālo jostu aušanu popularizēja etnogrāfijas interesente, rokdarbniece un lietišķās mākslas studijas vadītāja Ilga Madre (Ivanova, Madre 1968). Kopumā šai laikā tomēr pārsvaru guva jostu aušana jostu stellēs vai aužamajos stāvos (plato audumu stellēs). Tradicionālais jostu darināšanas veids ar īpašiem aušanas rīkiem turpināja saglabāties kā atsevišķu rokdarbnieku nodarbe.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sabiedrībā aizvien vairāk pamanāmi bija tādi tradicionālo jostu audēji kā Māris Maniņš, Inese Krūmiņa un citi. Lielu ieguldījumu šai jomā ir devusi Lilija Baltgave-Treimane.
Dažas jostu audumu tehnikas iespējams darināt arī plato audumu stellēs, ko pārsvarā praktizē mūsdienās. Taču, mainot tehnoloģisko procesu, mainās arī jostu kvalitāte – aužot stellēs, nav iespējas sasniegt nepieciešamo auduma struktūras blīvumu un izstrādājuma smalkumu. Latviešu tradicionālās jostas aizvien vēl ir aktīvā apritē, tās darina un lieto, taču pārsvarā izmanto vienkāršoto darināšanas tehnoloģiju – aušanu stellēs, kas ne vienmēr ir pieejama plašam darinātāju lokam. Prasme darināt jostas bez stellēm ir izzūdoša, jo sabiedriskajā telpā ir nepietiekama informācija par jostu kvalitātes augstāko līmeni, ko iespējams sasniegt tieši ar vienkāršajiem aušanas rīkiem. Savukārt šo rīku izmantošana padara pieejamu šo tradicionālās amatniecības prasmi plašam rokdarbnieku lokam. Uzskatām par svarīgu seno prasmi aizsargāt un saglabāt nākamām paaudzēm.
Papildu informācija
Dzijas krāsošana ar augu krāsvielām.
Senākos jostveida audumos nepārprotami atpazīstams tādu krāsainu dziju lietojums, kas krāsotas ar augu krāsvielām. Atdarinot priekšmetus pēc iespējas precīzāk, svarīgs ir arī šis faktors. Arī dabiski krāsotas dzijas lietošana mūsdienīgās jostveida audumu versijās ir interesanta un pieejama.
Tautastērpa nēsāšanas tradīcija. Latviskā dzīvessziņa.
Ļoti daudzi jostveida audumi, kas saglabāti un pieejami izpētei un atdarināšanai, ir tieši tautastērpa sastāvdaļa. Šie tērpi, kā arī atsevišķas jostas, kas izmantotas ar laika un dzīves ritiem saistītās darbībās, ļauj labāk sajust tautas identitāti un padara aktuālu to darināšanu mūsdienās.
Meistari
Meistare Lilija Balgalve-Treimane, tradicionālo jostveida audumu darināšanas meistare, skolotāja, grāmatu autore.
Jostu audēja un pētniece, Dr. hist. Anete Karlsone, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, grāmatu autore.
Edīte Kuzmane, Lielvārdes Jostu audēju kopas dibinātāja, nodibinājuma "Lielvārdes Jostu audēji" valdes priekšsēdētāja.
Latvijā un pasaulē meistari, kas darina jostveida audumus tradicionālā veidā, ir liela vērtība. Pieteikuma iniciatori, šeit minētie meistari, sastopami Lielvārdes Jostu audēju kopā un citur Latvijā. Prasmes nodošana tiek realizēta arī online kursos.
Par citiem meistariem, kas piekrituši sadarbībai kā tradicionālo jostu darinātāji un nodot savu prasmi citiem, informācija pieejama pielikumā.
Meistaru saraksts arī turpmāk tiks aktualizēts un pieejams Lielvārdes Jostu audēju kopā.
Iestādes un institūcijas
Nodibinājums "Lielvārdes Jostu audēji"
Nacionālie un novadu muzeji - jostu krājumu glabātāji.
Amatnieku centri un kopas, piemēram, kopiena “Savieši” Ķekavā, lietišķās mākslas studija “Rota”, rokdarbu studija “Krustaines” Saulkrastos, biedrība “Baltaine” Koknesē, lietišķās mākslas studija Krustpilī, audēju kopa “Kodaļa” Saulkrastos, jostu audēju kopa "Saulesraksti" Engurē. u.c.
Nostiprināšana
Dalība Latvijas Nacionālā kultūras centra pasākumā "Satiec savu meistaru!" Individuālas un grupu nodarbības prasmes apgūšanai. Jostu darināšanas programma kā interešu izglītības pulciņš Lielvārdes Edgara Kauliņa vidusskolā no 2018. gada, Ogres 1. vidusskolā no 2022. gada. No 2016. gada darbojas Lielvārdes Jostu audēju kopa.
Vairojot sabiedrībā zināšanas par latviešu tradicionālo jostu darināšanas lielo daudzveidību un tipoloģisko bagātību kā mūsu tradicionālās kultūras vērtību, iespējams palielināt pieprasījumu pēc šāda veida jostām, veicinot to darināšanu. Katru gadu ar pasākuma “Satiec savu meistaru!” publicitātes pasākumiem tiek pievērsta uzmanība šai tradicionālajai prasmei. Daudzi Lielvārdes Jostu audēju kopas piedāvāto aktivitāšu dalībnieki turpina apgūt jostu darināšanu: pievienojas Lielvārdes Jostu audēju kopai, turpina apmeklēt individuālus kursus, meklē materiālus muzejos, mācās patstāvīgi, praktizējot jostveida audumu darināšanu. Bērniem ir bijusi iespēja iepazīties ar nemateriālās kultūras mantojumu un veiksmīgi pielietot gūtās prasmes mūsdienu dzīvē, veidojot nelielus priekšmetus tradicionālajās jostu darināšanas tehnikās un iepriecinot sevi, draugus un ģimeni.
Saņemts Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējums pieteikuma vizuālās daļas sagatavošanai. Saņemta iespēja izmantot Ogres novada Edgara Kauliņa Lielvārdes muzeja fondu materiālu. Plānots saņemt atbalstu no Latvijas Kultūras ministrijas, Valsts Kultūrkapitāla fonda, Ogres novada pašvaldības, projektos iesaistīto vietu pašvaldībām (piemēram, projektā "Aužam dabā") un citām iesaistītajām institūcijām plānoto aktivitāšu realizācijai. Līdz šim saņemts atbalsts no Publisko un privāto partnerattiecību biedrības “Zied zeme” dalībai projektā “Colabora Lielvārde” koprades telpā; Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējums vērtības pieteikuma sagatavošanai. Plānota sadarbība ar Valsts un pašvaldību kultūras iestādēm, Ogres novada pašvaldību, Lauku atbalsta dienestu, tematiski saistītām nevalstiskām un profesionālām organizācijām.
Turpinājums/attīstība
Laika posmā no 2025. līdz 2030. gadam Nodibinājums "Lielvārdes Jostu audēji", Lielvārdes Jostu audēju kopa, sadarbojoties ar valsts, pašvaldību un nevalstiskā sektora institūcijām, paredz:
1. Uzsākt apzināt un dokumentēt tradicionāli darinātās jostas no privātiem krājumiem un sabiedrībā mazāk zināmiem muzejiem novados, kur izveidojusies Jostu audēju kopienas struktūrvienība;
2. Turpināt izzināt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un reģionālo muzeju jostveida audumu kolekcijas;
3. Uzsākt pastāvīgas darbnīcas izveidi – muzeju, izglītības, pētniecības un konsultatīvo centru;
4. Organizēt izglītojošu semināru “Josta ap Baltijas jūru”, kur aicinātu dažādu valstu speciālistus, praktiķus un teorētiķus iepazīstināt ar savu veikumu tradicionālo jostveida audumu darināšanas prasmju pētniecībā, saglabāšanā un tālāknodošanā;
5. Veidot publikācijas, kas veicinātu tradicionālo jostu aušanu.
Laika posmā no 2025. līdz 2030. gadam Nodibinājums "Lielvārdes Jostu audēji", Lielvārdes Jostu audēju kopa, sadarbojoties ar valsts, pašvaldību un nevalstiskā sektora institūcijām, paredz:
1. Praktizēšana un pašizglītošanās:
1.1. Regulāri veidot jostveida audumu izstādes un piedalīties Latvijas Nacionālā kultūras centra piedāvātajās tautas lietišķās mākslas izstādēs;
1.2. Uzlabot aktivitāšu piedāvājumu “Satiec savu meistaru!” pasākumam, piesaistot lektorus un meistarus;
1.3. Aicināt lektorus Lielvārdes Jostu kopas dalībnieku un citu interesentu redzesloka paplašināšanai – izglītošanai.
2. Apmācība:
2.1. Izstrādāt Apliecinājuma ieguves kārtību, kā rezultātā jostu audējs (kopienas dalībnieks) varēs pierādīt, ka ir apguvis zināšanas un prasmes, kā arī spēju praktiski strādāt tradīcijas ietvaros. Šis Apliecinājums dos tiesības audējam darboties kā meistaram - tradicionālās prasmes praktizētājam, mācot šo tradīciju tālāk;
2.2. Izstrādāt piedāvājumu skolām programmas “Skolas soma” ietvaros;
2.3. Organizēt jostu aušanas nometnes bērniem vasarā;
2.4. Īstenot kvalitatīvu nodarbību ciklu, kas ietver darbnīcas un meistarklases par tradicionālo jostu darināšanu, kuras tiks īstenotas gan kopienas dalībnieku darbības vietās, gan citās rokdarbnieku kopās Latvijā, ar mērķi turpināt prasmes pilnveidošanu un tālāknodošanu.
2.5. Uzsākt veidot un publicēt metodisko materiālu bērniem un pieaugušajiem tradicionālo jostu darināšanas apmācībai.
3. Atpazīstamība:
3.1. Uzturēt un aktualizēt mājaslapu par tradicionālo jostu aušanu;
3.2. Izstrādāt marķēšanas zīmes tradicionāli darināto jostveida audumu atpazīstamībai publiskajā telpā. Šī ir svarīga komponente amatnieka komunikācijā ar pircēju, lai veidotu sabiedrības izpratni un izšķirtspēju kopīgajā amatniecības izstrādājumu tirgū;
3.3. Izveidot un uzsākt realizēt projektu “Jostu dienas muzejā”, kura ietvaros audēji vienu vai vairākas dienas auž jostas muzeja ekspozīciju telpās. Plānots piedāvāt aktivitāti muzejiem visā Latvijā. Atbilstoši muzejam pielāgoti aužamo jostu tipi – Daugavpils muzejā tiek austa Latgales josta, Kuldīgas muzejā – Alsungas tipa josta u. tml. Aktivitātes laikā audējs skaidro un demonstrē tradicionālo jostu aušanas principus. Īstenot arī citas publiskas jostu aušanas akcijas;
3.4. Uzsākt darbu pie festivāla – “Jostu dienas” izveides. Norises vieta – Lielvārde. Programmā tiktu ietvertas darbnīcas bērniem un pieaugušajiem, teorētiskie semināri u. c. aktivitātes. Lai veicinātu pieredzes apmaiņu, festivālā plānots pieaicināt arī citu valstu pārstāvjus.
Pasākumu kopums tiek plānots ar mērķi:
1) turpināt pieteiktā elementa pētniecību;
2) realizēt prasmes saglabāšanu (praktizēšanu) un zināšanu kvalitātes nodrošināšanu kopienā;
3) īstenot kvalitatīvu prasmes apmācību – nodošanu tālāk;
4) veicināt elementa atpazīstamību sabiedrībā.
Apdraudējumi
Tradicionālo jostu aušanas praktizēšanu un pārmantojamību apdraud informācijas trūkums par priekšrocībām un kvalitātēm, ko sniedz jostveidu audumu darināšana ar īpašiem jostu aušanas rīkiem. Komerciāli amatnieciskajā rokdarbnieku vidē dominē jostveida audumu darināšana stellēs, kas spēj nodrošināt lielāku darba ražību, bet būtiski samazina izstrādājuma kvalitāti. Sabiedrības nepietiekamā izglītotība par tradicionālo jostu aušanas prasmju augstvērtīgumu un to radīto pievienoto vērtību apgrūtina konkurenci amatniecības izstrādājumu pārdošanā, jo pircējam trūkst informācijas par apstākļiem, kas nosaka tradicionāli austo jostu lielāko cenu. Apdraudējumu rada arī nepietiekamā informācija par jostveida audumu daudzveidīgajām lietojuma iespējām mūsdienās, gan esot par tautastērpa daļu, gan mūsdienu apģērba elementu, kā arī citos veidos.
Pieteikuma iesniedzējs
Edīte Kuzmane, Nodibinājums "Lielvārdes Jostu audēji", reģ.Nr.40008324476
Attēlu galerija
![{"capture_mode":"AutoModule","faces":[]}](https://nematerialakultura.lv/wp-content/uploads/IMG_20240302_170410_HDR-1-scaled.jpg)
Video materiāli
Teksta materiāli
Publikācijas
Baltgalve-Treimane, Lilija (2018) Celaines: celu jostu un apaudu aušana. Rīga: [Rakstu Pūrs]
Bička, Anete (1990) Vēlreiz… un no jauna par Lielvārdes jostām. Dabas un vēstures kalendārs 1991.gadam. Rīga: Zinātne, 251.–256. lpp.
Bička, Anete (1991) Pārdomas par Lielvārdes jostām. Daugavas raksti. Rīga: Zinātne, 88.–100. lpp.
Birgel-Paegle, Alma (1925) Celi. Latvijas Saule. Nr. 28–30: 17(321). lpp.
Dzērvītis, Aleksandra, Treimanis, Lilija (1982) Latviešu jostas. Kanāda: Toronto Daugavas Vanadzes
Ģinters, Voldemārs (1936) Latviešu tautas tērpa aizvēsture. Ievads latviešu tautas tērpu vēsturē. Rīga: J.Grīnbergs, 6.–92. lpp.
Ivanova, Gundega, Madre, Ilga (1968) Jostu raksti. Rīga: Liesma
Karlsone, Anete (1992) Sens jostu raksta kompozīcijas pamatprincips. Dabas un vēstures kalendārs 1993.gadam. Rīga: Zinātne, 229.–233. lpp.
Karlsone, Anete (1993) Ieskats latviešu jostu raksta ornamenta izpētes problēmās. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, Nr. 2: 19.–31. lpp.
Karlsone, Anete (1994) “Zalktis” latviešu jostu audumos. Ornaments Latvijā: materiāli mākslas vēsturei. Rīga: Zinātne, 78.–84. lpp.
Karlsone, Anete (1996) Izzudušo Kurzemes jostu meklējumi. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, Nr. 3: 58.–72. lpp
Karlsone, Anete (1996) Jaunatklātais Kurzemes jostu tipoloģijā. Četri Alsungas rakstaino jostu tipi. Latvijas ZA Vēstis, Nr. 6: 83.–92. lpp.
Karlsone, Anete (1998) Latviešu austās jostas Baltijas jūras reģiona kontekstā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, Nr. 1.: 58.—75. lpp.
Karlsone, Anete (2014) Rakstainās jostas: kopīgais kultūrslānis. Patterned sashes: the common cultural layer. [Rīga]: Latvijas Nacionālais kultūras centrs
Lauva, J. (1894) Sieviešu tautiskais apģērbs Lielvārdē. Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem. Laikraksta “Dienas Lapa” pielikums Nr.7
Niedre, Jānis (1930) Krustpils apvidus jostas. Valsts vēsturiskā muzeja krājumi. Rīga: Valsts vēsturiskais muzejs
Paegle, Eduards (1925) Jostu gali. Latvijas Saule, Nr. 34: 12–14.(364.–366.) lpp.
Paegle, Eduards (1929) Cels. Latvijas Saule, Nr. 77–78: 5.–6. (841.–842.) lpp
Zariņa, Anna (1970) Seno latgaļu apģērbs 7.–13.gs. Rīga: Zinātne
Zariņa, Anna (1988) Lībiešu apģērbs 10.–13.gs. Rīga: Zinātne
Žeiere, Irita (2008) Arheoloģiskās liecības par apģērbu Latvijā 13.-18. gadsimtā. Rīga: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Tīmekļa vietnes
Edīte Kuzmane. Tradicionālās jostas. Lielvārdes jostu audēju kopa - Intervijas ar kopas dalībniekiem par Prasmes nozīmi viņu dzīvē - iedvesmas stāsti.