LV EN
LV EN
Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija (2017)
Ieviņa tipa ermoņikas jeb ieviņas ir Vidzemei raksturīgs ermoņiku (jeb harmoniku) veids, kas 20. gadsimta pirmajā pusē bija neiztrūkstošs viesību un danču mūzikas instruments.
Uz NKM sarakstu

Autors:

Oskars Patjanko

Spēles/performatīvās mākslas

Tradicionālās amatniecības prasmes

Nosaukums

Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija (2017)

Ieviņa ermoņikas, ieviņas, ieviņa, ieviņš, ermoņikas, ermoņika; arī harmonika, garmoška, dūkas, Ieviņa dūkas (Smiltenes apkārtnē), dūdiņas, plēšiņas.

Spēlēt ieviņu, spēlēt ermoņikas, būvēt ermoņikas, sataisīt (remontēt) ermoņikas, štimmēt (noskaņot) ermoņikas.

Ģeogrāfija

Vidzeme un Rīga. Retos gadījumos atsevišķi instrumenti ir sastopami arī ārpus šī reģiona.

Ir vairākas ar Elementu saistītas grupas.
1. Pasīvie tradīcijas nesēji – cilvēki, kuri paši nemuzicē, bet spēj identificēt un novērtēt instrumentu. Visbiežāk šiem cilvēkiem bērnībā kāds radinieks ir spēlējis ieviņas vai arī viņi ir piedalījušies pasākumos, kuros ticis muzicēts ar ieviņām.
2. Indivīdi, kuri glabā instrumentu, ko spēlējis kāds radinieks, un uzskata to par svarīgu ģimenes relikviju; te minami arī atsevišķi indivīdi, kuri instrumentu aktīvi spēlē un ir pārmantojuši spēles prasmes tradicionālā ceļā.
3. Personas, kuras ieviņu spēli ir apguvušas pēdējo 10 gadu laikā individuāli vai biedrības “Skaņumāja” organizētajos kursos un veido kopienu, kas savā starpā komunicē un piedalās saietos.

Elementa apraksts

Nosaukums

Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija (2017)

Ieviņa ermoņikas, ieviņas, ieviņa, ieviņš, ermoņikas, ermoņika; arī harmonika, garmoška, dūkas, Ieviņa dūkas (Smiltenes apkārtnē), dūdiņas, plēšiņas.

Spēlēt ieviņu, spēlēt ermoņikas, būvēt ermoņikas, sataisīt (remontēt) ermoņikas, štimmēt (noskaņot) ermoņikas.

Ģeogrāfija

Vidzeme un Rīga. Retos gadījumos atsevišķi instrumenti ir sastopami arī ārpus šī reģiona.

Kopiena

Ir vairākas ar Elementu saistītas grupas.
1. Pasīvie tradīcijas nesēji – cilvēki, kuri paši nemuzicē, bet spēj identificēt un novērtēt instrumentu. Visbiežāk šiem cilvēkiem bērnībā kāds radinieks ir spēlējis ieviņas vai arī viņi ir piedalījušies pasākumos, kuros ticis muzicēts ar ieviņām.
2. Indivīdi, kuri glabā instrumentu, ko spēlējis kāds radinieks, un uzskata to par svarīgu ģimenes relikviju; te minami arī atsevišķi indivīdi, kuri instrumentu aktīvi spēlē un ir pārmantojuši spēles prasmes tradicionālā ceļā.
3. Personas, kuras ieviņu spēli ir apguvušas pēdējo 10 gadu laikā individuāli vai biedrības “Skaņumāja” organizētajos kursos un veido kopienu, kas savā starpā komunicē un piedalās saietos.

Lasīt vēl

Nozīme kopienas dzīvē

Ieviņa tipa ermoņikas jeb ieviņas ir Vidzemei raksturīgs ermoņiku (jeb harmoniku) veids, kas 20. gadsimta pirmajā pusē bija neiztrūkstošs mūzikas instruments viesībās un dančos.
Tām ir īpaša vieta reģiona kultūras tradīcijās, jo šajā apvidū praktiski nebija sastopami citu tipu instrumenti, savukārt šādas konstrukcijas instrumenti nav sastopami nekur citur.

Lasīt vēl

Aktivitātes/darbības

Ieviņām ir tembrāli ļoti bagātīga, kupla skaņa, ko nodrošina neparasti liels mēlīšu jeb balsu skaits.
Tipiskai ieviņai katru skaņu veido sešas balsis, kas skaņotas oktāvās, turklāt ar nelielu nobīdi, kas veido raksturīgu vibrējošu toni.
Vietējo meistaru būvētajiem instrumentiem ir visai arhaiska uzbūve ar plēšām, kas līmētas uz koka rāmīšiem, kā arī īpašs pavadījuma klaviatūras mehānisms, kas atļauj ļoti vienkārši spēlēt pavadījumu plašā akordu salikumā. Instrumentam ir neparasti krāšņs ārējais izskats ar krāsainām ziedu motīvu uzlīmēm, dekoratīviem reģistru slēdžiem un lielu daudzumu dekoratīvu metāla rotājumu.
Ieviņas tika spēlētas gan sadzīvē sev vai ģimenei par prieku, gan arī muzicējot publikai – solo vai kopā ar citiem kapelas instrumentiem (vijolēm, mandolīnu, cītaru, basi) deju mūzikas pasākumos, kāzās, iesvētībās un citos ģimenes godos, tirgos, talkās un teātra izrādēs.
20. gadsimta otrajā pusē, mainoties kultūrvidei, ieviņas lielākoties kļuva par mājas muzicēšanas rīku, kā arī iekļāvās lauku kapelu priekšnesumos.

Lasīt vēl

Pārmantošana un tālāknodošana

Instrumenta spēle nav ļoti sarežģīta, vairums tradīcijas mantinieku to ir apguvuši paši, vērojot citu muzikantu spēli un mēģinot izspēlēt pazīstamas meldijas.
Mūsdienās spēles apguvējiem lielākās grūtības sagādā nelineārais skaņu izkārtojums – līdzīgi kā citiem bisonorajiem plēšu instrumentiem, visu diatonisko skaņurindu var izspēlēt, mainot plēšu kustības virzienu.
Mūsdienu spēles apguves interesenti parasti ir saistīti ar folkloras kustību, viņi pamatā apgūst folkloras deju – danču – melodijas.
Mūsdienās instrumentu visbiežāk iespējams dzirdēt koncertos.

Lasīt vēl

Vēsture

Pirmās ermoņikas Latvijas teritorijā tika ievestas 19. gadsimta 40. gados no Vācijas un Austrijas, un savu unikālo īpašību dēļ – tas ir viegls, skanīgs, ērts, viegli pārnēsājams un vienkārši apgūstams instruments – ātri kļuva par vienu no svarīgākajiem deju mūzikas instrumentiem latviešu zemnieku un pilsētnieku vidē.
19. gadsimta beigās Latvijas teritorijā bija pazīstamas dažāda tipa ermoņikas, starp tām arī Vācijā tajā laikā populārās ērģeļermoņikas – instruments ar daudziem reģistru pārslēgiem un bagātu tembrālo skanējumu, kas rodas no daudzām vienlaicīgi skanošām mēlītēm.
Tieši pēc šo instrumentu parauga Vidzemes meistari sāka izgatavot paši savas ermoņikas, mācoties šo prasmi viens no otra.
20. gadsimta sākumā par veiksmīgāko un populārāko ermoņiku izgatavotāju kļuva Augusts Ieviņš, no kā, visticamāk, instruments arī ieguvis nosaukumu ieviņas. Bet viņš nebija vienīgais – Rīgā un Vidzemes lielākajās pilsētās darbojās daudzi citi profesionāli instrumentu izgatavotāji.
Šobrīd ir iegūtas ziņas par vismaz 10 meistariem. Diezgan izplatīta prakse bijusi arī muzikantiem pašiem izgatavot savus instrumentus.
Ieviņas 20. gadsimta pirmajā pusē bija neaizstājams deju mūzikas instruments visā Vidzemē. Tās spēlēja gan solo, gan ansamblī – visbiežāk kopā ar vienu vai divām vijolēm, cītaru un bungām.
Sava krāšņā izskata un palielās cenas dēļ ieviņas bija arī simbolisks apliecinājums spēlētāja turībai – pretstatā vijolēm, ko varēja iegādāties arī mazāk turīgie sabiedrības slāņi.
20. gadsimta otrajā pusē ieviņu vietu publiskos pasākumos sāka aizņemt taustiņu akordeoni, bet vēlāk – ģitāras un sintezatori. Tā iemesli bija populārās mūzikas modes tendenču maiņa, arī oficiālās kultūras visai noraidošā attieksme, kā arī instrumentu meistaru trūkums.
Tomēr muzikanti, kuri bērnībā apguvuši un spēlējuši ieviņas, tās turpināja spēlēt privāti un atsevišķos gadījumos arī pusprofesionāli muzicējošos ansambļos.

Mūsdienās ieviņām ir pievienojusies jauna – kultūridentitātes – loma.
Ieviņas tiek lietotas, lai simbolizētu latviešu tautas mūziku gan filmās, gan attēlos uz grāmatu un mūzikas disku vāciņiem, gan arī pasākumu afišās, kaut arī paši instrumenti tajos netiek spēlēti un to skaņa nav dzirdama.
Dažkārt ieviņas izmanto arī tautiska interjera radīšanai privātmājās, krogos un sabiedriskās iestādēs.
Arī muzikanti, kuri spēlē ieviņas, nereti tās izmanto nevis kā pamatinstrumentu mūzikas priekšnesumam, bet kā īpašu priekšnesuma elementu – unikālās tradīcijas demonstrējumu.

Lasīt vēl

Papildu informācija

Ieviņa tipa ermoņiku spēlēšana saistīta ar sadzīves muzicēšanu, kapelu muzicēšanu, formālu un neformālu deju vakaru rīkošanu.
Ieviņu spēlēšanas tradīcija ir cieši saistīta ar tradicionālo deju un dziesmu repertuāra pārzināšanu.
Muzikantam ir svarīgi arī pārzināt kopienas svinību tradīcijas, un nozīmīga prasme ir spēja izmantot muzicēšanu kā komunikācijas rīku – izvēlēties situācijai atbilstošu materiālu un spēt ar savu izpildījumu emocionāli ietekmēt auditoriju.

Ermoņiku būve ir saistīta ar galdniecības un amatniecības prasmēm, arī ar mājražošanas tradīciju.
Meistari, kas izgatavoja instrumentus, paši piedalījās visos instrumenta izgatavošanas posmos, ieskaitot balsu (štimmju) izgatavošanu.
Ir ziņas, ka bieži muzikanti izgatavoja un laboja ermoņikas paši savām rokām.

Lasīt vēl

Meistari

Ermoņiku spēles meistari, kuri spēles prasmi vai priekšstatu par to mantojuši tradicionālā ceļā.
1. Valdis Andersons (dz. 1936, Tūjā), kapelas “Ieviņa” vadītājs,
2. Juris Golvers (dz. 1946, Vainižu pagastā),
3. Juris Saukums (dz. 1941, Mazsalacā),
4. Juris Dūmiņš (dz. 1948, Palsmanē),
5. Aivars Katajs-Paeglis (dz. 1954, Alūksnē).
Meistari, kuri apguvuši ermoņiku remontēšanu un ar to nodarbojas.
Raitis Sondors,
Juris Golvers.

Lasīt vēl

Iestādes un institūcijas

Šobrīd var minēt vairākas organizācijas, kas sniegušas ieguldījumu instrumenta spēles tradīcijas saglabāšanā un popularizēšanā.
Ar izpratni par Elementa nozīmi reģiona kultūrvēsturē regulāras darbības (izstādes, pasākumus, krājumā esošo instrumentu atjaunošanu) veic Valmieras un Valkas muzejs.
Regulārus pasākumus, ieskaitot atbalstu kapelas “Ieviņa” darbībai, rīko Salacgrīvas novada Liepupes tautas nams.
Pētniecības darbā iesaistās JVLMA etnomuzikoloģijas studenti.
Nozīmīgu darbību Ieviņa ermoņikas spēles saglabāšanai veic biedrība “Skaņumāja”, kas vairāku realizēto projektu ietvarā nodrošinājusi instrumentu meistaru apmācību, spēles prasmju apmācību, metodisko materiālu sagatavošanu, kā arī instrumenta spēles tradīcijas popularizējošu pasākumu rīkošanu.

Lasīt vēl

Nostiprināšana

20. gadsimta 90. gadu sākumā Māris Jansons, veicot tautas muzikantu dokumentēšanu, intervēja un ierakstīja vairākus ieviņu spēlmaņus, to starpā arī instrumentu meistaru Rūdolfu Pakalnu, kurš intervijā stāsta un rāda ermoņiku izgatavošanas un remontēšanas procesu.
Tolaik tas tomēr neradīja pietiekamu interesei par spēles tradīcijas saglabāšanu vai atjaunošanu.
No 2012. līdz 2013. gadam biedrības “Skaņumāja” veidotajā un pārrobežu sadarbības programmas Estonia-Latvia atbalstītajā projektā divi mācekļi no Latvijas pie igauņu speciālistiem (meistars Heino Tartess) apguva tradicionālos instrumenta izgatavošanas paņēmienus un restaurēja vairākus instrumentus.
Projekta tālākajā gaitā trīs citas personas apguva spēles pamatiemaņas (pasniedzējs O. Patjanko).

2015. gadā ar LNKC un VKKF atbalstu rīkotajos tradicionālo instrumentu spēles kursos ieviņas spēli mācījās pieci audzēkņi, jauna apmācību grupa plānota 2017. gada rudenī.
2015. gadā sadarbībā ar pirmo kursu dalībnieci Rūtu Lūsi Valkas novada Lejaskukros tika organizēts pirmais ieviņu spēlmaņu saiets, kurā kopā pulcējās 11 ieviņu spēlmaņi, lai komunicētu, dalītos pieredzē un kopā muzicētu. Tajā pašā gadā O. Patjanko izveidoja palīgmateriālu ieviņu spēles apguvei “Mācies spēlēt ieviņas – 27 video ar notīm” (http://ermonikas.blogspot.com/2015/09/macies-spelet-ievinas-27-video-ar-notim.html).
2016. gadā pēc iepriekšējā saieta pieredzes biedrība “Skaņumāja” piesaistīja VKKF finansējumu otrā ieviņu spēlmaņu saieta publiskām norisēm. Koncertā Valkas novada Kārķu estrādē piedalījās 3 kapelas un 12 ieviņu spēlmaņi. Koncertu apmeklēja aptuveni 200 skatītāju – vietējā sabiedrība, kā arī interesenti no Valmieras, Valkas u. c. novadiem. Pēc koncerta apmeklētāj priecājās par tradīcijas atjaunošanos, bet vairāki no viņiem sniedza informāciju par instrumentu spēlmaņiem un iespēju iegūt instrumentu spēles vajadzībām.

Lasīt vēl

Turpinājums/attīstība

2010. gadā Oskars Patjanko uzsāka mērķtiecīgu ermoņiku spēles tradīciju pētniecību un instrumentu dokumentāciju, kas līdztekus tam rosināja pašam apgūt instrumenta spēli.
Pētījuma rezultāti ir apkopoti un izdoti grāmatā un mūzikas kompaktdiskā “Ieviņas” (izdevniecība “Lauska”, 2014).
Šie pētījumi deva impulsu Tūjas muzikantam Valdim Andersonam atsākt ieviņu spēli, un 2012. gadā viņš dibināja savu kapelu “Ieviņa”, ar ko joprojām ļoti aktīvi muzicē un popularizē instrumenta spēli.
Valdis Andersons kopā ar kapelas dalībnieku Juri Golveru apguvis un veic daļēju veco instrumentu remontu.
Pats Oskars Patjanko turpina izkopt instrumenta spēli un popularizē to, muzicējot ansamblī “Kaktuballes muzikanti”.

Instrumenta spēles apguves pieejamībai biedrība 2017.–2018. g. realizē Erasmus+ partnerību projektu, kura ietvaros paredzēts sagatavot Ieviņa ermoņikas mācību līdzekli pašmācības un metodiskā darba vajadzībām.

Pieaugot sabiedrības interesei par atjaunojošos tradīciju, paredzēts turpināt darbu pie jaunu instrumentu būves uzsākšanas, iesaistot iepriekš apmācītos meistarus, kā arī piedāvājot iespēju interesentiem pašiem gatavot instrumentus savām vajadzībām.

Tāpat paredzēts turpināt popularizēt ermoņiku spēli, gan rīkojot kārtējos ieviņu spēlmaņu saietus, gan iekļaujot tos citos mūzikas pasākumos un festivālos.

Lasīt vēl

Apdraudējumi

Ieviņa tipa ermoņiku spēlēšanas tradīcija ir ļoti apdraudēta vairāku iemeslu dēļ.
1. Kvalitatīvu un mūsdienu kopmuzicēšanai piemērotu instrumentu trūkums.
Lielākā daļa vēsturisko instrumentu ir slikti saglabājušies un gaida remontu, ko pašreiz Latvijā ir iespējams veikt tikai daļēji – pagaidām ne visas detaļas ir iespējams izgatavot vai iegādāties. Jau šobrīd ir interesenti, kuriem nav iespējas iegūt pietiekami labā spēlēšanas stāvoklī esošu instrumentu. Turklāt gandrīz visu vēsturisko instrumentu skaņojums atšķiras no mūsdienās pieņemtā, tādējādi tos ir problemātiski izmantot muzicēšanai ansamblī kopā ar citiem instrumentiem.
2. Jaunu instrumentu izgatavošana ir ļoti dārga.
Ieviņas satur ļoti daudz elementu, ko nepieciešams izgatavot ar rokām, tas ir visai laikietilpīgs process. Tāpat ir augstas izmaksas speciāli pasūtāmajām detaļām, ko ir neracionāli censties izgatavot ar rokām (balsis, metāla apkalumi, pogas u. c.).
Kaut arī Latvijā šobrīd ir meistari ar nepieciešamajām zināšanām, jauna instrumenta izgatavošana prasītu lielus finansiālus ieguldījumus (salīdzinājumam – radniecīgas konstrukcijas igauņu instrumenta cena ir līdz 4000 eiro).
Šāda instrumenta iegādi varēs atļauties tikai retais mūziķis. Paredzams, ka turpmākai veiksmīgai attīstībai ļoti nozīmīgs var būt izprotošu pašvaldību, sponsoru, mecenātu atbalsts.
3. Tradicionālajai instrumentālajai mūzikai ir zems sabiedrības pieprasījums.
Tradicionālais ieviņu repertuārs (kas, līdzīgi kā citiem instrumentiem, ir attīstījies sava laika mūzikas modes tendenču un instrumenta tehnisko iespēju mijiedarbē) veidojas no folkloras jaunākā slāņa, dziesmu (ziņģu) un deju, kā arī gadsimta pirmās puses populārās mūzikas repertuāra.
Pieprasījums pēc šādas mūzikas nav īpaši liels, savukārt folkloras ansambļi un danču klubi ir radījuši savu deju mūzikas repertuāru, kurā iekļautas arī daudzas nesen radītas vai no citām kultūrām aizgūtas dejas un melodijas, kas nav ērti spēlējamas ar ieviņām instrumenta tehnisko īpatnību dēļ. Instrumenta spēles aktualizēšana būs veicama kopā ar atbilstoša repertuāra un kopmuzicēšanas formu popularizēšanu.

Lasīt vēl

Pieteikuma iesniedzējs

Biedrība “Skaņumāja”, reģ. nr. 40008106801

Attēlu galerija

F1.Ievinu spele sadzives muzicesana_ 20.gs.20-tie gadi. Riga_fotografs M. Briksa

Ieviņu spēle – sadzīves muzicēšana
Rīga, 20. gadsimta 20. gadi. M. Briksas foto

F2.Arnolds ŌöĆ_åbelite spele ievinas spele kazu rituala laika_ 20.gs. 70-80-tie gadi. Fotografija no Arna ŌöĆ_åbelites kolekcijas

Arnolds Ābelite spēlē ieviņas kāzu rituāla laikā
20. gadsimta 70.–80. gadi. A. Ābelītes kolekcijas foto

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Juris Saukums spēlē ieviņas savās mājās
Jelgava, 2015. gads, O. Patjanko foto

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Aivars Tarass spēlē ieviņas savās mājās
Alūksne, 2016. gads, O. Patjanko foto

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Varis Auziņš mācās spēlēt ieviņas “Skaņumājas” kursos
Skrīveri, 2015. gads, O. Patjanko foto

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Valdis Andersons spēlē Ieviņu spēlmaņu saietā
Lejaskukri, 2015. gads, O. Patjanko foto

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Otrā Ieviņu spēlmaņu saieta muzikantu kopbilde
Kārķu estrāde, 2016. gads. M. Raģes foto

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Juris Golveris saspēlējas ar Līgu Tisiņu ieviņu spēlmaņu saietā
Lejaskukri, 2015. gads, O. Patjanko foto

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Kapela “Ieviņa” mēģinājumā
Tūja, 2015. gads, O. Patjanko foto

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Oskars Patjanko spēlē ieviņas koncertā
Mierkalns, 2017. gads

F3.Janis Pukis demonstre ievinas_ Rucava_ 2010.04.30

Muzikants Jānis Pūķis demonstrē ieviņas
Rucava, 2010. gads, O. Patjanko foto

Audio materiāli

Kārlis Graumanis izpilda skaņdarbu “Fokstrots”
Ainaži, 1987. gads, ierakstījuši radinieki. Regīnas Borītes arhīva materiāls

Kārlis Graumanis izpilda skaņdarbu “Mēness spīd aiz pirts”
Ainaži, 1987. gads, ierakstījuši radinieki. Regīnas Borītes arhīva materiāls

Video materiāli

Valdis Andersons izpilda skaņdarbu “Es staigāju gar jūras krastu”
Tūja, 2011. gads. O. Patjanko video

Aivars Katajs-Paeglis izpilda skaņdarbu “Kad šķiroties no tēva mājām”
Skrīveri, 2015. gads. O. Patjanko video

Juris Dūmiņš izpilda skaņdarbu “Vēl tu rozes plūc”
Mēru muižas balle, 2014. gads. O. Patjanko video

Juris Saukums izpilda polku “Meistar, iedzer”
Jelgava, 2015. gads. O. Patjanko video

Kapela “Ieviņa” izpilda skaņdarbu “Atgriezies, atgriezies”
Tūja, 2015. gads. O. Patjanko video

Publikācijas

Senkēviča, B. Jāņi – vasaras saulgrieži. Rīga: Zinātne, 1994

Tihovska, I. Ziemas saulgriežu mūzika. Krāj. Praktiskā Ziemassvētku grāmata. Rīga: Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centrs, 2009

Patjanko, O. Ieviņas, Rīga: Lauska, 2014

Lasīt vēl

Tīmekļa vietnes

http://muzikanti.lv/lv/projekti/skanu-maja/ - Informācija par projektu un video pamācības Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanā un spēlēšanā

http://ermonikas.blogspot.com/ - Oskara Patjanko veidots blogs par ermoņikām Latvijā

Lasīt vēl