Nozīme kopienas dzīvē

Upītes kultūrtelpas pamatu veido vietējās folkloras un amatniecības mantojums, tā apzināšana un mācīšanās no ierakstiem, rakstītiem materiāliem un teicējiem, seno amatu meistariem.
Šī dzīvā tradīcija šobrīd veidojas kā trīs paaudžu līdzdarbošanās, un pamatā to organizē nemateriālā kultūras mantojuma centrs “Upīte” un vietējie folkloras kolektīvi: Upītes etnogrāfiskais ansamblis (50–85 gadus veci dalībnieki), folkloras kopa “Upīte” (15–40 g. v.), Upītes bērnu folkloras kopa (2–15 gadi).
Katra kopa darbojas atsevišķi, bet vienlaikus, pārmantojot tradīcijas, ir kopā – vidējā paaudze mācās no vecākās, jaunākā no vidējās paaudzes.
Savukārt jaunākā un vidējā paaudze ar aktīvu Ligitas Spridzānes atbalstu apgūst jau savāktos un dažādos avotos atrodamos vietējās folkloras ierakstus un tiekas ar teicējām, apgūstot tolku bolsus, dziedāšanu ar pusbolsu, otrās bolss izkopšanu, zagiuzes bolsu / pavasara bolsu, rudens bolsu / kuozu dzīsmes, kaladuošonu, rūtuošonu u. c.

Lasīt vēl

Aktivitātes/darbības

1. Upītē ir saglabājusies dzīva un tiek izkopta garīgos dziesmu dziedāšanas tradīcija, tie ir maija dziedājumi pie krusta un saļmu dziedāšana par mirušajiem. Ik gadus notiek maija dziedājumi pie krusta, kur vadošā loma ir vecākajai paaudzei, bet jaunākā paaudze iesaistās un dzied līdzi, nākotnē pašiem kļūstot par šīs tradīcijas tālāk nesējiem. Tie nav teatralizēti uzvedumi vai paraugdemonstrējumi, bet joprojām dzīva tradīcija. Tādā pašā veidā tiek izkopta saļmu dziedāšana par mirušajiem, jaunākajai paaudzei to pārmantojot no vecākās paaudzes sievām. Šādā veidā dzīvā tautas tradīcija, kas saglabājusies no iepriekšējām paaudzēm, joprojām tiek nodota tālāk un ir ieguvums visas Latvijas un pasaules kultūras telpai – tam labs piemērs ir 2018. gada jūlijā notikušais XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku Garīgo dziesmu koncerts Doma baznīcā, kur Upītes dziedātājas, tajā skaitā jaunieši, dziedāja Zaharija dziesmu.

2. Svarīga Upītes kultūrtelpas sastāvdaļa ir tradicionālais dzejas dienu festivāls “Upītes Uobeļduorzs” (Upītes ābeļdārzs), kas kopš 2002. gada katru gadu notiek trešajā septembra sestdienā un pulcē latgaliešu valodas mīļotājus, dzejniekus, mūziķus no visas Latvijas. Festivālu apmeklē dažāda vecuma ļaudis, atrodot kaut ko svarīgu, mīļu un īpašu savai dvēselei. Šeit skan latgaliešu dzeja un visu stilu mūzika latgaliešu valodā – no folkloras līdz smagajam rokam, tā šo pasākumu veidojot par vienu no nozīmīgākajiem latgaliskās kultūras notikumiem. Festivāls divas reizes ir saņēmis Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks" kā labākais pasākums kultūras vai tautas namā.

3. Upītes mūsdienu kultūras vidi lielā mērā veido folkloras kopu mēģinājumu dzīve, jo tajos kopā sanāk gan meitas, gan puiši, gan bērni. Kamēr meitas dzied, vīri apspriež savas lietas, arī bērni nepastarpināti dzird melodijas un bolsus, līdz vienā brīdī aptver, ka viņi jau zina melodijas un vārdus un dzied līdzi. Mēģinājumos tiek ieti arī danči, rotaļas un spēles, uz rotaļām un dančiem pievienojas arī bērni un vīri. Upītes kultūras vidi veido arī neformālie pasākumi, ko organizē folkloras kopu dalībnieki ārpus mēģinājumiem, piemēram, spēle “Agruos pušdīnes”, kad reizi nedēļā, svētdienā visi satiekas pie viena no tās dalībniekiem un bauda šo māju tradicionālos ēdienus, vēlāk balsojot par labāko cienastu.

4. Neatņemama Upītes kultūrtelpas daļa ir tautas muzikanti, viņi piedalās Upītes Tautas nama rīkotajos pasākumos, spēlē gan neformālā vidē, gan danču meistardarbnīcās, viņi prot nospēlēt vajadzīgo melodiju, gan improvizēt, arī piedziedāt, ielēkt dejotāju pulkā un uzdejot raitā deju solī. Turklāt Upītes muzikantu paaudze ir jauna, vien 13–30 gadus veci, bet viņus jau tagad var saukt par tautas muzikantiem, jo visas melodijas tiek apgūtas, klausoties un spēlējot līdzi.

5. Uz Upīti no dažādām Latvijas vietām ierodas citi kultūras darba entuziasti un latgaliskās kultūrtelpas interesenti, lai satiktu cilvēkus, aprunātos, dalītos pieredzē – brauc kā uz mājām, brauc paaust stellēs, atbrauc vienu reizi un grib braukt vēl un vēl, jo pievelk pati vieta un cilvēki, sirsnība un māju sajūta.

6. Upītē jau kopš 1980. gada tiek veidota un ir radusies vide, kas ir saistoša bērniem un jauniešiem. Ar savām zināšanām mēs dalāmies arī ar tiem, kas pie mums brauc ciemos, mācot dančus, rotaļas, dziesmas, amata prasmes. Svinam gadskārtu svētkus: Meteņus, Lieldienas, Vasaras saulgriežus, Miķeļus, Ziemas saulgriežus.

7. Upītes kultūrtelpas bagātību apvieno latgaliešu valodas Ziemeļlatgales (Upītes, Šķilbēnu puses) izloksne, jo te viss notiek tikai latgaliski. Latgaliešu literārās valodas normēšanas process notiek jau vairāku gadsimtu garumā, pašiem latgaliešiem iesaistoties kopš 1908. gada, kad Sanktpēterburgā tika izdota pirmā latgalieša Antona Skrindas (Ontona Skryndys) veidotā “Latvīšu volūdas gramatika”. Jau pirmsākumā par latgaliešu literārās valodas pamatu tika izvēlēta centrālajā Latgalē runātā valoda, arī 2007. gadā pieņemtie un MK apstiprinātie "Latgaliešu valodas pareizrakstības noteikumi" atbilst Viduslatgalē un daļā Dienvidlatgales lietotajai valodai. Diemžēl Ziemeļlatgales valodas īpatnības dažkārt tiek pieļautas tikai kā paralēlformas, tomēr lielākoties tās paliek tikai mutvārdu saziņā, tādējādi veicinot senāko formu aizmiršanu.
Pateicoties Antona Slišāna entuziasmam un sirdsdegsmei, Ziemeļlatgales valodas mantojums ir joprojām aktuāls, viņš ir turpinājis savas dzimtās puses folkloras tekstu apzināšanu, iekļāvis tos folkloras kopu repertuārā, lietojis senās formas un vārdus pats savā literārajā daiļradē.
Tāpēc šobrīd droši var teikt, ka līdzīgi kā Vācijā ir bavāriešu izloksne ar savām īpatnībām, tā Latvijā līdzās latgaliešu rakstu valodai ir spilgta Ziemelļatgales izloksne, kas atrodama A. Slišāna darbos un Upītes folkloras kopas darbībā: dziesmu vākšanā, dziedāšanā, tradīciju pārmantojamībā un tālāk nodošanā. Normējot latgaliešu rakstu valodu, mainās atsevišķas skaņas, formas, bet folkloras tekstiem, arī A. Slišāna daiļradei, tās ir ļoti svarīgas detaļas, kas var izmainīt dzejas ritmu vai dziesmas melodijas skanējumu. Ziemeļlatgales izlokšņu saglabāšana ir svarīga, lai arī ikdienas saziņā Upītes kultūrtelpā nezūd savpatīgais.

Lasīt vēl

Pārmantošana un tālāknodošana

Upīte ir teju vienīgais reģions Ziemeļlatgalē, kur iedzīvotāji tik plaši izzina, pēta, saglabā, attīsta un nodod tālāk senos dančus, rotaļas un spēles, jo šai izzināšanai kopš Antona Slišāna darbības 70.–80. gados ir mērķtiecīgs un organizēts raksturs, tā nav haotiska pašdarbība, bet gan ar sirdsdegsmi un atbildību veidots vietējās kultūras sakņu apzināšanas un mūsdienu kultūras telpas veidošanas process.
Šis process tiek mērķtiecīgi koordinēts un organizēts, izzinot, izpētot, atjaunojot senās tradīcijas un veidojot mācību materiālus to apguvei, organizējot un vadot meistarklases tuvākā un tālākā apkārtnē, regulāri organizējot danču nodarbības.
Ja līdz 1980. gadam danči bija vien mūsu vecmāmiņu atmiņās, kad tie jaunībā tikuši dejoti danču sarīkojumos, zaļumballēs un večerinkās, tad no 1982. gada Irēna Slišāne ar skolas etnogrāfiskā pulciņa bērniem brauca ekspedīcijās pie vietējām danču zinātājām un iedzīvināja dančus — tagad tie ir plaši zināmi visā Latvijā.
Šī gadsimta sākumā izveidojās Upītes jauniešu folkloras kopa, kas tagad ir izaugusi par folkloras kopu “Upīte”, sākās jauns posms gan pārmantoto danču, gan daudzbalsīgo dziesmu apgūšanā (tieši Upītē dzīvo un darbojas Latvijas jaunākā pusbolsa pratēja — Kate Slišāne, kurai ir 17 gadi).
Dančus esam mantojuši no vecmammām, tie tiek mācīti bērniem. Ir izaugušas aptuveni piecas paaudzes skolas vecuma bērnu, kas piedalījušies gan gadskārtu svinēšanā: maskošanās gājienos jeb čigānu iešanas tradīcijās Mārtiņos, Ziemassvētkos un Meteņos, Lieldienu svinēšanā pie Lotušu liepas un Upītes ozola, ielīgošanas, Jāņudienas un Miķeļdienas tradīcijās, gan apguvuši Upītes puses tautasdziesmas un dančus.

Lasīt vēl

Vēsture

Upītes kultūrvidi var iedalīt vairākos periodos.
1. Līdz padomju okupācijai gandrīz katrā mājā bija audēja, adītāja, šuvēja, amatnieks, dziesmu teicēja, danču zinātājs, muzikants. Katrā ciemā bija krusts, kur viss ciems kopā dziedāja maija dziedājumus. Visi svētki, darbi (tolkas) un gadskārtu ieražas tika izdziedātas, izdancotas večerinkās jeb zaļumballēs.
2. Okupācijas laiks. Līdz 1970. gadam strauji samazinājās teicēju, muzikantu, amatnieku, danču zinātāju skaits. To veicināja gan iedzīvotāju skaita sarukums, ko izraisīja Otrais pasaules karš, izsūtīšana uz Sibīriju, kolektivizācija un iedzīvotāju bēgšana uz pilsētām, tā arī izmaiņas kolektīvajā domāšanā, ko sekmēja senā mantojuma noliegums, dažādi padomju dzīves nesti aizliegumi, pagātnes izsmiešana un noniecināšana, jaunas dzīves, kas sakņota nevis vietējā kultūrā, bet atnesta no centra, slavināšana.
3. Antona Slišāna laiks. 20. gadsimta 70. gadu sākumā Antons Slišāns kopā ar mātesbrāli Miķeli Jermacānu (Jākubtāvs) saprot – ja viņi tagad neko nedarīs, tad nemateriālās vērtības izzudīs. Tādēļ magnetofona lentēs viņi ierakstīja Antona mammas Annas Slišānes, Katrīnas Jermacānes un citu sievu iedziedātās garīgās dziesmas un tautasdziesmas. 1980. gadā Antona Slišāna vadībā tika nodibināts etnogrāfiskais ansamblis Rekovā un pēc dažām nedēļām – Upītē. Pirmais abu ansambļu koncerts notika 1980. gada 2. augustā, ko arī uzskata par to dibināšanas dienu. Rudenī arī skolēni pamazām tika iesaistīti tautasdziesmu dziedāšanā. 1982. gadā ar Upītes skolēnu iesaistīšanu dziedāšanā, dejošanā un rotaļās iešanā sāka nodarboties Irēna Slišāne. 32 gadu laikā viņa ir izaudzinājusi vismaz piecus folkloristu sastāvus. Upītes etnogrāfiskā ansambļa sievas bija spēcīgas dziedātājas, vienlaikus tika uzsākts ļoti liels, nesavtīgs darbs ar bērniem, Upīte šajos gados stabili ieņēma vadošo lomu nemateriālās kultūras pārmantošanā Ziemeļlatgalē.
4. Intensīvs darba laiks. No 2000. līdz 2010. gadam Antons strādāja ar veco paaudzi, Irēna – ar jaunāko paaudzi, bet Andris ar Ligitu – ar vidējo paaudzi. 2007. gadā tika uzsākts projekts “Tradicionālās kultūras pārmantošanas gada skola Upītē”. Ar to sākās jaunas, intensīvas un straujas pārmaiņu vēsmas tradicionālās dziedāšanas, dejošanas un muzicēšanas laukā.

2010. gadā mūžībā devās Antons Slišāns, bet, saprotot viņa nenovērtējamo ieguldījumu Upītes kultūrtelpas dzimšanā, sākās vēl intensīvāks un mērķtiecīgāks darbs.
Tieši 2011. gadā sākās jauns posms tradicionālās muzicēšanas laukā, pamazām veidojās jauno muzikantu kapela, kas muzicēšanu apguva, mācoties spēlēt pēc dzirdes. Tika atdzīvinātas Antona ierakstītās daudzbalsīgās dziesmas, kas nedziedātas lentēs gulēja kopš 20. gadsimta 70. gadiem, izdots Upītes puses dziesmu disks, kurā iekļautās dziesmas ir ar trīs un četriem bolsiem, ieskaitot dziedāšanu ar pusbolsu. Tāpat notika intensīvs darbs pie danču, rotaļu un spēļu izzināšanas un popularizēšanas, kā izzinošs mācību līdzeklis izdots danču DVD. Folkloras kopas “Upīte” sāka aktīvu koncertdarbību ārpus Latvijas robežām – Polijā, Francijā, Lietuvā, Čehijā, Rumānijā, Itālijā (Sardīnijā).
2017. gadā tika sarīkots 1. Starptautiskais folkloras deju festivāls “Lipa kust” Ziemeļlatgalē, to organizēja biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”, festivāla norises centrālā vieta bija Upīte, iekļaujot arī Baltinavu, Rekovu un Semenovu.
Kopš 20. gadsimta 70. gadiem Upītes loma nemateriālā kultūras mantojuma pētīšanā, saglabāšanā un popularizēšanā ir būt pirmajiem, aktīvākajiem, būt līderiem — gaismas nesējiem.

Lasīt vēl

Meistari

1. Aija Korneja (dz. Šakina) (Upīte) — teicēja, rotaļu zinātāja, kulinārā mantojuma zinātāja,
2. Andris Ločmelis (Briežuciems) — amatnieks/ādas apstrāde,
3. Andris Slišāns (Upīte) — danču zinātājs,
4. Anna Keiša (dz. Šlišāne) (Upīte) — garīgo dziesmu zinātāja, saļmu dziedātāja, teicēja, maija dziedātāja pie krusta,
5. Annele Slišāne (Zelči) — rokdarbniece, māksliniece, audēja,
6. Daiga Keiša (dz. Gabrāne) (Bokova) — teicēja, danču zinātāja,
7. Daina Slišāne (Stabļova) — teicēja, danču zinātāja,
8. Dāvis Slišāns (Komugreiva) — danču zinātājs, stabuļu meistars,
9. Dina Krakope (dz. Vizule) (Stabļova) — teicēja, rokdarbniece, kulinārais mantojums,
10. Domeniks Slišāns (Upīte) — tautas muzikants, teicējs, danču zinātājs,
11. Ilgvars Keišs (Baltinava) — tautas muzikants, amatnieks /galdnieks,
12. Inese Matisāne (dz. Liepiņa), (dzimusi Saulkrastos, dzīvo Upītē) — teicēja, kulinārais mantojums,
13. Irēna Romka (Mukaušova) — amatniece,
14. Irmina Slišāne (Stabļova) — saļmu dziedātāja, maija dziedātāja pie krusta,
15. Iveta Logina (dz. Kudrjavceva) (Dubļova) — saļmu dziedātāja, maija dziedātāja pie krusta, rokdarbniece,
16. Kate Slišāne (Upīte) — dziedātāja ar pusbolsu, tautas muzikante, teicēja, danču zinātāja,
17. Liene Logina (Baltinava) — tautas muzikante,
18. Lienīte Slišāne (Upīte) — rokdarbniece, māksliniece,
19. Ligita Spridzāne (dzimusi Šķilbani, dzīvo Upītē) — teicēja, danču zinātāja, audēja, celu jostu audēja, salmu cepuru pinēja,
20. Līvija Supe (Stabļova) — dziedātāja ar pusbolsu, saļmu dziedātāja, teicēja, maija dziedātāja pie krusta,
21. Lolita Spridzāne (Šķilbani) — audēja,
22. Malvīne Romka (Mukaušova) — rokdarbniece, audēja,
23. Mārīte Slišāne (Upīte) — kulinārais mantojums,
24. Monika Keiša (dz. Tabūne) (Upīte) — teicēja,
25. Nataļja Putniņa (dz. Kondratjuka) (Dubļova) — teicēja, danču zinātāja,
26. Renārs Kornejs (Upīte) — danču zinātājs, biškopis,
27. Rolands Keišs (Baltinava) — tautas muzikants,
28. Sandra Bukša (Stabļova) — rokdarbniece, māksliniece, kulinārā mantojuma zinātāja,
29. Valentīna Keiša (Pakašova) — teicēja, saļmu dziedātāja, maija dziedātāja pie krusta,
30. Zintis Krakops (dzimis Bukās, dzīvo Tilžā) — tautas muzikants.

Lasīt vēl

Iestādes un institūcijas

Biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”, Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centrs “Upīte”, Balvu novada pašvaldība.

Lasīt vēl

Nostiprināšana

Iepriekšējos 5 gados paveiktais, lai nodrošinātu Elementa pastāvēšanu un turpināšanos.
1. Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centrs “Upīte”.
a. Digitalizēts Ontona Slišāna un Miķeļa Jermacāna folkloras vākums no 20.gs. 70.tajiem gadiem.
b. Atjaunotas 10 Ontona Slišāna stāstītās pasakas, kuras visas ir ieskaņotas, klausāmas te: https://www.upite.lv/puosakas/ Tagad tiek gatavota pasaku grāmata.
c. Sadarbībā ar ZS “Jākupāni” ir izveidota tautastērpu darināšanas darbnīca, kuras pati galvenā vērtība – iegādātas digitālās stelles. Esam divos tekstilmākslinieku simpozijos izpētījuši vilnas deču aušanas tradīcijas un esam iesākuši atjaunot šos dečus.
d. Festivālu un tradicionālo svētku tradīcijas saglabātas un augušas plašumā. Neskatoties uz COVID-19 pandēmijas ierobežojumiem, neesam izlaiduši nevienu gadu festivālam “Upītes Uobeļduorzs”, Vasaras saulgriežu ielīgošanu, Lieldienas, Kūkovas folkloras novada bērnu un jauniešu folkloras svētkus, maskošanās tradīcijas – čigānos iešana, karnevāls.
e. Esam veikuši lauka pētījumus – ierakstījuši intervijas ar Upītes etnogrāfiskā ansambļa sievām, ar katru sievu atsevišķi aptuveni 3-4h garas intervijas gan audio, gan video formātā.
2. Biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”.
a. Turpinām un attīstām, un rīkojam starptautisko folkloras festivālu “Lipa kust”, tika rīkots 2019. gadā un 2022. gadā.
b. Biedrība ir iegādājusies slēgtās Upītes pamatskolas ēku, šī ēka tiek pārveidota, kā jauniešu ideju rezidence.
i. Esam izveidojuši profesionālu skaņu ierakstu studiju – Bigmaar’s Record.
ii. Ierīkota tautastērpu darināšanas darbnīca.
iii. Izveidota izglītojoša dzejas un Nemateriālās tradīcijas mantojuma izlaušanās spēle “Pīci Panti”, kas ievietota “Skolas soma” programmā.
c. Izveidojām un uzturam Upītes kultūrtelpas mājas lapu upite.lv, kurā ir ievietotās arī tādas sadaļas “Meistari”, kur atrodama īsa informācija par Upītes kultūrtelpas dažādiem meistariem, kā arī sadaļa “Meklejam Meistaru, kur atraktīvā video veidā meistari māca savas prasmes.
d. Esam Upītes kultūrtelpā un tās pieguļošajās teritorijās izveidojuši vairākus izzinošus tūrisma maršrutus video rullīšos – kopā 9. gājieni, skatāmi te: https://www.upite.lv/pa-paduom/.
3. Folkloras kopa “Upīte”.
a. Kopa izveidojusi un skolām ar “Skolas soma” programmu piedāvā aktivitāti “Tradicionālās Ziemeļlatgales spēles, rotaļas un rotaļdejas”.
b. Izdoti divi jauni albumi – CD “Ryugts” – Upītes puses kāzu dziesmas un CD “Padzīdam i…” – Upītes pusē dziedātās vīru dziesmas, 6 no šīm 17 dziesmām izveidoti profesionāli videoklipi, kas skatāmi te: https://www.youtube.com/watch?v=F1N8Ix0IuwY&list=PLQ4kkAXBt141kAJHjjX6H9gMXlPdfszd1
c. Kopā ar Upītes etnogrāfiskā ansambļa sievām regulāri gadā vismaz 2 reizes dziedam saļmes (psalmus).
d. Kopā ar Upītes etnogrāfiskā ansambļa teicējām esam ierakstījuši 10 dziesmas, ko plānots tuvākajā laikā izdot.
e. Regulāri piedalāmies dažādos starptautiskajos folkloras festivālos Eiropā, kur gūst jaunu pieredzi, protams, ar šo darbību piesaistot jaunus dalībniekus, jaunus Upītes kultūrtelpas popularizētājus.
4. Bērnu folkloras kopa “Upīte”.
a. Piedalījās Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, tik daudz, cik to atļāva pandēmijas ierobežojumi.
b. Ir izveidojusies jauno muzikantu paaudze.
c. Regulāri piedalās VISC rīkotajos folkloras konkursos un sarīkojumā “Pulkā eimu, pulkā teku”.

Upītes Kultūrtelpas vārds un darbība ir kļuvusi vēl atpazīstamāka, kas piesaista jaunus darboties gribošus cilvēkus. Iepriekš minēto paveikto darbu saraksts, kā arī daudzu maziņu nepieminēto darbu saraksts veido pašapziņu un patriotismu vietai un tās vērtībām. Pēta, saglabā, izzina, modernizē un popularizē “Upītes kultūrtelpas” darbību, dzīvotsparu. Aktīvā darbošanās pamanīta un novērtēta: • Folkloras kopas “Upīte” saņēmusi Latgaliešu kultūras balvu Boņuks un skatītāju simpātiju balvu “Žiks” par darbību 2020.gadā un albumu “Padzīdam i…”; • Izlaušanās spēle “Pīci panti” saņēma balvu “Boņuks 2021”; • Andris Slišāns 2020. gadā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku; • Ligita Spridzāne 2022. gadā apbalvota ar Nikodema Rancāna balvu par folkloras mācīšanu skolā.

Saņemtais un plānotais valsts un pašvaldību institūciju atbalsts.
• Šo piecu gadu laikā ir bijuši 3 sadarbības līgumi ar Latvijas Nacionālo kultūras centru, kas ir finansējuši dažādus pasākumus, albuma izdošanu, grāmatas izdošanu, mūzikas instrumentu iegādi, kopējais finansējums EUR 30000,00.
• VKKF finansē biedrības darbību profesionālo NVO atbalstā. Ir bijuši divi VKKF atbalstīti projekti, kur finansē tās organizācijas, kuras uztur Nemateriālā mantojuma vērtību, kas ir iekļauta nacionālajā sarakstā, kopējais finansējums EUR 44435,00.
• Papildus gan VKKF, gan LAD LEADER projektu konkursos šo gadu laikā esam realizējuši vairāk kā 20 projektus, kopējo finansējumu vairāk kā EUR 150000,00 apmērā.
• Valsts investīciju plānā ir atbalstīts projekts “Pašvaldības infrastruktūras attīstība uzlabojot pakalpojumu efektivitāti “Upītes Kultūrtelpā””, kura ietvaros tiks pilnībā rekonstruēta un atjaunota Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” ēka, papildus izveidojot modernu izstāžu zāli un visām prasībām atbilstošu muzeja fondu telpu. Kopējais finansējms 900000,00EUR.
• Turpmāk tāpat izmantosim iespējas sadarboties ar Balvu novada pašvaldību, LNKC, VKKF, LAD LEADER, ES LAT-LIT Interreg programmām.
• Lielas cerības liekam uz Vēsturisko zemju likumu un tā padomi, sagaidot gan finansiālu, gan morālu atbalstu.

Lasīt vēl

Turpinājums/attīstība

Pasākumi, kas tiks veikti Elementa atpazīstamības veicināšanai nākamajos 5 gados.
1. Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centrs “Upīte”.
a. Izveidots un strukturizēts katalogs digitalizētajiem Ontona Slišāna un Mikeļa Jermacāna ierakstiem.
b. Līdz Upītes etnografiskā ansambļa jubilejai 2025.gadā izdota grāmata par ansambli.
2. Biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”.
a. Pilnveidota mājaslapa upite.lv, liekot uzsvaru uz Upītes kultūrtelpas meistaru apzināšanu un popularizēšanu.
3. Folkloras kopa “Upīte”.
a. Izpētīts kolhozu mantojums – dziesmas. Tiks veikta šo dziesmu atjaunošana, ieraksti.
b. Apzināts garīgo dziesmu pūrs – mācīsimies, atjaunosim un ierakstīsim gavēņa laika dziesmas.

Galvenais pasākums kultūrtelpas aizsardzībā ir cilvēks, kopiena un tradīciju kopums, kas tiek pārmantots, attīstīts un pilnveidots. Šo mērķi izvirzot par galveno “Upītes kultūrtelpas” aizsardzībai un attīstībai, tiek plānots veikt šādus pasākumus.
1. Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centrs “Upīte”.
a. Tiks veikta pilnīga ēkas rekonstrukcija.
b. Izveidota digitāla un taustāma izstāde par Upītes kultūrtelpu un visas Latvijas Nemateriālā mantojuma sarakstā iekļautajām vērtībām.
c. Turpināsim rīkot un attīstīt tradicionālos svētkus, festivālus.
d. Tiek gatavota un 2023. gadā izdota pasaku grāmata O. Slišāns, M. Slišāne, J. Slišāns “Tuo jī dzeivova zyli, zaļi…”.
2. Biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”.
a. Turpināsim rīkot starptautisko folkloras festivālu “Lipa kust”. Nākošie plānoti 2024.., 2026., 2028. gads.
b. Turpināsim attīstīt Upītes skolas ēku. Plānojam izveidot aušanas studiju un kulinārā mantojuma studiju.
c. Pilnveidosim mājaslapu upite.lv internetveikala sadaļu, kurā var iegādāties Upītes kultūrtelpas meistaru darinājumus un sniegtos pakalpojumus.
d. Veicināt pakāpenisku paaudžu nomaiņu, kas nepārprotami dos jaunu ieguldījumu elementa aizsardzībā un attīstībā.
e. Stiprināt kopienu, veidojot dažādus izglītojošus un saliedējošus pasākumus.
3. Folkloras kopa “Upīte”.
a. Dalība Vispārējos Latviešu dziesmu un deju svētkos, festivālā “Baltica”.
b. Nebaidīsimies eksperimentēt ar tradīciju, tā veidojot jaunas.
c. Aktīvi piedalīsimies Eiropas starptautiskajos folkloras festivālos.
d. Atjaunosim iesākto spēli “Agruos pušdīnas”, ko diemžēl pandēmijas ierobežojumi ietekmēja un popularizēsim kulināro mantojumu.
4. Bērnu folkloras kopa “Upīte”.
a. Dalība gan vispārējos Latvijas dziesmu un deju svētkos, gan Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos.
b. Regulāri piedalīsimies VISC rīkotajos folkloras konkursos un sarīkojumā “Pulkā eimu, pulkā teku”.

Minēto pasākumu mērķi.
• Saglabāt, lai nepazaudētu.
• Popularizēt, lai piesaistītu jaunus cilvēkus.
• Ļaut jauniešiem uzņemties atbildību.
• Attīstīt un stiprināt kopienas piederības sajūtu “Upītes kultūrtelpai”.
• Pētīt un dokumentēt, lai neietu seklumā.

Lasīt vēl

Apdraudējumi

Kopš 2018. gada 1. septembra ir likvidēta Upītes pamatskola, tā pārtraucot ierasto darbu ar bērniem etnogrāfiskajā pulciņā un bērnu folkloras kopā. Tomēr darbs ar bērniem neapstājas, jo bērnu folkloras kopa turpina darboties nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” paspārnē un piesaista arvien jaunus dalībniekus.
Mūsdienu Latvijā lauku apvidos ir raksturīga depopulācija, straujš iedzīvotāju skaita samazinājums, tiem pārceļoties uz lielākiem apdzīvotiem centriem, ārvalstīm. Tomēr tieši intensīvā kultūras dzīve Upītes reģionā ir veids, kā sekmēt iedzīvotāju skaita saglabāšanos, jo iedzīvotāju vēlmi palikt senču apdzīvotajās teritorijās nosaka ne vien ekonomiskie faktori, bet jo vairāk – piederības sajūta savai atpazīstamai kultūrtelpai, kuras tapšanā ir piedalījušies viņu vecāki un viņi paši.

Lasīt vēl

Publikācijas

Beitāne, A. (2009). Vēlīnās izcelsmes vokālā daudzbalsība latviešu tradicionālajā mūzikā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts.

Boiko, M. 1991. Ziemeļlatgales burdondaudzbalsība: konteksts un struktūras. Manuskripts. Rīga: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija.

Boiko, M. 2012. “Mirušo ofīcijs (saļmes) Latgalē / The Office of the Dead (saļmes) in Latgale”. In Psalmu dziedāšana Latgalē. Officium defunctorum. The Office of the Dead in Latgale. Aigars Lielbārdis (sast.). Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 14–46.

Boiko, M., Gita Lancere, Anda Beitāne. (2008). Latviešu tradicionālās mūzikas antoloģija / Anthology of Latvian Traditional Music. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts.

Boiko, M. (2001). „Mirušo ofīcijs (officium defunctorum) un sapņu folklora Dienvidaustrumlatvijā“. In: Materiāli par kultūru mūsdienu Latvijas kontekstā.Rīga: Zinātne: 69-105.

Boiko, M. (2001). „Psalmu dziedāšanas tradīcija Latgalē.“ In: Acta Latgalica. Zinōtniski roksti, dokumenti, apceres. 11. sēj. Daugavpiļs: Latgolas pētnīceibas instituta izdevnīceiba: 348-377.

Boiko, M. (2002). „Tikšanās ar mirušajiem sapņos: tipizēti un netipizēti stāstījumi un to funkcionālie un kultūrvēsturiskie konteksti.“ In: Agita Lūse (red.)Cilvēks. Dzīve. Stāstījums. Rīga: Latvijas Antropologu biedrība, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts: 115-125.

Boiko, M. (2004). „Nāve, rudens, sapņi un mirušo ofīcijs Latgalē.“ Mūzikas Saule, 2004 Nr. 5 (25): 24-27.

Cibule, R., Anda Beitāne. (2015). "Nemateriālais kultūras mantojums teorijā un praksē. Ziemeļlatgales pieredze". Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana: Latvijas pieredze. Rīga: UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Kranenborg, A. (1999). Valentīnas dziesma (Het Lied van Valentina, 1999), viena no septiņām filmām sērijā Lied van verdriet (Skumju dziesma).

Slišāns, A. (2016). Folkloras kūpa Upīte. Dzīduot muoku, doncuot muoku. Rūtaļu un daņču aproksti. Rēzekne: Latgales producentu grupa.

Slišāns, O. (2004). “Jāņi Latgalē / Juoņi Latgolā”. In Praktiskā Jāņu grāmata. Aīda Rancāne (sast.). Rīga: Valsts aģentūra “Tautas mākslas centrs”, 76–81.

Slišāns, O. (2012). “Saļmu dziedāšanas tradīcija Upītē / Singing of the Office of the Dead in Upīte”. In Psalmu dziedāšana Latgalē. Officium defunctorum. The Office of the Dead in Latgale. Aigars Lielbārdis (sast.). Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 47–56.

Slišāns, O. (2010). “Čipierksneits jeb apcirsto sakņu pieaudzēšana”, Rēzekne, ZS Jākupāni

Beitāne, A. 2012. “Multipart Singing in Northern Latgale: Dynamics of Tradition in the Late 20th — Early 21st Century”. In Res Musica, Nr. 4/ 2012, 125–143, ISSN 1736-8553.

Beitāne, A. (2018). Notes from Latvia. Multipart Music in the Field. Vienna: Department for Folk Music Research and Ethnomusicology of the University of Music and Performing Arts Vienna/ Riga: Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music.

Boiko, M. (1998). “Relics of Burial Laments in Latvia”. In: Jukka Louhivuori (ed.) Finnish Yearbook of Ethnomusicology 1998. Special Issue: Conference Proceedings of the European Seminar in Ethnomusicology 1997. Helsinki: The Finnish Society for Ethnomusicology: 152-162.

Boiko, M. (2005). „Totenoffizium, Jesuiten und heidnische Seelenspeisungen in Südostlettland.“ In: Heike Müns (Hg.) Musik und Migration in Ostmitteleuropa. Schriften des Bundesinstituts für Kultur und Geschichte der Deutschen im östlichen Europa, Oldenburg. Bd. 23. München: R. Oldenburg Verlag: 61-79.

Boiko, M. (2010). „Das lattgallische Totenoffizium. Zu seiner gegenwärtigen Lage.“ In: Rolf Bader, Christiane Neuhaus und Ulrich Morgenstern (Hrsg.)Concepts, Experiments, and Fieldwork: Studies in Systematic Musicology and Ethnomusicology. Frankfurt am Main: Peter Lang: 369-380.

Lasīt vēl

Tīmekļa vietnes

http://www.balvurcb.lv/kb/ - datu bāzē ir ieraksti par visiem Upītes kultūrtelpā strādājošajiem kolektīviem, par teicējiem, tautas muzikantiem, lielākajiem pasākumiem. Pie katra ieraksta ir pievienota saite uz avotu sarakstu novadpētniecības datu bāzē, kas ir bibliogrāfiskās informācijas datu bāze par laikrakstu rakstiem, grāmatām un citiem izdevumiem. Piemēram, ievadot Upītes Uobeļduorzs, ir atrodamas 28 publikācijas no laikrakstiem “Vaduguns”, “Vietējā Latgales avīze”, “Viļakas novadā” un žurnāla “A12”, vai, ievadot teicējas Valentīnas Keišas vārdu, atrodam 10 ierakstus no laikrakstiem “Vaduguns”, “Vietējā Latgales avīze”, “Izglītība un Kultrūra”, “Kultūras forums”.

https://youtu.be/_E_619U59lI - Latgales Reģionālās TV sižets par ielīgošanas tradīciju Upītē

https://youtu.be/T6m4rA3UA7A - Latgales Reģionālās TV sižets par festivālu “Lipa Kust”

https://youtu.be/7Xg7KrOJIcw - Latgales Reģionālās TV sižets par festivālu “Upītes Uobeļduorzs”

https://youtu.be/tVupIPuTf_M - RETV raidījums “Latvijas stāsti. Personības”

Lasīt vēl