LV EN
LV EN
Upītes kultūrtelpa (2018)
Upītes kultūrtelpa ir Upītes ciema (Viļakas novada Šķilbēnu pagasta), tam tuvumā esošo teritoriju un ciemu (Pakašova, Mukaušova, Stabļova, Dubļova, Buki, Zelči, Rekova, Dagunova, Ančipova, Bākarova, Ivanovka, Čilipīne, Viļumi, Antonovka, Daņilovka, Saucīne, Sviļpova, Plešova, Raipuļi, Grohova, Lotuši, Komugreiva) ļaudis un dzīvais kultūras mantojums.
Uz NKM sarakstu

Autors:

Andris Slišāns

Cita joma

Mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ieskaitot valodu kā nemateriālā kultūras mantojuma nesēju

Paražas, rituāli, svētki

Spēles/performatīvās mākslas

Tradicionālās amatniecības prasmes

Zināšanas un paražas, kas saistītas ar dabu un Visumu

Nosaukums

Upītes kultūrtelpa (2018)

Upīte

Ģeogrāfija

Ziemeļlatgale

1910. gadā Zelču ciemā nodibināja Zelču skolu, ko 20. gadsimta 30. gados pārcēla uz Lotušu ciemu. Lotušos skola atradās Kūkovas upes krastā, tādēļ to pārdēvēja par Upītes skolu. Vēlāk skolu pārcēla gan uz Grohovas, gan Buku ciemu, bet tā vienmēr nesa Upītes vārdu, līdz 1981. gadā par Upīti nosauca arī kolhoza centrālo ciemu, kas izauga ap skolu.
Upītes kultūrtelpas sākums — 20. gadsimta 30. gadi, bet 40.–50. gados, veidojoties kolhoziem, tika radīts iedīglis Upītes ciemam, kas atrodas sākotnējās kultūrtelpas centrā, ko veido lielie ciemi. Te pēckara gados saplūda izdzīvojusī inteliģence, veidojot jaunu, spēcīgu kutūrtelpu.
1970. gadā Antons Slišāns (Ontons Slišāns) un Miķeļis Jermacāns sāka garīgo un tautasdziesmu vākšanu, pierakstot un ierakstot tās magnetofona lentēs.
20. gadsimta 80. gados sāka aktīvi darboties tradicionālās kultūras kopēji, kas pārstāvēja trīs paaudzes: Upītes etnogrāfiskais ansamblis (1980), Upītes pamatskolas etnogrāfiskais pulciņš un bērnu folkloras kopa (1980). 90. gados darbojās muzikantu kapela, vēlāk folkloras kopa “Upīte” (2002), Upītes Tautas nama bērnu un jauniešu kapela (2011).

Folkloras apzināšanas un kultūrtelpas kopšanas centrā visu šo laiku bijusi Slišānu saime: tēvs Antons (Ontons) Slišāns (28.12.1948.–15.12.2010.) bija folkloras kustības pamatlicējs šajā apvidū, ideju ģenerators, projektu vadītājs, patriots, novadpētnieks; viņa sieva Irēna Slišāne (dz. Vizule) (16.05.1952.–18.05.2018.) rūpējās par tradicionālās kultūras nodošanu nākamajām paaudzēm, kopš 1982. gada iesaistot skolēnus folkloras kustībā, tradicionālās kultūras uzturēšanas un tapšanas procesos; vecākā meita Annele Slišāne turpina amatniecības, precīzāk – aušanas tradīciju izkopšanu, pārņemot un apgūstot tradicionālo amatu prasmi un veidojot jaunus tekstilmākslas darbus, kas seno audēju prasmes un mantojumu savij ar mūsdienu mākslas procesiem un aktualitātēm; dēls Andris Slišāns ir sava tēva un mātes iesāktās folkloristu kustības turpinātājs Upītes kultūrtelpā, aktīvs danču tradīcijas turpinātājs, Upītes kultūras dzīves organizētājs, rīkojot visas Latvijas mērogā nozīmīgus pasākumus, kas piesaista folkloristus, literātus un muzikantus no dažādiem novadiem un pilsētām; viņa sieva Ligita Spridzāne Upītes kultūras procesos ir iesaistījusies kopš 2008. gada, organizējot projektu Kultūras gada skola Upītē, viņa ir daudzbalsīgās dziedāšanas atjaunotāja jaunākajā paaudzē.
Daudz Upītes kultūrtelpas uzturēšanā un izkopšanā devusi Upītes pamatskola, kas tradicionālo kultūru pēta, iepazīst, mācās, pārmanto un attīsta kopš 1980. gada – pārsvarā etnogrāfiskajā pulciņā.
Šobrīd centrālā vieta, kas uztur, satur un veido Upītes kultūrtelpu, vienlaikus popularizējot senās vērtības un mūsdienu kultūras procesus vietējos iedzīvotājos un Upītes viesos, ir nemateriālā kultūras mantojuma centrs “Upīte”. Tam ir trīs struktūrvienības: Upītes Tautas nams, Upītes bibliotēka, Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzejs.
Upītes kultūrtelpā darbojas 30 prasmju nesēji un amatu meistari. Tas ir veids, kā uzturēt dzīvu seno mantojumu un nodot to nākamajām paaudzēm kā pašā Upītē, tā arī lielākā reģionā – Ziemeļatgalē, Latgalē, Latvijā.

Elementa apraksts

Nosaukums

Upītes kultūrtelpa (2018)

Upīte

Ģeogrāfija

Ziemeļlatgale

Kopiena

1910. gadā Zelču ciemā nodibināja Zelču skolu, ko 20. gadsimta 30. gados pārcēla uz Lotušu ciemu. Lotušos skola atradās Kūkovas upes krastā, tādēļ to pārdēvēja par Upītes skolu. Vēlāk skolu pārcēla gan uz Grohovas, gan Buku ciemu, bet tā vienmēr nesa Upītes vārdu, līdz 1981. gadā par Upīti nosauca arī kolhoza centrālo ciemu, kas izauga ap skolu.
Upītes kultūrtelpas sākums — 20. gadsimta 30. gadi, bet 40.–50. gados, veidojoties kolhoziem, tika radīts iedīglis Upītes ciemam, kas atrodas sākotnējās kultūrtelpas centrā, ko veido lielie ciemi. Te pēckara gados saplūda izdzīvojusī inteliģence, veidojot jaunu, spēcīgu kutūrtelpu.
1970. gadā Antons Slišāns (Ontons Slišāns) un Miķeļis Jermacāns sāka garīgo un tautasdziesmu vākšanu, pierakstot un ierakstot tās magnetofona lentēs.
20. gadsimta 80. gados sāka aktīvi darboties tradicionālās kultūras kopēji, kas pārstāvēja trīs paaudzes: Upītes etnogrāfiskais ansamblis (1980), Upītes pamatskolas etnogrāfiskais pulciņš un bērnu folkloras kopa (1980). 90. gados darbojās muzikantu kapela, vēlāk folkloras kopa “Upīte” (2002), Upītes Tautas nama bērnu un jauniešu kapela (2011).

Folkloras apzināšanas un kultūrtelpas kopšanas centrā visu šo laiku bijusi Slišānu saime: tēvs Antons (Ontons) Slišāns (28.12.1948.–15.12.2010.) bija folkloras kustības pamatlicējs šajā apvidū, ideju ģenerators, projektu vadītājs, patriots, novadpētnieks; viņa sieva Irēna Slišāne (dz. Vizule) (16.05.1952.–18.05.2018.) rūpējās par tradicionālās kultūras nodošanu nākamajām paaudzēm, kopš 1982. gada iesaistot skolēnus folkloras kustībā, tradicionālās kultūras uzturēšanas un tapšanas procesos; vecākā meita Annele Slišāne turpina amatniecības, precīzāk – aušanas tradīciju izkopšanu, pārņemot un apgūstot tradicionālo amatu prasmi un veidojot jaunus tekstilmākslas darbus, kas seno audēju prasmes un mantojumu savij ar mūsdienu mākslas procesiem un aktualitātēm; dēls Andris Slišāns ir sava tēva un mātes iesāktās folkloristu kustības turpinātājs Upītes kultūrtelpā, aktīvs danču tradīcijas turpinātājs, Upītes kultūras dzīves organizētājs, rīkojot visas Latvijas mērogā nozīmīgus pasākumus, kas piesaista folkloristus, literātus un muzikantus no dažādiem novadiem un pilsētām; viņa sieva Ligita Spridzāne Upītes kultūras procesos ir iesaistījusies kopš 2008. gada, organizējot projektu Kultūras gada skola Upītē, viņa ir daudzbalsīgās dziedāšanas atjaunotāja jaunākajā paaudzē.
Daudz Upītes kultūrtelpas uzturēšanā un izkopšanā devusi Upītes pamatskola, kas tradicionālo kultūru pēta, iepazīst, mācās, pārmanto un attīsta kopš 1980. gada – pārsvarā etnogrāfiskajā pulciņā.
Šobrīd centrālā vieta, kas uztur, satur un veido Upītes kultūrtelpu, vienlaikus popularizējot senās vērtības un mūsdienu kultūras procesus vietējos iedzīvotājos un Upītes viesos, ir nemateriālā kultūras mantojuma centrs “Upīte”. Tam ir trīs struktūrvienības: Upītes Tautas nams, Upītes bibliotēka, Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzejs.
Upītes kultūrtelpā darbojas 30 prasmju nesēji un amatu meistari. Tas ir veids, kā uzturēt dzīvu seno mantojumu un nodot to nākamajām paaudzēm kā pašā Upītē, tā arī lielākā reģionā – Ziemeļatgalē, Latgalē, Latvijā.

Lasīt vēl

Nozīme kopienas dzīvē

Upītes kultūrtelpas pamatu veido vietējās folkloras un amatniecības mantojums, tā apzināšana un mācīšanās no ierakstiem, rakstītiem materiāliem un teicējiem, seno amatu meistariem.
Šī dzīvā tradīcija šobrīd veidojas kā trīs paaudžu līdzdarbošanās, un pamatā to organizē nemateriālā kultūras mantojuma centrs “Upīte” un vietējie folkloras kolektīvi: Upītes etnogrāfiskais ansamblis (50–85 gadus veci dalībnieki), folkloras kopa “Upīte” (15–40 g. v.), Upītes bērnu folkloras kopa (2–15 gadi).
Katra kopa darbojas atsevišķi, bet vienlaikus, pārmantojot tradīcijas, ir kopā – vidējā paaudze mācās no vecākās, jaunākā no vidējās paaudzes.
Savukārt jaunākā un vidējā paaudze ar aktīvu Ligitas Spridzānes atbalstu apgūst jau savāktos un dažādos avotos atrodamos vietējās folkloras ierakstus un tiekas ar teicējām, apgūstot tolku bolsus, dziedāšanu ar pusbolsu, otrās bolss izkopšanu, zagiuzes bolsu / pavasara bolsu, rudens bolsu / kuozu dzīsmes, kaladuošonu, rūtuošonu u. c.

Lasīt vēl

Aktivitātes/darbības

1. Upītē ir saglabājusies dzīva un tiek izkopta garīgos dziesmu dziedāšanas tradīcija, tie ir maija dziedājumi pie krusta un saļmu dziedāšana par mirušajiem. Ik gadus notiek maija dziedājumi pie krusta, kur vadošā loma ir vecākajai paaudzei, bet jaunākā paaudze iesaistās un dzied līdzi, nākotnē pašiem kļūstot par šīs tradīcijas tālāk nesējiem. Tie nav teatralizēti uzvedumi vai paraugdemonstrējumi, bet joprojām dzīva tradīcija. Tādā pašā veidā tiek izkopta saļmu dziedāšana par mirušajiem, jaunākajai paaudzei to pārmantojot no vecākās paaudzes sievām. Šādā veidā dzīvā tautas tradīcija, kas saglabājusies no iepriekšējām paaudzēm, joprojām tiek nodota tālāk un ir ieguvums visas Latvijas un pasaules kultūras telpai – tam labs piemērs ir 2018. gada jūlijā notikušais XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku Garīgo dziesmu koncerts Doma baznīcā, kur Upītes dziedātājas, tajā skaitā jaunieši, dziedāja Zaharija dziesmu.
2. Svarīga Upītes kultūrtelpas sastāvdaļa ir tradicionālais dzejas dienu festivāls “Upītes Uobeļduorzs” (Upītes ābeļdārzs), kas kopš 2002. gada katru gadu notiek trešajā septembra sestdienā un pulcē latgaliešu valodas mīļotājus, dzejniekus, mūziķus no visas Latvijas. Festivālu apmeklē dažāda vecuma ļaudis, atrodot kaut ko svarīgu, mīļu un īpašu savai dvēselei. Šeit skan latgaliešu dzeja un visu stilu mūzika latgaliešu valodā – no folkloras līdz smagajam rokam, tā šo pasākumu veidojot par vienu no nozīmīgākajiem latgaliskās kultūras notikumiem. Festivāls divas reizes ir saņēmis Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks" kā labākais pasākums kultūras vai tautas namā.
3. Upītes mūsdienu kultūras vidi lielā mērā veido folkloras kopu mēģinājumu dzīve, jo tajos kopā sanāk gan meitas, gan puiši, gan bērni. Kamēr meitas dzied, vīri apspriež savas lietas, arī bērni nepastarpināti dzird melodijas un bolsus, līdz vienā brīdī aptver, ka viņi jau zina melodijas un vārdus un dzied līdzi. Mēģinājumos tiek ieti arī danči, rotaļas un spēles, uz rotaļām un dančiem pievienojas arī bērni un vīri. Upītes kultūras vidi veido arī neformālie pasākumi, ko organizē folkloras kopu dalībnieki ārpus mēģinājumiem, piemēram, spēle “Agruos pušdīnes”, kad reizi nedēļā, svētdienā visi satiekas pie viena no tās dalībniekiem un bauda šo māju tradicionālos ēdienus, vēlāk balsojot par labāko cienastu.
4. Neatņemama Upītes kultūrtelpas daļa ir tautas muzikanti, viņi piedalās Upītes Tautas nama rīkotajos pasākumos, spēlē gan neformālā vidē, gan danču meistardarbnīcās, viņi prot nospēlēt vajadzīgo melodiju, gan improvizēt, arī piedziedāt, ielēkt dejotāju pulkā un uzdejot raitā deju solī. Turklāt Upītes muzikantu paaudze ir jauna, vien 13–30 gadus veci, bet viņus jau tagad var saukt par tautas muzikantiem, jo visas melodijas tiek apgūtas, klausoties un spēlējot līdzi.
5. Uz Upīti no dažādām Latvijas vietām ierodas citi kultūras darba entuziasti un latgaliskās kultūrtelpas interesenti, lai satiktu cilvēkus, aprunātos, dalītos pieredzē – brauc kā uz mājām, brauc paaust stellēs, atbrauc vienu reizi un grib braukt vēl un vēl, jo pievelk pati vieta un cilvēki, sirsnība un māju sajūta.
6. Upītē jau kopš 1980. gada tiek veidota un ir radusies vide, kas ir saistoša bērniem un jauniešiem. Ar savām zināšanām mēs dalāmies arī ar tiem, kas pie mums brauc ciemos, mācot dančus, rotaļas, dziesmas, amata prasmes. Svinam gadskārtu svētkus: Meteņus, Lieldienas, Vasaras saulgriežus, Miķeļus, Ziemas saulgriežus.
7. Upītes kultūrtelpas bagātību apvieno latgaliešu valodas Ziemeļlatgales (Upītes, Šķilbēnu puses) izloksne, jo te viss notiek tikai latgaliski. Latgaliešu literārās valodas normēšanas process notiek jau vairāku gadsimtu garumā, pašiem latgaliešiem iesaistoties kopš 1908. gada, kad Sanktpēterburgā tika izdota pirmā latgalieša Antona Skrindas (Ontona Skryndys) veidotā “Latvīšu volūdas gramatika”. Jau pirmsākumā par latgaliešu literārās valodas pamatu tika izvēlēta centrālajā Latgalē runātā valoda, arī 2007. gadā pieņemtie un MK apstiprinātie "Latgaliešu valodas pareizrakstības noteikumi" atbilst Viduslatgalē un daļā Dienvidlatgales lietotajai valodai. Diemžēl Ziemeļlatgales valodas īpatnības dažkārt tiek pieļautas tikai kā paralēlformas, tomēr lielākoties tās paliek tikai mutvārdu saziņā, tādējādi veicinot senāko formu aizmiršanu.
Pateicoties Antona Slišāna entuziasmam un sirdsdegsmei, Ziemeļlatgales valodas mantojums ir joprojām aktuāls, viņš ir turpinājis savas dzimtās puses folkloras tekstu apzināšanu, iekļāvis tos folkloras kopu repertuārā, lietojis senās formas un vārdus pats savā literārajā daiļradē.
Tāpēc šobrīd droši var teikt, ka līdzīgi kā Vācijā ir bavāriešu izloksne ar savām īpatnībām, tā Latvijā līdzās latgaliešu rakstu valodai ir spilgta Ziemelļatgales izloksne, kas atrodama A. Slišāna darbos un Upītes folkloras kopas darbībā: dziesmu vākšanā, dziedāšanā, tradīciju pārmantojamībā un tālāk nodošanā. Normējot latgaliešu rakstu valodu, mainās atsevišķas skaņas, formas, bet folkloras tekstiem, arī A. Slišāna daiļradei, tās ir ļoti svarīgas detaļas, kas var izmainīt dzejas ritmu vai dziesmas melodijas skanējumu. Ziemeļlatgales izlokšņu saglabāšana ir svarīga, lai arī ikdienas saziņā Upītes kultūrtelpā nezūd savpatīgais.

Lasīt vēl

Pārmantošana un tālāknodošana

Upīte ir teju vienīgais reģions Ziemeļlatgalē, kur iedzīvotāji tik plaši izzina, pēta, saglabā, attīsta un nodod tālāk senos dančus, rotaļas un spēles, jo šai izzināšanai kopš Antona Slišāna darbības 70.–80. gados ir mērķtiecīgs un organizēts raksturs, tā nav haotiska pašdarbība, bet gan ar sirdsdegsmi un atbildību veidots vietējās kultūras sakņu apzināšanas un mūsdienu kultūras telpas veidošanas process.
Šis process tiek mērķtiecīgi koordinēts un organizēts, izzinot, izpētot, atjaunojot senās tradīcijas un veidojot mācību materiālus to apguvei, organizējot un vadot meistarklases tuvākā un tālākā apkārtnē, regulāri organizējot danču nodarbības.
Ja līdz 1980. gadam danči bija vien mūsu vecmāmiņu atmiņās, kad tie jaunībā tikuši dejoti danču sarīkojumos, zaļumballēs un večerinkās, tad no 1982. gada Irēna Slišāne ar skolas etnogrāfiskā pulciņa bērniem brauca ekspedīcijās pie vietējām danču zinātājām un iedzīvināja dančus — tagad tie ir plaši zināmi visā Latvijā.
Šī gadsimta sākumā izveidojās Upītes jauniešu folkloras kopa, kas tagad ir izaugusi par folkloras kopu “Upīte”, sākās jauns posms gan pārmantoto danču, gan daudzbalsīgo dziesmu apgūšanā (tieši Upītē dzīvo un darbojas Latvijas jaunākā pusbolsa pratēja — Kate Slišāne, kurai ir 17 gadi).
Dančus esam mantojuši no vecmammām, tie tiek mācīti bērniem. Ir izaugušas aptuveni piecas paaudzes skolas vecuma bērnu, kas piedalījušies gan gadskārtu svinēšanā: maskošanās gājienos jeb čigānu iešanas tradīcijās Mārtiņos, Ziemassvētkos un Meteņos, Lieldienu svinēšanā pie Lotušu liepas un Upītes ozola, ielīgošanas, Jāņudienas un Miķeļdienas tradīcijās, gan apguvuši Upītes puses tautasdziesmas un dančus.

Lasīt vēl

Vēsture

Upītes kultūrvidi var iedalīt vairākos periodos.
1. Līdz padomju okupācijai gandrīz katrā mājā bija audēja, adītāja, šuvēja, amatnieks, dziesmu teicēja, danču zinātājs, muzikants. Katrā ciemā bija krusts, kur viss ciems kopā dziedāja maija dziedājumus. Visi svētki, darbi (tolkas) un gadskārtu ieražas tika izdziedātas, izdancotas večerinkās jeb zaļumballēs.
2. Okupācijas laiks. Līdz 1970. gadam strauji samazinājās teicēju, muzikantu, amatnieku, danču zinātāju skaits. To veicināja gan iedzīvotāju skaita sarukums, ko izraisīja Otrais pasaules karš, izsūtīšana uz Sibīriju, kolektivizācija un iedzīvotāju bēgšana uz pilsētām, tā arī izmaiņas kolektīvajā domāšanā, ko sekmēja senā mantojuma noliegums, dažādi padomju dzīves nesti aizliegumi, pagātnes izsmiešana un noniecināšana, jaunas dzīves, kas sakņota nevis vietējā kultūrā, bet atnesta no centra, slavināšana.
3. Antona Slišāna laiks. 20. gadsimta 70. gadu sākumā Antons Slišāns kopā ar mātesbrāli Miķeli Jermacānu (Jākubtāvs) saprot – ja viņi tagad neko nedarīs, tad nemateriālās vērtības izzudīs. Tādēļ magnetofona lentēs viņi ierakstīja Antona mammas Annas Slišānes, Katrīnas Jermacānes un citu sievu iedziedātās garīgās dziesmas un tautasdziesmas. 1980. gadā Antona Slišāna vadībā tika nodibināts etnogrāfiskais ansamblis Rekovā un pēc dažām nedēļām – Upītē. Pirmais abu ansambļu koncerts notika 1980. gada 2. augustā, ko arī uzskata par to dibināšanas dienu. Rudenī arī skolēni pamazām tika iesaistīti tautasdziesmu dziedāšanā. 1982. gadā ar Upītes skolēnu iesaistīšanu dziedāšanā, dejošanā un rotaļās iešanā sāka nodarboties Irēna Slišāne. 32 gadu laikā viņa ir izaudzinājusi vismaz piecus folkloristu sastāvus. Upītes etnogrāfiskā ansambļa sievas bija spēcīgas dziedātājas, vienlaikus tika uzsākts ļoti liels, nesavtīgs darbs ar bērniem, Upīte šajos gados stabili ieņēma vadošo lomu nemateriālās kultūras pārmantošanā Ziemeļlatgalē.
4. Intensīvs darba laiks. No 2000. līdz 2010. gadam Antons strādāja ar veco paaudzi, Irēna – ar jaunāko paaudzi, bet Andris ar Ligitu – ar vidējo paaudzi. 2007. gadā tika uzsākts projekts “Tradicionālās kultūras pārmantošanas gada skola Upītē”. Ar to sākās jaunas, intensīvas un straujas pārmaiņu vēsmas tradicionālās dziedāšanas, dejošanas un muzicēšanas laukā.

2010. gadā mūžībā devās Antons Slišāns, bet, saprotot viņa nenovērtējamo ieguldījumu Upītes kultūrtelpas dzimšanā, sākās vēl intensīvāks un mērķtiecīgāks darbs.
Tieši 2011. gadā sākās jauns posms tradicionālās muzicēšanas laukā, pamazām veidojās jauno muzikantu kapela, kas muzicēšanu apguva, mācoties spēlēt pēc dzirdes. Tika atdzīvinātas Antona ierakstītās daudzbalsīgās dziesmas, kas nedziedātas lentēs gulēja kopš 20. gadsimta 70. gadiem, izdots Upītes puses dziesmu disks, kurā iekļautās dziesmas ir ar trīs un četriem bolsiem, ieskaitot dziedāšanu ar pusbolsu. Tāpat notika intensīvs darbs pie danču, rotaļu un spēļu izzināšanas un popularizēšanas, kā izzinošs mācību līdzeklis izdots danču DVD. Folkloras kopas “Upīte” sāka aktīvu koncertdarbību ārpus Latvijas robežām – Polijā, Francijā, Lietuvā, Čehijā, Rumānijā, Itālijā (Sardīnijā).
2017. gadā tika sarīkots 1. Starptautiskais folkloras deju festivāls “Lipa kust” Ziemeļlatgalē, to organizēja biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”, festivāla norises centrālā vieta bija Upīte, iekļaujot arī Baltinavu, Rekovu un Semenovu.
Kopš 20. gadsimta 70. gadiem Upītes loma nemateriālā kultūras mantojuma pētīšanā, saglabāšanā un popularizēšanā ir būt pirmajiem, aktīvākajiem, būt līderiem — gaismas nesējiem.

Lasīt vēl

Meistari

1. Aija Korneja (dz. Šakina) (Upīte) — teicēja, rotaļu zinātāja, kulinārā mantojuma zinātāja,
2. Andris Ločmelis (Briežuciems) — amatnieks/ādas apstrāde,
3. Andris Slišāns (Upīte) — danču zinātājs,
4. Anna Keiša (dz. Šlišāne) (Upīte) — garīgo dziesmu zinātāja, saļmu dziedātāja, teicēja, maija dziedātāja pie krusta,
5. Annele Slišāne (Zelči) — rokdarbniece, māksliniece, audēja,
6. Daiga Keiša (dz. Gabrāne) (Bokova) — teicēja, danču zinātāja,
7. Daina Slišāne (Stabļova) — teicēja, danču zinātāja,
8. Dāvis Slišāns (Komugreiva) — danču zinātājs, stabuļu meistars,
9. Dina Krakope (dz. Vizule) (Stabļova) — teicēja, rokdarbniece, kulinārais mantojums,
10. Domeniks Slišāns (Upīte) — tautas muzikants, teicējs, danču zinātājs,
11. Ilgvars Keišs (Baltinava) — tautas muzikants, amatnieks /galdnieks,
12. Inese Matisāne (dz. Liepiņa), (dzimusi Saulkrastos, dzīvo Upītē) — teicēja, kulinārais mantojums,
13. Irēna Romka (Mukaušova) — amatniece,
14. Irmina Slišāne (Stabļova) — saļmu dziedātāja, maija dziedātāja pie krusta,
15. Iveta Logina (dz. Kudrjavceva) (Dubļova) — saļmu dziedātāja, maija dziedātāja pie krusta, rokdarbniece,
16. Kate Slišāne (Upīte) — dziedātāja ar pusbolsu, tautas muzikante, teicēja, danču zinātāja,
17. Liene Logina (Baltinava) — tautas muzikante,
18. Lienīte Slišāne (Upīte) — rokdarbniece, māksliniece,
19. Ligita Spridzāne (dzimusi Šķilbani, dzīvo Upītē) — teicēja, danču zinātāja, audēja, celu jostu audēja, salmu cepuru pinēja,
20. Līvija Supe (Stabļova) — dziedātāja ar pusbolsu, saļmu dziedātāja, teicēja, maija dziedātāja pie krusta,
21. Lolita Spridzāne (Šķilbani) — audēja,
22. Malvīne Romka (Mukaušova) — rokdarbniece, audēja,
23. Mārīte Slišāne (Upīte) — kulinārais mantojums,
24. Monika Keiša (dz. Tabūne) (Upīte) — teicēja,
25. Nataļja Putniņa (dz. Kondratjuka) (Dubļova) — teicēja, danču zinātāja,
26. Renārs Kornejs (Upīte) — danču zinātājs, biškopis,
27. Rolands Keišs (Baltinava) — tautas muzikants,
28. Sandra Bukša (Stabļova) — rokdarbniece, māksliniece, kulinārā mantojuma zinātāja,
29. Valentīna Keiša (Pakašova) — teicēja, saļmu dziedātāja, maija dziedātāja pie krusta,
30. Zintis Krakops (dzimis Bukās, dzīvo Tilžā) — tautas muzikants.

Lasīt vēl

Iestādes un institūcijas

1. Biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa” dibināta ar mērķi atbalstīt, piesaistot finansējumu Upītes kultūrtelpas pasākumiem, veicināt nemateriālā kultūras mantojuma izzināšanu, pārmantošanu, popularizēšanu.
2. Apvienojot Upītes Tautas namu, Upītes bibliotēku un Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeju, ir izveidots nemateriālā kultūras mantojuma centrs “Upīte”, kas izveidojies kā Upītes kultūrtelpas aktivitāšu bāze. Šis centrs ir Viļakas novada domes finansēta iestāde un galvenā mēģinājumu vieta visu paaudžu pašdarbības kolektīviem. Tā reizē ir dažādu kultūras pasākumu norises vieta, reizē telpa amatnieku darbiem un to satikšanās, materiālu glabāšanas vieta.
3. Upītes pamatskola.
4. Viļakas novada dome.
5. Šķilbēnu pagasta pārvalde.

Lasīt vēl

Nostiprināšana

Biedrība "Upītes jauniešu folkloras kopa" aktīvi piedalās dažādu Latvijas mēroga un ES, tostarp ES LEADER projektu apgūšanā, piesaista finansējumu no Viļakas novada domes un vietējiem uzņēmējiem.
Desmit gadu laikā ir realizēti daudzi projekti, piesaistot finansējumu vairāk nekā 150 000 eiro apmērā. Nozīmīgākie projekti — Ziemeļlatgales tautastērpu izgatavošana Upītes jauniešu folkloras kopai un Upītes bērnu folkloras kopai, nemateriālās kultūras mantojuma centra ēkas jumta nomaiņa un sanitārā mezgla izveidošana, skaņu aparatūras iegāde, dažādu tradicionālās kultūras pārmantošanas pasākumu organizēšana, tajā skaitā regulāri Kūkovas novada bērnu un jauniešu folkloras svētki “Pulkā eimu, pulkā teku”, festivāls “Upītes Uobeļduorzs”.
Turklāt pēdējos gados, piesaistot finansējumu, tiek rasta iespēja Upītē baudīt profesionālo mākslu, nozīmīgus Latvijas kultūras dzīves notikumus ļaujot baudīt un redzēt klātienē Upītes Tautas namā. Tās ir dažādas Latvijas profesionālo teātru izrādes, mākslinieku izstādes. Arī turpmāk biedrība darbosies kā platforma finansējuma piesaistei ar dažādu projektu palīdzību

Lasīt vēl

Turpinājums/attīstība

Elementa ilgspējas nodrošināšanas plānu skatīt sadaļā "Teksta materiāli".

Lasīt vēl

Apdraudējumi

Kopš 2018. gada 1. septembra ir likvidēta Upītes pamatskola, tā pārtraucot ierasto darbu ar bērniem etnogrāfiskajā pulciņā un bērnu folkloras kopā. Tomēr darbs ar bērniem neapstājas, jo bērnu folkloras kopa turpina darboties nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” paspārnē un piesaista arvien jaunus dalībniekus.
Mūsdienu Latvijā lauku apvidos ir raksturīga depopulācija, straujš iedzīvotāju skaita samazinājums, tiem pārceļoties uz lielākiem apdzīvotiem centriem, ārvalstīm. Tomēr tieši intensīvā kultūras dzīve Upītes reģionā ir veids, kā sekmēt iedzīvotāju skaita saglabāšanos, jo iedzīvotāju vēlmi palikt senču apdzīvotajās teritorijās nosaka ne vien ekonomiskie faktori, bet jo vairāk – piederības sajūta savai atpazīstamai kultūrtelpai, kuras tapšanā ir piedalījušies viņu vecāki un viņi paši.

Lasīt vēl

Pieteikuma iesniedzējs

Andris Slišāns, biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”, reģ. nr. 50008155851

Attēlu galerija

13-Upīte 1986

Upītes etnogrāfiskais ansamblis kopā ar Upītes bērnu folkloras kopu
1986. gads, Antona Slišāna foto

1-A.Rancāns ar bērniem

Meistardarbnīcas Upītes pamatskolā. Tautas muzikants Andrejs Rancāns bērniem vada vijolspēles meistarklasi
2008. gads, Andra Slišāna foto

2-Aušana

Aušanas procesu apgūst visu paaudžu ļaudis, bildē Kate Slišāne, tad viņai bija 7 gadi
2009. gads, Andra Slišāna foto

4-Dziesmu vārdiņi

Dziesmu pārmantošana notiek ne vien dziedot, bet pašiem pārrakstot vārdiņus no teicēju kladēm
2007. gads, Ligitas Spridzānes foto

Garmoškas spēlēšanas meistardarbnīcas

Garmoškas spēlēšanas meistari un iesācēji
2008. gads, Andra Slišāna foto

6-Kūkovas novada folkloras svētki

Kūkovas novada bērnu un jauniešu folkloras svētki
Andris Slišāns un Irēna Slišāne katrai folkloras kopai pasniedz Upītes puses kulinārā mantojuma pērli “Ozbara putru”. 2011. gads, Ligitas Spridzānes foto

8-Lieldienas

Lieldienu svinēšanas — šūpošanās
2008. gads, Andra Slišāna foto

9-Maija dziedājumi

Maija dziedājumi
2017. gads, Rutas Cibules foto

10-Muzikantu mēģinājums

Upītes muzikantu mēģinājuma process
2016. gads, Andra Slišāna foto

MINOLTA DIGITAL CAMERA

Saļmu dziedāšana
2003. gads, Mārtiņa Boiko foto

12-Meteņi

Upītes bērnu folkloras kopa ēd pankūkas Meteņu svinēšanas laikā
2004. gads, Irēnas Slišānes foto

14-Čigāni

Upītes bērnu folkloras kopa Ziemassvētku laikā dodas čigānos pie Upītes ciema iedzīvotājiem
1997. gads, Irēnas Slišānes foto

Audio materiāli

Bārbala Zelča, Agata Zelča, Katrīna Jermacāne, Anna Slišāne, Otīlija Supe izpilda "Kur Tu Skrīsi vanadziņi"
1970. gads, Ontona Slišāna audio

Folkloras kopa "Upīte" izpilda "Kur Tu Skrīsi vanadziņi"
2015. gads, Biedrības “Upītes jauniešu folkloras kopa” audio

Artūra Slišāna apdare "Kur Tu Skrīsi vanadziņi"
2015. gads

Video materiāli

Upītes folkloristu jaunākā un vidējā paaudze dažādos svētkos
Andra Slišāna un Ligitas Spridzānes video

Antons Slišāns vada vīru dziesmu meistardarbnīcu
2008. gads, Ligitas Spridzānes video

Rotaļdejas “Upītes Oira” apmācība
2015.-2016. gads, biedrības “Upītes jauniešu folkloras kopa” video

Upītes etnogrāfiskā ansambļa sievas un folkloras kopas “Upīte” mēģinājumu process
2018. gads, Andas Beitānes video

Intervija ar Irēnu Slišāni
2017. gads, Ligitas Spridzānes video

Ieskats projekta “Nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošanas un aktivitāšu veicināšanas programma Ziemeļlatgalē” meistardarbnīcās
2007. gads, Līgas Podkovirinas video

Teksta materiāli

Elementa ilgspējas nodrošināšanas plāns

Elementa ilgspējas nodrošināšanas plāns 5 gadiem