Autors:
Laima Kļaviņa, Lolita Ozoliņa
Mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ieskaitot valodu kā nemateriālā kultūras mantojuma nesēju
Paražas, rituāli, svētki
Spēles/performatīvās mākslas
Tradicionālā virtuve
Tradicionālās amatniecības prasmes
Zināšanas un paražas, kas saistītas ar dabu un Visumu
Nosaukums
Vidzemes lībiskā kultūrtelpa (2022)
Ģeogrāfija
Limbažu novads, Siguldas novada Lēdurgas pagasts.
Vidzemnieki, kuri apzinās savas lībiskās saknes, mūsdienās dzīvo galvenokārt Svētupes un Salacas krastos – Pālē, Svētciemā, Salacgrīvā, Staicelē. Vidzemes lībiešu identitātes apziņā nozīmīgi ir vēsturnieces un novadpētnieces Rasmas Noriņas ģenealoģiskie pētījumi par Vidzemes lībiešu dzimtām, kuru pamatā ir 1848. gadā somu valodnieka Andersa Jūhana Šēgrēna dokumentētās liecības par 22 cilvēkiem Svētciema muižā un apkārtnē, kas pratuši lībiešu valodu (Noriņa 2018). Šo dzimtu pēcteči uzskatāmi par Vidzemes lībiešu kultūras mantojuma kopienas kodolu. Lībiskajai kultūrtelpai Ziemeļrietumvidzemē piederīgi ir arī cilvēki, kas mūsdienās dzīvo bijušā Metsepoles novada teritorijā un kuru ikdienas saziņā ir raksturīgas lībiskā dialekta izloksnes.
Mūsdienās Vidzemes lībiskās kultūrtelpas aktīvo kopienas kodolu veido:
1. Vidzemes lībiešu pēcteči, konkrēti Vidzemes lībiešu dzimtas – Āboltiņu-Ābolu, Ādmīdiņu, Bērziņu, Bisnieku-Priediņu-Martinsonu, Girgensonu-Jirgensonu, Feldmaņu, Gīzu, Jēkabsonu, Kalēju, Kariņu, Lēniņu, Lielnoru, Pļaviņu, Zīlemaņu, Zvejnieku, Lielmežu dzimtu pārstāvji.
2. Cilvēki, kas interesējas par lībiešu kultūru, vēsturi, valodas izloksnēm, kā arī amatnieki, izglītības un kultūras darbinieki, ar novadpētniecību un tūrismu saistīti ļaudis. Pie šīs grupas pieder arī kopienas pārstāvji, kas dzimuši un auguši vidē ar lībiskajām kultūras iezīmēm (valoda, tradīcijas u.c.), izprot tās nozīmīgumu, jūtas tai piederīgi neatkarīgi no savas dzīvesvietas. Cilvēki apvienojušies kopīgu interešu vadīti, lai saglabātu identitāti, piederības sajūtu dzimtajai vietai, kultūras, un vides vērtības. Tos vieno atbildība par kopējo dzīves telpu, interese par somugru tautām, vēlme apzināt, pētīt, saglabāt un popularizēt nākamajām paaudzēm kultūras mantojumu, uzsverot Salacas lībiešu valodas (Vidzemes lībiešu valodas) nozīmi.
Kultūrtelpas attīstības nodrošināšanā iesaistījušies ap 100 cilvēku (amatnieki, folkloras kopu dalībnieki, kultūrvides kopēji, prasmju nesēji, vēsturnieki, skolotāji, kultūras iestāžu darbinieki un vadītāji, novadpētnieki, bibliotekāri, muzeju darbinieki un vadītāji u.c.) no dažādām vietām Ziemeļrietumvidzemē – Ainažiem, Salacgrīvas, Pāles, Korģenes, Vitrupes, Liepupes, Pāles, Limbažiem, Staiceles, Alojas, Lēdurgas u.c. Daļa no tiem ir redzama B sadaļā pievienotajās parakstu lapās un minēti arī kā meistari A.8. sadaļā.
Kopienas aktīvo kodolu veido:
Zanda Aderniece – svētku tradīciju zinātāja, Alojas pilsētas un pagasta pārvaldes vadītāja.
Alfrēds Andruss – kāzu tradīciju pārmantotājs un popularizētājs.
Jānis Bakmanis – Limbažu novada pašvaldības Domes priekšsēdētāja vietnieks.
Einārs Bērziņš – Staiceles foto biedrības “Laiks” valdes priekšsēdētājs.
Līga Borozdina – pieredze pasākumu sarīkošanā dažādām vecuma grupām, novadpētniece, gadskārtu un ģimenes tradīciju zinātāja, Svētciema bibliotēkas vadītāja.
Rihards Būda – Staiceles pilsētas un pagasta pakalpojumu sniegšanas centra vadītājs.
Antra Dūcīte – zvejas un jūrniecības tradīciju zinātāja, Ainažu Jūrskolas muzeja krājuma glabātāja.
Pārsla Dzērve – pieredze kultūras iestādes vadībā, Salacgrīvas kultūras centra direktore.
Līvija Gridjuško – pieredze projektu vadībā, novadpētniece.
Aldis Gusārovs – pieredze uzņēmējdarbībā, Svētupes muižas kompleksa attīstītājs.
Indra Jaunzeme – pieredze muzeja vadībā, gadskārtu tradīciju zinātāja, Staiceles Lībiešu muzeja “Pivālind” direktore.
Inese Jerāne – pieredze kultūras pasākumu sarīkošanā, Salacgrīvas kultūras centra pasākumu organizatore.
Iveta Kalniņa – pieredze muzeja krājuma darbā un tekstila restaurācijā, Salacgrīvas muzeja krājuma glabātāja.
Sarmīte Kauliņa – kāzu tradīciju zinātāja un popularizētāja, Lēdurgas dendroparka vadītāja.
Guna Krūmiņa – Alojas kultūras mantojuma zinātāja, novadpētniece, jaunatnes darba organizatore.
Sanita Kānīte – zināšanas un pieredze pasākumu sarīkošanā dažāda vecuma grupām, Ainažu filiālbibliotēkas vadītāja.
Laima Kļaviņa – māksliniece, pieredze pedagoģijā, novadpētniece, Salacas pagasta sadzīves tradīciju zinātāja.
Jānis Atis Krūmiņš – tautas mūzikas instrumentu izgatavotājs, muzicētājs un prasmju tālākdevējs.
Inita Ķirse – pieredze izglītības centra vadībā un pasākumu sarīkošanā, Kultūras izglītības centra “Melngaiļa sēta” vadītāja.
Ilze Millere – pieredze projektu vadībā un sadarbībā ar ārzemju partneriem.
Līga Moderniece – pedagoģiskā un iestādes vadības pieredze, Alojas Novadpētniecības centra vadītāja.
Rasma Noriņa – vēsturniece, Vidzemes lībiešu dzimtu vēstures pētniece.
Liene Noriņa-Šeikina – pieredze muzeja vadībā, ģimenes tradīciju zinātāja, Pāles pagasta novadpētniecības muzeja vadītāja.
Inga Ozoliņa – pieredze izglītojošu pasākumu sarīkošanā dažāda vecuma grupām, Ainažu bibliotēkas bibliotekāre.
Lolita Ozoliņa – zinātniskā darba pieredze, Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante, LKA Kultūras un mākslu institūta zinātniskā asistente.
Gundars Plešs – vēsturnieks, vēsturisku būvju eksperts.
Mārīte Purmale – pieredze pasākumu sarīkošanā dažāda vecuma grupām, konsultē vēsturniekus un novadpētniekus par Viļķenes kultūrvēsturi, vietvārdiem un dzimtām, Viļķenes bibliotēkas vadītāja.
Ilze Rubene – mutvārdu un mūzikas tradīciju zinātāja un tālākdevēja, muzikantu kopas “Cielava” vadītāja.
Anita Strokša – sadzīves tradīciju zinātāja, novadpētniece.
Inese Timermane – ģimenes tradīciju zinātāja, novadpētniece.
Marta Treimane – ģimenes tradīciju pārņēmēja, juridiskās zināšanas.
Ieva Zilvere – Salacgrīvas muzeja direktore.
Vairāki kopienas pārstāvji darbojas A.9. sadaļā nosauktajās biedrībās. Kopienai ir izveidota sava padome ar pārstāvjiem un izstrādāts Vidzemes lībiskās kultūrtelpas padomes nolikums – skatīt pielikumā.
Nozīme kopienas dzīvē
Vidzemes lībisko kultūrtelpu veido elementu kopums, kura caurviju ass ir latviešu valodas Vidzemes lībiskās izloksnes. Vidzemes lībiskā kultūrtelpa veidojusies senajā lībiešu Metsepoles novadā un tajā joprojām dzīvo un saimnieko Vidzemes lībiešu dzimtu pēcteči. Līdztekus valodas izloksnēm, kas vieno visu Vidzemes lībiskās kultūrtelpas areālu, tai raksturīgas arīdzan tādas nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes kā gadskārtu ieražas, saimniekošanas veids, kas saglabā ciešu saikni ar dabu un lībisko mantojumu, darba un sadzīves tradīcijas. Tāpat Vidzemes lībiskās kultūrtelpas savdabība ir transformējusies un guvusi jaunas izpausmes mūzikā, dzejā, vizuālajā un it īpaši lietišķajā mākslā.
Vidzemes lībiskās kultūrtelpas raksturīgākās vērtības (kopienas vērtējumā).
1. Ikdienas saziņa lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēs, tai skaitā joprojām saglabātie lībiskas izcelsmes vietvārdi Ziemeļrietumvidzemes ainavā. Tā sauktās "ekonomiskās" valodas savdabība Ziemeļrietumvidzemē veidojusies daudzu gadsimtu laikā, saglabājot iezīmes un liecības par savstarpējām attiecībām starp somugru tautām un baltiem. Mūsdienās lībiskā dialekta Vidzemes izlokšņu atpazīstamība ikdienas sarunās apliecina identitātes nozīmi kopienā un ārpus tās, kā arī saglabā mutvārdu tradīcijas un izpausmes.
2. Vidzemes lībiešu dzimtu pētīšana un vēsturnieces Rasmas Noriņas pētījuma rezultātu izmantošana kopienas saliedēšanā un identitātes veidošanā. 2023. gadā apritēs 20 gadi, kopš Rasma Noriņa uzsāka Vidzemes lībiešu dzimtu pēcteču pētījumus, izmantojot ģenealoģisko pieeju. Pētījumos par amatu tiek izmantotas 1848. gadā somu valodnieka Andersa Jūhana Šēgrena (Anders Johan Sjögren) dokumentētās liecības par 22 cilvēkiem Svētciema muižā un tās apkārtnē, kas pratuši lībiešu valodu. Rasmas Noriņas dzimtu pētījumi, izveidojot apjomīgus 16 Vidzemes lībiešu dzimtu kokus, ir guvuši rezonansi vietējo iedzīvotāju piederības veidošanā, sakņu izzināšanā, viņas veikums tiek augstu vērtēts un izmantots. Pateicoties tam, Pāles novadpētniecības muzejs ir izveidojies par Vidzemes lībiešu centru – te glabājas gan Rasmas Noriņas pētījumi, gan tā ir vieta, kur Vidzemes lībiešu pēcteči pulcējas saietos, dzimtu salidojumus. Rasmas Noriņas īstenotie pētījumi arī veido Vidzemes lībiešu kopienas pamatu – tie sauc kopā dzimtas, to pēctečus, rosina apzināties savu lībisko piederību, stiprina gan vietējo, gan personīgo identitāti un vienlaikus plašākā sabiedrībā popularizē un vairo zināšanas par lībisko mantojumu. Kopš 2003. gada, kad Pālē notika pirmais dzimtu salidojums, lībiešu pēcteču dzimtu salidojumi ir kļuvuši par ikgadēju tradīciju. Teju katru gadu norisinās divu līdz četru dažādu dzimtu salidojumi Pāles novadpētniecības muzejā. Salidojumos sastopas dažādu paaudžu lībiešu pēcteči, no dažādiem Latvijas reģioniem, kā arī ārzemēm.
3. Vidzemes lībiskās kultūrtelpas areāla folkloras, pārmantoto amatniecības prasmju un tradicionālo zināšanu saglabāšana.
4. Daiļliteratūras rakstīšana un publicēšana Salacas lībiešu valodā un lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēs (piemēram, pirmo grāmatu Salacas lībiešu valodā – Ķempju Kārļa dzejas izdevumu “Salats joug kolm aģa” (“Salacas upes trīs krasti”) – izdevusi Lībiešu draugu biedrība 2013. gadā; Anitai Emsei 2014. gadā iznāca dzejas krājums "Saknes", kurā vairāki dzejoļi sarakstīti Svētciema izloksnē; Gundara Godiņa veiktie somu dzejnieces Heli Lāksonenas (Heli Laaksonen) daiļdarbu atdzejojumi, izmantojot lībiskā dialekta Vidzemes izloksnes).
5. Ar lībisko mantojumu saistīto vietu (Lībiešu Upuralas – kulta vieta Svētupes krastā, Liepupes pilskalns, senkapi u.c.) godā turēšana un saglabāšana.
Aktivitātes/darbības
Vidzemes lībiskajā kultūrtelpā joprojām skan lībiskā dialekta Vidzemes izloksnes, tās dzirdamas Ainažos, Korģenē, Kuivižos, Lauvās, Pālē, Lēdurgā, Limbažos, Salacgrīvā, Svētciemā, Vitrupē, gar Igaunijas robežu Rūjienas virzienā. Par Ziemeļrietumvidzemes iedzīvotāju, tai skaitā Vidzemes lībiešu pēcteču dzīvesveidu senāk un mūsdienās ziņas sniedz folklora, mutvārdu tradīcija, senās amatu prasmes joprojām ir dzīvas Vidzemes piejūrā, Korģenē, Lauvās, Lēdurgā, Pālē, Svētciemā u.c. Piemēram, Vidzemes lībiskajā kultūrtelpā joprojām ikdienas saziņā tiek izmantoti tādi vārdi kā kunna (varde), roida (netīrība, gruži), sonnis (auns), randmala (krastmala), kamma (liela bute) u.c., vai tādi izteicieni kā "muldeņi rādās" (murgi rādās), "ak, tu vec kuž!" (ak, tu vecā ķēve!), "dabūs pa ķobi/poģi!" (dabūsi pa galvu!), "pārsist govi!"(pārsiet govi!) u.c. Saskaņā ar Svētciema izloksnes zinātājas Anitas Emses stāstīto Svētciemu kādreiz sauca par Sveiciemu. "Sveicemieši runā visu uz “i” - roki, kāji, mājiņi, puķīši, asariņi, brēteliņi. Sveicemieši saka – pīļiem sarkani peki vai meiti apaļi kā vimbi! Vitrupē runā vitrupiski, tomēr mazliet savādāk kā Svētciemā. Salacgrīvā rauj galotnes nost, Ainažos atkal stipri jūt igauņu ietekmi” (Anitas Emses stāstījums 2022. gada maijā, glabājas LU Lībiešu institūtā).
Vidzemes lībiešu dzimtu vēstures izpētei pievērsusies vēsturniece Rasma Noriņa, kura pirms vairāk nekā 20 gadiem iesākto darbu joprojām turpina, izveidojot 16 Vidzemes lībiešu dzimtu kokus, apzinot vismaz 615 Vidzemes lībiešu pēctečus. Rasmas Noriņas pētījumus glabā un popularizē Liene Noriņa-Šeikina, kura vada Pāles pagasta novadpētniecības muzeju – vienīgo muzeju Latvijā par Vidzemes lībiešiem, kur pieejama informācijas par Vidzemes lībiešu vēsturi un dzimtām (Ādmīdiņiem, Bērziņiem, Bisniekiem, Lielnoriem, Feldmaņiem u.c.). Savukārt Staicelē atrodas lībiešu muzejs “Pivālind” (vadītāja Indra Jaunzeme), kurā norit Staiceles un tās apkārtnes vēstures pētniecība, uzmanību pievēršot mājvārdu izpētei un lībiešu kultūras mantojuma liecībām vidē.
Tāpat Salacas lībiešu valodā joprojām tiek radīti jaundarbi, mūziķe Elīna Ose kopā ar domubiedriem sagatavojusi kamermūzikas koncertprogrammu »Kuolm randõ/Trīs krasti», kurā skan dziesmas arī Salacas lībiešu valodā. Savukārt Ķempju Kārļa (pseidonīms, īstais vārds Karls Pajusalu (Karl Pajusalu)) jaunākais dzejolis saucas “Tuļpuķķiž” (Ugunspuķēs), tas tapis 2021. gadā:
syu vīmi tuļ
mer peru pilu
utab ta ķädde
kītebed ku jenim
sie kruon ruja
ab lask tunda
ǖdegid karde
nei ma irmig
nūškub jega puķķi
nūškub jega āņe
abku sin jenge
tuļpuķid tuļ
lämtub touvizt
ǖd tēd reiz
Ziemeļrietumvidzemē daudzviet notiek dažādas kultūras un tūrisma aktivitātes, kas sniedz ieskatu arī par lībisko mantojumu un tā iezīmēm, tādējādi izceļot katras apkaimes, pagasta, novada, pilsētas savdabību.
Pārmantošana un tālāknodošana
Valodas izlokšņu pārmantošana Vidzemes lībiskajā kultūrtelpā pārsvarā notiek ģimenēs, savukārt amatniecības prasmes tiek saglabātas interešu grupās, tautas lietišķās mākslas studijās un pulciņos, piemēram, Audēju namiņā Staicelē un ikgadējā akcijā “Satiec savu meistaru!” u.c. Mutvārdu tradīcijas un tradicionālās mūzikas mantojuma tālāknodošana notiek folkloras kopās un muzikantu kapelās (“Putni”, “Cielava”, “Cielavas spēlmaņi”), vasaras nometnēs, pasākumos Lēdurgas Dendroparkā, Melngaiļa sētā Vidrižos u.c.
Vidzemes lībiešu kultūras mantojums tiek pētīts un popularizēts izstādēs, ekspozīcijās un dažādos pasākumos Pāles novadpētniecības muzejā, Salacgrīvas muzejā, lībiešu muzejā “Pivālind” Staicelē.
Rituālo tradīciju uzturēšana neformāli notiek Lībiešu Upuralās Kuiķulē, kur Svētupes krastā atrodas kulta vieta, valsts aizsargāts arheoloģijas piemineklis. Alās atklāti gadsimtiem seni klinšu raksti, iespējams, maģiskas aizsardzības zīmes, kā arī atrasti ziedojumi. Vērojams, ka arī mūsdienās ļaudis apmeklē šo seno svētvietu un atstāj ziedojumus. Pēdējos gados dažādi rituāli un gadskārtu ieražu svētki notiek arī pie Mudurgas dižakmens Lēdurgā, kas izsenis bijusi vietējo ļaužu pulcēšanās vieta.
Vēsture
Vidzemes lībieši kā etniska grupa izveidojās 10. un 11. gadsimtā, apdzīvojot Gaujas un Daugavas krastus. Plašākas ziņas par Vidzemē dzīvojošajiem lībiešiem 12. gs. beigās un 13. gs. sākumā sniedz Indriķa Livonijas hronika (Indriķa hronika 1993). Vidzemes lībieši bija pirmie, kas 12. gs. 80. gados no Latvijas teritorijas tautībām nonāca saskarē ar vācu tirgotājiem un katoļu misionāriem, viņi bija pirmie, kurus pakļāva krustneši, un pirmie, kurus skāra asimilēšanās process latviešos (Vasks et al 2021). Gadsimtu laikā lībiešu skaits Vidzemē pastāvīgi samazinājās. Vidzemes lībiešu, visdrīzāk Metsepoles (lībiešu val.: Mõtsa pūol) lībiešu pēcteču, asimilēšanās latviešu etnosā noslēdzās 19. gadsimta vidū (Cimermanis 2003: 11-27). Par pēdējo Vidzemes lībiešu valodas runātāju tiek uzskatīts Gusts Bisnieks, kas miris 1868. gadā. 19. gadsimta vidū Ziemeļrietumvidzemē lībiešu valoda vēl skanējusi, par to liecina 1848. gadā somu valodnieka Andersa Jūhana Šēgrēna (Anders Johan Sjögren) dokumentētās liecības par 22 lībiski runājošiem cilvēkiem Svētciema muižā un apkārtnē (Noriņa 2018).
Gadsimtu gaitā lībiešu vēsturiski apdzīvotais areāls Vidzemē piedzīvojis būtiskas izmaiņas, taču Vidzemes lībiskā kultūrtelpa joprojām glabā Baltijas jūras somu substrātu, kas izpaužas galvenokārt valodā – lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēs – un vietvārdos, kā arī kultūrvēsturiskā mantojuma liecībās ainavā – pilskalnos, kulta vietās, senkapos.
Plašāku aprakstu par Elementa vēsturi skatīt pielikumā.
Vidzemes lībiskā kultūrtelpa joprojām glabā vēl neatklātas un neapzinātas liecības par kultūras un vietējo ļaužu dzīvesveida attīstību. Lībiskais mantojums Vidzemē ir salīdzinoši maz pētīts, līdz šim nozīmīgākos pētījumus saistībā ar Vidzemes lībiešiem veikuši Anderss Jūhans Šegrēns (Anders Johan Sjögren), Saulvedis Cimermanis, Rasma Noriņa, Salacas lībiešu valodu pētījuši valodnieki Karls Pajusalu (Karl Pajusalu) un Eberhards Vinklers (Eberhard Winkler).
Kaut Salacas lībiešu valodā runājošā kopiena izirusi jau 19. un 20. gs. mijā, pēdējos 20 gados vērojama lībiskās identitātes apzināšanās Ziemeļrietumvidzemē – šim procesam pamatā ir vēsturnieces Rasmas Noriņas veiktie pētījumi par Vidzemes lībiešu dzimtām, kas rosina to pēctečus apzināties savas saknes, nākt kopā un satikties. Ir zināms, ka vismaz vienam Vidzemes lībiešu pēctecim pasē pie tautības ieraksta norādīts “lībietis”. No Vidzemes lībiešu dzimtām nāk vairāki Latvijā pazīstami sabiedriskie un kultūras darbinieki, žurnālisti, mūziķi, mākslinieki. Par lībisko mantojumi arvien vairāk interesi izrāda arī citi Ziemeļrietumvidzemes iedzīvotāji, kuri nav lībiešu pēcteči.
Papildu informācija
Vidzemes lībiskajai kultūrtelpai raksturīgas vēl citas nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes. Piemēram, tradicionālais saimniekošanas veids, kas saglabājies Ziemeļrietumvidzemes piemājas saimniecībās un nelielās zemnieku saimniecībās (bioloģiskās saimniecības), kur nodarbojas ar lopkopību, zemkopību, amatniecību un biškopību. Tādā saimniekošanas veidā parasti iesaistās gandrīz visa ģimene. No zvejas tradīcijām saglabājusies nēģu zveja Salacā un Svētupē. Salacgrīvā arī mūsdienās izmanto gadsimtiem senu zvejas paņēmienu – murdu taci nēģu ķeršanai. Zvejniecības nozare apsīkusi, bet jūrā vēl dodas piekrastes zvejnieki, kuru profesionālajā leksikā no lībiešu un igauņu (arī no vācu un krievu) valodas aizgūti zvejas rīku, zivju u.c. nosaukumi. Augsnes ielabošanai piekrastes ciemu un pilsētu privātmāju saimnieki jūrmalā joprojām savāc izskalotās jūraszāles.
Tāpat ikdienā saglabājušās un tiek pielietotas zināšanas par ārstniecības augiem, to ievākšanas laikiem, tēju pagatavošanas un pielietošanas veidiem. Zināšanas par augu krāsvielām dabā ir vairākām audējām Limbažos, Staicelē, Viļķenē u.c. Saglabājušās arī zināšanas par laikapstākļu noteikšanu pēc dabas parādībām, par labvēlīgiem zvejas, sējas un stādīšanas laikiem.
Tradicionālo ēdienu pagatavošanas prasmes tiek liktas lietā Vidzemes piejūrā un tālāk iekšzemē. Maizes cepšanas prasme ir vairākām saimniecēm Lēdurgā. Prasmīgi kokamatnieki joprojām strādā Limbažos, Liepupē, Salacgrīvā, Staicelē u.c., protot izgatavot senos mūzikas instrumentus, bišu stropus, guļbūves u.c. Piemēram, skaņrīku izgatavošanas un spēles prasmi apguvusi Lēdurgas kultūras nama folkloras kopa “Putni”. Tradicionālās maskas prot izgatavot folkloras kopu dalībnieki, piemēram, folkloras kopai “Cielava” ir arīdzan pieredze rīkot starptautisko Masku tradīciju festivālu.
No sadzīves tradīcijām mūsdienās saglabājušās kristības, kāzas, bēres, kurās ļaudis ievēro zināmas paražas un rituālus. Pēc senām tradīcijām jauno pāri un kāzu viesus uzņem Vidrižos Melngaiļa sētā (vadītāja Inita Ķirse) pie Alfrēda Andrusa un pie Lēdurgas Dendroparka vadītājas Sarmītes Kauliņas. Kādreiz populārās talkas tagad tiek rīkotas reti, tomēr tās notiek rudeņos – ražas novākšanas laikā.
Gadskārtu svētki savu nozīmi ir saglabājuši un tiek svinēti gan ģimenēs, gan pilsētu un pagastu kultūras namos. Lieldienās, Jāņos, Miķeļos, Mārtiņos un Ziemassvētkos pasākumus ar savu uzstāšanos bagātina folkloras kopas. Gadskārtu svētku svinēšana notiek gan brīvā dabā, gan kultūras centru telpās. Lieldienas, Jāņi un Ziemassvētki tiek svinēti arī ģimenēs, radu un kaimiņu lokā, bet tiem vairs nav tik plašs skanējums kā 20. gs. 20. un 30. gados. Par gadskārtu svētkiem pirmās zināšanas bērni iegūst ģimenē, skolā un folkloras pulciņos.
Meistari
Vidzemes lībiskās kultūrtelpas kopienā ir vairāki aktīvi lokālo tradīciju zinātāji un pratēji:
Iveta Apsīte – audēja, aušanas un dziju krāsošanas ar augu krāsvielām prasmju tālākdevēja, TLMS “Staicele”;
Ance Bumble – maizes cepšanas tradīciju pārmantotāja un tālākdevēja;
Anita Emse – Svētciema izloksnes pratēja un popularizētāja;
Irēna Graviņa – audēja, aušanas tradīciju pārmantotāja un tālākdevēja, TLMS “Staicele”;
Edīte Kalniņa – audēja, aušanas tradīciju pārmantotāja un tālākdevēja, TLMS “Staicele”;
Kristīne Kapakle – zivju kūpināšanas paņēmienu pārmantotāja un prasmju tālākdevēja;
Ilze Kļaviņa – tradicionālās kokles spēles pratēja, tradicionālo masku izgatavotāja;
Ilga Līsmane – audēja, aušanas prasmju pārmantotāja un tālākdevēja, TLMS “Staicele”;
Elga Melne – Alojas izloksnes pratēja, apvidvārdu, t.sk. lībisko, zinātāja;
Anda Timermane – aušanas tradīciju pārņēmēja un tālākdevēja, TLMS “Staicele”;
Inese Timermane – audēja, aušanas tradīciju pārņēmēja un tālākdevēja, TLMS “Staicele” vadītāja;
Pārsla Treimane – rokdarbniece, izšuvumu tehnisko paņēmienu pratēja un popularizētāja.
Iestādes un institūcijas
Biedrības: biedrība "Smailes", biedrības "Make Art" struktūrvienība “Vidzemes lībiskais centrs”, biedrība “Limbažu lauvas”, biedrība “Metsepoles līvu kultūras centrs”, biedrība “Pivalind”, Staiceles foto biedrība “Laiks”, Vidzemes lībisko novadu kultūras biedrība “Elmed” (pēc izmaiņām statūtos – Kultūras biedrība “Elmed”).
Komercsabiedrības: SIA “Svētupes muiža”, "Lolitas Ozoliņas komunikāciju konsultācijas".
Bibliotēkas: Salacgrīvas bibliotēkas Ainažu, Korģenes un Svētciema bibliotēkas, Limbažu Galvenās bibliotēkas Viļķenes bibliotēka.
Kultūras nami un centri: Lēdurgas kultūras nams, Salacgrīvas kultūras centrs, kultūrizglītības centrs “Melngaiļa sēta”.
Muzeji: Ainažu Jūrskolas muzejs, Pāles novadpētniecības muzejs, Salacgrīvas muzejs, Staiceles lībiešu muzejs “Pivālind”, Alojas Novadpētniecības centrs.
Institūcijas: Limbažu novada pašvaldība, Limbažu novada pašvaldības Alojas apvienības pārvalde, Siguldas novada Siguldas attīstības aģentūras struktūrvienība “Lēdurgas Dendroparks”, Staiceles pilsētas un pagasta pakalpojumu sniegšanas centrs.
Nostiprināšana
Pēdējo vairāk nekā 30 gadu laikā Ziemeļrietumvidzemē notikušas vairākas aktivitātes, īstenoti projekti, kas sekmējuši Vidzemes lībiskās kultūrtelpas veidošanos, pastāvēšanu un popularizēšanu (hronoloģiskā secībā uzskaitītas nozīmīgākās).
1988./89. gadā folkloras kopas “Cielava” vadītāja Zenta Mennika sāk apzināt Ziemeļrietumvidzemes dziesmu tekstus, t.sk. lībiskā dialekta izloksnes Vidzemē, melodijas un rotaļas.
1997. gadā sākts novadpētniecības darbs Salacas pagastā un sadarbība ar Latviešu folkloras krātuvi. Notiek pirmā nometne “Metsepole”, tā turpmāk dzimtās zemes iepazīšanā iesaista 260 bērnus.
1998. gadā konference-izstāde “Tautastērps un pūrs”. Izveidota VAK Salacas nodaļa, vēlāk dibināta biedrība “Elmed”. Īstenots projekts “Ziemeļvidzeme”.
1999. gadā, sadarbojoties Staiceles pašvaldībai, Lībiešu kultūras centram (Līvõ kultūr sidām), Valsts īpaši aizsargājamajai lībiešu kultūrvēsturiskajai teritorijai “Lībiešu krasts” un Latvijas Zinātņu akadēmijai, noorganizēts pasākums „Lībieši atgriežas Latvijā” (tas rosināja uzsākt gan plašāku Vidzemes lībiskā mantojuma un Salacas lībiešu valodas izpēti, izveidot un atklāt Staiceles lībiešu muzeju “Pivālind” u.c.).
1999. gadā pirmie Maizes svētki Lēdurgā, piedalās nometnes “Metsepole” dalībnieki.
2001.–2003. gads – Vidzemes lībiešu problemātikas skaidrošanā iesaistās Limbažu rajona novadpētnieki, piedaloties Latvijas Zinātņu akadēmijas rīkotajās ekspedīcijās un konferencē Limbažos.
2002. gadā Pāles novadpētniecības muzejā sākas pētījumi par Vidzemes lībiešu pēctečiem.
2003. gadā – pirmais Vidzemes lībiešu pēcteču salidojums Pālē.
2006. gadā – pirmie “Pivālind svētki” Staicelē. Dibināta folkloras kopa “Cielavas spēlmaņi”.
2009. gadā izstāde “Vidzemes lībieši un viņu pēcteči” Pāles novadpētniecības muzejā.
2011. gadā Salacgrīvā svinīgā pasākumā atver igauņu dzejnieka Ķempju Kārļa (pseidonīms, īstais vārds Karls Pajusalu (Karl Pajusalu)) dzejoļu krājumu “Salats joug kolm aģa” (“Salacas upes trīs krasti”).
2014. gadā izdots Anitas Emses dzejoļu krājums “Saknes” (krājumā vairāki dzejoļi Svētciema izloksnē).
2018. gadā izdota Rasmas Noriņas grāmata “Vidzemes lībiešu dzimtas”.
2019. gadā folkloras kopas “Cielava” un “Delve” piedalās Turaidas muzejrezervāta folkloras svētkos.
2020. gadā folkloras kopa “Putni” piedalās virtuālā folkloras festivālā, ko rīko Tartu igauņi.
Vairākas aktivitātes īstenotas arī Vidzemes lībiskās kultūrtelpas centros:
Staicelē ar lielu dalībnieku skaitu notiek auto-foto-velo orientēšanās, kuru rīko Staiceles TIC (vadītāja Inese Timermane) un jauniešu biedrība “Pivālind” (vadītāja Anda Timermane). Līdzīgi pasākumi Limbažu novadā un Vidzemē notiek arī citās vietās, lai jaunieši, ģimenes ar bērniem un citi interesanti labāk iepazītu novadu un gūtu zināšanas kultūrvēsturē. Sadarbībā ar Staiceles bibliotēku un foto biedrību “Laiks” sarīkota izstāde “Dabas krāsu spēks dzīpariņos”. Notikušas vairākas ceļojošās izstādes Mazsalacas Amatu mājā, Stāmerienas tautas namā, Smiltenes Mēru muižā un citur. Amatnieki piedalījās Vidzemes uzņēmēju dienās Valmierā un amatnieku tirdziņos. Sadarbībā ar jauniešu biedrību “Pivālind” īstenots projekts “Čakla bij’ man māsiņa”.
Pāles novadpētniecības muzejā turpināti Vidzemes lībiešu dzimtu vēstures pētījumi (Rasma Noriņa), izglītojoši un Vidzemes lībiešu dzimtas vienojoši pasākumi muzeja vadītājas Lienes Noriņas-Šeikinas vadībā. Novados pagastu iedzīvotāju stāstījumu pierakstīšanā un dokumentēšanā iesaistās arī jaunākā paaudze un NVO (biedrība “Smailes”), kā arī novadpētnieki Alojā, Staicelē, Svētciemā, Vidrižos, Lēdurgā un citviet Vidzemē.
Lēdurgā apzināti senie amati un Krimuldas novada amatnieki. Folkloras kopa “Putni” iesaistījusies izglītojošu pasākumu rīkošanā, apgūst jaunas dziesmas, gatavojas folkloras festivāliem. Ilze Kļaviņa piedalījusies 2022. gadā TV raidījumā “Pa straumei”, stāstot par lībisko Lēdurgā un popularizējot Lēdurgas Dendroparku.
Salacgrīvā folkloras kopa “Cielava” un muzikantu kopa “Cielavas spēlmaņi” papildināja savu repertuāru un piedalījās vairākos festivālos un novada svētku pasākumos. Zentas Mennikas sakrātos folkloras materiālus 2022. gadā pārņēmušas un viņas iesākto darbu turpina Laura Eimane no folkloras kopas “Cielava” un Ilze Rubene no folkloras kopas “Cielavas spēlmaņi”.
1. Sabiedrībā radusies interese par Vidzemes lībiešiem un viņu kultūras mantojumu, lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēm.
2. Tapušas zinātniskas publikācijas un grāmatas.
3. Veidojusies sadarbība starp biedrībām, institūcijām un indivīdiem.
4. Jaunā paaudze ieguvusi zināšanas par Vidzemes lībiešiem un priekšstatu par folkloras vākšanu.
5. Sākusi veidoties sadarbība ar citām somugru tautām.
ĪĪstenoti vairāki projekti, gūstot finansējumu no pašvaldībām un dažādiem fondiem (piemēram, Latvijas Kultūras fonds, Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF), Latvijas Vides aizsardzības fonds (LVAF)). Vairākas ieceres īstenotas par privātiem līdzekļiem, ieguldot brīvprātīgo darbu un intelektuālo īpašumu.
Nozīmīgākie līdz šim īstenotie projekti un saņemtais atbalsts.
• Biedrība “Smailes”. Projekts “Tradicionālās kokles spēle – aizrautīgs brīvā laika pavadīšanas veids”. Iecerēts pabeigt 2022. g. Atbalstīts divās kārtās. Finansējums no Lauku atbalsta dienesta.
• Salacgrīvas muzejs. Projekts “Lībiskā piederība”. Īstenošanas laiks 2021.–2024. g. Finansējums 1. kārtai no Salacgrīvas pašvaldības budžeta, 2. kārtai – VKKF.
• Radošā stipendija Rasmai Noriņai. Projekts ”Fotoalbums par Vidzemes lībiešu Bisnieku-Priediņu dzimtu”. 2020.–2021. g. Finansējums no VKKF.
• Staiceles lībiešu muzejs “Pivālind”. Projekts “Stāstu stāstus par Staiceli”. 2020. g. Finansējums no VKKF.
• Staiceles lībiešu muzejs “Pivālind”. Projekts “Zem ozola kuplajiem zariem... Zaļumsvētku vietas un svinēšanas tradīcijas Staiceles apkārtnē”. 2019. g. Finansējums no VKKF.
• Staiceles lībiešu muzejs “Pivālind”. Projekts “Šis brīnišķīgais ceļš uz tēva mājām” divās kārtās. 2014.–2015. g. Finansējums no VKKF.
• Folkloras kopa “Putni”. Projekts “Seno amatu prasmju apgūšana – interesanti un mūsdienīgi”. 2012.–2013. g. Finansējums no VKKF.
• Folkloras kopa “Putni”. Projekts “Laimas maize”. Maizes cepšanas tradīcijas Lēdurgas pagastā. 2008. g. Finansējums no Limbažu rajona padomes.
• Pāles pagasta padome un Rasma Noriņa. Projekts “Ceļojošā izstāde “Vidzemes lībieši un viņu pēcteči””. 2008. g. Finansējums no VKKF.
• Vidzemes lībisko novadu kultūras biedrība “Elmed”. Projekts “Sestā skolēnu vasaras nometne “Metsepole”. 2006. g. 1. tematiskajai daļai pašfinansējums, kā arī līdzfinansējums no Lēdurgas pamatskolas un Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta, 2. daļai finansējums no LVAFA.
• Salacas Vides aizsardzības klubs. Projekts “Piektā skolēnu vasaras nometne “Metsepole”” Kolkā. 2001. g. Pašfinansējums, kā arī līdzfinansējums no Ikšķiles pilsētas ar lauku teritoriju domes un SIA “Lauku Avīze”.
Turpinājums/attīstība
Turpināsies pētnieciskais darbs arhīvos, muzejos u.c. krātuvēs, lai apzinātu lībisko mantojumu Vidzemē.
Turpināsies Rasmas Noriņas darbs pie grāmatas par Vidzemes lībiešu dzimtu – Kariņiem.
Novadpētnieki turpinās dokumentēt pagastu kultūras vērtības. Tiks apkopoti materiāli par ievērojamiem novadniekiem (E. Putniņu, G. Sedlenieku u.c.), lai sagatavotu publikācijas. Uzkrātos materiālus varēs iepazīt bibliotēkās, muzejos, privātās kolekcijās, kā arī izstādēs un tematiskos pasākumos. Plašāku Elementa saglabāšanas plānu ar konkrētām aktivitātēm skatīt pielikumā.
Vidzemes lībiskās kultūrtelpas saglabāšanai un kopienas stiprināšanai plānots īstenot dažādas aktivitātes saistībā ar pētniecību, kultūrizglītību, nemateriālā kultūras mantojuma popularizēšanu un tālāknodošanu. Plašāku Elementa saglabāšanas plānu ar konkrētām aktivitātēm skatīt pielikumā.
1. Stiprināt un paplašināt Vidzemes lībiskās kultūrtelpas mantojuma kopienu.
2. Sekmēt Ziemeļrietumvidzemes nemateriālā kultūras mantojuma, tai skaitā lībiskā mantojuma, atpazīstamību un saglabāšanu.
3. Nostiprināt un pilnveidot izpratni par Vidzemes lībisko kultūrtelpu un tās unikālo savdabību un vērtību.
Apdraudējumi
Vidzemes lībiskās kultūrtelpas pastāvēšanu var ietekmēt vairāki faktori un apstākļi. Šeit minēti daži no tiem.
Demogrāfiskais – jaunākās paaudzes iedzīvotajiem aizplūstot prom no dzimtās dzīvesvietas darbā uz ārzemēm un/vai Latvijas lielajām pilsētām, samazinās iedzīvotāju un kopienas locekļu skaits. Tāpat, nomainoties paaudzēs, mazinās lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēs runājošo skaits.
Patērnieciskais – pieaugot globālajai un tehnoloģiskās attīstības ietekmei, mazinās tradicionālā dzīvesveida, līdz ar to tradicionālo zināšanu un prasmju nozīme.
Informatīvais – Ziemeļrietumvidzemes iedzīvotājiem trūkst zināšanu un izpratnes par Vidzemes lībisko mantojumu, valodas izlokšņu valodniecisko un vēsturisko nozīmi, kā arī to vērtību mūsdienu kultūrvidē. Trūkst zinātnisku pētījumu par Vidzemes lībiešiem, viņu vēsturi, atstāto mantojumu.
Finansiālais – ierobežotas iespējas rīkot plašus, kopienu saliedējošus, identitāti uzturošus pasākumus.
Pieteikuma iesniedzējs
Biedrība “Smailes”, reģ. Nr. 40008205262
Attēlu galerija
Audio materiāli
Video materiāli
Teksta materiāli
Publikācijas
Noriņa, R. (2018). Vidzemes lībiešu dzimtas. No 18. gs. līdz mūsu dienām. Rīga: Zinātne.
Kursīte, J., Noriņa, R. (2016). Svētupe krustām šķērsām. Rīga: Nordik.
Laime, S., Urtāns, J. (2016). Svētupes lībiešu upurala. Rīga: Nordik.
Putniņš, E. (1985). Svētciema izloksnes apraksts. Rīga: Zinātne.
Ancītis, K., Jansons, A. (1963). Vidzemes etniskās vēstures jautājumi. Arheoloģija un etnogrāfija. Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība.
Cimermanis, S. (1998). Par lībiešu saplūšanu ar latviešiem: jautājuma izzināšanas ievirzei. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. Nr. 3.
Tīmekļa vietnes
S. Cimermanis. Viss par mūsu lībiešiem. (2001). - Par zinātnes pirmo devumu valsts ilgtermiņa mērķprogrammai “Lībieši Latvijā”.
Par lībiešu tautas nākotni – savos bērnos, kultūrā, rakstu gaismā. - Par 1998. gadā rīkotajām Lībiešu kultūras dienām, pieejami zinātnisko lasījumu referentu (A. Caunes, S. Cimermaņa, R. Blumbergas, I. Neilandes, E. Sīļa u.c.) priekšlasījumi.
S. Cimermanis. Lībiešu zīmē. - Par publicētajiem pētījumiem, kultūrvēsturiskiem materiāliem, kas veltīti lībiešu dzejniekam, kultūras darbiniekam un tulkotājam Jānim Princim vecākajam viņa 200 gadu jubilejā.
Aldurs Vunks. Salacas lībiešu valoda apgaismības laikmetā / Salaca Livonian in during the Enlightenment. (2018). - Rakstā angļu valodā apskatīts Salacas apkaimes lībiešu valodas stāvoklis 18. gs., sniedzot ziņas gan par lībiešu ģimenēm un runātājiem, gan par apstākļiem, kas ietekmēja lībiešu valodas zudumu.
Latviešu folkloras krātuves digitālais arhīvs. - Pieejami Ziemeļrietumvidzemē pierakstītie folkloras materiāli.
Laimas maize. (2014). - Limbažu Televīzijas sagatavotais video par maizes cepšanas tradīciju Lēdurgas pagastā.
Tā dzīvojam – Salacgrīvas zvejnieki. (2020). - Vidzemes Televīzijas sagatavots raidījums par zvejas tradīciju Salacgrīvā.
Salacas lībiešu valodas vārdnīca. - Informācija par 2009. gadā izdoto Salacas lībiešu valodas vārdnīcu, kuru apkopojuši Getingenes universitātes profesors Eberhards Vinklers (Eberhard Winklerun) Tartu Universitātes profesors Karls Pajusalu (Karl Pajusalu).